Veselam
Psiholoģija

“Varu sakliegt uz jebkuru!” 3 atšķirīgi pieredzes stāsti par strīdēšanos0

Foto: PN/ SCANPIX/ LETA

Cilvēku reakcija konflikta situācijās mēdz būt dažāda, kāds uzņem otra agresiju, kāds, ja tā ir nepamatota, laiž to garām, bet cits ieslēdz aizsardzības mehānismus. Trīs veselam.lv lasītājas dalās pieredzē, kā rīkojas šādās situācijās, iespējams, atpazīsti arī ko līdzīgu savā rīcībā vai vari uztvert kā padomu veselīgākam konflikta atrisinājumam.

Pa durvīm ārā un prom

Mani vienmēr satraukuši jebkādi konflikti. Pēc dabas esmu miermīlīga, pat bailīga, ātri izplūstu asarās, tāpēc cenšos turēties tālāk no vietām, kur notiek strīdi vai briest nepatikšanas. Vienmēr, kad kāds uz mani dusmojas, esmu pa durvīm ārā un prom.

Atkarībā no situācijas vai nu tikai pazūdu citā istabā vai pat dodos laukā un kādu laiku staigāju, līdz esmu pārliecināta, ka situācija atrisinājusies bez manis, vai vismaz visi nomierinājušies. Tā esmu darījusi, cik vien sevi atceros. Pirmo reizi, kad man bija gadi pieci. Tēvs sakliedza uz manu brāli par to, ka viņš savu velosipēdu nolicis tā, ka tēvs netika uzreiz pie mašīnas pumpja un nācās vispirms pārvietot riteni.

Foto: Pexels.com

Lai gan nekādus īpašus savus grēkus neatcerējos, nobijos, ka tēvam atradīsies arī kas man sakāms, tādēļ paķēru savu jaciņu un devos uz dārza tālāko galu, kur apmēram stundu nosēdēju zem jasmīnu krūma.

Tagad es ne tikai bēgu prom, ja sanāk konflikts, bet atgriezusies vienmēr izliekos, ka nekas nav noticis.

It kā tā persona, kas uzklausīja pārmetumus vai kurai sanāca pārpratums, būtu kāda cita. Ka tas sliktais uz mani neattiecas. Ir, protams, reizes, kad man neizdodas izvairīties no negatīvajām emocijām un nākas izraudāties no sirds. Bet tas tomēr notiek, kad esmu viena un tuvumā nav neviena, kas redzētu, ka esmu nelaimīga, vāja un bailīga. Tādēļ ātri vien izdodas atgūties un nomierināties.

Kliedzu pretī

Ļoti ātri aizsvilstos un tieši pasaku, ko domāju. Mani kaitina visādas sīkas ķibeles. Tā kā esmu profesionāls dziedātājs, par balsi nevaru žēloties. Dusmās runāju ļoti skaļi. Varu sakliegt uz jebkuru.

Vispirms daru un pēc tam domāju. Diemžēl.

Taču pēdējā laikā esmu ievērojis, ka ikreiz, kad sāku dusmoties, man aizsmok kakls. Kā nomierinos, ar kaklu viss kārtībā. Reiz kolēģa dēļ nevarēju uzstāties vairākas dienas. Viņš sabuktēja manu mašīnu. Stāvvietā pie teātra. Biju gatavs viņu nosist. Taču tiklīdz gribēju pateikt visu, ko domāju par tādu nejēgu kā viņš, viss. Kakls ciet. Vēl vairāk. Man sāka tirpt labā roka. Pat īsti nesapratu, vai dusmojos vairāk par sasisto mašīnu vai par to, ka nespēju izteikt savu sašutumu.

Izlieku negatīvo enerģiju citādāk

Ikreiz, kad kāds mani aizvainojis vai kādam nepiekrītu, mājās uzzīmēju vai nu viņa karikatūru, vai uzrakstu īsu stāstiņu par konkrēto cilvēku. Tad varu izvērsties, vai nu pilnībā mainu situāciju, vai maināmies lomām, vai, ja pavisam slikti jūtos, ņemu un to “slikto” nogalinu.

Foto: pexels.com

Saistītie raksti

Noteicējs tagad esmu es. Jebkuru nepatīkamu situāciju varu mainīt. Parasti gan šos stāstiņus un bildes iznīcinu. Tiesa, vienu melnā humora stilā, aizsūtīju žurnālam un pats par to piemirsu. Biju ļoti izbrīnīts, kad ieraudzīju to nopublicētu. Šaubos, vai stāsta varonis jebkad to izlasīja un sevi atpazina. lai gan neuzkrītoši parūpējos, lai žurnāls nonāk viņa rokās.

Šie ir tikai daži no aizsardzības mehānismiem, par to, kā vēl cilvēki reaģē konflikta situācijās, vari izlasīt rakstā Humors, noliegums un citi mūsu psihes aizsardzības mehānismi.

LA.lv