Veselam
Ārstēšana

Vai vīrs nedrīkst uzzināt sievas analīzes? Regula ievieš bailes 16


Latvija neesot unikāla – nekur nav tā, ka ģimenes locekļi var viens ar otra medicīniskajiem datiem iepazīties bez piekrišanas.
Latvija neesot unikāla – nekur nav tā, ka ģimenes locekļi var viens ar otra medicīniskajiem datiem iepazīties bez piekrišanas.
Foto – LUIS MOLINERO/SHUTTERSTOCK

Sabiedrībā bieži izskan neizpratne un arī “Latvijas Avīzes” redakcija saņem zvanus no neapmierinātiem lasītājiem par stingrām prasībām no ārstniecības iestāžu puses, lai iegūtu informāciju par savu tuvāko radinieku veselības stāvokli.

Veselības ministrijā (VM) jau notikušas vairākas diskusijas gan ar Latvijas Slimnīcu biedrību (LSB), gan arī Datu valsts inspekcijas pārstāvjiem par dažādām situācijām, kas saistītas ar Datu aizsardzības regulas lietošanu. VM aicinājusi ārstniecības iestāžu vadītājus “būt lojāliem pret pacientiem”, savukārt LSB vēlas, lai ministrija sniedz nevis vispārīgas, bet precīzākas rekomendācijas biežāk sastopamo problēmu risināšanai.

Nesen redakcijā vērsās Anatolijs no Suntažiem, kurš pastāstīja, ka Ogres slimnīca viņam neizsniedz sievas radioloģisko izmeklējumu rezultātus. Bet sieva, kurai bijuši divi insulti un kuru ātrā palīdzība aizvedusi uz Ogres slimnīcu, jo bijušas aizdomas, ka insults var atkārtoties, pēc atgriešanās mājās neesot spējīga braukt 30 kilometrus uz slimnīcu, lai saņemtu informāciju par veiktajiem izmeklējumiem. Rezultātus nevarot nosūtīt arī ģimenes ārstam, jo ārsts ir devies atvaļinājumā, bet medicīnas māsai neesot tiesību tos pieprasīt.

“Slimnīca gaidīs, kad ieradīsies mana dzīvesbiedre. Bet kam tas ģimenes ārsts ir vajadzīgs, ja pat viņa kolēģiem liedz nosūtīt nepieciešamo informāciju par pacienti?” vaicā Anatolijs.

Vai cits gadījums. Vectētiņš Valdis (redakcijai uzvārds zināms) aizved savu mazdēlu Marku uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu, jo puisēnam radušās veselības problēmas, bet vecāki devušies ceļojumā un bērnu uzticējuši vectēvam. Ir aizdomas, ka Markam varētu būt plaušu karsonis, un ģimenes ārste uzrakstījusi norīkojumu veikt rentgena izmeklējumu. Taču reģistratūrā atsaka pierakstu, jo bērnu uz ārstniecības iestādi drīkstot vest tikai vecāki, bet, ja vecāku nav, tad vectēvam nepieciešama notāra apstiprināta pilnvara. “Vecāki taču neiedomājās, ka dēlam pēkšņi radīsies veselības problēmas, un pilnvaras man nebija,” stāsta Valdis.

Problēmas radās arī Ilzei, kuras vecmāmiņa deviņdesmit sešu gadu vecumā nokļuva Latvijas Infektoloģijas centrā. Viņa nespēj pārzināt savu medicīnisko dokumentāciju, tāpēc mazmeita devās uz slimnīcu, lai pēc tam, kad vecmāmiņa jau bija mājās, izņemtu viņas medicīniskos izrakstus. Slimnīcā paskaidroja, ka ārstiem nav tiesību tos izsniegt mazmeitai. Tos došot tikai pacientei pašai. Tomēr atradās kāda iejūtīga daktere, kura iedeva nepieciešamos izrakstus, jo saprata, ka pretējā gadījumā pēc tiem neviens neatnāks.

Ja slimnieks neprasa, viņam neskaidro

Kā šīs situācijas skaidro VM juridiskās nodaļas vadītājs Raimonds Osis?

“Ne jau tikai Datu aizsardzības regulas dēļ pastāv šādas prasības. Latvijā ir spēkā Pacientu tiesību likums un arī tas daudz ko nosaka. Piemēram, bērnu veselības aprūpi līdz 14 gadiem nedrīkst veikt bez vecāku piekrišanas.

Datu aizsardzības regula ir ieviesusi bailes no sankcijām, kuras tur ir ierakstītas. Tie ir astronomiski skaitļi datu apstrādātājam. Katrs, kurš iedod datus pretlikumīgi, var tikt sodīts.

Pacientam ir jābūt zināmai tālredzībai tajā brīdī, kad viņš saņem pakalpojumu. Piemēram, gadījums ar sievieti no Suntažiem bija atrisināms pavisam vienkārši – mediķim, kas veica izmeklēšanu, vajadzēja ierakstīt pacientes medicīniskajā kartītē, ka viņa pilnvaro savu vīru saņemt izmeklējuma rezultātus. Bet kādam ir jāpastāsta, ka šāda iespēja pastāv. Mediķis taču redz, ka slimniece nespēs atbraukt pēc savu izmeklējumu rezultātiem, tāpēc vajadzēja dzīvesbiedram piedāvāt šo iespēju, ja viņš aizmirst pajautāt vai nezina, ka tāda pastāv.

Ģimenes ārstam ir tiesības pieprasīt izmeklējuma rezultātus attiecīgajai ārstniecības iestādei. Tad iestādei tie ir obligāti jānosūta. Bet likums neuzliek par pienākumu pašai iestādei tos obligāti nosūtīt ģimenes ārstam, ja viņš tos neprasa,” skaidroja ministrijas jurists.

R. Osis pastāstīja, ka nākotnē pilnvarojuma saņemšanas sistēma kļūšot vienkāršāka, jo to varēs nokārtot e-veselības sistēmā, neejot pie notāra.

“Tik daudz cilvēks var saņemties kā ierakstīt e-veselības portālā, kuru personu pilnvaro konkrēto izmeklējumu saņemšanai. Tad ārstniecības iestādei nebūs bažu, ka nākamajā dienā ieradīsies datu aizsardzības inspektors, lai sodītu iestādi par personas datu aizsardzības pārkāpumiem,” uzskata Osis.

Skaidrojot situāciju par mazmeitu un vecmāmiņu, ministrijas jurists pastāstīja, ka tā nav radusies tikai tādēļ, ka ārstniecības iestādes ir izteikti birokrātiskas, bet gan tādēļ, ka iestādes esot sodītas par datu aizsardzības pārkāpumiem. Piemēram, audžutēvs ierodas pie ārsta, lai saņemtu sava audžubērna medicīnisko izmeklējumu rezultātus. Bet bioloģiskais tēvs iebilst, ka tie izsniegti neīstajam tēvam, un seko sūdzība.

Citā situācijā viens bērns uzskata, ka otrs rīkojies neatbilstoši vecāku interesēm. Gadās, ka vienā gadījumā problēmas nerodas, bet citā līdzīgā gadījumā tiek saņemti pārmetumi un sūdzības un beigās arī naudas sods iestādei.

“Mēs neesam unikāli – nekur nav tā, ka ģimenes locekļi var viens ar otra medicīniskajiem datiem iepazīties bez piekrišanas. Katrs cilvēks ir patstāvīgs savā privātajā dzīvē,” atzīst Osis.

Tomēr katrs gadījums ir atšķirīgs un nedrīkstētu piemērot visiem vienādu mērauklu. Tikpat labi Latvijas Infektoloģijas centrā varēja gadīties daktere, kura domā tieši tāpat kā ministrijas jurists, un tad gandrīz simtgadīgās pacientes medicīniskā dokumentācija tā arī paliktu kādā slimnīcas atvilktnē.


Vēlas precīzas vadlīnijas

R. Osis centās pārliecināt, ka Veselības ministrija mēģinot mazināt ārstniecības iestāžu baiļu sliek­sni, mēģinot pārliecināt, ka visās situācijās jārīkojas samērīgi.

No vienas puses, reizēm nonākot līdz absurdam, ka ārstniecības iestāde nevar identificēt cilvēku, kurš vēlas pa telefonu saņemt informāciju par sevi vai radinieku. No otras puses, tas taču nav normāli, ka jebkuram, kurš piezvana un stādās priekšā, uzreiz atklāj visu prasīto informāciju. Ministrija uzskata, lai saprastu, vai persona, kura zvana, ir informēta, samērīgais risinājums ir uzdot identificējošus jautājumus – medicīniskajā dokumentācijā ierakstīto kontakta telefonu, personas kodu, dzīvesvietas adresi, ārstējošā ārsta uzvārdu… “Ja informācija ir izpaužama, tad ne jau diagnoze vai analīžu rezultāti, bet gan vispārīga informācija – minimāla un samērīga.

Slimnīcām ir tāda pati piesardzība kā jebkuram cilvēkam attiecībā uz to, ka var sodīt. Sadzīviskās situācijas ir neprognozējamas,” skaidroja Osis.

Laboratorijās vienu brīdi atteica pieņemt klientus, jo nevarēja identificēt, ka bērnu uz analīzēm atvedis viņa tēvs vai māte. Veselības ministrija laboratorijām skaidroja, ka bērnu drīkst pieņemt, ja māte vai tēvs mutiski apliecina, ka ir bērna vecāki un uzrāda personu apliecinošu dokumentu – pasi un bērna dzimšanas apliecību.

“Ārstniecības iestādei nav jābūt izmeklētājam. Vecāku atbildība ir sniegt patiesu informāciju. Nevar prasīt ārstniecības iestādei veikt dokumentu ekspertīzi.

Šobrīd tā piesardzība dažviet ir izveidojusies pat par augstu. Mēs no savas puses cenšamies kaut kādā veidā to “atvēsināt”.

Regula veselības aprūpi daudz neiespaido, jo veselība ir izņēmums, to regulē nacionālā sistēma, kura tāpat kā regula nodrošina datu aizsardzību,” sacīja ministrijas juridiskās nodaļas vadītājs.

LSB priekšsēdētāja vietniece Egija Širova uzskata, ka Veselības ministrijai tomēr jādod skaidri saprotamas precīzas vadlīnijas atsevišķos būtiskos jautājumos un ka nepietiek tikai ar vispārīgiem norādījumiem un paļaušanos uz to, ka katra ārstniecības iestāde zinās, kā rīkoties. Diskusijas par šo jautājumu turpināsies.

Slimnīcu vadītāji: Nepieciešama padziļināta izpratne par slimnieku datu aizsardzību

Dainis Širovs, Ogres rajona slimnīcas valdes priekšsēdētājs: “Valstī ir spēkā Pacientu tiesību likums, Fizisko personu datu aizsardzības likums, kas liedz mediķiem izpaust informāciju par pacientiem. Līdz šim neviens mums nav viesis skaidrību, kas īsti ir tā datu aizsardzības regula. Veselības ministrijā ir bijušas vairākas sanāksmes par šo jautājumu, bet saprotamas rekomendācijas joprojām nav iedotas.

Slimnīcai spiež pieņemt darbā datu drošības speciālistu, kuram būs jāmaksā vismaz 1000 eiro mēnesī, bet viņš taču nestrādās visu nedēļu un cauru diennakti un nestāvēs klāt katram darbiniekam. Ogres slimnīcā strādā informāciju tehnoloģiju speciālists un kāpēc viņš nevarētu būt arī datu aizsardzības speciālists? Kāpēc spiež pieņemt vēl kādu cilvēku, kuram būs tiesības piekļūt pacientu datiem? Ja parēķina, cik cilvēku tiek pie informācijas par pacientu bez šiem speciālistiem, tad tie ir vismaz desmit mediķi.

Esmu izdevis iekšēju rīkojumu par datu aizsardzību, diendienā darām visu nepieciešamo, lai pacientiem nebūtu jāsūdzas, ka slimnīcā nav kārtības ar datu aizsardzību.”

Inga Ozoliņa, Vidzemes slimnīcas ārstnieciskā direktore: “Mediķiem ir nepieciešama padziļināta izpratne par slimnieku datu aizsardzību, un es ļoti ceru, ka to veidos datu aizsardzības speciālists. Pēc regulas piemērošanas ir jau parādījušās pirmās sūdzības, tādēļ vēl jo vairāk liela nozīme būs pieminētajam speciālistam, jo tas būs viņa tiešais darbs – mācīt un skaidrot mediķiem, ko viņi drīkst un ko nedrīkst izpaust.”

Dzintra Rabkeviča, Tukuma slimnīcas valdes priekšsēdētāja: “Slimnīca ir noslēgusi līgumu ar datu aizsardzības speciālistu, un ir veikta revīzija, kā un kas ir jāmaina, lai trešās personas netiktu pie pacienta sensitīvajiem datiem. Arī līdz šim Tukuma slimnīcā ir bijusi stingra datu aizsardzība, bet regula liek to pārrevidēt, lai konstatētu, kas būtu uzlabojams. Tam būs nepieciešami finansiāli ieguldījumi.

Cilvēki bieži zvana uz uzņemšanas nodaļu, interesējas par saviem piederīgajiem, bet kā lai zina, vai zvanītājs patiešām ir radinieks? Lai personu datu aizsardzība būtu saprāta robežās, vēl ir daudz jautājumu, uz kuriem trūkst atbilžu. Katra ārstniecības iestāde rīkojas, kā māk.”

LA.lv