Veselam
Psiholoģija

Turēt stipru savu enerģijas banku. Ainas Poišas dzīvesziņa1


Aina Poiša
Aina Poiša
Foto: Matīss Markovskis

Kā dzīvot vieglāk? Kā lieki neiztērēt savu dzīves enerģiju, bet vēl labāk – atjaunot un vairot iekšējos resursus? Kā spēt palikt dzīves gaišajā pusē? Lai rastu atbildes, talkā nāk ģimenes psihotrarpeite Aina Poiša. Viņa iedvesmo daudzus, jo ir tāda dzirkstoša, jauneklīga, ar uguntiņu acīs. Aina šķetina sarunu, ik pa brīdim tai piesviežot pagalītes – aizrautīgus smieklus.

Psihoterapeite paņēmusi līdzi divu krāsu kartītes. Uz violetās sarindots tas, kas mums atņem enerģiju, bet dzeltenā priecīgi pavēsta, ko vērts darīt, lai atgūtu līdzsvaru un dzīvotu jaudīgāk. Kā Aina smejoties saka: rūpējamies, lai mūsu personības mašīnai vienmēr būtu labs benzīns.

Par šo tēmu psihoterapeite stāsta semināros un konsultē savā privātpraksē veselības mājā Olīva. Tur arī satiekamies – augšējā stāva kabinetā, pa kura logu var pārredzēt Pārdaugavas nomales mieru.

 

Ar ko vajadzētu sākt, lai tuvotos tādai dzīvei, kas sagādā prieku?

Tas ir darbs ar sevi. Dzīves galvenais eksāmens. To jums pateiks ikviens psihologs vai psihoterapeits. Nereti gribētos no tā izvairīties, jo nav viegli rakties sevī. Taču citādi neiznāks, būs vien jāņem lielā lāpsta.

Centies saprast, kas tevi veidoja kā labu cilvēku. Vai ar gaišu skatu atceries mammu, tēti vai opīti? Ko paņem kā savu resursu no bērnības?

Bērns par sevi uzzina no pasaules, spoguļojoties pieaugušajos.

Diemžēl lielie tiešā vai netiešā veidā nodod atvasei ļoti daudz iekšēju aizliegumu. Neiedomājies, ka esi kas īpašs… Vairāk domā par citiem, ne par sevi…

Šī atbalss no pagātnes var uzturēt mazvērtības kompleksus, radīt nemieru, ar ko nespējam tikt galā.

Kā zināms, bērns nereti izvēlas slimot – ar to mazais ņem varu, cenšas panākt, lai viņu pamana, lai sniedz rūpes. Arī tālākajā dzīvē tas mēdz veidot uzvedības modeli, jo personībā ir izveidojies šāds musturs. Ja esi vājš, slimo, neapzināti piesaisti sev uzmanību. Taču der saprast, ka slimošana ietver arī bezspēcības un atkarības izjūtu. Tas ir kā aizliegums sev dzīvot gaismā.

Grūti būt atvērtam pret pasauli?

Izveidojas tāda uzvedība, ka cilvēks strādā diezgan neadekvātā veidā ar saviem kompleksiem, piemēram, izvēlas emocionālu izolāciju, jo zina – atverot savas jūtas, nāksies pavērt sevi sāpēm. Taču neaizdomājas, ka, atverot sevi, rodas iespēja saņemt arī mīlestību.

Ļoti izplatīts ir racionālisms – cilvēks darbina tikai prātu, nevēlas iesaistīt emocijas. Taču tad iznāk eksistēt kā melnbaltā filmā, jo emocijas piešķir krāsas, tās iekrāso dzīvi.

Tas ir līdzīgi, kā nereti gadās, aizejot uz izrādi, ko veidojis slavens režisors. Redzi novitātes, interesantus meklējumus, viss it kā profesionāli nostrādāts, bet dvēselē nekas nesakustas. Trūkst līdzpārdzīvojuma, lai izrādi skatītos vienā elpas vilcienā un arī asariņa nobirtu. Jūties dzīvs tajā brīdī, jo sirds sasilusi, krūtīs kaut kas sakustējies. Tā ir pozitīvā enerģija – mīlestība, dzīvīgums.

Ķermeniskās pamatvajadzības mums ir vieglāk saprotamas. Nosveramies, re, kilogramu par daudz, jāēd mazāk… Bet savu gara spēku nevaram nosvērt. Gars ir vertikāle. Mēs tikai jūtam, ka ik pa brīdim gribētos pacelties pāri ikdienai. Tādēļ ir vērts izdarīt tādas izvēles, lai gars būtu apmierināts.

Paskatāmies uz pasauli citām acīm – esmu tikai maza daļa no visa, pieņemu to ar pazemību. Caur to veidojas pašapziņa. Man nevienam nekas nav jāpierāda! Arī citiem taču ir savas vājības, vājās vietas. Svarīgākais – noturēt savu gara mugurkaulu. Aprūpēt savu enerģiju jeb pozitīvo elektrību, lai būtu spēks to muguru noturēt taisnu.

Kā to paveikt, izdarīt, ar ko sākt?

Der parūpēties, lai mūsu personības mašīnai vienmēr būtu labs benzīns.

Pasaule kļūst arvien nemierīgāka un steidzīgāka, informācijas telpa ir pārpilna, konkurence pieaug… Tas neļauj zaudēt modrību, liek visu laiku augt un attīstīties. Taču, to darot, acu priekšā lai paliek ideāls, kas saucas – manas dzīves uzdevums. Visu pasauli nesaglābsim, bet varam uzņemties atbildību par sevi. Nereti cilvēks gan nonāk iekšējā haosā, jo nevar atkodēt savu lielo uzdevumu. Bet dzīves mērķis taču var būt pavisam vienkāršs – cenšos būt krietns cilvēks. Esmu piedzimis, lai aiz manis paliktu labas pēdas.

Ir trīs vienkāršas, bet svarīgas atbalsta sistēmas, par ko der uzņemties atbildību. Es tās dēvēju par dārziem. Pirmais dārzs esam mēs paši. Dzīves vidusposma krīzē pieaug vēlme tikt klāt tam savam kodoliņam. Kas es esmu? Vai esmu apmierināts ar sevi? Kāda ir mana dzīve? Vai esmu savā vietā? Ir vērts meklēt atbildes uz šiem jautājumiem.

Otrais dārzs saistās ar darbu.

Kļūt par vērtīgu darbinieku? Vai to jūs domājat?

Nedaudz citādi. Laimīgs ir tas cilvēks, kurš darbā gūst piepildījumu un baudu un ar to viņam pietiek. Taču ne visiem tā ir. Ja nav šā viegluma, darbs var sākt izsusināt. Ne velti izdegšana ir mūsdienu realitāte.

Tāpēc der apzināti meklēt virsvērtību, to, kas darba dzīvi papildina, dod klāt. Ko veicam ar dedzību un aizrautību, kas sagādā gandarījumu sirdij. Tas var būt vaļasprieks vai cita nodarbe, kur ieguldām sevi, lai līdzsvarotu smagnējo izjūtu, kas nāk līdz ar darba pienākumiem. Saņemam enerģiju un spēku, kas palīdz noturēt to atbildības lauku darbā.

Starp citu, arī motivācija – strādāju tādēļ, lai nopelnītu – var būt visai sakarīga.

Man ir svarīgi, ka spēju nodrošināt ģimeni, mūsu dzīves apstākļus. Tā ir cieņa pret sevi, ka to varu paveikt.

Kāda ir trešā atbalsta sistēma, tas kopjamais dārziņš?

Tuvie cilvēki. Ģimenes locekļi, radi, draugi, visi tie, ar kuriem labprāt pavadām laiku, kuru klātbūtne sasilda sirdi. Ar viņiem varam atļauties būt tādi, kādi esam, tiekam pieņemti bez nosacījumiem. Protams, ne vienmēr viss notiek ideāli, bet tomēr tas ir sava veida patvērums. Jo mūs dziedina sirsnība, patiesums, īstums un pieņemtības izjūta!

Tikai no mūsu attieksmes atkarīgs, kādu enerģiju ienesam savās trīs atbalsta sistēmās. Omīte taču bērnībā mācīja: kā sauksi, tā atsauksies; ja pats būsi labs, arī citi tādi būs…

Nedari otram to, kas pašam nepatīk…

Jā, tās ir senas dzīves gudrības, ko tagad aprakstām gudriem terminiem.

Esam atbildīgi par saviem dārziem, ņemam talkā pašdisciplīnu un pašorganizāciju. Bet līdzās lai vienmēr būtu mīlestība – kā tāds brīvs putns. Just siltumu krūšu rajonā un to sargāt. Mīlestība ir enerģija, pēc kā visi tvīkst, ilgojas. Tā rāda, ka esam pieņemti, ka esam vispārējās mīlestības sastāvdaļa.

Kristīgam cilvēkam, iespējams, ir vienkāršāk, jo tiek veidotas daudz konkrētākas attiecības ar Dievu. Bet Dievs jau ir katrā no mums. Tas ir radošais potenciāls, spēja ieklausīties savā intuīcijā un senajās zināšanās, kas mantotas un glabājas zemapziņā.

Kas mums atņem dzīves enerģiju? Kas rakstīts jūsu violetajā kartītē?

Nav lāgā, ja ļoti personīgi uztveram citu teikto, vērtējumu. Nereti sarunā pavīd kāds tiešāks izteiciens, kas attiecas uz mums, varbūt pat labi domāts. Ja neuzmanīgie vārdi tiek ņemti pie sirds, tie iedzeļ, pielīp, un – skat! – pašvērtējuma līkne gāžas lejup. Nokļūstam upura lomā, izjūtam bezspēcību un atraidījumu. Tās ir toksiskas emocijas, kas saindē. Šādi pamazām var tikt grauta imūnsistēma, ir lielāka iespējamība arī kādai fiziskai saslimšanai.

Der mācīties neielaist sevī to, kas dara vājāku.

Skaidrs, ka varam taču kādam nepatikt. Lai runā, bet mūsu uzdevums ir distancēties. Mierīgi pasacīt pretī: okei, tu tā domā, tā to redzi, es saprotu, par ko tu runā… Tā kļūsti mazāk ievainojams. Savukārt, ja aizvainojumu paņemsi dziļi sevī vai iesaistīsies vārdu cīņās, zaudēsi enerģiju.

Tāpēc ir svarīgi revidēt savu sociālo atomu – pārskatīt, ar kuriem cilvēkiem gribam komunicēt, bet no kuriem labāk distancējamies. Ir cilvēki, ar ko ir laba enerģijas apmaiņa, savukārt no citiem nogurstam. Ir tādi, kas visu laiku čīkst vai sūdzas par kaut ko, manipulē ar sarunu biedru. Viņi pabarojas enerģijā, kas izprovocēta no citiem.

Vilciena kupejā jau arī esam spiesti ilgstoši braukt ciešā klātbūtnē ar netīkamu pasažieri. Ja nevaram izvēlēties citu kupeju vai atļauties izkāpt no vilciena, nākas uzlikt iekšējo robežu, lai pasargātu sevi.

Bet dažreiz saka: lai tu būtu labs cilvēks, centies būt labs pret visiem…

Tas nav iespējams! Ja neiemācāmies norobežoties no tā dēvētā emocionālā vampīra, agresora vai manipulētāja, tad taču it kā dodam atļauju atņemt mums enerģiju.

Ikvienam ir tiesības padarīt citus cilvēkus tuvākus vai tālākus, mainīt attālumu. Saglabāt pieklājību, bet emocionāli neiesaistīties.

Savas emocijas ielikt kā drošā glabātavā. Mēs esam vinnētāji, ja netērējam šim procesam savu enerģiju. Varbūt kādā reizē vajag pateikt tieši: stop! Ja runāsi ar mani šādā tonī, nekāda sadarbība nesanāks!

Atzīšos, ka man ir grūti neiesaistīties vārdu un uzskatu cīņās. Ja otrs provocē, man gribas aizstāvēt savu taisnību. Taču es mācos apturēt to vilcienu un pavaicāt sev: vai man tiešām vajag par katru cenu pierādīt savu taisnību? Ja kāds ir neganti uzvilcies, ja viņam vajag to uzvaru, lai tiek. Es novēroju, kas notiek, bet neiesaistos. Apzinos, ka mani provocē. Es elpoju, domās skaitu savas mantras. Drīz vien cīnītājam kļūst garlaicīgi. Konflikts izsīkst kā strauts tuksnesī. To nav viegli īstenot, bet iedarbīgi gan.

 

Foto: Matīss Markovskis

Kāds gudrs cilvēks reiz man izstāstīja paņēmienu, kā viņš izvairās no negācijām. Līdzko kompānijā sākas negatīvas sarunas, viņš pieceļas un iziet no telpas.

Malacis, tā viņš taupa enerģiju. Tā ir gudrība – pamanīt, ka negācijas nāk virsū. Stop! Un eju prom. Jo negribu kalpot šim piedāvājumam, negatīvajai programmai. Ar vārdu iespējams celt, ieslēgt gaismu. Taču, ja no mutes laiž vārdus kā akmeņus, gaisma tiek izslēgta, visi paliek tumsā.

Vēl nav vērts sevi salīdzināt ar citiem, arī šādi zaudē enerģiju. Tas nāk no padomju audzināšanas, sakņojas kritizējošā vērtējumā: tu neesi nekas īpašs, kāds cits ir īpašāks, labāks. Viņam ir, bet man nav, tātad esmu lūzeris, neveiksminieks… Nav veselīgi dzīvot ar lineālu rokās. Jo gremdējos tajā, kā man nav, nevis novērtēju esošo.

Ja nesalīdzinos ar citiem, varu atļauties būt tāds, kāds esmu. Priecāties, ka ar kaut ko atšķiros.

Apkopt savu autentiskumu, savu īstumu un dzīvot nost.

Pētnieki teic, ka dzīves ilgums palielinās, vecuma robeža attālinās. Bet daudzi cilvēki, knapi tikuši pensijas gados, jau sāk teikt, ka ir veci. Pazīstu kundzi, kurai jau tuvu deviņdesmit, bet ir gaišs prāts un silta sirds. Tomēr viņa kļūst dusmīga, ja izlasa žurnālā, ka novecot ir skaisti.

Novecošanas process patiesi nav nekāda medusmaize. Ir fiziska noguruma sajūta, dzīves nasta plecos, un tas atkal ir izaicinājums.

Svarīgākais ir darīt kaut ko savam garam par godu. Vesels gars labāk pabaro miesu, un tā miesa ilgāk turas. Tāds draudzīgs tandēms. Ja garu neaprūpējam, tātad paliekam tikai minimālajā dzīves formā, pamatvajadzībās. Iespējams, kaut kas ir palaists garām dzīves vidusposmā, brieduma gados, kad jāpieņem apzināti lēmumi pašizglītošanā un pašaprūpē.

Taču ir arī daudz iedvesmojošu stāstu, man patīk tos dzirdēt, lasīt. Kāda sirma kundze stāsta, ka pēc smagas slimības gandrīz padevusies, garīgi sabrukusi, taču tad sasparojusies un pacēlusi sevi no drupām: johaidī, ja mirt, tad ar mūziku!

Ķermenis, protams, nolietojas, dod signālus par kaitēm, kāda skrūve kļūst vaļīgāka. Un mēs nezinām, cik ilgi tā kapacitāte turēs, kurā brīdī beigsies benzīns.

Taču – jo savlaicīgāk pieņemsim nāves esamību, jo dzīves kvalitāte kļūs par lielāku vērtību.

Ne jau nāvi gaidīt, bet mainīt attieksmi – pieņemt to, ka dzīvībai blakus stāv nāve. Abi šie vārti ir vaļā, pa vieniem ienākam, pa otriem aizejam.

Dvēseles spēks nāk no Dieva, un to varam uztrenēt. Rūpēties, lai nebūtu emocionālu samezglojumu, lai dvēsele kļūst gaišāka, esmu labāks cilvēks. Garīgi sakārtoties. Mana dzīve bija pietiekami bagāta, es darīju, ko varēju. Neizdarīju to, ko nespēju.

Ko pati darāt, lai dzīvotu vieglāk?

Neesmu atrauta no teorijas, runāju par to, ko esmu piedzīvojusi, izmēģinājusi. Nereti uzskata, ka psihoterapeiti dzīvo izcili pareizi. Ne vienmēr tā ir. Ik pa brīdim esmu spiesta sev uzšaut pa dupsi, ja jūtu, ka zūd dzīves tonuss.

Nereti nespēju distancēties no negatīvā. Kaut kas aizskar par daudz, iegraužas kā ķirmis, nerimst vairākas dienas. Pieeju pie spoguļa, paskatos uz sevi un saku: man nepatīk šis cilvēks! Tik pilns ar nelāgo kā neiznesta miskaste! Nopurinos un ņemu talkā savus glābšanas riņķus.

Attīrīties man palīdz svaigs gaiss, tātad – dodos laukā. Pārdomāju, kāda ir mana elpošana.

Paceļu rokas, dziļi ieelpoju – ar elpu paņemu pozitīvo. Pēc tam izelpoju negatīvo, lieko. Vispirms dziļi ieelpoju, tam seko elpas aizture un tad izelpa. Šo elementāro vingrinājumu daudzi zina.

Ķermenim vajag kustības, īpaši, ja dienas lielāko daļu nākas sēdēt. Tādēļ jāiesaistās kādos treniņos vai vienkārši jāstaigā vairāk. Var doties dejot, paskriet vai paiet ātrā solī. Svarīgi sajust kaut nelielu fizisku nogurumu un to, ka locītavas tiek ieeļļotas.

Man, protams, ir dienas, ko pasludinu par pidžamas svētdienām.

Tad adu, lasu vai tāpat vien laiskojos. Nekā nedarīšanas prieks ir ļoti tīkams. Tomēr kādā brīdī jūtu, ka sāk trūkt gaisa. Tad ceļos un dodos skriet. Apskrienu kvartālam un esmu priecīga, ka spēju sevi disciplinēt.

Nedēļā ieplānoju vienu vakaru, kad eju uz pirti. Tas man ļoti patīk un ir praktisks apliecinājums, ka rūpējos par sevi. Ja pirts gājienu neieplānoju, šo vakaru noteikti citi man nozog.

Tāpat der ieplānot kaut ko nenopietnu iepretim nopietnam dzīves plūdumam. Tas rada līdzsvaru. Atļaujies rotaļīgumu dzīvē! Iesaisties procesā, baudi! Meklē iespēju izsmieties no sirds!

Nereti cilvēks neatļaujas smieties pat patiesi komiskā izrādē. Tās atturīgās, kritizējošās sejas reizēm redzu izrādēs, kur pati spēlēju. Teātra klubā Austrumu robeža piedalos divās izrādēs – Dienesta romāns un Padomi precētiem pāriem. Neviens nesmejas, kā tad es viens zvaigāšu?! Ir tik labi, ja zālē kāds skaļi iesmejas, tad arī citi dabū zaļo gaismu, un skatītājus pāršalc smiekli.

Kas vēl būtiski, ko vēsta dzeltenā kartīte?

Ierakstām savā dzīves plānā: gribu saņemt dabas klātbūtni: paskatīties debesīs, ieraudzīt un sadzirdēt putnus, sajust, kā smaržo jūra vai koki mežā. Svarīgi ir pabarot visas savas maņas. Tas ļoti dziedina.

Enerģijas kuplināšanai būtisks ir pilnvērtīgs miegs. Miega režīmu man ir visgrūtāk ievērot. Aizlasos grāmatu līdz nakts vidum. Ja jaunībā miega trūkums neskādēja, tagad to vairs nevaru atļauties – no rīta esmu kā izsīkusi. Tādēļ, ja vien tas ir iespējams, pagarinu rīta miegu. Enerģija nāk klāt, ja dari citiem labu, pasaki atzinīgus vārdus. Ja kustini došanas un pateicības funkciju, tas pacilā, ļauj justies labāk. Man ir ko dot citiem, es neesmu iekšēji bankrotējis!

Ir kolosāli, ja cilvēks jebkurā vecumā var apdzīvot savu personību un nekalpot kādiem standartiem. Man ir 61 gads, skaidrs, ka nevaru atdabūt atpakaļ jaunību, bet tāpēc jau nav ātri jāskrien novecot! Katram vajadzētu atrast ko savu, lai prieks vairojas, acis mirdz, ir gan iedvesma, gan aizrautība.

 

Svarīgs stāsts ikvienam

Saistītie raksti

Indiāņu vectēvs vēlas nodot dzīvesgudrību mazdēlam. Viņš izstāsta, ka katrā no mums dzīvo divi vilki. Viens ir sliktais vilks, kurš atbild par nenovīdību, skaudību, meliem un visu citu nelāgo. Otrs ir labais – atbild par labām domām, ticību, mīlestību, draudzību. Viens vilks ir ēnas daļa, otrs apliecina, ka esi piedzimis gaismai. Starp šiem vilkiem ir nepārtraukta cīņa.

Pēc dzirdētā mazdēls vaicā vectēvam, kurš no vilkiem vinnēs. “Uzvarēs stiprākais. Tas, kuru vairāk barosi,” atteic viedais vīrs.

 

LA.lv