Veselam
Psiholoģija

Uzaudzināt bērnu bez pēriena. Saruna ar Lailu Riekstu-Riekstiņu5

Foto – Matīss Markovskis

Šogad pieredzējām dažādus notikumus, kas lika pievērst uzmanību bērnu tiesībām: gan skolēnu masveida ģībšanu dziesmu svētkos, gan skandālu par Liepājas tiesas piespriesto maigo sodu mazas meitenes izmantotājiem. Skatienu no bērniem nenovēršam un uz sarunu aicinām Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas priekšnieci LAILU RIEKSTU-RIEKSTIŅU.

Kā lūkojaties uz vasarā notikušajiem skandāliem, kuru centrā bija bērni?

Tie atklāj, cik plašs ir bērnu tiesību loks. Ja sastopamies ar situācijām, kad, teiksim, ģimenē pieaugušie lieto alkoholu, ir bez darba vai iztikas līdzekļus iegūst nelegāli un notiek bērnu tiesību pārkāpumi, tas visā sabiedrībā izraisa sašutumu un gatavību aizstāvēt viņus. Grūtāk pamanāmi ir gadījumi, kad vecākiem ir augsts sociālais statuss, viņi ir izglītoti un pietiekami turīgi, strādā prestižu darbu. Arī šādās ģimenēs bieži vien ir vardarbība pret bērniem, bet ir daudz grūtāk noticēt, ka tā var notikt. Tad sabiedrība ceļas aizstāvēt – tie taču ir kārtīgi vecāki! Tad sliktas ir bāriņtiesas, kuras izņem bērnus no labajām ģimenēm. Parādās dažādas versijas par to, kāpēc bāriņtiesas tā rīkojas.

Piemēram, bāriņtiesas esot iesaistītas bērnu adopcijas shēmās.

Jāapzinās, ka šīs jomas profesionāļiem nav tiesību izpaust, kāpēc pieņemts lēmums par bērnu izņemšanu no ģimenes. Cilvēki, kuri vēršas plašsaziņas līdzekļos, stāsta savu versiju par notikušo kā par netaisnību, bet problēmas ģimenē parasti neatklāj. Sabiedrībā veidojas neuzticēšanās. To jūtam, kad pie mums vēršas pēc palīdzības un mēs iesakām iet uz bāriņtiesu. “Vai, nē, uz turieni mums bail iet, uzreiz atņems bērnus!” Tas ir pilnīgi aplams priekšstats! It kā tas būtu bāriņtiesas pašmērķis – atņemt bērnus. Tas vienmēr ir ļoti smags lēmums, kas nevienam prieku nesagādā.

Dzirdēts par skandaloziem gadījumiem Skandināvijas valstīs, kad bērni atņemti labiem vecākiem. Vai tur skatījums uz bērnu tiesību pārkāpumiem ir atšķirīgs?

Tur latiņa ir krietni augstāka un pieeja ir cita: ja ir aizdomas par pārkāpumu, vispirms – bērns drošībā, un tad tiek vērtēts un pētīts, kas īsti noticis. Pie mums bieži vien ir otrādi – mēs pētām un vērtējam, bet bērns turpina būt tajā pašā vidē, kas, iespējams, ir nelabvēlīga. Tam ir plusi un mīnusi. Ja situāciju iespējams mainīt, vecāki atzīst problēmas un ir gatavi laboties, protams, vislabāk, ja bērns paliek ģimenē. Vienlaikus pastāv risks: kamēr vērtē un pēta un vecākiem dod otrās iespējas, reizēm viss ir beidzies ar bērna nāvi.

Arī Skandināvijas valstīs bērnu tiesību aizsardzības iestādes ļoti konsekventi nekādu informāciju par noteiktiem gadījumiem nesniedz, tāpēc tas, kas parādās presē vai televīzijā, ir tikai vienas puses – vecāku – viedoklis. Man nav pamata uzskatīt, ka Skandināvijā piepeši kāds atnāktu un atņemtu bērnu normālai ģimenei, kura par viņu gādā un rūpējas.

Reiz palīdzību lūdza sieviete, kura dzīvoja citā Eiropas valstī. Viņa jautāja, vai tiešām uz viņu attiecas tās valsts, nevis Latvijas likumi. Bija vērusies policijā, lūdzot palīdzību, jo cieta no vardarbīga partnera. Palīdzību viņa saņēma, varmākam tika liegts tuvoties viņai un bērnam, bet vēlāk viņa atsāka kopdzīvi ar šo cilvēku. Kad to konstatēja, iestādes gatavojās vērtēt, vai bērns var palikt šādā vidē.

Mums tas šķiet vienkārši: gribēju – gāju uz policiju, gribēju – paņēmu iesniegumu atpakaļ. Kas tur liels, tā ir tikai mana darīšana! Bet citās Eiropas valstīs, ja sieviete izvēlas turpināt dzīvot attiecībās, kurās pastāv vardarbība un bērns tam ir liecinieks, rodas jautājums, vai bērns tur var palikt.

Ja runājam par labajām ģimenēm, kādus bērnu tiesību pārkāpumus tajās atklāj?

Lai bāriņtiesa vispār iejauktos un sāktu pārbaudi, vienmēr runa ir par vardarbību pret bērnu. Ja tā ir izpaudusies kā sišana, noteikti jāpiemin, ka sabiedrībā par to ir dažāda izpratne. Vienam šķiet, ka ar vienu žagariņu pa dibenu – tas nav nekas. Cits uzskata – arī ar trim žagariņiem drīkst, bet vēl kādam gana laba ir siksna ar sprādzi. Bieži vien dzirdam: ko tie bērnu aizstāvji saprot, kas tad tur bija – vienreiz uzšāva, un uzreiz izņēma bērnu no ģimenes! Par vienas reizes uzšaušanu bērnus parasti neizņem, bet jautājums var būt par to, ar kādu priekšmetu, pa kuru vietu un kādas tam bija sekas.

Mēdz arī teikt – bērns nevar uzaugt par kārtīgu cilvēku, ja viņš nav ticis nopērts. It kā tas būtu brīnumlīdzeklis: vienreiz visus noperam, un viņi izaug par kārtīgiem cilvēkiem! Realitāte apstiprina pretējo: jaunieši, kuri izdara likumpārkāpumus, bieži vien ir ļoti stingri audzināti un pārmācīti ne reizi vien, vecākiem neaprobežojoties tikai ar paraustīšanu aiz auss. Audzināšanai ar fizisku spēku ļoti reti ir pozitīvi rezultāti, bet cilvēkiem, kuru dzīve veidojusies veiksmīgi, atmiņā palicis šāds scenārijs – mani nopēra, jo es biju izdarījis kaut ko sliktu, un es izaugu par labu cilvēku, kas bez pēriena droši vien nebūtu noticis. (Smaida.) Bet ir taču cilvēki, kuri nav pērti, bet tik un tā kļuvuši par kārtīgiem cilvēkiem!

Bet kur ir vecāku ietekmes robeža? Nereti taču dzirdam, piemēram, talantīgus mūziķus sakām – paldies vecākiem, ka viņi man bērnībā spieda iet pie klavierēm, citādi es nebūtu kļuvis par to, kas tagad esmu!

Viena lieta, ja bērns tiešām ir ļoti apdāvināts un visi saprot, ka talants ir jāattīsta. Daudzi nemaz nav jāietekmē, lai darītu to, ko no viņiem gaida. Varbūt vienīgi pusaudža vecumā kādam tiešām vairāk gribas futbolu uzspēlēt, nevis sēdēt pie klavierēm. Vecāku pienākums ir palīdzēt bērnam kopt viņa spējas, bet to iespējams darīt, nepazemojot, palīdzot saprast.

Zinu arī neskaitāmus stāstus par bērniem, kuri piespiesti, teiksim, pabeigt mūzikas skolu, bet, kopš aizvēruši skolas durvis, klavierēm vairs nav pieskārušies. Protams, var teikt, ka tas tik un tā daudz devis, jo muzicēšana veicina attīstību, tomēr jāsaprot, kad runa ir par bērna talantu un kad – par vecāku nepiepildītajām vēlmēm. “Ja es nevarēju, lai vismaz mans bērns to dabū!”

Vai arī tiesību sargu redzeslokā nonāk bērni, kurus vecāki, savu ambīciju vadīti, virza lielajā sportā, mūzikā, mākslā, tautas dejās?

Nonāk, bet ne bieži. Lielākoties nevis tāpēc, ka bērni sūdzētos, izņemot dažus nudien patoloģiskus gadījumus, kad bērns, piemēram, tiek ieslēgts istabā vairākas dienas, jo jāspēlē čells. Visbiežāk līdzīgas situācijas pamanām, jo sūdzas vecāki: viņuprāt, skola, pedagogi vai kolektīvs kaut ko nedara, kā pienākas. Iedziļinoties redzam, ka bērns pats negrib vecāku izraudzītās aktivitātes.

Vecākiem vieglāk vainot citus, nevis paskatīties patiesībai acīs, padomāt, ka bērns varbūt ļoti vēlas darīt kaut ko citu, kas pašlaik ir liegts un paliks nesasniegts.

Vecāki ir gribējuši labu, bet jums nākas norādīt viņu pašu vainu. Kāda ir reakcija?

Daži vecāki turpina sūdzēties citur un arī par mums, jo ļoti grib gūt apstiprinājumu tam, ka viņi dara pareizi.

Atgriežoties pie jautājuma par vardarbību pret bērniem labi situētajās ģimenēs, pēdējā laikā arvien biežāk novērojama tāda problēma kā pāraprūpe. Pedagoģijā šādu terminu lieto, un sekas ir tikpat kaitīgas kā nepietiekamai aprūpei.

Par pāraprūpi var runāt tad, kad vecāki nenosprauž robežas, viss ir atļauts. Bērns tiek akli aizstāvēts, uzskatot, ka viss, ko dara, ir pareizi, jo viņu bērns ir īpašs. Šādam bērnam ir grūti veidot attiecības ar vienaudžiem, jo viņš to nemāk, un rodas konflikti: bērni mēģina iegūt draudzību ar agresīvām metodēm, bet vecāku ieskatā vainīgi ir citi bērni, viņu vecāki, skolotāji, pēc tam – iestādes, kas šādus gadījumus pārbauda, izskatot sūdzības. Šādi tēti un mammas pat iet uz vecāku sapulcēm kopā ar advokātu, lai fiksētu, kas tiek darīts nepareizi. Vai arī saka bērnam: lai tikai viņi pamēģina tev kaut ko izdarīt, mēs paņemsim juristu, viņš visu nokārtos.

Protams, vecākiem ir tiesības izmantot juridisko palīdzību, bet, risinot konfliktus skolā, tas ne vienmēr noder. Konflikts jārisina attiecību, saskarsmes līmenī. Jārod saprātīgs līdzsvars – jāļauj izpausties personībai, taču jāprot iemācīt, ka tas jādara, neaizskarot citus. Ja vecāki uzskata, ka tas var notikt uz citu rēķina, diemžēl veidojas deformēta personība.

Šāda līdzsvara meklējumi, manuprāt, ir ikdienišķa problēma katrā ģimenē – vecāki šaubās, domā, meklē atbildi uz jautājumu, vai viņi savu bērnu audzina pareizi.

Mēs organizējam akcijas, aicinot vecākus zvanīt pa uzticības tālruni. Viņi uzdod jautājumus arī par ļoti nopietnām problēmām. Izrādās, tieši ģimenēs ar augstu sociālo statusu vecākiem ir ļoti grūti lūgt palīdzību. Viņi bažījas, ka tad visi nodomās, ka viņi ir slikti vecāki.

Ir klišejas, stereotipi – ja laba ģimene, tajā viss ir perfektā kārtībā, bērns labi mācās, dzied korī, dejo, smuki izskatās, ir pieklājīgs… Reizēm mammas stāsta, ka pat tuvākajām draudzenēm baidās stāstīt, jo tad nodomās – viņa netiek galā ar saviem bērniem! Bet audzināšana nenotiek viegli nevienā ģimenē, it īpaši, ja bērni ir pusaudžu vecumā.

Ko jūs varētu ieteikt? Gaidīt pusaudžu vecumu kā kaut ko neizbēgamu?

(Smejas.) Nē, katrai mammai nepieciešams citāds padoms… Pirmkārt, nekautrēties meklēt palīdzību, otrkārt, runāt ar bērnu. Esam novērojuši, ka nereti vecāki ar bērniem nerunā gandrīz nemaz vai nerunā par nopietnām lietām. Sarunas aprobežojas ar ikdienišķiem jautājumiem vai moralizēšanu, bet bērni, it īpaši pusaudži, to nepieņem. Vajadzīga cilvēciska saruna, kurā vecāki ar bērniem dalās savās pārdomās.

Kur vecāki var iemācīties runāt ar bērniem par to, kā sevi pasargāt no seksuālas uzmākšanās?

Internetā pieejams diezgan daudz informācijas, piemēram, ir nevalstiskā organizācija Dardedze, kas ilgu laiku strādājusi pie tā, kā par to runāt ar bērniem. Ir valsts finansēta programma Džimbas drošības skola mazākiem bērniem. Tajā ir nodarbību cikls, kurā iemāca, kā reaģēt dažādās situācijās, kas ir pieņemami, kas – ne, kā atšķirt nevēlamus pieskārienus no vēlamiem. Tā ir iespēja klasei vai bērnudārza grupiņai turp aizbraukt un apgūt programmu. Arī vairākās pašvaldībās ir īpaši sagatavoti speciālisti, kuri var veikt apmācību.

Ja vecāki nav gatavi par to runāt, ir diezgan sarežģīti. Rezultāts var būt pretējs tam, ko vēlas sasniegt. Piemēram, pieaugušie ļoti bieži pamāca, ka nedrīkst kāpt svešā mašīnā. Tātad pasaka, ko nedarīt, bet nepastāsta, ko darīt, ja, teiksim, paņem aiz rokas un velk uz mašīnu. Bērns šādā situācijā var apmulst un pavisam sastingt! It kā elementāri: ja kaut kas tāds notiek – jākliedz, jāsauc palīgā, bet daudzi bērni kautrējas pievērst sev uzmanību. Sak, tas taču pieaudzis cilvēks, varbūt tomēr jāklausa un jāiet līdzi…

Bērnam tādā brīdī nav laika domāt un analizēt, tāpēc vecākiem ne vien jāskaidro, bet arī jāmodelē situācijas. Jāmudina meklēt risinājumu, jo visas situācijas paredzēt nav iespējams. Un nav visu laiku jābaida! Protams, pasaule slēpj daudz dažādu briesmu, tomēr bērnam jāmāca justies drošam un būt priecīgam, nevis saskatīt ļaundari katrā pretimnācējā.

Seksuālā vardarbība pret bērniem tomēr nav izplatītākais pāridarījumu veids, liecina statistika.

Tas ir slēptākais vardarbības veids un daudz izplatītāks, nekā mums gribētos domāt. Bieži vien, tikai runājot jau ar pieaugušiem cilvēkiem, var uzzināt, kas ar viņiem noticis bērnībā.

Par patiesajiem apmēriem viedokļi ir dažādi. Pastāv uzskats, ka no seksuālas vardarbības cieš katrs desmitais bērns. Arī šajā ziņā sabiedrības izpratne par vardarbību atšķiras. Daudziem šķiet, ka tā ir izvarošana, dzimumakta izdarīšana, bet ir arī citi veidi, kas neietver dzimumaktu un var būt bērna turpmākajai dzīvei tikpat kaitīgi.

Reizēm ir grūti noticēt, ko pieaugušie spēj izdomāt. Šaubos, vai viss jāapraksta, tas ir gana perversi un nepatīkami. Kad bērns par ko tādu stāsta cilvēkam, kuram ir normāls priekšstats par bērnu un pieaugušo attiecībām, tam pat nav iespējams noticēt. Ieslēdzas aizsargreakcija – bērns fantazē, jo tā taču nevar būt! Viņš meklē palīdzību pie pašiem tuvākajiem, bet viņi pasaka – ko tu izgudro! Vēl jo vairāk tāpēc, ka pedofili bieži vien ir ģimenei tuvi cilvēki. Viņi ir radījuši uzticēšanās auru.

Reizēm pāridarītājs mammai ir svarīgāks nekā bērns. Vīrietis varbūt apgādā ģimeni, mamma ar mazo dzīvo viņa mājā. Vēlāk bērns stāsta: es jau mammai teicu, bet viņa atbildēja – beidz izdomāt! Vai arī tad, kad varmāka jau ir policijas redzeslokā, bet bērns – krīzes centrā, mamma meklē visas iespējas, lai ietekmētu bērnu un viņš pateiktu, ka ir samelojis. “Citādi tevis dēļ šis cilvēks nonāks cietumā, tevis dēļ mums nebūs, ko ēst, tevis dēļ mums nebūs, kur dzīvot!” Cilvēks, kuram bērns būtu jāaizstāv, vaino viņu notikušajā vai arī pasaka – kas tad tur tāds bija, drusku pagrābstījās, tas jau nav nekas!

Kādā pētījumā par seksuālo vardarbību pret bērniem atklājās, ka samērā reti par to ziņo slimnīcas.

Slimnīcas ziņo biežāk, ļoti reti – ģimenes ārsti. Šajā ziņā viss atkarīgs nevis no profesionālās kvalifikācijas, bet gan cilvēciskajām īpašībām. Atsevišķi ārsti ļoti aktīvi sadarbojas ar savas pašvaldības sociālo dienestu un bāriņtiesu, bet citi uzskata, ka viņiem tikai jāārstē.

Kad rosinājām grozījumus likumos, lai ne tikai slimnīcai, bet arī ģimenes ārstam būtu pienākums ziņot, ja ir aizdomas par vardarbību pret bērnu vai nepietiekamu aprūpi, bija milzum daudz iebildumu – ārstam nekādas sociālas funkcijas nav jāpilda, viņš jau tā ir pārslogots. Tāpēc šādi grozījumi netika veikti. Man šķiet, tas ir aplami, jo pasaules prakse rāda – medicīnas darbinieki pamana visbiežāk. Ja mazulis neapmeklē bērnudārzu, viņš nav sabiedrības redzeslokā. Gandrīz vienīgais cilvēks no malas, kurš viņu redz, ir mediķis. Ja ārsts neziņo par pārkāpumu, to neizdara neviens.

Vai inspekcijas praksē ir bijušas kļūdas, kad izrādījies – kāds lēmums ir pieņemts, bet vēlāk noskaidrojas, ka bērna liecības bijuši meli?

Mums mēdz teikt – bērni jums piezvana pa uzticības tālruni, kaut ko samelo… Patiešām, ir bijuši tādi gadījumi, taču tam ir izskaidrojums. Bieži vien bērni zvana un samelo, ja ģimenē nav bijis nekādas audzināšanas, vecāki ir atļāvuši visu, bet pēkšņi pamanījuši, ar ko tas var beigties, un nolēmuši audzināt. Piepeši ir parādījušies ierobežojumi, tāpēc bērns zvana un sūdzas, ka viņu sit vai kā citādi dara pāri.

Ir citādi gadījumi – bērns mānās, stāstot, ka viņam tā vai citādi nodarīts pāri, bet patiesībā ar viņu noticis kaut kas vēl sliktāks. Tā mēdz būt, ja runa ir par seksuālu vardarbību: to viņš nespēj atklāt, ir ļoti grūti, tāpēc stāsta, ka sit.

Tātad mānoties bērns vēlas kaut ko darīt zināmu, grib, lai kāds iejaucas un palīdz?

Patlaban pāru attiecības ir nestabilas, daudzi šķiras, kad bērni vēl ir pavisam mazi. Šķiršanās mēdz notikt ļoti dramatiski, vecāki nereti manipulē ar bērniem, mazie tiek novesti līdz izmisumam. Un tad bērns var meklēt palīdzību vai nu cerībā, ka vecāki paliks kopā, vai spēs izšķirties civilizēti. Arī tad bērni mēdz melot. Reizēm vecāki mudina tā rīkoties: mamma grib apsūdzēt vīru vardarbībā un iestāsta, kas bērnam jāsaka, vai vīrietis liek bērnam stāstīt izdomājumus par mammu.

Dažreiz piezvana kāds skolēns un sūdzas par pedagogu. Ja gadījums ir izdomāts, tas skolā ļoti drīz atklājas. Reizēm bērni atzīstas – jā, mums ar skolotāju bija konflikts, mēs teicām, ka par viņu sūdzēsimies.

Bērnu melus var viegli atklāt, it īpaši, ja runa ir par attiecībām skolā, jo nav iespējams saskaņoti un precīzi atstāstīt izdomātu notikumu. Cilvēki, kas šādus gadījumus pārbauda, ir pietiekami pieredzējuši un to pamana.

Vai pārbaudāt katru zvanu?

Jā, tiešām pārbaudām katru zvanu, arī iesaistot sociālos dienestus vai policiju! Piemēram, ja bērni piezvana un stāsta, ka mamma nedēļu aizbraukusi uz darbu Rīgā un atstājusi naudiņu pārtikai, bet nav atgriezusies, nauda beigusies un vairs nav ko ēst, mēs tūliņ sazināmies ar sociālo dienestu, lai nekavējoties šos bērnus paēdina.

Reizēm bērni atnāk uz inspekciju un paziņo, ka aizbēguši no mājām. Gadās, ka aizbēg no slimnīcas un pavēsta, ka tur neatgriezīsies, bet tās nav ikdienišķas situācijas. Lielākoties zvana par problēmām attiecībās ar vienaudžiem, pēdējā laikā arvien biežāk par situāciju ģimenē.

Kā atrast vidusceļu, lai kļūtu par labiem vecākiem? Bieži vien šie pienākumi uzrodas pavisam negaidot, bet tādas vecāku skolas nav!

Vispār ir gan! (Smejas.) Programma Bērna emocionālā audzināšana ir domāta vecākiem, kuriem ir pirmsskolas vecuma bērni. Tās ir praktiskas nodarbības, lai palīdzētu ieraudzīt citus ceļus audzināšanā, izvairīties no kļūdām. Programma pieejama daudzās pašvaldībās, ne tikai Rīgā, Dardedzē.

Patlaban tiek piedāvātas arī programmas pusaudžu vecākiem un par to, kā audzināt nevardarbīgi. Daudzi meklē informāciju internetā, tāpēc mūsu mājaslapā atrodami ieteikumi bērnu pozitīvajai disciplinēšanai – metodes, kas nepazemo, nesagrauj personību. Tās prasa mazliet vairāk laika, pacietības un iedziļināšanās.

Vēl ir īpašas programmas riska grupas vecākiem, bet tās pagaidām netiek organizētas pietiekamā daudzumā. Māca, kā kopt zīdaini, kā rotaļāties ar bērnu, kā vakarā palasīt pasaciņu. Arvien vairāk pašvaldību sāk apzināties, ka nepietiek tikai sociālajam darbiniekam ierasties dzīvesvietā, kontrolēt un dot norādījumus.

Teju visās preses fotogrāfijās izskatāties ļoti nopietna, rūpju nomākta. Vai šajā darbā jums kaut kas sniedz arī gandarījumu?

(Pasmaida.) Rūpju izteiksme vienmēr ir tāpēc, ka tad, kad vaicā viedokli, nekad nejautā par priecīgiem gadījumiem. Kad notiek kaut kas labs, žurnālisti pie mums nenāk.

Pirms nepilniem desmit gadiem, kad inspekciju izveidoja, pār mums ar kolēģiem sāka gāzties sliktā informācija. Sākuma gadi bija smagi arī tāpēc, ka sabiedrības attieksme bija nicinoša. Tad runājām – varam jau cīnīties pret slikto, bet labais tādējādi nevairosies. Nolēmām, ka jāvairo arī labais, lai tas izspiestu slikto. Piemēram, sākām kustību Draudzīga skola. Neviens šim nolūkam nedz naudu, nedz papildu darbiniekus neiedeva. Patlaban šajā brīvprātīgajā kustībā ir jau diezgan daudz mācību iestāžu, kuras mērķtiecīgi veido draudzīgāku vidi.

Rīkojam eseju konkursu skolēniem, lai raksta par skolotājiem, kuri bijuši svarīgi kā personības, nevis tāpēc, ka, teiksim, labi māca matemātiku. Šos skolotājus esam aicinājuši uz tikšanos un pasnieguši simboliskas balvas. Organizējam arī konkursu skolotājiem par labāko audzināšanas stundas aprakstu, kas veltītas savstarpējo attiecību veidošanai… Un vēl, un vēl! Darām daudz ko tādu, kas inspekcijām nav raksturīgi, bet bērnu tēmai ir sava specifika.

Vai jums pašai, audzinot savus bērnus, bijušas šaubas par to, vai esat laba māte?

Esmu uzaudzinājusi trīs bērnus un neesmu viņus ne pērusi, ne aiz ausīm rāvusi, ne lamājusi. Tas atvieglo manu situāciju – mana pieredze ir tāda, ka iespējams izaudzināt labus cilvēkus, nelietojot vardarbību. To, ka būtu bijis viegli, gan nevaru teikt.

Ir lietas, par ko lepojos. Mans vecākais dēls daudz slimoja, kad bija jāsāk iet skolā. Viņš teica, ka jūtas mazs un bailīgs līdzās lielākiem puikām. Sapratu, ka viņa bailes un slimošana ir cieši saistītas, un izdomāju, ka viņam vajadzētu nodarboties ar sportu, kas nāktu par labu gan veselībai, gan celtu pašapziņu. Pieteicu cīņas sporta veidā. No pirmajiem treniņiem dēls nāca mājās raudādams un teica, ka vairs negrib iet, jo nevar izdarīt gandrīz neko, ko citi spēj. Situācija bija līdzīga kā ar klavierēm, tikai citādā aspektā. Būtu vienkārši pateikt – labi, neej! Vai arī – nē, tu iesi, tev vajag! Redzot, cik viņš ir nelaimīgs, izvēlējos trešo ceļu, teicu – labi, tu turpināsi sportot, bet paralēli mēs mēnesi kopā vingrosim. Tā arī darījām – skrējām, metām kūleņus. Ar mēnesi pietika, viņš varēja izdarīt to pašu, ko pārējie bērni… Cīņas sports viņam daudz palīdzēja. Viņš jaunāko brāli aizstāvēja, un arī ar veselību problēmu vairs nebija. No manis tas prasīja vienu mēnesi un papildu piepūli, bet patiesībā grūti nebija…

Neesat nožēlojusi, ka nekļuvāt par advokāti vai tiesnesi?

Jā, mani studiju biedri ir pazīstami advokāti un tiesneši. Kad ar viņiem tiekos, tas vienmēr ir priecīgs notikums, bet patiešām nekad nenožēloju, ka izvēlējos citu ceļu. Juridiskās zināšanas gan man ir lieti noderējušas, darīt šo darbu bez tām būtu grūtāk. Orientējoties tiesiskajā regulējumā, varu labāk palīdzēt citiem.

 

LA.lv