Veselam
Bērni

Vārda došana par godu kādam citam. Vai tiek ieprogrammēts liktenis?0

Foto: Pexels.com

Katram izrunātajam vārdam piemīt noteikta skaņas vibrācija. Arī jebkurš rakstītais burts un simbols nāk ar savu nozīmi un ietekmi, pārliecināta ir psiholoģe, sistēmisko risinājumu konsultante Gunta Jākobsone. Par to tiek daudz runāts, skaidrojot vārda ietekmi uz cilvēka raksturu, turklāt ne tikai cilvēkiem, bet arī dzīvniekiem. Gunta atsaucas uz piemēru: grūti iedomāties kādu saimnieka mīlētu gotiņu ar vārdu Piepe, vai ne tā?

Runājot par vārda ietekmi, būtu vērtīgi uzzināt, – cik liela atbildība tiek uzlikta jaundzimušajam, ja viņš tiek nosaukts par godu kādam citam, piemēram, nozīmīgam dzimtas loceklim?

Enerģija materializējas!

Psiholoģijā tiek lietots tāds jēdziens kā projekcijas enerģija, skaidro psiholoģe G. Jākobsone. Tautā to apraksta šādi: “Nosauc cilvēku četras reizes par cūku, un pie piektās reizes viņš jau sāks rukšķēt”.

Respektīvi, ja ilgstoši uz cilvēku tiek projecēta kāda iekšējā tēla enerģija, ar laiku tā sāk materializēties un izpausties.

Piemēram, savas atvases virzienā regulāri lietojot frāzes “tu esi tāds/tāda pati kā tavs tēvs”, bērns pēc kāda laika tiešām sāk arvien vairāk līdzināties savam tēvam, un ne jau tajās labākajās izpausmēs. Līdzīgi darbojas gaidas un apzināta/neapzināta identifikācija.

“Manā psihologa praksē samērā bieži nākas sastapties ar situācijām, kad bērns tiek ieņemts un laists pasaulē ar uzdevumu. Tie var būt visdažādākie. Reizēm bērna uzdevums ir kaut ko “glābt” – mātes veselību vai irstošas attiecības ar bērna tēvu.

Reizēm no bērna tiek gaidīts, ka viņš aizstās vai kompensēs kāda cita tuva cilvēka trūkumu, un tad bērnu mēdz nosaukt šī cilvēka vārdā.

Man reiz stāstīja gadījumu, kad pēc kara sieviete savai draudzenei uzticēja audzināt savu meitu – vienu no saviem diviem bērniem, jo draudzenes dēls bija gājis bojā kara laikā. Šī adoptētā meita, jau būdama pieaugusi un pati kļūstot par māti, savu pirmdzimto dēlu nosauca audžumātes bojā gājušā dēla vārdā. Augot, šim dēlam parādījās dažāda rakstura problēmas, kuru cēlonis lielā mērā meklējams identifikācijā ar mirušo puisīti.

Tieši tāpat (kā apgrūtinājums) darbojas jebkura cita identifikācija, piemēram, kad meitiņa ir ļoti līdzīga mirušajai vecmāmiņai, – un viņa tiek nosaukta tās vārdā. Vai arī: jaundzimis bērns tiek nosaukts iepriekš miruša bērna vārdā, pie kam vecākiem ticot, ka mirušais bērns ir atgriezies. Protams, visai bieži sastopami gadījumi, kad bērns tiek nosaukts par godu kādam no izciliem dzimtas priekšgājējiem, tādējādi neapzināti uzliekot noteiktas gaidas”, skaidro sistēmisko risinājumu konsultante.

Vēstījuma svars

Sertificēta psihoterapijas speciāliste, ģimenes psihoterapeite Kristīne Eglīte-Reiša
uzsver, ka ikviens gadījums ir ļoti individuāls, un to, kā attiecīgā situācija veidosies, attīstīsies un kurā virzienā vedīs cilvēka dzīvi, nosaka vairāki faktori: “Manuprāt, būtiskākā nozīme ir tam, kādu vēstījumu vecāki vēlas nodot savam bērnam, izvēloties konkrēto vārdu. Vai viņi izšķiras par labu vecmāmiņas vārdam, jo viņa bijusi lieliska mājsaimniece? Vai par labu vectēva vārdam, jo viņš bijis atzīts ārsts un zinātnieks?

Ja vārds izvēlēts pēc līdzīgiem kritērijiem, aicinu ņemt vērā, ka tajā, visticamāk, ir ielikts noteikts vēstījums – gaidas no bērna, vēlme viņā redzēt līdzīgu uzvedību, sasniegumus, attieksmi utt. Nereti tās ir ne tik daudz gaidas un uzstādījums, bet gan vēlējums, – lai mazajam izdodas tikpat labi”.

Ir reizes, kad vārda izvēles pamatojums meklējams emocionālā nozīmīgumā, piemēram, kad vecmāmiņa bijusi ļoti mīļa un svarīga tēta dzīvē, kas mudinājis tādu pašu vārdu iedot arī viņa meitai. Vēl viens motīvs ir dzimtas tradīcija, kad ikvienā paaudzē ir jābūt, piemēram, vismaz vienam Jānim.

Psihoterapeite tomēr vēlas akcentēt, ka, neskatoties uz to, cik pozitīvu vēstījumu un cik gaišas gaidas vecāki piedēvē izvēlētajam vārdam, jāņem vērā, ka tās ir viņu pašu (vecāku) personīgās vēlmes un gaidas, kas var atšķirties no bērna patiesajām vēlmēm, attiecībā uz sevi un savu dzīvi.

Tas nenozīmē to, ka nav pareizi novēlēt bērnam, lai viņš izaugtu tikpat mīļš un sirsnīgs kā dzimtā visiem iemīļotā ome utt.; vienkārši jāapzinās, ka jāņem vērā arī bērna personīgās vēlmes. Protams, ir neiespējami noskaidrot, ko vēlas zīdainis, attiecībā uz savu nākotni, tomēr, – jo lielākas gaidas tiek uzliktas konkrētajam vārdam, jo lielāka iespēja, ka bērna individuālajai gribai būs mazāk telpas.

Ja no cilvēka sagaidām to, kas nav viņa dabā, var rasties nopietnas grūtības.

Un šīs grūtības var izpausties gan gaidošajai pusei (neīstenoto gaidu rezultātā parādās vilšanās, dusmas, bezcerība), gan arī tai pusei, no kuras gaida (pārņem vainas izjūta, pazeminās pašvērtējums, ir klātesoša neatbilstības sajūta un sapratnes trūkums).

No uzliktām gaidām ir jāatbrīvojas

“Ja ir vēlme nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu, šajā gadījumā – sniegt gan labvēlīgu vēstījumu, gan dot telpu bērna gribai, vecāku rokās ir ar savu attieksmi (gan darbos, gan vārdos) šādu vēstījumu nest, piemēram, sakot: “Iedodot tev tādu pašu vārdu kā Pēteronkulim, kurš bija ļoti strādīgs, mēs vēlējāmies tev novēlēt, lai arī tev ir prieks par darbu, ko savā dzīvē dari. Bet tu noteikti vari izvēlēties darīt citādāk, jo tu neesi Pēteronkulis, jums ir tikai vienādi vārdi”.

Citiem vārdiem sakot – ir jāatdala bērna individualitāte no citu cilvēku individualitātes, respektīvi, jāļauj bērnam veidot pašam sava unikālā identitāte”, skaidro Kristīne Eglīte-Reiša.

Arī Gunta Jākobsone apstiprina, ka mēs katrs, piedzimstot, esam tiesīgi dzīvot savu dzīvi tā, kā vēlamies: “Nav mūsu pienākums realizēt citu cilvēku sapņus un piepildīt viņu ilgas. Katru reizi, kad bērnam tiek iedots vārds ar apzinātu vai neapzinātu nolūku, tā ir sava veida programmēšana, pasūtījums, kas ierobežo cilvēka tiesības uz savu paša izvēli.

Darbojoties ar sistēmfenomenoloģisko metodi (B. Helingera metode), ir iespējams pārbaudīt un reāli ieraudzīt, kā dotais vārds iedarbojas uz cilvēku.

Saistītie raksti
Dažreiz, lai atbrīvotos no uzliktām gaidām un pagātnes smagā mantojuma, tik tiešām ir ieteicams vārdu nomainīt.

Var arī nemainīt, bet tad ļoti skaidri jānodefinē: “Es esmu es. Esmu saistīts ar tevi (pirmo vārda nesēju), un tomēr esmu cits. Tev ir tavs liktenis, man – manējais. Es varu būt saistīts ar tevi (ar dzīvību) arī tad, ja es savu dzīvi nodzīvoju citādāk – pēc sava prāta”.

LA.lv