Veselam
Psiholoģija

Vai mums ir pienākums mīlēt māti? 0

Foto – Pixabay.com

Lai kā mēs dusmotos uz viņu, lai kā būtu apvainojušies, mēs nespējam pateikt: “Es viņu nemīlu.” Māte, māmiņa – tas ir neaizskarami, to nedrīkst aizskart. Centīsimies atšifrēt, iespējams, visneskaidrākās no mūsu izjūtām.

Galvenās idejas
• Mums ir neizturama jau tikai doma par to, ka māte varētu nemīlēt mūs un ka viņu nav iespējams mīlēt.
• Tomēr pastāv “nemīlošas” un pat mūs iekšēji “iznīcinošas” mātes.
• Pārraut pat tādas saites ir neticami grūti, bet var mēģināt aizsargāt sevi, izveidojot distanci attiecībās.

“Es atceros, kā mana māte sēdēja gultā, raudāja un nevarēja apstāties. Viņas mātes, manas vecmāmiņas, nāve, šķiet, viņu bija pilnībā satriekusi – viņa bija nenomierināma. Es nesapratu, kāpēc māte tik ļoti pārdzīvo – mana vecmāmiņa bija īsta čūska. Starp citu, attiecības ar viņu meitai maksāja septiņus gadus ilgu psihoterapiju,” atceras 32 gadus vecā Liza.

“Kad es jautāju: “Kāpēc tu raudi?”, viņa atbildēja: “Tagad man vairs nekad nebūs labas mammas.” Tātad, neskatoties uz visu, viņa turpināja cerēt? Vecmāmiņas dzīves laikā mana māte teica, ka nav viņu mīlējusi, – tad ko, izrādās, ka viņa meloja?”

Attiecības ar savu māti – ja tiek skarta šī tēma, interneta forumi sāk “vārīties”.

Kāpēc? Kas padara šo iekšējo saikni tik unikālu, ka nekādos apstākļos to pa īstam nevar saraut? Vai tas nozīmē, ka mēs, meitas un dēli, esam nolemti mūžam mīlēt to, kas reiz deva mums dzīvību?

Sociālās saistības

“Es nemīlu savu māti.” Ļoti maz cilvēku spēj izteikt šādus vārdus. Tas ir nepanesami sāpīgi, un iekšējais tādu jūtu aizliegums ir pārāk spēcīgs.

“Mūsu sabiedriskajā apziņā viens no visizplatītākajiem mītiem ir par bezgalīgu, nesavtīgu un gaišu mātes un bērna mīlestību,” skaidro psihoterapeite Jekaterina Mihailova. – “Brāļu un māsu starpā valda konkurence; vīrieša un sievietes mīlestību ir kaut kas, kas var to aptumšot. Mātes un bērna pieķeršanās viens otram – vienīgās jūtas, kuras, kā mēdz teikt, ar gadiem nemainās. Nav brīnums, ka tautas gudrība saka: “Neviens tevi nemīlēs tā, kā māte.”

“Māte paliek svētums,” piekrīt socioloģe Kristīne Kastelena-Menjē. “Mūsdienās, kad tradicionālās ģimenes šūniņas sabrūk, sajaucas visas iespējamās – no vecāku līdz dzimuma lomām, zūd pazīstamie orientieri, mēs cenšamies pieturēties pie vismaz kaut kā stabila, kas izturējis laika pārbaudi. Tāpēc mātes tradicionālais tēls kļūst nemainīgs kā nekad agrāk.” Jau tikai šaubas par tā nepatiesumu ir nepanesamas.

“Pati doma “man ir slikta māte”, spēj iznīcināt cilvēku,” saka Jekaterina Mihailova. – “Tā nav nejaušība, ka pasakās ļaunā ragana vienmēr ir pamāte. Tas liecina ne tikai par to, cik grūti pieņemt negatīvās jūtas pret savu māti, bet arī par to, cik plaši tādas jūtas ir izplatītas.”

Sākotnējā saplūšana

Mūsu attiecības ir neskaidras, pretrunīgas. “Tuvības pakāpe, kas sākotnēji pastāv starp māti un bērnu, izslēdz komfortablu attiecību pastāvēšanu,” precizē Jekaterina Mihailova. “Vispirms pilnīga saplūšana: mēs visi nonācām pasaulē savas mātes sirds pukstu pavadībā. Vēlāk zīdainim viņa kļūst par ideālu visvarenu būtni, kas spēj apmierināt visas vajadzības.

Tas brīdis, kad bērns saprot, ka māte nav pati pilnība, viņu šokē.

Jo mazāk viņa apmierina bērna patiesās vajadzības, jo lielāks trieciens: dažreiz tas var radīt dziļu aizvainojumu, kas pāraug naidā.” Mums visiem pazīstami rūgtu dusmu brīži bērnībā, kad māte neizpildīja mūsu vēlmes, sagādāja vilšanos vai apvainoja. Var teikt, ka tie ir neizbēgami.

“Tādi naidīguma brīži ir daļa no bērna attīstības,” skaidro psihoanalītiķis Alens Brakonjē. “Ja tie gadās retumis, tad viss ir labi. Bet ja naidīgās jūtas nomāc ilgu laiku, tās kļūst par iekšēju problēmu. Biežāk tas notiek ar bērniem, kuru mātes ir pārāk aizņemtas ar sevi, depresīvas, pārāk prasīgas vai, gluži pretēji, vienmēr izturas atsvešināti.”

Māte un bērns it kā saplūst vienā, un emociju spēks viņu attiecībās ir tieši proporcionāls šīs saplūšanas intensitātei. Vienīgajiem bērniem vai tiem, kas uzauguši nepilnā ģimenē, vēl grūtāk sev atzīties naidīgās jūtās pret paša māti.

“Kamēr vien sevi atceros, vienmēr esmu bijis galvenā viņas dzīves jēga,” saka Romāns (33). “Iespējams, ka tā ir liela laime, kas ne visiem dota, bet arī smaga nasta. Piemēram, ilgu laiku man neizdevās ar kādu iepazīties, lai sāktu personīgo dzīvi. Viņa nespēja mani dalīt ar vēl kādu!” Pašlaik viņa saikne ar māti joprojām ir ļoti stipra: “Es negribu būt tālu no viņas, atadu sev dzīvokli tuvumā, divas pieturas… Lai gan saprotu, ka šīs attiecības atņem man īstu brīvību.”

Gandrīz neviens no pieaugušajiem un pat ļoti nelaimīgajiem bērniem nespēj sadedzināt visus tiltus. Viņi noliedz, ka dusmojas uz māti, cenšas viņu saprast, attaisnot: viņai bija grūta bērnība, grūts liktenis, neizdevusies dzīve. Visi mēģina uzvesties “it kā”… It kā viss būtu labi un sirds tā nesāpētu.

Galvenais – nerunāt par to, citādi sāpju lavīna visu noslaucīs un novedīs “pie punkta, no kura nav atgriešanās” – kā tēlaini izteicās Romāns. Pieaugušie bērni uztur saikni ar visiem līdzekļiem. “Es zvanu viņai aiz pienākuma jūtām,” atzīstas 29 gadus vecā Anna. “Sirdī taču viņa mani mīl un es nevēlos viņu sarūgtināt.”

Parādā no dzimšanas

Psihoanalīze runā par “sākotnējo parādu” un tā sekām – šo vainas sajūtu, kas visu mūžu mūs saista ar sievieti, kurai esam parādā par nākšanu pasaulē. Lai kādas nebūtu mūsu jūtas, dvēseles dziļumos ir dzīva cerība, ka kādreiz viss var vērsties par labu. “Ar prātu es saprotu, ka māte nemainīsies,” nopūšas 43 gadus vecā Veronika. “Un tomēr es nevaru samierināties ar to, ka nekas nekad mūsu starpā nemainīsies.”

“Es zaudēju savu pirmo bērnu dzemdībās,” atceras Marija (56). “Tad es domāju, ka vismaz šoreiz mana māte izrādīs līdzjūtību. Bet nē, viņa neuzskatīja, ka bērna nāve ir pietiekams iemesls skumjām: es taču viņu pat neesot redzējusi! Kopš tā laika es burtiski nespēju aizmigt. Šis murgs ilga gadiem – līdz dienai, kad sarunā ar psihoterapeitu es pēkšņi sapratu, ka nemīlu savu māti. Es sajutu, ka man ir tiesības to darīt.”

Mums ir tiesības nejust šo mīlestību, bet mēs neuzdrošināmies tās izmantot. “Mūsos dzīvo senas negausīgas bērna ilgas pēc labiem vecākiem, maiguma un beznosacījumu mīlestības slāpes,” saka Jekaterina Mihailova. “Mums visiem bez izņēmuma šķiet, ka mūs nemīlēja, kā pienākas. Es domāju, ka nevienam bērnam nebija tieši tāda māte, kādu viņam vajadzēja.” Vēl grūtāk klājas tiem, kuru attiecības ar māti bija sarežģītas.

Tikai “pietiekami laba” māte palīdz mums virzīties uz pieaugušā neatkarību.

Tāda māte, kas apmierina bērna būtiskākās vajadzības, ļauj viņam saprast: dzīve ir tā vērta, lai to nodzīvotu. Tāpat viņa, nesteidzoties izpildīt visa viņa mazākās vēlmes, sniedz vēl vienu mācību: lai dzīvotu labi, jākļūst patstāvīgam.

Bailes kļūt tādai pašai

Kļūstot par mātēm, Veronika un Marija neiebilda, ka viņu mātes satiekas ar saviem mazbērniem, cerot, ka “sliktās” mammas vismaz būs “labas” vecmāmiņas. Pirms pirmā bērna piedzimšanas Veronika atrada amatieru filmu, kuru viņas bērnībā uzņēmis tēvs. No ekrāna viņā vērās smejoša jauna sieviete ar mazu meiteni uz rokām.

“Mana sirds iesila,” viņa atceras. “Faktiski mūsu attiecības pasliktinājās, kad es kļuvu par pusaudzi, bet pirms tam mana māte šķita laimīga, ka es esmu pasaulē. Esmu pārliecināta, ka es varēju kļūt par labu māti saviem diviem dēliem tikai šo pirmo dzīves gadu dēļ.”

Marija tāpat kā Veronika izvēlējās māti kā anti-modeli, lai veidotu attiecības ar saviem bērniem. Tas nostrādāja: “Kādu dienu garas telefona sarunas beigās meita teica: “Tas ir tik jauki, mamma, ar tevi parunāt.” Es noliku klausuli un apraudājos. Biju laimīga, ka man izdevās izveidot brīnišķīgas attiecības ar saviem bērniem, un tajā pašā laikā mani smacēja rūgtums: man tādu nebija.”

Sākotnējo mātes mīlestību trūkumu šo sieviešu dzīvē daļēji kompensēja citi – tie, kas spēj nodot vēlmi pēc bērniem, palīdzēja saprast, kā tos audzināt, mīlēt un pieņemt viņa mīlestību. Pateicoties šādiem cilvēkiem, no meitenēm ar “nemīlētas” bērnības laiku var izaugt labas mātes.

Vienaldzības meklējumos

Ja attiecības ir pārāk sāpīgas, pareizā distance tajās kļūst ļoti svarīga. Ciešanās dzīvojošie pieaugušie bērni meklē tikai vienu – vienaldzību. “Bet šī aizsardzība ir ļoti trausla: pietiek ar mazāko mātes soli, žestu un viss sabrūk, cilvēks atkal tiek ievainots,” – saka Jekaterina Mihailova. Ikviens sapņo par tādu dvēseles aizsardzību… un atzīst, ka nevar to atrast.

“Es centos pilnīgi “atslēgties” no viņas, pārcēlos uz citu pilsētu,” stāsta Anna. “Bet kā sadzirdu viņas balsi telefona klausulē – viss, mani ķer kā ar elektrisko strāvu… Nē, diez vai pat tagad man ir vienalga.” Marija izvēlējās citu stratēģiju: “Man vieglāk saglabāt sava veida formālu saikni, nevis to pilnīgi saraut: es satieku māti, bet ļoti reti.”

Ļaut sev nemīlēt to, kas mūs audzināja, un turklāt pārāk neciest, ir neticami grūti. Bet tas ir iespējams.

“Tā ir caur ciešanām nākusi vienaldzība,” saka Jekaterina Mihailova. “Tā atnāk, ja dvēselei izdodas pārdzīvot to seno siltuma, mīlestības un rūpju trūkumu, tā nāk no mūsu apvaldītā naida. Bērnības sāpes nekur nepazūd, bet mums būs vieglāk iet savu ceļu, ja centīsimies izprast savas jūtas un atdalīt tās no vainas izjūtas.” Pieaugt – tas nozīmē arī atbrīvoties no tā, kas ierobežo brīvību. Bet pieaugšana ir ļoti tāls ceļš.

Izmainīt attiecības

Atļaut sev nemīlēt māti… Vai no tā kļūs vieglāk? Nē, ir pārliecināta Jekaterina Mihailova. No tāda godīguma vieglāk nebūs. Bet attiecības noteikti uzlabosies.

“Pārmaiņas attiecību stilā ar māti padarīs tās mazāk sāpīgas. Bet, tāpat kā tango ir nepieciešama atbildes kustība, piekrišana pārmaiņām nepieciešama gan no mātes, gan pieaugušā bērna. Pirmais solis vienmēr jāsper bērnam. Mēģiniet sadalīt savas pretrunīgās jūtas pret māti sastāvdaļās. Kad šīs emocijas parādījās – šodien vai agrā bērnībā? Iespējams, ka dažām pretenzijām jau iestājies noilgums.

Paskaties uz māti no negaidītas puses, iedomājies, kā viņa būtu dzīvojusi, ja viņai nebūtu piedzimusi tu.

Un, visbeidzot, atzīsti, ka arī mātei var būt pret tevi sarežģītas jūtas.

Sākot veidot jaunas attiecības, svarīgi saprast, cik tas ir skumji: aiziet no liktenīgas un unikālas saiknes, mirt viens otram kā mātei un bērnam.

Saraujot smagās attiecības, māte un bērns vairs neindē viens otra dzīvi un negaida neiespējamo, spēs novērtēt viens otru saprātīgāk, skaidrāk. Viņu mijiedarbība būs līdzīga draudzībai, sadarbībai. Viņi vairāk novērtēs atvēlēto laiku, iemācīsies sarunāties, jokot, pārvaldīt savas emocijas. Vārdu sakot, viņi iemācīsies dzīvot… ar to, kuru jebkurā gadījumā nav iespējams pārvarēt.”

Pieredzes stāsti no forumiem

Daudzi no viņiem pirmo reizi izteikt: “Māte mani nemīlēja” varēja tikai ierakstot ziņu forumā. Interneta komunikācijas anonimitāte un citu apmeklētāju atbalsts palīdz emocionāli attālināties no attiecībām, kas var “aprīt” mūsu dzīvi.

***
“Ja viņa lasīja man priekšā (kas notika reti), slikto varoņu vārdus viņa aizstāja ar manu vārdu, un vēl rādīja ar pirkstu uz mani. Vēl vienas atmiņas: mēs devāmies uz kaimiņu meitenes dzimšanas dienu un mātei bija divas lelles. “Kura tev patīk vairāk? Tā? Nu, tad to arī dāvināsim!” Pēc viņas domām, tā viņa ieaudzināja manī altruismu.”

***
“Mātes mīlestības trūkums lielā mērā saindēja manu kļūšanu par māti. Es zināju, ka man vajadzētu būt maigai un sirsnīgai ar bērnu, ar piespiešanos izrādīju šīs jūtas un tajā pašā laikā cietu no tā, ka esmu “slikta māte.” Bet viņš mani apgrūtināja – tāpat kā es savus vecākus.

Tad kādu dienu es sapratu, ka mīlestību var iemācīties, uztrenēt, kā, piemēram, muskuļus.

Katru dienu, katru stundu, mazliet. Nepaiet garām, kad bērns ir atvērts un gaida atbalstu, maigumu vai līdzdalību. Noķert šos brīžus un ar gribasspēku piespiest sevi apstāties un sniegt viņam to, kas tik ļoti vajadzīgs. Caur “negribu, nevaru, esmu nogurusi”. Viena neliela uzvara, otra, rodas ieradums, tad – jūti apmierinātību un prieku.”

***
“No kādu trīs gadu vecuma zināju, ka māte nogurst no trokšņa (ko es radu), jo viņai ir augsts asinsspiediens, viņai nepatīk bērnu rotaļas, nepatīk apskauties un teikt maigus vārdus. Es uztvēru to mierīgi: tāds raksturs. Es viņu mīlēja tādu, kāda viņa bija. Ja viņa dusmojās uz mani, es pie sevis čukstēju burvju frāzi: “Tāpēc, ka mātei ir hipertonija.”

Man pat šķita tā īpaši, ka māte nebija kā visi pārējie: viņai ir šī noslēpumainā slimība ar skaistu vārdu. Bet, kad es pieaugu, viņa man paskaidroja, ka viņa slimo, jo es esmu “slikta meita”. Un tas psiholoģiski nogalināja mani.”

Saistītie raksti

***
“Vairākus gadus kopā ar psihologu mācījos justies kā sievietei, izvēlēties apģērbu nevis tāpēc, ka “praktiski” (kā māte mācīja), bet tāpēc, ka man patīk. Es mācījos ieklausīties sevī, saprast savas vēlmes, runāt par savām vajadzībām… Tagad varu komunicēt ar māti kā ar paziņu, cilvēku no citām aprindām, kurš nespēj mani ievainot. Varbūt to var saukt par veiksmes stāstu. Vienīgais – es īsti nevēlos bērnus.

Mamma teica: “Nedzemdē, neprecies, tā ir katorga.” Es izrādos paklausīga meita. Lai gan tagad es dzīvoju ar vīrieti – esmu atstājusi atkāpšanās ceļu.”

 

Avots: psychologies

LA.lv