Veselam
Psiholoģija

Uzvarēts mīlas trijstūris, šķiršanās un atkalapvienošanās. Baumaņu ģimenes tapšanas stāsts0

Foto: no personiskā krājuma

Vidusskolas laika mīlas trijstūris, šķiršanās, lēmums par labu citam, gandrīz kāzas, lai visbeidzot saprastu, ka viņi ir radīti tieši viens otram, – tam visam cauri gājuši Andris un Ivonna Baumaņi (32), kuri labprāt dalās savā raibajā stāstā, kā arī iedrošina citus pārus klausīt savai sirdsbalsij, precēties un gādāt bērnus.

 

“Joprojām atceros tieši tās sekundes, kad pavērsu skatienu pret klases durvīm un pa tām ienāca Ivonna. Piesaistīja pilnīgi viss, un joprojām šķiet, ka tā ir kaut kāda maģija,” tā pirmo tikšanās reizi ar sievu Ivonnu atceras Andris. Abi satikās 1. septembrī Rīgas Centra humanitārajā vidusskolā, kur Andris jau mācījās, bet Ivonna bija ieradusies skolas mainīšanas dēļ – līdz 9. klasei viņa mācījās Siguldā. Andris turpina: “Balss, nepieejamība, atturība, skepse, gudrās un skaistās acis, tumšie mati, neizskaidrojamais pievilkšanas spēks. Kad pavadījām laiku kopā, tas apstājās, visa pārējā pasaule kļuva vienaldzīga, un mēs varējām sarunāties stundām ilgi.”

Ivonna stāsta, ka, lai gan sarunas bijušas ļoti saistošas, sākumā viņa Andri uztvērusi tikai kā draugu: “Viss veidojās lēnām, vairākus mēnešus tā bija tikai draudzība. Andris man izrādīja pastiprinātu uzmanību, taču draudzība mīlestībā no manas puses pārauga tieši dziļo sarunu dēļ.

Viņš bija pirmais cilvēks ārpus manas ģimenes, ar kuru izveidojās tik atklāta emocionālā saikne.

Ar Andri varēju runāt pilnīgi par visu, un viņš mani saprata kādā dziļākā līmenī, tā bija absolūta dvēseļu radniecība. Andris saka – jau pirmajā dienā, kad mani ieraudzījis, zinājis, ka man būs īpaša loma viņa dzīvē.”

Viss gan tik vienkārši nenotika – Ivonna pēkšņi iesāka attiecības ar citu puisi: “Burtiski nedēļas laikā man izveidojās attiecības ar puisi no Siguldas. Tad centos pretoties attiecībām ar Andri, bet tas bija ļoti grūti – Rīgā pavadīju vairāk laika nekā Siguldā. Andris blakus bija visu laiku, un to nebija iespējams apstādināt. Kaut kādas sajūtas gaisā virmoja nepārtraukti.”

Taču attiecību līkloči nebeidzās, un dzīve turpināja likt jauniešiem ceļā jaunus pārbaudījumus – Ivonna tomēr turpināja attiecības ar savu tā laika otru pusi, un, kā min viņa pati – jauniešu starpā izveidojās visai neveselīgs mīlas trijstūris, tādēļ pēc vidusskolas absolvēšanas Ivonna pieņēma visai racionālu lēmumu – saglabāt esošās attiecības un izbeigt jebkāda veida attiecības ar Andri.

Viņi netikās piecus gadus.

Andris atzīst, ka tas bijis grūts laiks: “Es ik pa laikam viņai zvanīju, lai noskaidrotu, vai viņa nav pārdomājusi. Ļoti gribējās dzirdēt viņas balsi. Ja godīgi, es to pat nesauktu par cīņu, jo šī saikne bija un ir tik liela un īpaša, ka tā nevarēja kaut kur tā vienkārši pazust. Sajūtas bija noglabātas, taču jebkurā brīdī gatavas atjaunoties. Godīgi sakot, visus šos gadus biju pārliecināts, ka vienu dienu Ivonna vienkārši sapratīs, ka es esmu tas īstais un ka ir jāatgriežas pie manis.”

Foto: no personiskā krājuma

Ivonna atceras brīdi, kad sapratusi, kurš ir viņas īstais cilvēks un ceļš, pa kuru jāiet: “Andris man zvanīja katru gadu. Domāju, ka mūsu attiecības toreiz beidzās, tā īsti nesākušās, tāpēc ka nebijām gatavi. Iespējams, tajā vecumā mēs būtu kaut ko salaiduši dēlī. Es septiņus gadus biju kopā ar citu cilvēku, un mēs saderinājāmies. Un tieši tas nostrādāja kā trauksmes zvans, kas sāka vilkt ārā manos dvēseles kaktiņos apslēptas lietas. Ja mēs nebūtu mēģinājuši apprecēties, iespējams, joprojām būtu kopā. Tieši apziņa par saistīšanos uz mūžu lika man saprast, ka tas nav tas, ko vēlos. Šis lēmums bija ļoti smags, arī veselība lika par sevi manīt, un tajā brīdī galīgi nedomāju par Andri. Tikai aptuveni pēc gada es sapratu, ka gribu viņu satikt un ka, iespējams, esmu viņu mīlējusi visu šo laiku. Uzrakstīju, ka gribu satikties, un viņš tajā brīdī sēdēja lidmašīnā uz Romu. Pēc īsziņas saņemšanas izslēdza telefonu un pateica draugam, ka būs jāprecas!

Pēc nedēļas Andris atbrauca pie manis, un tālākais notika kā virpulī – pusotra gada laikā apprecējāmies. Kad Andris mani bildināja, mājā uz mirkli pārtrūka elektrība. Uz mūsu pirmo kāzu jubileju klāt bija arī mūsu meitiņa. Esam precējušies jau sešus gadus. Šis ceļš ir maģisks, un mēs viens otram noteikti esam zvaigznēs ierakstīti. Lai gan tas nav bijis viegls un mēs joprojām mācāmies, tas ir mūsu skaistākais kopīgais izaugsmes ceļš, jo viens otram varam dot daudz un kopīgi mums ir uzticēta atbildība par mūsu lielāko dārgumu – meitiņu.

Saistītie raksti
Bērns ir mainījis pilnīgi visu. Meita mūs disciplinē, māca pacietību un vienlaikus sniedz vislielāko prieku un brīvību pasaulē.

Arī notur mūs kopā – mēs abi esam atbildīgi un nopietni uztveram savu lomu šī mazā cilvēka dzīvē, tāpēc arī mūsu savienība un ģimene ir ieguvusi citu vērtību.” Abi jokodami iedrošina arī citus pārus: “Vajag precēties un taisīt bērnus. Tas palīdz radīt stabilu un drošu sistēmu, kura pati par sevi ir vērtība. Ģimenes būtību un vērtību tā pa īstam var apzināties tikai laika gaitā, tāpēc nereti palīdz tāda sasaistīšanās, kas īstermiņā neļauj tik viegli pieņemt pārsteidzīgus lēmumus.”

LA.lv