Veselam
Uzturs

Aļņa kaka? Kā ēdiens ārzemēs maina latviešus. Stāsti par ko vairāk1

Shutterstock ilustrācija

“Uh, negaršīgi!” Šāda doma mani ik pa laikam ķer ārzemēs. Neesmu izvēlīga ēdienu vai dzērienu lietās, bet kāpēc liegties, ka nav ne viegli, ne patīkami – dzīvot ierasto garšas baudu badā. Mans personīgais pieauguša cilvēka uzdevums ir iemācīties nevērtēt un stāvēt pāri garšas maiņai. Kas man šķita negaršīgs, daudziem citiem bija ļoti garšīgs. Es biju svešā vietā, un es biju citāda. Mans papildu uzdevums bija iemācīties piemēroties.

Man ir veicies, jo daudz biežāk ārzemēs izsaucos: “Cik baudāmi, cik skaisti!” Vēl viens mans atklājums bija atgriežoties – cik garšīga ir Latvijas rupjmaize, tik smaržīga! Lai gan vienmēr man patikusi, ilgi nebaudīta tā bija tik laba. Nu, re, ceļojot un dzīvojot ilgākus brīžus prom no mājām, arī atklāju, ka ierastas Latvijas lietas ir baudāmas ar vēl lielāku prieku.

Tad, kad es neēdu (un arī paralēli ēšanai), esmu migrācijas pētniece, klausos uzmanīgi un skatos, un ēdu kopā ar ļaudīm, kuri dzīvo ārpus Latvijas. Rakstu sākšu ar plašāku kontekstu par dzīvi ārzemēs un ēšanu, bet tālāk īpaši pievērsīšos bērniem un jauniešiem. Tikai vēl pāris teikumu, par ko nav šis raksts: neesmu ne uztura speciāliste, ne ārste, taču cenšos izprast ikdienišķo, kas cilvēkiem liek justies labi vai gluži otrādi – reizēm burtiski spiež pakrūtē un ekstremālos gadījumos pat apdraud dzīvību migrācijas kontekstā.

Esmu droša, ka veselība un ēšana nav tikai medicīnas vai uztura speciālistu joma. Par ēdienu un veselību domājam ikviens, un gribu mudināt saprātīgu drosmi un spriestspēju ikvienā lasītājā – mēs esam savas pieredzes eksperti un varam mācīties izvērtēt ēdiena ieražas un maiņu no dažādiem skatpunktiem. Pasaulē ir tapuši daudzi pētījumi par ēdienu antropoloģiju, kultūru, atšķirīgu šķiru ēšanas paradumiem un labsajūtas ģeogrāfiju, pārceļoties uz citu valsti. Zinu, ka arī talantīgi latviešu pētnieki turpina izzināt ēdiena antropoloģiju. Tāpēc ceru, ka šis noteikti nav pēdējais raksts un vēl daudz uzzināsim no zinošiem pētniekiem par ēdienu un migrāciju.

Visi turpmāk minēto cilvēku vārdi ir mainīti, lai aizsargātu viņu privātumu.

 

Ieēsties jaunā vietā

Ar bērniem un jauniešiem migrācijā vai atgriežoties strādāju kopš 2010. gada. Arī iepriekšējo gadu laikā esmu sakrājusi daudz pieredzes stāstu par ēšanu, pārceļoties uz citu valsti vai atgriežoties Latvijā, un tāpēc, ka pašai vēders rāvies čokurā vai bijis liels prieks par citzemju gardumiem, sadzirdu, kā ēšanas lietas veido lielu daļu no iejušanās jaunā vietā.

Daļa cilvēku pēc izbraukšanas vai nu strauji pieņemas svarā, vai arī izdilst un pēc kāda laika atkal nostabilizējas ap iepriekšējo svaru.

“Pēc pirmā gada es biju tik tieva!” man sacīja Britu salā sastaptā Rita, jo brīvdienu nebija, darbs smags, ļoti vajadzēja krāt naudu, tāpēc bieži nedēļas pārtikai varēja atlicināt tikai piecas mārciņas. “Kad pēc trim mēnešiem atgriezos, boss mani nepazina,” viņa piebilda, jo svars atkal bija stabilizējies. Līdzīgi ir stāsti par pieņemšanos svarā, un esmu ievērojusi, ka šāda pieredze biežāk bijusi vīriešiem. Nemanot pirmajos mēnešos, pirmā gada laikā svars auga atšķirīgās pārtikas dēļ, pārāk daudz baltmaizes un uzkodu, ātri pagatavojama pusfabrikātu ēdiena.

Svara maiņai un tam, kādēļ ēšana kļūst par grūtībām migrācijā, ir daudz iemeslu, no kuriem galvenos var sakārtot šādi:

1) iekārtošanās ārzemēs var radīt ļoti lielu stresu;

2) ēdiens ir atšķirīgs;

3) atšķiras ritmi, kādos iepriekš bija pierasts ēst;

4) ekonomiskie apsvērumi: ēdiena taupīšana, pāreja uz lētāku pārtiku vai otrādi – lielāka rocība un līdz ar to ēdienkartes un kultūras maiņa;

5) normatīvi apsvērumi, proti, regulējums, kāds pastāv skolās vai darbavietās, ko un kad uzskata par pareizu ēst, un kādu ēdienu piegādā šajās vietās vai ko cilvēki uzskata par pareizu ņemt līdzi vai pagatavot mājās.

Visi šie aspekti vairāk vai mazāk attiecas arī uz bērniem un jauniešiem. Atšķirībā no pieaugušajiem ēdienu bērniem parasti netaupa, cenšas dot vislabāko pēc savas saprašanas. Bērni un jaunieši arī piedzīvo savu citādību jaunā vietā un atgriežoties ļoti tieši – caur vēderu.

 

Bērni: skolas un mājas ēdiens

Foto: Shutterstock

Vai atminaties epizodi komēdijas Manas lielās grieķu kāzas sākumā, kur grieķu meitene skolā Amerikā ēda no mājām līdzi iedotas pusdienas. Skolasbiedrenēm bija pusdienu kastītes, tajās bija baltmaizītes. Graciozās amerikānietes sēdēja ap vienu galdu, bet grieķu meitene – viena pati, un skolasbiedrenes viņu apsmēja. Pusdienošanas epizodē viņas jautāja grieķu bērnam: “Kas tev pusdienās?” Grieķiete atbildēja: “Musaka, baklažānu un kartupeļu sacepums, populārs grieķu ēdiens.” Un vietējās meitenes izsmēja: “Vai moose caca?” (tulkojumā – “aļņa kaka”).

Lai arī esam raduši romantiski domāt, cik daudz brīvības ir bērnībā, kad sākas bērnudārza un skolas gaitas, bērnu dzīvē ienāk ļoti daudz noteikumu, to skaitā ar ēšanu saistītie. Runājot ar bērniem un viņu vecākiem ārzemēs, skolas ēdiens vismaz pirmajos mēnešos bieži vien ir karsta tēma. Bērnam skolā ir jāēd, un ēšanas paradumi ir ļoti atšķirīgi arī Eiropas skolās. Citviet dod siltas pusdienas, ir valstis, kur visiem bērniem ēdienu nodrošina skola, tomēr liela daļa liek maksāt.

Te parādās ekonomiskais aspekts, savā ziņā arī emocionālais. Ja vecākiem ir salīdzinoši maz ienākumu, ir skolas, kuras, labu gribot, bērnam piešķir brīvpusdienas, bet bērni ir ļoti jūtīgi pret nevienlīdzību un nevēlas, ka šādā veidā atklājas viņu dzīves apstākļi. Turklāt bērni neizjūt vecāku ienākumus tā, kā paši pieaugušie.

Ja ģimenē ir saticība, ja visi kā komanda strādā kopīgam mērķim, tas, ka nesen iebraukušajiem ir zemāki ienākumi par vietējiem iedzīvotājiem, bērnam ir nezināma pasaule.

Līdz ar brīvpusdienu piešķiršanu var izdarīt arī lāča pakalpojumu. Bērni var sākt izvairīties ēst skolas ēdienu, jo pamatprincips – vismaz pirms izteiktas individualitātes izveidošanās – ir šāds: bērni grib iekļauties, grib justies piederīgi.

Ekonomiskais aspekts vēl jo spilgtāk izpaužas ārpusskolas pasākumos: lai arī veikalā desiņas grilam var nopirkt desmitreiz lētāk, ja citi bērni pērk skolas pasākumā pieejamās desiņas, bērns arī grib to desu par lielu naudu – jo tā dara citi. Līdzīgi ir ar našķiem, kurus mazie pērk par kabatasnaudu.

Katrā kultūrā veidojas atšķirīgi ieradumi un nerakstīti likumi, cik regulāri un cik lielu bērnam dod kabatasnaudu un kādam mērķim to drīkst tērēt. Protams, atšķirības ir ikvienā kultūrā, jo mēs dzīvojam nevienlīdzīgā pasaulē, bet pamatprincipi jaunpienākušajam var būt nezināmi.

 

Zanda bija pamatskolas jaunāko klašu skolniece, kad kopā ar vecākiem pārcēlās uz ārzemēm. Cenas ēdienam bija daudz augstākas, veikalā nopirkt kādu kūciņu vai našķi bija žēl, jo maksāja ļoti dārgi. Taču visgrūtāk bija skolā. Zanda nevarēja iejusties, draudzība neveidojās, jo viņa bija svešā. Šo nepiederības izjūtu, draugu trūkumu, bez iespējas izrunāties un izsmieties no sirds ar vienaudžiem, kas tevi pieņem un saprot, vēl vairāk saasināja nepierastais ēdiens. Arī piens un citi it kā parasti produkti garšoja citādi. Taču, iespējams, pie ēdiena arī būtu vieglāk pierast, ja būtu miers un prieks sirdī par jauno dzīvi.

Tā nu Zanda pāris gadu, ko mācījās ārzemēs, iemācījās izlikties – vispār neēst skolas ēdienu. “Es dzēru ūdeni. Daudz ūdens. Ēdienu es tikai apmaisīju šķīvī,” – tā Zanda. Bet ikdienas baudu trūkums nav tik viegli apspiežams. Neapmierinātība krājās, un Zandai tā savienojās ar milzīgām ilgām pēc mājām. Lai arī atbraukt uz Latviju varēja reti, viesošanās reizes dzimtajās mājās lielākoties saistījās ar ēdienu: “Kad ieraudzīju virtuvē uz galda žāvētu vistiņu, metos iekšā, nenovelkot mēteli. Tā sajūta ir neaprakstāma – es beidzot varēju ēst garšīgu ēdienu!”

Zanda atgriezās, pabeidza skolu Latvijā, dzīvo šeit un labprāt ēd Latvijā ierastus ēdienus. Lai arī ar ēšanu viss ir kārtībā, psiholoģiski piedzīvotais atstājis pēdas: ne tik daudz ēdiena garšas, cik viss izjūtu gammas kopums, ka iejusties citā vietā var būt ļoti grūti.

Ēdiena grūtības vien ir ilustrācija notikušajam.

 

Esmu vērojusi bērnus, kuri ir dzimuši citviet vai izbraukuši uz ārzemēm ļoti mazi. Latvijas garšas viņiem ir nepierastas un var būt nepatīkamas, pieaugušo ierastais svētku ēdiens rasols – jo īpaši. Par to aizdomājos, redzot ārzemēs augušu bērnu saķeram muti un skrejot uz tualeti – ēdiens viņam izskatījies kā izvemts. Tāpēc vasaras Latvijas laukos ar mīļajiem radiņiem ne vienmēr ir vieglas: visiem jāpiemērojas un jāsaskaņojas, kopīgi meklējot, kas bērnam ir labs un piemērots.

Milzu tēma ir alerģijas.

Daudzviet Eiropā izpratne par alerģijām ir tik ierasta, ka vecāki, rīkojot bērnu ballīti, jau automātiski pieraksta norādi, lai laikus paziņo par alerģijām vai ēdieniem, kādus bērni neēd.

Jā, aizvien vairāk skolās un bērnudārzos arī pieejams veģetārs un vegānisks ēdiens.

Bet atgriezīsimies pie epizodes ar maizītēm skolas ēdiena kastītē. Jā, dažās valstīs pusdienās ēd maizi, un no Latvijas iebraukušajiem, līdzīgi kā grieķu ģimenei minētajā komēdijā, var šķist, ka labāk dot līdzi kārtīgu ēdienu. Taču tas, kas šķiet labs vecākiem, ne vienmēr ir labs bērniem.

Atkārtošu divas būtiskākās lietas: pirmkārt, skolām ir ļoti liela vara noteikt, ko un kā bērni drīkst ēst un kas ir pareizi. Zinu, šo jautājumu var (un vajag) pētīt un par to var sašust, bet varas attiecības starp nesen iebraukušiem vecākiem ir ļoti nevienlīdzīgas. Iespējams, labākais risinājums ir saprātīga pielāgošanās, jo, otrkārt, bērni grib iekļauties un justies piederīgi jaunajai skolas videi. Arī maizes var pagatavot veselīgi, izvēloties pilngraudu maizi un veselīgu pildījumu.

 

Pusaudži: atpazīt un izprast notikušo

Foto: Shutterstock

Ļoti vērtīgi ir ieklausīties tagad jau pieaugušos cilvēkos, kuri pārcelšanos uz citu valsti un atgriešanos Latvijā pieredzēja kā pusaudži. Ja lielās pārmaiņas ķermenī, attīstībā sakrīt ar skolas un valsts maiņu, tas gan pusaudzim, gan visai ģimenei var būt pamatīgs pārbaudījums.

Esmu ievērojusi, ka samērā reti ar pusaudžiem veidojas garāka saruna, un tā arī nav vispiemērotākā metode, kā pētīt pusaudžu pieredzi ārzemēs vai atgriežoties. Labāk ir vērot, tikties, nodibināt patiesu uzticību, un tad īsās ikdienas sarunās, vien pāris vārdos, bet galvenais rīcībā atklājas arī ēšanas pasaule. Runājot par padziļinātām pārdomām, pusaudža gados notikušo vislabāk atklāj intervijas ar nu jau pieaugušiem un jauniešiem. Daudz kas no viņu teiktā var palīdzēt ģimenēm, kurās bērni aug ārpus dzimtenes.

 

Laurai pašlaik rit skaistie jaunības gadi – starp 20 un 30. Kad runājām 2014. gadā, viņa vēl dzīvoja Anglijā, bet apgalvoja, ka ļoti grib atgriezties Latvijā. Laura joprojām ir ārzemēs, taču viņai ir plāns. Ir jākļūst finansiāli patstāvīgai, jāizveido savs bizness, uzkrājumi, jo tikai tā viņa saredz iespēju atgriezties un justies brīva un stabila savā darba dzīvē. Laurai ir labs darbs pasaulē pazīstamā kompānijā: viņa ar spožām sekmēm pabeidza universitāti un uzreiz saņēma darba piedāvājumu. Bet sirdī Latvija un ģimene plašā nozīmē vienmēr bijusi tuva: vecvecāki, māsīcas un brālēni.

Lauras vecāki aizbrauca vispirms, meitene gadu vēl dzīvoja pie vectēva un vecmammas un pievienojās vecākiem, kad palika 11 gadu. Viss bija atšķirīgs: ēdiens, skolas režīms. Ārpusklases nodarbību, pie kurām viņa bija pieradusi Latvijā, īsti nebija. Un viss jaunais nāca ar lielu stresu. Kā Laura pati saka: “Mans svars bija vienīgā lieta, ko spēju tajā laikā kontrolēt savā dzīvē. Gāju skriet vairākas reizes dienā, es svēros gandrīz ik stundu, gribēju redzēt progresu, ko varu sasniegt, un pierādījumu tam. Jogurta glāze un salāti – man tas bija pilnīgi pietiekami visai dienai. Es sāku justies labāk… bet izmaiņas ķermenī pati neredzēju.”

Galvenais ieguvums bija tas, ka meitenei atgriezās labāka pašizjūta, labvēlīgāka attieksme pret sevi, taču viņa nepamanīja, cik ļoti ir novājējusi. Tikai atgriežoties vasaras brīvdienās Latvijā, radi ievēroja, ka meitene izskatās neveselīgi tieva, un nolēma konsultēties ar ārstiem.

Sākumā ārzemēs Laurai nebija draugu, jaunā dzīve nepatika. Lai arī pa vasaru Latvijā veselība un ēstgriba uzlabojās, atgriežoties Anglijā, atgriezās arī jauniegūtās grūtības. Laura atkal sāka ēst ļoti maz un tikai liesu.

Kādu dienu viņa skolā noģība. Izbailēs par veselības pasliktināšanos mamma nolēma, ka meitai tomēr labāk doties uz Latviju un turpināt ārstēšanos pie pazīstama speciālista.

Uzlabošanās notika strauji – ārsti bija atbalstoši, daudz runāja ar meiteni ne tikai par veselību, bet par to, kāda vērtība ir dzīvība un ka viss skaistais dzīvē vēl tikai priekšā.

Laura izveseļojās, ir ļoti izskatīga, sportiska, stipra sieviete, ēšanas kaite vairs nav atgriezusies. Sirsnīgā un rūpīgā attieksme Latvijā viņai bija dzīves pagrieziens: skola sāka iepatikties, parādījās paziņas, sekmes bija labas, īpaši matemātikā, jau labi apgūtā Latvijas skolā. Un notikušais bija arī atbalsta punkts izjūtā par Latviju – profesionālā un dzīvesgudrā palīdzība, ko viņa saņēma no medicīnas personāla un Latvijas ģimenes, vēl vairāk nostiprināja vēlmi kādudien atgriezties dzimtenē pavisam.

 

Pusaudža izjūtu gamma ir tāda, ko grūti un reizēm neiespējami izstāstīt cilvēkam arī pēc daudziem gadiem, ja pats ko tādu nav pieredzējis. Bet par ēdienu un veselību var un vajag runāt ar tiem, kuriem līdzīga pieredze un kuri ieklausās un dalās. Smaga saslimšana ir jāārstē, bet mēs tik daudz varam darīt, lai tas nenotiktu: atbalstīt un izprast pusaudžus viņu lielajā pārmaiņu ceļā.

 

Vēl dažas domas

Foto: Shutterstock

Skolas ēdiens un arī daudz plašāk. Ātrās ēdināšanas bums, veikalu ķēdes, produktu iegāde tirgū vai pa tiešo no zemniekiem – tas viss saistīts ar nopietnu politiku, biznesu, peļņu un iespējām vai ierobežojumiem mūsu izvēlē. Bet mums ir jārūpējas par sevi un saviem tuviniekiem, saprātīgi pieņemot un variējot ar iespējām.

Ēdiens un tā slavēšana vai kritizēšana izsauc tādas emocijas kā reti kas šajā pasaulē. Un ēdiens noteikti ir piederība arī tautai un tradīcijām – tas, ko daudzi no mums vēlas nodot tālāk saviem bērniem, lai kur arī mēs dzīvotu.

 

Par skolu un ēdināšanas politiku

Paši atceramies, kādas emocijas uzkūla nesenās pārmaiņas ar ēdināšanu Latvijas skolās. Te ir vesels nacionālā lepnuma, iedomu, zinātniski pamatotu un nepamatotu pieņēmumu sajaukums, kas reizēm ir, bet reizēm nav radies kopā ar vecākiem. Visi, varbūt izņemot tiešām nedomājošus naudas rausējus, tomēr vēl bērniem labu un grib gādāt labu pārtiku bērnu attīstībai un ikdienas labsajūtai. Tomēr it visur pasaulē bērna paša viedoklis ļoti reti tiek ņemts vērā, izstrādājot ēdināšanas reformas skolās.

Bet vai gan tas nebūtu vislabākais iespējamais risinājums – ņemt vērā visu dalībnieku viedokļus un neuzskatīt bērnu tikai par pasīvu patērētāju, kuram noteikti jāēd tas, ko pieaugušie izlēmuši. Es pat teiktu, ka gan citā kultūrā dzimis un audzis bērns, gan tāds, kuram ir īpašas ēšanas vajadzības, kā padomdevējs pavisam noteikti būtu iekļaujams dalībnieku sarakstā, jo pasaule un mūsu ēšanas ieražas un vajadzības mainās. Tāpēc, arī domājot par atpakaļmigrāciju un bērnu iekļaušanos skolās, es teiktu, ka mācību gaitu sākšana Latvijā neaprobežojas tikai ar pastiprinātu latviešu valodas mācīšanu. Būtisks ir arī pusdienu jautājums.

 

Par labo un nacionālajiem dārgumiem

Kas ir labs? Lai atceramies, kā daudzu iecienītais gardums vafeles jau reiz nonāca uz kara takas, kad dāņu (jā, daudzi uzsvēra, ka svešinieks!) profesors centās norādīt, ka tajās ir par daudz veselībai kaitīgo transtaukskābju, nemaz nerunājot par sašutumu, kad starptautiskas institūcijas gribēja ķerties klāt kūpinājumiem un vien ar gudru darbu izdevās panākt, ka latviskie kūpinājumi ir tradicionāla ēdiena pagatavošanas metode, kurai ir arī kultūras vērtība.

Konstruktīva kritika par to, kas ir labs un arī tradicionāli dārgs tautai, ir ne vien vēlama, bet vitāli svarīga. Tā ir liela pilsoņu priekšrocība – paust kritiku par savas valsts sistēmām un ieražām. Taču diez vai ir prātīgi mesties kritizēt citas tautas ēdienu un ēšanas paražas ar nemainīgu pieņēmumu, ka mēs zinām labāk, kas ir veselīgs.

 

Par saprātīgumu un pašapziņu ikdienā

Ir saprātīgi uzticēties zinātniski pārbaudītām lietām un atziņām par ēšanas paradumu ietekmi uz veselību. Un ir saprātīgi piemēroties līdz zināmai robežai, bet arī stāties pretī nesaprātīgām prasībām.

Dzīvojot ārzemēs, bērni, kas raduši pie Latvijas ēdiena, piemērojas atšķirīgi. Tāpēc ļoti svarīgi runāt un izjust savus bērnus un viņu vajadzības. Kāds jau pirmajā nedēļā aiziet uz skolu palēkdamies ar pusdienas maizēm kastītē, jo visi skolasbiedri tā ēd. Taču ārpus skolas bērniem (lai arī ne visiem) dod spēku un pašapziņu iespēja lepoties ar pieredzi, ar ģimeni, ar kultūru, no kuras viņi nāk, un zemi, kur dzīvo mīļi cilvēki. Tāpēc mesties galējībās un atteikties no latviskā un ģimeniskā nez vai būtu labākais risinājums.

Bērni var justies bagātāki un pašapzinīgāki, ja vecāki iedrošina viņus lepoties ar dažādību un piederību arī latviskajai kultūrai un ieražām.

 

 

LA.lv