Veselam
Ārstēšana

Trenēt atmiņu kā muskuli: Kā to darīt jebkurā vecumā 0

Foto: Shutterstock

Kamēr esam jauni un sprigani, šķiet, ka tādi būsim vienmēr un ar vecumu saistītās kaites mūs neskars, tomēr laika ritumu neviens nevar apturēt. Gadi iet, un tas, ko dzīves gaitā esam nodarījuši savam organismam, vecumdienās liek par sevi manīt. Viens no tādiem apliecinājumiem ir atmiņas pavājināšanās. Izrādās, arī to vajadzētu trenēt kā muskuli!

Agrāk cilvēkiem bija labāka atmiņa, jo visas lietas nācās paturēt prātā. Mūsdienās, izmantojot dažādas tehnoloģijas, piemēram, atgādinājumus telefonā, automātiski iegrāmatotus tālruņa numurus, datorus, kalkulatorus un interneta apskaužamās iespējas, šī prasme zūd, un atmiņa notrulinās.

Mēs pat nepapūlamies kaut ko īpaši atcerēties, jo zinām, ka iegaumēšanas vietā kalpo prasme apieties ar tehnoloģijām.

 

Smadzenes jānodarbina

Foto: Shutterstock

“Atmiņa nav muskulis, taču reaģē kā muskulis,” teic gerontologs Jānis Zaļkalns. “Ja muskuļus netrenē, tie kļūst vājāki, un līdzīgi ir ar atmiņu. Īpaši to var just ar gadiem. Ja kādu laiku mums nebūs jācenšas neko atcerēties, visai drīz jutīsim, ka šis process kļuvis krietni sarežģītāks.”

“Nevar runāt par atmiņas trenēšanu, neņemot vērā cilvēka vispārējo organisma stāvokli, kā arī to, kādus medikamentus lieto,” piebilst neiroloģe Ieva Paegle. “Ja medikamentu ir ļoti daudz, tie var ietekmēt atmiņu. Tātad priekšnoteikums – jāpārskata medikamentu klāsts un jācenšas ilgstoši nelietot tādas zāles, kas var pasliktināt smadzeņu funkcijas.”

“Ja pievēršamies zālēm, svarīgi atcerēties, ka liela daļa senioru ir polimorbīdi,” sarunas pavedienu pārtver profesors Jānis Zaļkalns. “Tas nozīmē, ka viņi ir slimi un diemžēl viņiem ir nevis tikai viena kaite, bet nereti vesela slimību buķete. Tad neapšaubāmi ir svarīgi, lai tās slimības, kas veido viņa veselības, dzīves fonu, tiktu adekvāti koriģētas, lai mēs atmiņas pasliktināšanos vai kādus defektus šajā ziņā neinterpretētu citādi. Vienkārši sakot, vispirms jāpaskatās, vai atmiņas traucējumus nav izraisījusi kāda no cilvēka slimībām.”

Ārste Ieva Paegle akcentē, ka atmiņa nav nošķirama no smadzeņu darbības kopumā, tātad smadzenēm jābūt aktīvā stāvoklī.

Tas nozīmē, ka cilvēkam nepieciešamas fiziskās aktivitātes un jāievēro noteikts dienas režīms un paškontrole. “Nav nevienas konkrētas spēles vai darbības, kas cilvēkam palīdzētu atgūt zaudēto atmiņu. Uzdevums ir uzturēt smadzeņu funkcijas aktīvā stāvoklī un adekvāti plānot savu atpūtu,” uzsver daktere.

 

Zāles, kuru aptiekā nav

Abi ārsti atgādina, ka atmiņa ir jādarbina un jātrenē. Īpaši to vajadzētu darīt vecāka gadagājuma ļaudīm, kuri vairs nestrādā, tāpēc var atļauties savas dienas vadīt laiskāk.

“Pie treniņa metodēm var minēt dienas plānošanu un atskaitīšanos sev – vakarā par aizvadīto dienu vai no rīta par iepriekšējo. Proti, atskatīties, ko biju paredzējis un ieplānojis, kas, kā un kāpēc notika, kas iepriecināja, varbūt arī sarūgtināja,” stāsta profesors Jānis Zaļkalns.

“To cilvēks var ne tikai pārdomāt, bet arī izklāstīt uz papīra, respektīvi, rakstīt dienasgrāmatu. Tieši dienasgrāmatas rakstīšana, manuprāt, ir universāla metode, jo cilvēkam jādarbina visas tā sauktās augstākās integratīvās funkcijas – te ir gan fakti, gan analīze, gan emocijas, un tas ir ārkārtīgi labs instrumentārijs. Es pašlaik nevaru nosaukt nevienas XXI gadsimta zāles, kas varētu palīdzēt atmiņas uzlabošanai, ja nav strukturētas un organizētas dzīves, plānošanas, dienasgrāmatas rakstīšanas, tikšanās klātienē ar draugiem, bijušajiem kolēģiem, paziņām, bērniem un mazbērniem. Tātad treniņš, treniņš, treniņš – sevi piespiest, nevis gaidīt no kāda, būt pašam aktīvam, uzturēt, attīstīt, plānot, darīt, analizēt sociālos kontaktus – lūk, tās ir brīnumzāles atmiņas treniņam, ko mēs nevienā aptiekā nenopirksim.”

 

Svarīgāk par visu – biedroties

Foto: Shutterstock

“Vispirms jāatceras, ka tas, kādi būsim vecumdienās, lielākoties atkarīgs no tā, kādi esam bijuši agrāk,” atgādina profesors Jānis Zaļkalns. “Runa ir par to, kā cilvēks tērējis savu atmiņu neatkarīgi no tā, vai viņš ir garīga vai fiziska darba veicējs, kā viņš ir strukturējis savu dzīvi.”

Ko nozīmē strukturēta dzīve? Liela daļa cilvēku plāno savu dienu, nedēļu, notikumus, dažādos sociālos kontaktus. Tieši sociālā saskarsme ir ļoti svarīga – tā apliecina, ka cilvēkam ir vajadzīgs otrs, turklāt līdzvērtīgs partneris.

“Pirms kāda laika pētījumos, kurus vadīju, noskaidrojām, ka starp trim dzīves kvalitātes pamatakmeņiem, proti, veselību, ekonomisko situāciju un sociāliem kontaktiem, seniori aptaujās sociālo kontaktu nozīmību liek pirmajā vietā. To apliecina ne tikai pētījumi – tas izriet no praktiskās dzīves,” atklāj profesors.

“Aktīvu darba gaitu pārtraukšana un došanās pelnītā atpūtā ir laiks, kad sociālā saskarsme sarūk, tāpēc ir ārkārtīgi nozīmīgi, lai cilvēks nevis gaidītu, kurš un kad pie viņa atnāks vai piezvanīs, kā tas daudzos gadījumos notiek, bet pats būtu rosīgs sociālo kontaktu meklētājs, veidotājs un uzturētājs.”

Jāņa Zaļkalna minētā aptauja parādīja, ka fiziski veseli seniori kā dominējošo atzīst tieši sociālo dzīvi.

Svarīgi, kā novecošanas laikā cilvēkam reducējas gribas instinkti, respektīvi, vēlēšanās darīt, piedalīties jebkurā darbā, aktivitātē. Dažam labam nolaižas rokas, viņš pasīvi sēž mājās, jau no rīta sāk gaidīt vakaru, jūtas kā nelaimes čupiņa, prātojot, ka nevienam nav vajadzīgs. “Te ir pretjautājums: ko tu pats esi darījis, lai nebūtu vientuļš, lai tev būtu interesanta, notikumiem, dažādām darbībām bagāta diena? Vai pats esi šo stāvokli ietekmējis, kāda ir tava atbildība par to, kā tu dzīvo?”

Runa ir par personīgo atbildību savas dzīves norisēs un notikumos, un tas ir kontekstā ar gribas instinktu mazināšanos, paskaidro ārsts. “Katrā ziņā nevienam neko nevar pārmest, jo mēs esam ļoti dažādi. Tomēr iepriekšējā dzīves pieredze un gadu desmitos izkoptais darba un gaitu tikums ir ļoti svarīgs priekšnoteikums, lai tikpat plānota un strukturēta ikdiena būtu arī tad, kad cilvēks ir sasniedzis cienījamu vecumu un sen ir ārpus darba tirgus.”

Arī daktere Ieva Paegle uzsver – tiem cilvēkiem, kuri sūdzas, ka viņiem esot problēmas ar atmiņu, ļoti svarīga ir komunikācija, tātad vajadzīgs kāds, ar ko var izrunāties. Sarunas laikā viņam gan jādzird, gan jāsaprot, kas tiek pateikts, jāspēj adekvāti atbildēt. Tieši komunikācija smadzeņu funkciju uztur labā stāvoklī.

Uz jautājumu, ko darīt, ja cilvēks dzīvo viens, Ieva Paegle atbild: “Tas nav labākais, kas ar cilvēku var notikt. Protams, visgrūtāk un vissliktāk ir vientuļajiem. Es ieteiktu tādiem cilvēkiem mēģināt iesaistīties sabiedriskajā dzīvē un meklēt iespēju būt kopā ar citiem, saglabāt vēlmi kaut ko redzēt, dzirdēt, vienalga, vai tas ir radio vai televīzija, bet nepalikt vienam.

Komunikācija ir daudz svarīgāka nekā vienatnē likt domino vai spēlēt šahu. Nepieciešams sevi drusku organizēt, piemēram, nopirkt kalendāru, kurā skatīties, kāda ir diena, datums. Lai nebūtu tās vienaldzības, kad atzīst: man ir vienalga, kas par dienu un kur man jāiet. Tā cilvēks pats sevi vairs nekontrolē.”

 

Jācenšas saglabāt vecās iemaņas

Pēc Ievas Paegles vārdiem, ļoti svarīgi ir tas, kas cilvēkam paticis agrāk, un tas attiecas uz jebkuru aktivitāti. Ja viņam interesantas šķitušas kāršu spēles, būtu labi, ja viņš katru dienu kādu laiciņu varētu veltīt šai nodarbei. “To viņš atceras, tas viņam padodas, tāpēc iepriecina.” Tiem, kam patīk kaut ko zīmēt, tas jādara – lai kaut vai kaut ko izkrāso. Jāņem vērā, ka, pavājinoties atmiņai, pakāpeniski zūd arī daudzas citas prasmes, ja ar tām nenodarbina smadzenes.

“Nevar runāt tikai par atmiņu. Pirmajā vietā ir komunikācija, pēc iespējas interaktīvas darbības, kur jābūt reakcijai uz to, ko dzirdi un redzi, un jāsaglabā kādi agrākie ieradumi, prieciņi vai hobiji,” saka neiroloģe.

“Ja var staigāt, tad jāstaigā, ja var nūjot, tas jādara, lai būtu fiziskās aktivitātes. Tas taču ir visa pamatā! Papildu palīdzība, ja ir izteikti atmiņas traucējumi, varētu būt mūzikas klausīšanās, dziedāšana. Teiksim, cilvēks ir aizmirsis vārdus, bet, ja šie vārdi savijušies ar melodiju, viņš pēkšņi atskārst, ka ir visu atcerējies, un tas sagādā pozitīvas emocijas.”

 

Televizors un TV seriāli

Foto: Shutterstock

Runājot par televīzijas raidījumu un seriālu skatīšanos, par ko daudzi smīn, profesors Jānis Zaļkalns bilst: “Ne viens vien saka – ome skatās seriālu, un mums ir iespaids, ka viņa ir nevis televizora šajā pusē, bet jau tajā. Kaut nespēj identificēt savu lomu, viņa ir tur iekšā. Svarīgi saprast – viņa ir iekšā notikumos, pati klusībā ar sevi tos pārrunā, pārdomā vai piezvana labākajai draudzenei un stāsta: lūk, šajā sērijā notika tas un tas. Tā ir ļoti aktīva smadzeņu iesaistīšanās, jo tās ir reālas darbības, ar kurām tā vai citādi saskaramies.

Varbūt konkrētā cilvēka individuālā dzīve ir mazāk norisēm bagāta, bet seriāli nāk ar saviem notikumiem, spriedzi, emocijām, pozitīvām, arī negatīvām situācijām, kuras liek domāt un mēģināt saprast varoņu rīcības motīvus vai pretnostatīt sevi viņiem. Tad seko pārrunas ar draudzeni, savukārt pirms nākamās sērijas skatīšanās būs pārdomas par to, ar ko iepriekšējā beidzās, kādi bija galvenie notikumi. To nekādi nevar uzskatīt par kaut ko pasīvu un automātisku. Neapšaubāmi tas ir labs treniņš, ļoti aktīvs uztveres un analīzes process.”

 

Mūsu eksperti

Ieva Paegle, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģe

Jānis Zaļkalns, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Gerontoloģijas klīnikas vadītājs, profesors

 

LA.lv
36,6 °C
Veselam
Kā sagatavoties medicīniskajām analīzēm
20 stundas
VE
Veselam.lv
Veselam
Kuri ir pieprasītākie bērnu ārsti reģionos. Aicina atbalstīt bezmaksas vizītes
1 diena
DE
DELFI
Veselam
Pazīmes, kas liecina – tevi uzaudzināja īstens narciss
1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LE
LETA/LA.lv
Latvijā
Ulme ticis pie kārotās 8247 eiro kompensācijas pēc divu mēnešu darba Saeimā 3
8 stundas
LE
LETA/LA.lv
Latvijā
FOTO, VIDEO. Iemirdzas tradicionālais gaismas festivāls “Staro Rīga”!
9 stundas
JL
Juris Lorencs
Latvijā
Juris Lorencs: Latvijas neatkarības garants esam tikai mēs paši 2
11 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
VIDEO. Inčukalnā pieķer šoferi bez tiesībām: braukā riņķī ar cita auto numurzīmēm
7 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Par Stambulas lidostas teroraktu sešiem apsūdzētajiem piespriež mūža ieslodzījumu
7 stundas