Veselam
Psiholoģija

Inna Viļenska, kura devās pusgadu ilgā ceļojumā, lai mainītu dzīvi1

Personiskā arhīva foto

“Kā noiet ceļu no veiksmīgās, kādu mani grib redzēt citi, līdz tai patiesajai, kas dzīvo manī pašā?” Tā vaicā Inna Viļenska, kad pirmo reizi dzirdu viņu uzstājamies sieviešu kustības Hub Dot pasākumā Rīgā. Kustība apvieno sievietes, kuras vēlas iedvesmoties, piepildīt sapni vai senlolotu ideju. Inna piekrīt pastāstīt par pusgadu ilgo ceļojumu, kurā devās, lai mainītu dzīvi. Uz interviju viņa attrauc ar skūteri. Romantiskā bantīte, kas grezno delnu, izrādās nekas cits kā gumija, kas palīdz savaldīt svārku plandoņu braucot.

Inna atkal ir ceļā. Ne vairs ceļojumā cauri tuksnesim un vientulībai. Viņa ir apzinātā ikdienas ceļā pie sevis pašas.

Inna ieguva labu izglītību uzņēmējdarbības vadībā un maģistrantūrā studēja mārketingu, 15 gadu laikā pamazām kāpa karjeras virsotnē – no brokeres kļuva par projekta vadītāju, pēc tam par apdrošināšanas kompānijas direktori, līdzīpašnieci. Viņa apguva arī koučingu, jo vēlējās saprast, kā cilvēkus labāk iedvesmot, atbalstīt ceļā uz veiksmi. Bija interesants darbs, laba alga, kolēģu cieņa, tomēr uzradās un nerima sajūta, ka par maz ir piepildījusi sevi, nav īstenojusi kādreiz izsapņoto. Šķita, ka pienācis brīdis kaut ko mainīt, piemēram, aiziet prom no darba, meklēt ko citu. Doma nelika mieru, un viņa daudz par to runājusi ar draugiem.

Par to diendienā domājāt, tomēr negājāt prom. Kāpēc?

Es it kā gaidīju, ka kaut kas dos grūdienu, palīdzēs. Pat domāju: kaut mani atlaistu! Tas gan nebija iespējams, jo vadīju šo uzņēmumu. Kā tajā anekdotē, kur Vovočka vaicā mammai, vai drīkst neiet uz skolu. Nedrīkst, Vovočka, atbild mamma, tu taču esi direktors.

Tad pienāca mana 33. dzimšanas diena. Iegadījās brīvs lodziņš, aizgāju uz Helingera terapijas treniņsemināru. Tā ir metode, kas atklāj un palīdz harmonizēt dzimtas attiecības, ļauj tās sajust ķermeniski.

Togad nomira tētis, par to arī modelējām dzimtas izkārtojumu. Tēvam bija svarīgi, lai meita būtu veiksmīga, bet man – to visu laiku apliecināt. Nu radās sajūta, ka esmu brīva un varu pieņemt lēmumus, ko viņš varbūt nesaprastu un neatbalstītu. Manī kaut kas izkustējās, pavērās robežas.

Nolēmu – viss, nākamais gads būs citāds! Gribu dzīvi, par kādu sapņoju. Tad arī viss notika. Darbā jau pēc nedēļas parādījās cilvēks, kurš bija lieliski piemērots vadītāja amatam.


Aizgājāt no darba, bet ar ko gribējāt nodarboties tā vietā?

Visi to vaicāja. Atbildes nebija. Tikko bija sākusies vasara, es to baudīju. Piecpadsmit gadu biju eksistējusi korporatīvajā rāmī, bija nepieciešams laiks, lai liekie slāņi nolobītos.

Pastaigājos, rakstīju, sāku veidot blogu internetā, kur dalījos ar saviem mazajiem novērojumiem un izjūtām.

Agrāk strādāju pa sešpadsmit stundām, bet nu varēju tempu palēnināt, atvēlēt laiku tam, kas šķiet interesants. Kā sūklis uzsūcu visu, kas nonāca manā apkārtnē. Žurnālistikas kurss? Interesanti, paklausīšos. Zīlēšana ar taro kārtīm? Kāpēc gan ne, ja nu pēkšņi iepatīkas?! Apmeklēju dažādus seminārus, braucu uz retrītiem. Turpināju studēt koučingu. Tā aptuveni pusgadu pavadīju brīvā peldējumā. Darbu nemeklēju. Par finansēm varēju īpaši nedomāt, man bija uzkrājumi. Taču arvien vairāk sāka urdīt jautājums, ar ko nodarbošos.

Ar divām draudzenēm nolēmām braukt uz tālām zemēm. Mēneša laikā atkārtot grāmatas Ēd, lūdzies, mīli stāstu, kurā galvenā varone ceļojot atrod dvēseles mieru. Izvēlējāmies Nepālu, Butānu un Bali. Biju lasījusi, ka Butānā dzīvo vislaimīgākie cilvēki, Nepālā ir kalni, Bali vispār ir paradīzes sala. Nopirkām biļetes līdz Katmandu, bet tikai turpceļam.

Līdz šim ceļojumi allaž bija organizēti, saplānoti pa dienām. Es vispār esmu kontrolējošs cilvēks, man svarīgi pārvaldīt laukumu. Tagad gribēju izaicinājumu dzīvot bez plāna, ļauties improvizācijai. Tas gan šķita nedaudz biedējoši.

Jāteic, improvizācija drīz vien sākās. Himalaju kalnos Nepālā satikām kādu amerikāni. Viņš ceļoja ar nelielu mugursomiņu, līdzi nebija ne mobilā telefona, ne pulksteņa. Vien neliels aipods, lai klausītos mūziku, to uzlādēja no saules. Kad Džeims sāka stāstīt par sevi, domāju, ka meitenes nolēmušas mani izjokot, izstāstot viņam par manu dzīvi. Arī Džeimss 15 gadu ļoti veiksmīgi strādāja apdrošināšanas kompānijā, tad nolēma doties ceļojumā, kas turpinās jau četrus gadus.

Aizgrābta klausījos viņa stāstos. Manās acīs Džeimss bija supervaronis! Kā dēkainis Indiana Džonss, kurš klejoja pa visu pasauli. Drosmīgs, dzīvo nomaļās vietās, viens pats teltī. Mani kopš bērnības vilināja piedzīvojumi, bet neko tādu es nespētu.

Kādu dienu devos pārgājienā kopā ar Džeimsu, bez draudzenēm. Man bija miljons jautājumu! Kā var izdzīvot, ja ir tik maz mantu? Kā ir būt vienam, ja līdzās nav ne draugu, ne tuvinieku? Vai bieži gribas kādam piezvanīt, un ko tādā brīdī viņš dara?

Abi devāmies kalnos. Kādā vietā vajadzēja šķērsot upi, bet tā bija dziļa. Džeimss teica, ka jāgriežas atpakaļ. Es gan spriedu, ka var mēģināt uzrāpties pa to, lūk, nogāzi un pāriet. Jaunībā biju aizrāvusies ar mežonīgiem pārgājieniem, daudz kur rāpos. Džeimss nepiekrita, akmeņi varot nobrukt. Bet es sāku līst augšup, pieķeroties, kur vien var. Džeimss stāvēja ar izbrīnā pavērtu muti. Tas, ko darīju, viņam šķita neiedomājami sarežģīti, bīstami.

Tas radīja tādu kā lūzumu manā domāšanā. Es pārsteidzu viņu, izdarīju ko tādu, ko viņš nevar! Izrādījos drosmīgāka, kaut vai tikai par mazā pirkstiņa tiesu. Ak Dievs, varbūt es arī pati sevi varu pārsteigt?!

Vai tas notika?

Drīz vien. Ar draudzenēm bijām apceļojušas Nepālu un Butānu, padzīvojušas Bali. Bija laiks mājupceļam, bet es sapratu, ka gribu palikt. Ja patiesi gribu pamēģināt dzīvot, paļaujoties tikai uz sevi, ir īstais brīdis. Nebraukšu mājās – šī doma manī riņķoja un uzņēma apgriezienus. Tomēr bija ļoti bail.

Tad es saslimu. Temperatūra uzlēca līdz 40 grādiem, bija ļoti slikti, varēju tikai gulēt. Mani it kā atslēdza. Zemapziņa atbalstīja tajā brīdī, kad šausmīgās bailes liedza pieņemt lēmumu.

Teicu draudzenēm: es vienalga nevaru aizlidot, tātad palieku. Sapratu, ka man ir pārāk daudz mantu, liekās iedevu līdzi draudzenei. Atstāju vien divas kleitas, veļu, peldkostīmu un apavus, vēl datoru, fotoaparātu, aptieciņu un armijas nazi. Tāda neliela mugursoma. Viss.

Tiklīdz draudzene bija prom, temperatūra pazuda, spēks atgriezās.

Vai nebija bail palikt vienai?

Bija gan, bet esmu tāds kareivīgs cilvēks – ja nonāku kādā situācijā, esmu gatava to risināt.

Kamēr Bali dzīvojāmies visas trīs, izveidojās neliels paziņu loks, varbūt tāpēc nešķita tik bailīgi. Kad paliku viena, iekārtoju sev režīmu – katru dienu apmeklēju jogu vai kādu citu praksi, arvien mācījos ko jaunu. Bali viss izdevās brīnumaini viegli, peldēju kā vieglā straumē. Nejauši nokļuvu kontaktimprovizācijas nodarbībā, tā ir īpaša dejošana, par ko gan neko nezināju. Sākumā tikai skatījos. Cilvēki iesildījās, ripinoties pa grīdu, pēc tam sāka dažādi kustēties, cits citam pieskarties, rāpot. Tas šķita ļoti dīvaini. Taču nolēmu – ja jau atnācu, ļaušos.

Aizvēru acis un kustējos mūzikā. Pēc brīža jutu, ka līdzās ir vēl kāds, izrādījās, pieredzējis dejotājs. Acis neatvēru, jo tikai tā varēju atslēgt savu tieksmi visu kontrolēt. Mans vienīgais kompass bija pieskāriens, un es tam atsaucos. Ar mani veica akrobātiskus manevrus, te atrados viņam uz pleca, te atkal slīdēju lejā. Tā bija pārsteidzoša saplūšana, skaistākā deja manā dzīvē.

Kontaktimprovizācijas dejas radītājs amerikānis Stīvs Pakstons ir pētījis cilvēka ķermeņa iespējas kustībā. Šī dejošana ļauj sakārtot attiecības ar savu ķermeni, attīsta telpisko un mirkļa izjūtu, māca just partneri, spēlēties ar gravitāciju. Turpmāk gāju dejot katru nedēļu.

Naudas droši vien pietika, ja jau palikāt tik ilgi!

Bali dzīvojot, es pat sāku pelnīt! Kādreiz Maskavā apguvu Krievijas ārsta Vladimira Šolohova atveseļošanās sistēmu. Metode palīdz līdzsvarot piecas sistēmas – ķermeni, elpošanu, vielmaiņu, emocionālo stāvokli un enerģētiku, tam izmanto kinezioloģisku pieeju, muskuļu testēšanu. Līdz ar to organismā ieslēdzas pašregulācijas mehānismi, un pārsteidzoši – zūd daudzas sāpes.

Mana Bali mitekļa kaimiņiene jutās slikti, ilgstoši klepoja, viņai sāpēja kakls. Piedāvāju palīdzēt. Viņai kļuva labāk, sajūsmināta teica: tas ir brīnums! Izstāstīja citai kaimiņienei. Palīdzēju arī viņai. Dažu dienu laikā par mani uzzināja daudzi, lūdza pieņemt. Sāka braukt pat no citas salas. Tāds dīvains, smieklīgs stāsts, kā Bali tiku pie naudas. Viss bija brīnišķīgi, taču manī arvien vairāk sāka mutuļot doma, ka esmu te aizsēdējusies. Gaisā karājās nerealizētais stāsts – ceļot vienatnē. Bali es sadraudzējos ar vairākiem cilvēkiem, viņi it kā aizvietoja manu ģimeni. Kad viņiem bija jāaizbrauc, kļuva ļoti skumji. Iedomājos par Džeimsu no Himalajiem – ak Dievs, kā gan viņš ik reizi varēja šķirties no jauniegūtiem draugiem, ļaut sirdij saplīst gabalos.

Tomēr sapratāt, ka jādodas prom no Bali?

Atvēru datorā Google Maps un ieraudzīju, ka Bali sala nav tik tālu no Jaunzēlandes. Super, es taču varu tā vienkārši – hop! – atrasties savā sapņu zemē. Biju par to sapņojusi, kopš redzēju Gredzenu pavēlnieku un citas filmas. Domāju – pasaule ir laba un droša, ar mani nekas slikts nenotiks, varu mierīgi atlaist kontroles važas. Devos uz Jaunzēlandi pēc piedzīvojumiem.

Trīs stundas pirms izlidošanas bankomātā aizmirsu bankas karti, vairs nebija laika to atdabūt. Es biju šokā! Histērijā zvanīju draugiem: ko darīt, vai tā ir kāda zīme?! Viņi apsolīja atsūtīt karti, lai lidoju vien.

Tas ir stāsts par to, cik lielā mērā vari nebūt situācijas noteicējs. Lidot uz Jaunzēlandi bez naudas – izrādās, arī tas ir iespējams.

Tomēr mani aizturēja robežsargi. Šķitu aizdomīga, jo ceļoju viena un vēl bez finansēm. Izprašņāja trīs stundas. Jautāja, vai vismaz kādu Jaunzēlandē pazīstu. Atteicu: zinu vienu cilvēku, un tas esat jūs…

Beidzot nonācu Oklendā. Devos fotografēt vulkānu apkārtni, tur paveras ļoti skaists skats uz okeānu. Tur bildēja arī kāds jauns cilvēks. Sākām pļāpāt. Viņš piedāvāja – brauksim tālāk kopā. Kāpēc gan ne? Piekritu.

Piekrastē viņš piepeši sāka stāstīt dīvainas lietas: ka pielūdz dievieti Zemi, ap gultu liek kristālus, par upuriem, kas jānes, asinīm… Piepeši atjēdzos – ko es daru! Bali draugi brīdināja, lai esmu uzmanīga, teica: tava dvēsele naivumā ir tik atvērta. Bet es jau pirmajā dienā dodos braucienā ar pilnīgi svešu cilvēku! Esmu vientulīgā pludmalē, ja ar mani kas notiks, neviens neuzzinās…

Sapratu arī to, ka vēl pirms pāris mēnešiem nekad nebūtu nokļuvusi tādā situācijā. Tātad esmu ļoti mainījusies.

Nekas slikts nenotika. Taču šī situācija deva atklāsmi – drīkstu būt drosmīga, tomēr jāizvērtē riski. Mani spriedumi sāka atgūt līdzsvaru. Jaunzēlandē iedziļinājos fotomākslā. Tajā palīdzēja Brendons, viņš bija amerikānis, psihoterapeits, arī paņēmis atvaļinājumu no dzīves. Fotogrāfija bija viņa aizraušanās. Parādīju fotoattēlus, ko uzņēmu ceļojot. Viņš teica, ka man ir fotogrāfa acs, intuitīvs redzējums, tāpēc vajag to attīstīt. Mēs kā traki klejojām ar saviem fotoaparātiem, aizmirsām, ka gribam ēst, dzert, ka salst kājas. Mācījos bildes apstrādāt, sakopt tehniski. Brendona ietekmē vēlāk iestājos Jaunzēlandes fotogrāfijas universitātē, studēju tālmācībā. Tas bija jau tad, kad atrados Austrālijā.

Atkal devāties tālāk? Gribējāt taču atgriezties Bali un dzīvot tur kādu laiku.

Ceļojot man bija divi lieli izaicinājumi – iemācīties nekontrolēt notiekošo un prast būt vienai.

Draugiem un tuviniekiem, kuri manu dzīvi vēroja ar feisbuka starpniecību, šķita – ak Dievs, cik viņa laimīga, sapņi piepildās! Bet tā bija tikai daļa patiesības. Notika daudz kas brīnumains, tomēr vienlaikus jutu lielu vientulību. Ceļot vienai bija emocionāli grūti.

Jaunzēlandē sagaidīju 34. dzimšanas dienu. Pagāja gads, kopš biju pieņēmusi lēmumu mainīt dzīvi. Tuvinieki rakstīja: šī laikam ir labākā dzimšanas diena tavā dzīvē. Taču tā bija briesmīgākā dzimšanas diena! Jutos šausmīgi, nebija neviena, ar ko gribētu būt kopā šajos svētkos.

Biju iemācījusies daudz jauna, bet nebiju guvusi iekšēju mieru. Nolēmu, ka neatgriezīšos Bali, bet braukšu uz Austrāliju. Tur ir daudz mežonīgu vietu, varēšu izdzīvot vientulīgu ceļojumu. Man jāiemācās būt ārpus komforta zonas, palikt vienai!

Aizdomājos arī par materiālām lietām. Ja jau, ceļojot četrus mēnešus, man pietiek ar mazumiņu, kas patiesībā nepieciešams dzīvei? Vai vajag tās visas mantu kravas, kas man ir mājās, Rīgā? Sāku no daudz kā atteikties. Tērēju ļoti maz. Pārstāju sev kaut ko pirkt. Vienmēr biju labi pelnījusi, pati visiem palīdzēju, tāpēc agrāk nepatika kaut ko pieņemt no citiem. Tagad bija citādi: ja kāds atdeva apģērbu, to ar pateicību pieņēmu.

Esmu pateicīga arī kādam Austrālijā satiktam cilvēkam – Deivam, 74 gadus vecam kungam. Arvien, stāstot par viņu, jūtu aizkustinājuma kamolu kaklā. Deivu satiku brīdī, kad nesen nopirktajai automašīnai nosēdās akumulators.

Lieldienu piektdiena, Melburna absolūti tukša, visi dodas prom brīvdienās. Līst šausmīgs lietus. Man nav plāna, kur nakšņot, visas mantas saliktas mašīnā, taču to nevar iedarbināt. Pūliņi apstādināt garāmbraucošos beidzas ar neveiksmi. Dodos uz benzīntanku. Tur ieraugu kungu gados, lūdzu palīdzēt. Mazliet pastāstu, kas esmu un kā te nokļuvu. Vēl izstāstu, ka neesmu atradusi naktsmājas, taču mēģināšu ar to visu tikt galā. Viņš brīnās: tu te esi viena? Dīvaina gan!

Mašīnu izdodas iedarināt, kungs aiziet. Gribu jau doties ceļā, kad piezvana Deivs. Klau, viņš saka, es tagad lasu divas grāmatas, abas ir par ceļotājiem un piedzīvojumiem. Tad iedomājos – kāpēc gan tev nepalīdzēt, man ir māja, vari dzīvot atsevišķā istabā… Deivs par mani rūpējās kā par savu meitu, gatavoja ēdienu, brīvdienās kopā gājām uz zoodārzu. Uzskatu viņu par savu Austrālijas krusttēvu.

Kad dzīvoju pie Deiva, daudz fotografēju, turpināju tālmācības studijas un pamazām gatavojos iecerētajam ceļojumam. Austrālijā ir pieņemts ceļot gar piekrastēm, bet manā plānā bija kas cits. Braukšu viena cauri tuksnesim! Mācīšos būt vienatnē, tikt galā ar nopietniem pārbaudījumiem. Deivs uzskatīja, ka absolūti neesmu tam gatava. Viņš, būdams ģeologs, bija daudz ceļojis un teica, ka vienai doties šādā ceļā ir bīstami. Viņš arī citiem stāstīja, ko grasos darīt, visi tikai grozīja pirkstu pie deniņiem.

Bet jūs tomēr gribējāt sekot savam sapnim?

Jā, man bija svarīgi pierādīt pašai sev. Nopirku lielu bunduli ūdenim un papildu cisternu ar benzīnu, jo zināju, ka daudzviet nav uzpildes staciju. Domāju, ka ceļot tuksnesī būs skumji un vientuļi, tāpēc iegādājos baziliku podiņā. Robinsonam Krūzo bija draugs Piektdienis, man – šis augs, sarunāšos ar viņu.

Ceļš no Melburnas līdz Adelaidai veda pa piekrasti – neiedomājami skaisti skati, klintis. Baudīju to visu un morāli gatavojos doties tuksnesī.

Daudzviet, kur nebija interneta, devos kalna virsotnē. Rādīju tuviniekiem skaipā savu dienas ofisu. Smējos: lai sazinātos ar jums, nācās kāpt 1500 metru augstumā. Četras stundas iet augšā un tikpat ilgi lejā.

Drīz vien iebraucu tuksnesī. Reizēm stūrēju astoņas stundas dienā, nekad tik ilgi nebiju vadījusi mašīnu, domāju, ka to nevaru, taču izrādījās – daudz ko spēju. Nakšņoju teltī. Deivs brīdināja, ka nevajag novirzīties no takas, jo garajā zālē var būt čūskas. Dažas redzēju uz taciņas. Tomēr bailes bija atkāpušās. Varēju iešļūcenēs doties ārpus takām, ja vajadzēja noķert kādu fotokadru.

Kādu laiku pavadīju Kakadu nacionālajā parkā, tur ir ļoti daudz skaistu vietu, ūdenskritumi, kalnu ezeri. Upēs dzīvo krokodili, visur izliktas zīmes, ka nedrīkst peldēties. Kādu dienu iebraucu nomaļā vietā. Tur bija īsti džungļi, stiepās liānas, lidinājās krāsaini papagaiļi, lēkāja ķenguri. Neviena cilvēka. Bija sajūta, ka esmu filmā par Tarzānu. Lai gan slikti peldu un baidos no ūdens, todien izģērbos kaila un laidos peldus uz otru upes krastu un atpakaļ. Eksistēju pirmatnējā sajūtā, laikam manī atslēdzās visas bremzes. Kad pēc pāris dienām braucu pa šo upi ar kajaku, tieši manā peldēšanās oāzē ieraudzīju lielu zīmi – Nekāpt krastā, krokodilu ligzdošanas vieta! Tur stāvēja būris ar noķertu krokodilu…

Sapratu, ka manī notiek savādas pārmaiņas. Sāku pat uztraukties, vai nav radies psihisks īssavienojums, varbūt dziļi slēpta depresija vai pašnāvības tieksmes, ja jau ne no kā nebaidos.

Vai bijāt laimīga?

Laimīga, tomēr vientuļa. Man joprojām grūti padevās vientulība. Izmantoju dažādas metodes – skaitīju mantras, rakstīju vēstules, sāku mācīties spāņu valodu. Es visu laiku apguvu kaut ko jaunu. Ceļošanas laikā sakrāju sev milzīgu zināšanu kapitālu. Esmu pārliecināta, ka visu laiku vajag izmēģināt kaut ko jaunu un mācīties, pat ja nezini, vai tas kādreiz noderēs.

Ceļošana tuksnesī bija dzīve savvaļā, tur varēja notikt jebkas. Reiz gāju pa kalnu taku un sajutu koduma sāpes kājās. Palūkojos – pa stilbiem līda skudras! Mēģināju nokratīt, bet dzēla vēl stiprāk. Nesapratu, kā no skudrām atbrīvoties, man sākās panika. Skrēju un vienlaikus mēģināju tās nospiest. Raudāju, jo jutos šausmīgi – man jācīnās par savu dzīvību, nogalinot simtiem skudru.

Kādā vietā, kas saucās Sātana pērles, bija ļoti dīvaini, milzīgi akmens veidojumi. Nevarēju iedzīt telts mietiņus, jo visur bija akmeņains. Mana telts bija mazītiņa, varēju gulēt tikai pa diagonāli. Naktī sākās vētra, pamodos no tā, ka telts krita man virsū. Izstiepos kā stīga un turēju telti. Vētra mazliet pierima, rāpos laukā, bet telti uzreiz aiznesa prom kā buru. Niru atpakaļ un turpināju turēt, cerot, ka negaiss drīz beigsies.

Kurp ceļojāt pēc tam, kad izbraucāt desmit tūkstošu kilometru pa Austrālijas tuksnesi?

Radās sajūta, ka ceļojums pietuvojies beigām. Pa ceļam uz mājām vēl iegriezos Horvātijā. Vēlējos nopietni apgūt kontaktimprovizāciju, sāku meklēt laba līmeņa mācības. Pasaule man bija kļuvusi tik maza – nav būtiski, kur atrodos, varu aizlidot, kur vien vēlos. Tā nonācu Horvātijā, kur divas nedēļas intensīvi apguvu šo dejošanas stilu.

Atgriezos mājās ar iepriekšējo jautājumu – ko tālāk? Zināju, ka noteikti gribu dejot. Atradu meiteni, kura nodarbojās ar kontaktimprovizāciju. Četru dienu laikā sameklēju mums telpas un savācu grupu. Vēlāk devos uz Lietuvu, lai turpinātu mācības. Sāku pati vadīt kontaktimprovizācijas grupu iesācējiem. Paralēli tam piedalījos aptuveni divdesmit radošos projektos. Tajā visā pavadīju pāris mēnešu. Man jautāja, kad atgriezīšos biznesā. Pārliecināti un no sirds teicu – nekad!

Piepeši skaidri jutu: atkal cenšos pierādīt sev, ka varu būt citāda, joprojām mēģinu kļūt par pretpolu tai, kāda biju līdz šim. Bet esmu jau to sev pierādījusi! Varu brīvi izvēlēties vietu, kur jūtos komfortabli. Sapratu, ka man ir svarīgi strādāt komandā, būt kopā ar cilvēkiem. Pateicu daudziem, ka esmu atvērta piedāvājumiem. Paziņa ierosināja vadīt kompāniju, kas saistīta ar mašīnu izīrēšanu visā pasaulē. Tas bija stāsts par ceļošanu, kas man tik tuva. Kolektīvā strādāja daudz jauniešu ar degsmi acīs, un es teicu – jā!

Esmu atpakaļ ikdienas ritmā, taču daudz laimīgāka, piepildītāka. Man vairs nekas nav sev jāpierāda. Joprojām ir arī diskomforta zonas, bet es drošāk tajās ieeju, ātrāk spēju adaptēties.

Cilvēki lasīs un nodomās – es gan nevarētu doties šādā ceļojumā… Vai iespējams arī citādi mainīt savu dzīvi?

Mans stāsts nav tikai par ceļojumu un arī ne par īpašu drosmi. Tas ir par prasmi spert mazus soļus. Katrs no tiem paver iespēju veikt nākamo. Sākumā man nebija plāna, ka ceļošu tik ilgi. Pēc tam nedomāju, ka spēšu palikt viena Bali salā. Man bija mantas, bet es nezināju, ka varēšu iztikt bez tām…

Ja vēlas dzīvē kaut ko mainīt, nav jābūt drosmei aiziet līdz galam, bet gan tikai veikt pirmo soli. Tas pārvērš. Tu, jaunais, citādais, spēj kaut ko jaunu. Taču nekad nevari zināt, par ko kļūsi, pirms neesi sācis iet.Esmu satikusi daudzus, kuri grib kaut ko mainīt savā dzīvē, daži to dēvē par sevis meklējumiem. Bet patiesībā viņi nedara neko, vien gaida, ka kaut kas notiks pats no sevis. Nesper nevienu soli. Tomēr vajag tik maz – jānotic pirmajam mazajam solim.

 

LA.lv