Veselam
Bērni

Tipiski vecāku pašpārmetumi, kas grauj pārliecību par sevi 0

Foto – pixabay.com

Mūsdienu vecākiem nākas pārvarēt tādas grūtības, kurš pat sapņos nerādījās viņu senčiem: strādāt, audzināt bērnus, nodarboties ar personības attīstīšanu. Brīžam nenormālā dzīves ritma un nepieciešamības atbilst visaugstākajiem standartiem dēļ mammas un tēti piedzīvo daudz baiļu. “Vai esmu pietiekami labs vecāks?” – ir viena no tipiskākajām baiļu izpausmēm. Vairums vecāku šaubās par savu kompetenci, taču absolūti – velti.

Portāls “Adme” iepazīstina ar tipiskākajām vecāku bailēm. Un tas tiek darīts tikai tādēļ, lai šīs bailes uz visiem laikiem izslēgtu no savas dzīves, un pierādītu, ka esi vislabākā mamma un tētis pasaulē.

“Es pārāk daudz strādāju”

Šķietamība: saskaņā ar aptaujas datiem, ko veica kompānija “Huggies”, nožēla par to, ka darbs aizņem pārāk lielu vietu viņu dzīvē, attiecināms uz lielāko daļu mammu un tētu. Tādas emocijas agri vai vēlu pārvēršas vainas sajūtā.

Patiesībā: mūsdienu dzīve diktē savus noteikumus. Hipotekārais kredīts, rēķinu apmaksa, nepieciešamība būt veiksmīgam nedod mieru pieaugušajiem. Tomēr sevi vainot par tiekšanos uz labāku dzīvi, nevajadzētu. Atrodi laiku, lai parunātos ar bērnu no sirds, lasi viņam priekšā pirms nakts miega un noteikti interesējies par viņa dzīvi.

“Nepērku dārgas rotaļlietas”

Šķietamība: vecāki bieži piedzīvo vainas sajūtu par to, ka nevar saviem bērniem nopirkt visdārgāko apģērbu vai milzu kalnu ar rotaļlietām.

Patiesībā: saskaņā ar neseniem pētījumiem, bērni, kuriem ir daudz rotaļlietu, nespēj koncentrēties uz kādu vienu no tām. Psihologi brīdina, ka mazuļi, kuru vecāki viņus burtiski apber ar mantām, zaudē spēju ar tām rotaļāties pareizi, jo viņu uzmanība nav noturīga. Vecāku mīlestībai nevajadzētu uzpausties materiālās vērtībās, daudz svarīgāka ir emocionālā saikne ar bērnu.

Aizstāt dārgas dāvanas ar saviem vecāku pienākumiem – patiešām ir slikta ideja.

“Bērns vairs nav kontrolējams”

Šķietamība: bieži vien bērni vecākus pārsteidz ne ar tiem patīkamākajiem pārsteigumiem. Mīlīgais un paklausīgais bērns pārvēršas buciņā ar radziņiem, bet vecāki pēkšņi apzinās, ka viņu audzināšanas metodes vairs nestrādā. Vai tas nozīmē, ka vecāki netiek galā?

Patiesībā: nē. Visticamāk, tavs bērns piedzīvo vienu no vecuma krīzēm. Tādos brīžos mainās ne tikai bērni, bet arī vecāki: viņiem nākas saskarties ar absolūti jaunu bērna uzvedību. Psihologi rekomendē nepakļauties jaunā tirāna provokācijām un atcerēties, ka negatīvas pārmaiņas uzvedībā ir pietiekami tipiskas pusaudžu vecumā. Pusaudžu negatīvā uzvedība nav viennozīmīgi jāvērtē kā vecāku vaina. Tas vairāk ir saistīts ar hormonālām izmaiņām, draugu ietekmi un masu kultūru.

“Esmu pārāk stingrs vecāks”

Šķietamība: vecāki, kuru bērni nav sevišķi paklausīgi, ir nebūt ne vieglas izvēles priekšā – sodīt vai izrunāties no sirds. Būt stingram nav viegli un rada sirdsapziņas pārmetumus.

Patiesībā: visi vecāki vēlas, lai bērni viņus mīlētu un cienītu, tāpēc bieži vien stingrību mēģina piemērot minimāli. Tomēr tāda taktika var novest pie pretēja rezultāta: bērni vispār vairs vecākus neņem par pilnu. Vecākiem nav jābūt bērna draugiem, viņu galvenais uzdevums – audzināšana. Bet, lai to īstenotu, ir svarīgi ne tikai noteikt precīzas robežas pieļaujamai uzvedībai, bet arī tās ievērot.

Lieta tāda, ka pieaugušajam vieglāk ir pateikt “jā” nevis nē, un pievērt acis uz bērna uzvedību, kas neatbilst vecāku vēlmēm.

Ielāgo – labi vecāki bērnam ir autoritātes, bet viņi nav tirāni. Pēc šāda ideāla arī ir jātiecas.

“Mans bērns neapmeklē attīstošās nodarbības”

Šķietamība: bērniem domātu papildu izglītošanās nodarbību tirgus mūsdienās ir tik plašs… Dejošana, svešvalodas, zīmēšana un pat mentālā aritmētika. Atbildīgus vecākus šāda dažādība noliek nebūt ne vieglas izvēles priekšā: koncentrēties uz vienu virzienu vai censties bērnu noslogot maksimāli vairāk.

Patiesībā: psihologi un pediatri neiesaka bērnus pārslogot ar šo papildu izglītošanu. Nodarbības, kuras bērnam nenes prieku, ir ne tikai kaitīgas veselībai, bet var arī sabojāt attiecības starp bērnu un vecākiem: mazulim šķiet, ka viņu vērtē tikai par sasniegumiem, nevis mīl tāpat vien, bez jebkādiem nosacījumiem. Pareizai bērna attīstībai nepieciešams brīvs laiks, iespēja paspēlēties patstāvīgi un pat garlaikoties: šādos brīžos bērns būvē plānus un attīsta iztēli.

“Mājās nav kārtības un karstu pusdienu galdā”

Šķietamība: superatbildīgie vecāki grib atbilst visaugstākajām prasībām – gan attiecībā pret bērniem, partneri, kā arī kārtību mājās. Viņu pasaules ainiņā visam jābūt ideāli, ieskaitot māju, kas izskatās gluži kā no interjera žurnāliem.

Patiesībā: realitāte atšķiras no ideālā. Mājās ar maziem bērniem valda mūžīgais bardaks. Netīri trauki, izmētātas rotaļlietas, uz galda stāv atdzisušas pusdienas un milzīgs veļas grozs, kas jau kādu laiku gaida, lai apģērbs tiktu izgludināts, – šāda aina ir pazīstama daudziem vecākiem. Tev nav jāizjūt vainas sajūta: laiku pa laikam visiem vecākiem nepieciešama atpūta.

Samierinies ar to, ka uz kādu laiku ideāla kārtība, kādu tu iztēlojies savā galvā, vienkārši nav iespējama.

“Sakliedzu uz bērnu”

Šķietamība: tā, tu neizturēji un sakliedzi uz bērnu, bet varbūt novedi viņu līdz asarām. Praktiski visi vecāki piedzīvo kauna sajūtu pēc dusmu izpausmēm, sevi vainojot par to, ka nav spējuši novaldīties, un baidās, ka šādi dusmu uzplūdi var kaitēt bērna psihei.

Patiesībā: patiešām, saskaņā ar pētījumiem, kliegšana nedod nekādu pedagoģisku efektu, bet tieši pretēji, turpmāk tikai provocē bērna uzvedības pasliktināšanos. Tomēr visi vecāki dažādos laikos piedzīvo negatīvas emocijas attiecībā pret bērniem. Pirmkārt, jātiek skaidrībā pašam ar sevi. Bieži vien negatīvās emocijas izprovocē tas, ka pieaugušajam pašam ir problēmas, bet bērns kļūst vienkārši par tādu kā katalizatoru.

“Man nav interesanti rotaļāties ar bērnu”

Šķietamība: visām mammām un tētiem ar prieku jācep kūkas smilšu kastē, jābraukājas ar mašīnītēm un jādzer tēja no lellēm paredzētās servīzes tasītēm. Katrā ziņā, šāds stereotips ir diezgan spēcīgs līdz pat šim brīdim: ar bērniem obligāti jābūt interesanti.

Patiesībā: bērniem, kuri vecāki par trīs gadiem, būtu jāiemācās patstāvīgi spēlēties vai izklaidēties vienaudžu kompānijā. Pat mazuļi kādu laiku ir spējīgi vieni paši parotaļāties, piemēram, no klučiem ceļot torni. Ir jārada labvēlīga vide spēlēm: jānovāc visi potenciāli bīstamie priekšmeti un jāpārliecinās, ka bērns nevarēs gūt traumas.

“Man nekas neizdodas”

Šķietamība: vecākās paaudzes radinieki, draugi, kuriem jau ir bērni, un pat supermammas “Instagram” piespiež jaunos vecākus justies, ka viņi neko neprot un nevar.

Patiesībā: šādas jūtas ir pazīstamas daudziem. Pirmie mēneši un pat gadi vecāku lomā ir īsts pārbaudījums pašapziņai: apģērbt, vannot un barot bērnu – to visu vecāki mācās no nulles. Ne vienmēr viss izdodas ideāli. Psihologi, pirmkārt, iesaka ieklausīties bērna vajadzībās. Kad jūs viens otru iepazīsiet, nepārliecības sajūta pazudīs: tas ir tikai laika jautājums.

“Gribu atpūsties vienatnē”

Saistītie raksti

Šķietamība: atpūta bez bērniem ir īsts noziegums attiecībā pret viņiem. Laikā, kad vecāki tiekas ar draugiem, bērns nepārtraukti raud vecmāmiņas vai aukles sabiedrībā.

Patiesībā: bērnu audzināšana, mājas uzturēšana kārtībā un pietiekami labs ģimenes dzīves līmeņa uzturēšana ir sarežģīti uzdevumi, kas paņem ļoti daudz spēka. Atpūta no šādas ikdienas ir nepieciešama, lai nepieļautu emocionālo izdegšanu. Vecākiem vienkārši regulāri ir nepieciešamas brīvdienas, kad viņi var atjaunot spēkus un atgriezties pie savu pienākumu pildīšanas ar jaunu entuziasmu.

 

LA.lv