Veselam
Psiholoģija

Veģetatīvā distonija līdz samaņas zudumiem. Kā Lindai Rotbergai palīdzēja tradicionālas un netradicionālas metodes 16


Linda Rotberga
Linda Rotberga
Foto – Matīss Markovskis

“Daudzi domā – stress ir ikdienišķa parādība. Bet pienāk brīdis, kad tas sāk līt pār malām un pat maina visu dzīvi,” saka Linda Rotberga. Viņai bija lielisks kāpums karjerā, stabils darbs un laba alga. Un vēl – veģetatīvā distonija, kas sekoja pa pēdām.

Zinu, ka aptuveni pirms gada piepeši saslimi. Vai agrāk biji vesela?

Es vēl tagad sevi uzskatu par veselu un priecīgu cilvēku. Līdz tam man ne reizi pat slimības lapa nebija jāņem, ja nu vienīgi, kad sasirga bērni.
Bija gan viena krīze agrā jaunībā. Pēc vidusskolas eksāmenu slodzes paliku izšķirīgā dzīves brīdī, nezināju, ko darīt tālāk. Tad vēl mīlestība, kas tieši tolaik pajuka… Stress pārņēma tik ļoti, ka nevarēju ne sēdēt, ne gulēt. Mamma aizveda mani pie psihiatra, izdzēru pudelīti zāļu, un viss pārgāja.

Nolēmu studēt farmaceitos, tas bija pazīstams ceļš, jo tētis bija profesors Farmācijas fakultātē. Pēc augstskolas sāku strādāt par aptiekas vadītāju. Liels apgrozījums, pamatīgs darba temps. Ja bija saspringtāki brīži, lietoju kaut ko nomierinošu, kādu trankvilizatoru vai vieglu antidepresantu. Tā jau dara daudzi farmaceiti.

Dzīvē, protams, gadījās dažādas nebūšanas. Divreiz apprecējos un divreiz izšķīros, paliku viena ar diviem bērniem. Arī darbā mūždien bija liela slodze, taču ar to visu tiku galā, jutos diezgan stabili.

Kāpi pa karjeras kāpnēm?

Nokļuvu Veselības inspekcijā – sāku kā inspektore, bet pēdējos septiņus gadus biju Zāļu uzraudzības un kontroles nodaļas vadītāja. Sākumā rosījos, entuziasma pārņemta – es palīdzēšu uzraudzīt zāļu apriti, tikai godīgie paliks tirgū, negodīgos sodīsim! Taču tie, kurus sodījām par pārkāpumiem, mūs uzskatīja gandrīz par personiskiem ienaidniekiem. Citi pārmeta, ka par maz sodām, tātad slikti strādājam. Uzņēmēji cīnījās par miljoniem, mēs tam visam pa vidu. Katru situāciju apvija kaislības, sūdzības, viss atkal un atkal atkārtojās. Tā bija liela un nepārejoša spriedze. Teicu sev: tev tas jāiztur, jo ir laba alga, pierasta vieta, nezini, kā būs citur.

Kādā brīdī pamanīju, ka vairs nespēju padarīt tik daudz kā agrāk. Jutu, ka atmiņa sāk klibot. Kad strādāju aptiekā, paturēju prātā informāciju par visiem 16 000 preču, kas bija mūsu klāstā. Taču tagad atmiņa brīžiem pievīla. Laikam organismā sākās kaut kādi procesi. Centos gan tos neievērot. Paldies, ka kolēģi bija tik iejūtīgi, šo to paveica manā vietā.

Iestājās arī garīgais izsīkums. Agrāk gāju uz koncertiem, teātriem, kultūras pasākumiem, tagad īsti neko vairs negribējās.
Labi, ka biju sākusi apmeklēt biodeju. Domāju, tas palīdzēja attālināt krīzi, tikai tāpēc noturējos tik ilgi.

Kā sāki dejot?

Pavasarī Baltijas baleta festivālā noskatījos filmu par vācu horeogrāfi Pīnu Baušu. Visskaistākā ir nevis iestudētā kustība, bet tā, kas brīvi nāk no cilvēka, no dvēseles. To redzēju šajā filmā. Pēc tam bija sajūta, ka manā dzīvē kaut kas notiek nepareizi. Vienmēr esmu gribējusi dejot, tad kāpēc to nedaru?!

Ieslēdzos darba kabinetā, atvienoju visus telefonus un gūglēju internetā – jau šajā pašā vakarā gribēju dejot! Tomēr tāda piedāvājuma nebija. Atradu karsto jogu. Sākumā tā šķita garlaicīga, bet, jo vairāk jogoju, jo vairāk iepatikās.

Rudenī sāku apgūt kontaktimprovizāciju – tas ir laikmetīgās dejas paveids. Pabeidzu apmācību, braukāju pa festivāliem. Reiz ceļabiedrene pastāstīja par biodeju. Sāku meklēt internetā, kur notiek nodarbības, gāju dejot. Vēlāk iestājos arī biodejas skolā, lai kādreiz to varētu mācīt citiem, bet tolaik nepabeidzu, jo saslimu.

Kā tev šķiet, vai slimību kaut kas izprovocēja?

Darbā bija jārisina būtisks jautājums par ļoti dārgām zālēm. Spiediens bija milzīgs. Vajadzēja atklāt pārkāpumu, uz manis gūlās visa atbildība. Pirmdien bija paredzēta pārbaude.

Sestdien visu dienu nogulšņāju, nevarēju neko ieēst, domāju, ka esmu saķērusi vēdera vīrusu, lai gan citu simptomu nebija. Svētdien pēkšņi jutu, ka visu ķermeni pārņem kņudošs nemiers, trauksme. Uztraukumam it kā nebija iemesla, bet nelāgā sajūta pastiprinājās. Staigāju šurpu turpu pa māju, tad devos laukā. Kamēr gāju, viss bija labi. Tiklīdz apstājos, nelabums atsākās.

Ārste izrakstīja viegli nomierinošas tabletes un slimības lapu. Dzēru tās, bet jutu, ka kļūst sliktāk. Sirds visu laiku sitās kā negudra, ļoti nepatīkama sajūta. Piecas dienas nevarēju ne ēst, ne gulēt, iekšā dīca trauksme. Varēju glābties, tikai staigājot, izjoņoju visus Rīgas mikrorajonus. Gāju arī naktī. Trūkos augšā, apģērbos un devos laukā, jo, tikai ejot, jutos mazliet mierīgāka.

Kādu rītu uz kāpnēm piepeši pārņēma baisa sajūta – sirds stājas! Viss, tūlīt miršu! Sapratu, ka tā ir sirdslēkme. Tā, Linda, tu neesi piecas dienas ēdusi, gulējusi, esi iztērējusi visas organisma rezerves, un tagad mirsi. Zvanīju ģimenes ārstei, bet viņa neatbildēja.

Tā bija panikas lēkme?

To sapratu tikai vēlāk. Taču jutos briesmīgi, bija baisi būt tik tuvu savai nāvei. Tagad varbūt pat esmu pateicīga, ka to piedzīvoju.
Mums ikvienam nezināmā punktā un laikā pienāks brīdis, kad būs jāmirst. Arī man. Būs jādodas pilnīgi vienai, jāatstāj visi mani sasniegumi, sociālais statuss, materiālie ieguvumi. Nekam vairs nebūs nozīmes. Ja nonāc pie nāves līnijas, esi spiests paskatīties, kā dzīvo un kā gribētu dzīvot, kas ir svarīgi un kas ne.

Vai ar sirdi tā gadījās vēl kādreiz?

Pēc tam sākās citādi simptomi. Kādu rītu piepeši zaudēju samaņu. Attapos, ka esmu nokritusi koridorā, skapis sagāzies, matu lakas pudeles sakritušas kaudzē. Nezinu, cik ilgs bija šis brīdis. Pēc tam bija vēl vairākas ģībšanas epizodes. Baidījos vispār doties ārpus mājas, jo ja nu atkal tā notiek… Vajadzēja sevi pārvarēt, lai kaut kur ietu. Vienmēr pieskatīju, vai maciņā ielikts personu apliecinošs dokuments.

Tad sākās redzes zudumi. Priekšā balts plankums, redzu tikai tam apkārt, it kā kāds spīdinātu acīs spilgtu gaismu. Baidījos sēdēt pie automašīnas stūres – ja nu tā notiek uz ceļa?

Vēl viens pārbaudījums bija ļoti stipras galvassāpes, kas uznāca pēkšņi. Sāku nēsāt somā pretsāpju tabletes, rūpējos, lai vienmēr ir līdzi ūdens.

Vēlāk parādījās asas sāpes dažādās ķermeņa daļās. Iedūra celī, pēc laika sāka sāpēt pirksti. Tirpa rokas, piemetās it kā tiks – trīcēja zods vai plakstiņi…

Ķermenis deva zīmes?

Ķermenis it kā teica: pievērs, lūdzu, man uzmanību, pirms neesmu radījis pamatīgas veselības problēmas. Tiklīdz viens simptoms beidzās, sākās kaut kas cits. Ģimenes ārste mani centīgi sūtīja uz dažādiem izmeklējumiem, taču analīžu rezultāti vēstīja tikai vienu – viss turas normā.

Mani māca bezcerība. Teicu sev: nu tu esi izgāzusies visās jomās – darba nav, vīra nav, veselība čupā, viss beidzies. Beidzot tika noteikta diagnoze – obsesīvi kompulsīvie traucējumi, veģetatīvā distonija. Kad lasīju par šo slimību, tur bija garš saraksts ar iespējamiem simptomiem. Pie katra gluži vai salēcos – re, šis man bija, un šis arī.

Vēlāk pievienojās depresija ar nemotivētu trauksmi. Visu laiku šķita, ka var notikt kaut kas slikts, nespēju koncentrēties. Sapratu, ka iepriekšējā amatā vairs nevarēšu atgriezties, jo to nespēšu veikt. Varēšu darīt tikai kaut ko vienkāršu – slaucīt ielu, mazgāt grīdu.

Kāda bija ārstēšana?

Nonācu psihoneiroloģiskajā dispanserā, ārsts izrakstīja medikamentus. Esmu skolota farmaceite, mājās allaž bija zāles visādiem gadījumiem, tiklīdz draugam vai radam ievajadzējās, biju klāt ar tabletīti. Nereti šķiet – jo vairāk zāļu, jo vairāk veselības, bet patiesībā ir otrādi.

Zāles dzēru aptuveni pusgadu. Tad iepazinos ar vairākiem cilvēkiem, kuriem ir tāda pati diagnoze, bet viņi iztiek bez medikamentiem, apzināti nelieto. Viņiem tas ir pa spēkam. Es izvēlējos vieglāko ceļu – zāles.

Ārstējos arī Neirožu klīnikā Dzintaros. Kāds teiks: ārprāts, tas taču gandrīz trakonams! Taču tur guvu būtisku palīdzību un vērtīgu pieredzi. Piedalījos grupu un individuālajās terapijās, apguvu autogēno treniņu. Turklāt sastapu daudz interesantu un gudru cilvēku, kuri dzīvē daudz sasnieguši. Vairākums bija izdeguši darbā līdzīgi kā es, bet bija arī kāda sieviet, kura pusgadu gulēja mājās ar lauztu kāju un bija stresā no nekā nedarīšanas.

Es domāju, ka daudzi sadzīvo ar nelāgiem simptomiem, bet nemeklē palīdzību, jo kauns par to runāt. Man arī vajadzēja drosmi, lai citiem atklāti pateiktu, kas kait. Arī tagad ir mazliet neērti stāstīt, bet es to daru.

Vai darīji vēl kaut ko, lai tiktu vaļā no veģetatīvās distonijas un depresijas?

Visu laiku meklēju, kā vēl sev palīdzēt. Apmeklēju masāžas, dažādas atbalsta grupas. Atradu garīgās veselības atbalsta biedrību Saules zīmes. Viņi rīkoja interesantu pētījumu par akupresūras ietekmi depresijas pacientu ārstēšanā. Izmēģināju, tas bija kā bezmaksas bonuss. Interesantas nodarbības sievietēm notiek Ineses Prisjolkovas Pavasara studijā.

Ir daudz metožu, atliek tikai ieskatīties internetā, – mandalu zīmēšana, dažādas deju nodarbības, kursi, semināri, prakses. Būtībā visur māca kaut ko līdzīgu – sevis pieņemšanu un mīlēšanu. Arī man stress bija tāpēc, ka nepieņēmu sevi tādu, kāda esmu. Visu laiku pūlējos būt labāka, līdzināties citiem.

Šķita, ka laimīgu padarīs kaut kas ārpus manis – cits darbs, vīrs, jauna mašīna… To sasniedzu, bet nejutos harmoniski. Tagad zinu, ka laimīga kļūst pavisam citādi – nevis apstākļi to nosaka, bet es to izvēlos.

Sevis pieņemšanā un pašapziņas celšanā daudz palīdzēja biodeja. Nevis būt par kādu labākam, bet unikālam, kāds mēs katrs esam. Pat ja manī mīt bailes, mans iekšējais bērns ir nobijies, taču es sevi mīlu, jo tāda esmu.

Vai turpini dejot?

Jā, turklāt rakstu nobeiguma darbu biodejas skolā. Arī karsto jogu nepametu. Tā vairo izturību un vienlaikus padara spēcīgāku prātu. Izsvīstu un jūtu, ka caur to aiziet viss sliktais, ir tīrības sajūta. Man palīdz arī elpošanas vingrojumi, ko māca joga.

Ārsti atzina, ka tas viss man der. Arī skriešana un braukšana ar divriteni, kas vienmēr patikusi. Un auksta duša, peldēšanās līdz vēlam rudenim. Der jebkādas rūpes par sevi.

Iepriekšējā darbā neatgriezos. Protams, šis lēmums nenāca uzreiz. Līdzko kļuva nedaudz labāk, sāku sevi šaustīt – cik ilgi domā vāļāties, ej strādāt, citādi nevienam nebūsi vajadzīga… Es un droši vien daudzi ir tā audzināti. Tomēr šoreiz rīkojos atšķirīgi.

Parasti atrod jaunu darbavietu un tad tikai iet prom, bet es darbu uzteicu bez noteikta nākotnes plāna. Bailes no nestabilitātes daudzējādā ziņā ir prāta izdomātas, zināmā mērā vēsturiskas no pēckara un vēl senākiem laikiem. Manuprāt, mūsdienās gandrīz nav iespējams nomirt badā vai palikt bez pajumtes, dzīvojam taču humānā sabiedrībā.

Esmu pateicīga valstij, ka iespējams tik ilgi slimot, saņemt slimības pabalstu, agrāk par to nemaz nezināju. Tagad iestājos bezdarbniekos.

Zinu, ka šis laiks man dots, lai saprastu, kas dzīvē ir svarīgs. Kad gāju Personības pilnveidošanas centra kursos, katru dienu pierakstījām trīs labas lietas, kas notikušas. Rakstiski to vairs nedaru, bet ik rītu pieeju pie loga un pasaku paldies par dienu, kas man dāvāta.

Es nezinu, vai šī slimība mani vēl kādreiz piemeklēs. Bet, ja tā nāks, zināšu, kā tikt galā.

Ja Lindu pārņem trauksme

* Atļauju baiļu, trauksmes, bezspēcības sajūtai būt. Apzinos, kas tās ir un ka patlaban tās ir. Zinu – tas, kam pretojos, parasti turpinās ilgāk, nekā tas, ko pieņemu.

* Sajūtu zemes pievilkšanas spēku gravitāciju. Ja sēžu, jūtu pēcpuses smagumu, tās saskari ar krēslu, kāju pieskaršanos zemei, spēku, kas manus locekļus un orgānus pievelk zemei. Elpoju dziļi, mierīgi, pagarinot lēnu, mierīgu izelpu un veidojot pauzes starp ieelpu un izelpu.
Ja nepalīdz, piesaistu acis priekšmetiem telpā, lai panāktu izteiktāku šeit un tagad sajūtu, un domās tos nosaucu.

* Eju pastaigā, ja iespējams, dabā.

*Uztraukuma laikā raugos uz sevi no malas, it kā skatītos filmu par savu dzīvi. Tai pat devu nosaukumu: XXI gadsimtā Baltijas jūras krastā, bagātajā Eiropas reģionā, mazas, zaļas valsts Latvijas galvaspilsētā Rīgā, notiek apmēram 100 gadu ilga drāma ar nosaukumu Lindas Rotbergas dzīve.

 

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

LA.lv