Veselam
Bērni

Varonis, jokdaris vai grēkāzis? Kādas maskas nēsā atkarīgo vecāku bērni0

Foto: Pexels

Ģimenēs, kur vienam no pieaugušajiem ir problēmas ar alkoholu vai citām atkarībām, bērniem nākas uzņemties pārāk daudz. Kāpēc tas tā notiek, stāsta medicīnas psihologs, psihodrāmas terapeits, speciālists darbam ar atkarīgajiem un līdzatkarīgajiem Aleksejs Kazakovs.

Mūsdienu ārsti un psihologi saskaitījuši ap 200 atkarību veidus. Runa ir ne tikai par alkoholismu vai narkomāniju, bet arī azartspēlēm, darbaholismu un citiem “hobijiem”, kas no pirmā acu uzmetiena var šķist nevainīgi.

Kā atšķirt īstu atkarību? Atkarīgais sāk zaudēt interesi par lietām, kas viņam iepriekš bija svarīgas. Visa viņa dzīve tagad saistīta ar atkarību, un citas jomas tiek atmestas kā tādas, kas traucē šo procesu. Ikviens, kurš piedzīvo šo stāvokli, iesaista šajā bīstamajā shēmā savu tuvāko apkārtni: partneri, vecākus, draugus. Bet vissvarīgākais un visbriesmīgākais ir tas, ka no pieaugušo problēmām galvenokārt cieš bērni.

Ģimenes problēma

Atkarība ir ģimenes problēma, jo ģimenes locekļi savā starpā ir iesaistīti destruktīvās attiecībās. Tādējādi ģimene, kurā vismaz viens no vecākiem cieš no atkarības, ietilpst disfunkcionālas ģimenes kategorijā. Šādā ģimenē:

• Noliedz problēmu esamību, jo nosaukt lietas īstajos vārdos ir bailīgi, mulsinoši un kauns.
• Intimitātes vakuums apvienots ar izolāciju: viesus aicina reti, savukārt ģimenes locekļiem trūkst tuvas un godīgas komunikācijas.
• Noteikumi un lomas ir nemainīgas, kā iesaldētas, tās nav jāpārskata. Ģimenes vēstījumi – “Nerunā”, “Nejūti”, “Neuzticies.” Jūtas atļauts izrādīt tikai tiem, kas atrodas “centrā” – vecākajiem. Bērni saprot, ka emociju izteikšana nav droša. Negatīvas emocijas uzkrājas. Tādās ģimenēs neprot izteikt un pārdzīvot ne bēdas, ne prieku.
• Valda dažādi vardarbības veidi.
• Katra ģimenes locekļa “es” nav nodalīts (“Ja tētis ir dusmīgs, visi ir dusmīgi”). Personības robežas ir vai nu izplūdušas, vai arī stingri nošķirtas kā ar sienu, un cilvēka personība ir neatdalāma no viņa uzvedības.
• Visi slēpj ģimenes kopējo noslēpumu, atbalsta pseido labklājības fasādi.
• Mājiniekiem ir nosliece uz jūtu un spriedumu polaritāti, apkārt notiekošo novērtē, pamatojoties uz “melnu vai baltu”, “labu vai sliktu”, neizšķirot jūtu un attiecību pustoņus. Visi ir ļoti kategoriski, novērtējot sevi un citus.
• Griba un kontrole ir prioritāte.

Tā nav bērna atbildība

Mēs zinām, ka pieaugušo galvenais mērķis ir būt par paraugu bērniem. Vai vecāki var pilnībā pildīt savas funkcijas, ja vismaz viens no viņiem cieš no atkarības? Ja vecāki uzvedas destruktīvi: neuzņemas atbildību par savu uzvedību un stāvokli, manipulē ar citiem un savā rīcībā ir nekonsekventi, tad atbilstošo lomas modeli viņi nodos nākamajai paaudzei. Tāpēc jāaudzina nevis bērni, bet vispirms sevi. Ja atkarīgais ārstējas, vecāku kvalitāte var tik ļoti nemazināties.

Kas notiek, ja kāds no vecākiem neārstējas, neapmeklē terapiju vai atbalsta grupu? Tādā gadījumā ne tikai viņa partneris, bet arī bērni sāk ciest no līdzatkarības, un tā bieži izpaužas daudz spilgtāk nekā pieaugušajiem.

Atkarības un līdzatkarības simptomi ir vienādi, vienīgā atšķirība ir tā, ka līdzatkarīgais nepiekopj kaitīgo ieradumu. Daži eksperti uzskata šo parādību par daudz nopietnāku problēmu nekā atkarību.

Kāpēc? Tāpēc, ka līdzatkarīgais ir pārliecināts: viņš dara labu darbu, “glābjot” atkarīgo. Var būt ļoti grūti atteikties no šīs lomas, jo ar šādu “glābšanu” viņš risina savus personiskos, savtīgos uzdevumus. Piemēram, izvairās no sadursmes ar paša trauksmi un bailēm, savām vajadzībām. Kamēr viņš ir aizņemts ar “cēlu darbu”, nav laika pievērst uzmanību sev.

Visus šos mērķus glābējs realizē dabiski, neapzināti. Neviens nelūdz palīdzību: viņš ielaužas cita dzīvē, “darot labu”. Viņa rīcība vienmēr ir saistīta ar citu personisko robežu pārkāpšanu.

Kāpēc bērni uzņemas atbildību par pieaugušajiem? Pirmajos dzīves gados bērns nespēj izprast attiecības starp cilvēkiem, turklāt viņu raksturo egocentrisms. Bērniem šķiet, ka pasaule griežas ap viņiem, un viss, kas notiek apkārt, ir viņu dēļ. Pirmajos dzīves gados viņi no vecākiem saņem visu informāciju par apkārtējo pasauli un par sevi – arī neverbālā veidā.

Bērns, kurš aug disfunkcionālā ģimenē, asimilē ne visai adekvātu informāciju par sevi un pasauli. Tādi bērni bieži vien ir trauksmaini, viņiem ir problēmas ar atdalīšanos no vecākiem: pat būdami pieauguši, viņi paliek pie vecākiem vai pamet māju pārāk vēlu. Viņi neuzticas pasaulei un apkārtējiem, viņiem šķiet, ka dzīvo “ne savu” dzīvi.

Bērnu uzvedības veidi disfunkcionālā ģimenē

Katrs ģimenes sistēmas elements darbojas, lai saglabātu tās stabilitāti. Bērni nav izņēmums. Stabilitāte viņiem ir ļoti būtiska, tāpēc pat mazākie ģimenes locekļi to atbalsta ar savu rīcību. Tās veidu viņiem palīdz noteikti uzvedības modeļi, kas vienā vai otrā veidā veicina šo stabilitāti.

Kādas “maskas” izmēģina bērni no disfunkcionālām ģimenēm, tai skaitā tām, kurās vecāki ir atkarīgi?

“Varonis” dara “labu”, veic varoņdarbus, lai tiktu mīlēts. Koncentrējas uz sasniegumiem, labu rezultātu un viņam vienmēr jābūt pirmajam. Ar saviem sasniegumiem viņš cenšas apturēt destrukciju, kas notiek ģimenē, kurā viņš ir galvenais lepnums.

Viņš izjūt vainu, vientulību, bailes, satraukumu. Viņš pastāvīgi cenšas kontrolēt situāciju, savas dusmas, nesavaldību un vispār – jūtas kopumā. Pēc tam viņam būs grūti izbaudīt dzīvi. Viņš ir atkarīgs no citu viedokļa un novērtējuma, vienmēr saspringts.

“Jokdaris” visus uzjautrina, mēģina piesaistīt uzmanību un tādējādi mazināt situācijas spriedzi. Ārēji jautrs un bezrūpīgs, iekšēji cieš no bailēm, trauksmes, vientulības un pārliecības par sevi trūkuma. Nākotnē viņš var kļūt virspusēju, infantilu cilvēku, nespējīgu pārdzīvot, just un iejusties. Viņš cenšas nevis risināt problēmas, bet izsmiet.

“Pazudušais” norobežojas no citiem, iegrimst sevī. Viņš ir nesabiedrisks, nepieķeras cilvēkiem, bet var pieķerties lietām vai iegrimt virtuālajā pasaulē. Pazudušā loma ģimenē ir būt neuzkrītošam un neradīt problēmas. Ārēji ļoti mierīgs un pārliecināts, iekšēji jūtas bezjēdzīgs, nekur nederīgs. Viņa pavadoņi ir dusmas, sāpes, noraidījuma sajūta, aizvainojums. Pieaugot tādi bērni kļūst noslēgti, piedzīvo komunikācijas grūtības, nav ambiciozi, netiecas pēc sasniegumiem.

“Grēkāzis” ir īsts provokators. Viņa loma ir novirzīt uzmanību no atkarīgā pieaugušā uz sevi. Tā viņš mazina stresa līmeni ģimenē. Tāda veida uzvedību raksturo naidīgums, sacelšanās, nepaklausība, provokācijas. Iekšēji bērns pārdzīvo vainas izjūtu, sāpes, atstumtību un dusmas. Liels risks, ka bērns, kurš izvēlējies šo lomu, kļūs par pieaugušo, kam ir nosliece uz konfliktiem un antisociālu izturēšanos.

Jāatceras, ka neatkarīgi no tā, kādu uzvedības stilu bērns ģimenē ar atkarību izvēlas, viņam ir risks saslimt ar ķīmisko atkarību un iesaistīties destruktīvās attiecībās.

Neklusē!

Kas notiks, ja aiziesim no atkarīgā partnera? Diemžēl šķiršanās pati par sevi ne vienmēr atrisina problēmu. Ja neko nedarīsim ar savu stāvokli un izturēšanos, iespējams, ka arī nākamais partneris būs atkarīgs.

Jebkurā gadījumā labākais veids, kā atvieglot bērna dzīvi, ir tieši un godīgi runāt par notiekošo. Protams, tas jādara atbilstoši viņa vecumam un jāņem vērā tas, ko bērni spēj saprast, un ko pagaidām vēl nē.

Jūs varat izskaidrot bērnam, ka viņš nav atbildīgs par pieaugušo problēmām. Vecākiem nevajadzētu dot tos solījumus, kurus viņi nav gatavi izpildīt.

Ja nepieciešams, vienmēr var meklēt palīdzību pie speciālistiem – psihoterapeitiem, psihologiem, narkologiem – vai atbalsta grupām. Turklāt nav svarīgi, kurš ģimenes loceklis sāk mainīties un risināt atkarības un destruktīvo attiecību problēmu. Mainās viens elements – mainās visa sistēma.

LA.lv