Veselam
Dzīvesveids

Četri bērni un riteņi, rati, zīdainis un… velo kruīzs! KONKURSA uzvarētājas stāsts 16

Paldies par atsaucību Veselam.lv lasītājiem, piedaloties konkursā “Mana velosipēda vasara” ar stāstiem un bildēm. Bijām priecīgi saņemt dažādu nokrāsu stāstu. Tomēr konkurss ir konkurss un tam ir uzvarētājs. Šoreiz tā ir Baiba Ozola, kuras sulīgo pieredzes stāstu šeit publicējam. Vēlāk publicēsim vēl dažus iesūtītos stāstus un bildes.

Baiba Ozola saņem balvā ZZK MTB 29″ SUS budžeta klases divritenis. 

Lūk, Baibas stāsts. 
Kopš sevi atceros, man allaž ir paticis braukt ar riteni. Tuvu vai tālu , tam nav tik lielas nozīmes, galvenais ir – būt kustībā.

Nevaru atcerēties, kad vectēvs man pagādāja pirmo lietoto riteni, bet, kad man tāds bija, es jutos tik laimīga kā vēl nekad. Ikreiz, kad es kaut kur braucu, sajutu bezgalīgu brīvības sajūtu. Jutos kā lidojošs putns augstu gaisā, kurš bezrūpīgs traucas pretī vējam.

Trīsdesmit gadu laikā nekas nav mainījies. Esmu tikpat aktīva dzīvesveida piekritēja. Gadi ir virzījušies uz priekšu, bet nav mazinājusies mana vēlme būt kustībā. Pusaudžu ritenis gan man vairs neder, bet, pateicoties savam kuplajam bērnu pulciņam, man jau gandrīz 10 gadus ir pašai savs ritenis, ar kuru es varu nokļūt tur, kur man ir jābūt, izdarīt lietas daudz raitāk un paņemt līdzi velo krēsliņā uz maiņām kādu no mazajiem bērniem, veltot viņiem nedalītu uzmanību. Pateicoties savam velosipēdam, es varēju pavadīt lielākos bērnus uz skolu un mūzikas skolu, veltīt katram nedalītu uzmanību, uzzināt viņu sapņus un domas, ierādīt patstāvīgu ceļu uz bērnu interešu pulciņiem un kopā ar viņiem piedalīties dažādās velo sacensībās.

Man joprojām ir milzīgs prieks izvilkt no būcenīša savu nu jau padzīvojušo dzelzs rumaku un ļauties vēja ķeršanas piedzīvojumam.

Esmu sapratusi, ka noguruma brīžos ritenis ir vislabākās zāles. Vizināšanās ar riteni man palīdz tikt vaļā no sliktām domām un ļauj aizbēgt no ikdienas rutīnas. Tad kad viss kā putra sāk skriet pāri malām, tad dodos ar riteni „izvēdināt galvu”. Minos ātri un cik jaudas, tālāk prom no ikdienas rūpēm un raizēm. Un kad esmu krietnu gabalu tā nobraukusi, un sajūtu, ka sirdij ir bijis labs kardiotreniņš, tad nemanot jau ir piezagušās ilgas pēc mājām un savējiem.

Man vienmēr ir paticis izdomāt sev arvien jaunus pārbaudījumus un izaicinājumus. Un šī vasara nebija izņēmums. Zināju, ka esmu diezgan traka. Bet to, ka parakstīšos tikt galā ar tik milzīgu izaicinājumu, ar to pārsteidzu un pārspēju pati sevi.

Kādā jūnija rītā atradu internetā informāciju, ka pavisam drīz ir iespēja doties velo kruīzā un krastā būs velo orientēšanas sacensības, kuras veicot, būs iespēja nobraukt apmēram 40 km. Nodomāju: „Ideja nav slikta, varbūt varētu pamēģināt.” Pēc tam sāku to izvērtēt ar vēsāku prātu, kur likšu četrus līdzi paņemtos bērnus, kuriem šis pasākums varētu patikt, bet ja viņi gadījumā ar šo uzdevumu netiks galā? Nolēmu: nav ko daudz domāt! Nepamēģināšu – neuzzināšu, vai mēs to varam. Braukšu ar bērniem. Cik varēsim, tik arī darīsim. Galvenais, lai riteņi izturētu šo pārbaudījumu.

Informēju vīru, ka jau rīt ar četriem bērniem (sākot no astoņu mēnešu vecuma līdz 11 gadu vecumam) no savas dzimtās pilsētas došos ar vilcienu uz Rīgu ar četriem velosipēdiem + zīdaiņu ratiem (!). Pati gan mazliet šaubījos, vai es neuzņemos pārāk lielu nastu? Rati bija lielākais līdzi paņemtais pārbaudījums. Domājot par mazāko ceļotāju, izlēmu, ka bērnam noteikti ir nepieciešams nodrošināt ērtu guļamo zonu it visur uz kuģa un tas ir, bērna ratos. Vīrs palīdzēja mums visiem iekāpt vilcienā, vecākais dēls mūs sagaidīja Rīgā un pavadīja uz ostu. Man likās, ka, ja ar šo uzdevumu esmu jau tikusi galā, tad jau esmu ieguvusi ordeni par drosmi uzdrīkstēties. Visgrūtākais bija Rīgas stacijā turpceļā un atpakaļceļā nonest pa trepēm un uznest uz perona zīdaiņa ratus, visus četrus velosipēdus, zīdaini, somas un visam pa vidu – nepazaudēt bērnus.

Lai nu kā, bet, pateicoties lieliskam komandas darbam, tas tomēr izdevās. Viens turēja durvis, otrs – zīdaini, trešais – sargāja somas, ceturtais nesa ratus, riteņus un somas. Skats no malas droši vien bija visai amizants. Bija par ko domāt un pašiem krietni iesvīst.

Uz kuģa auto klāja mani sagaidīja pārsteigums. Nekad iepriekš uz kuģa nebiju redzējusi vienkopus tik daudz riteņu uz auto klāja. Tas mani iedrošināja noticēt, ka neesmu vienīgā trakā piedzīvojumu meklētāja, kura gatavojas paveikt teju neiespējamo misijas uzdevumu – galvaspilsētā atrast visus 20 objektus, tādi drosmīgi piedzīvojumi meklētāji te izrādās ir daudz. Nu vienīgi – viņiem , iespējams, nav līdzi tik daudz bērnu.

Galerijas nosaukums

Uz klāja bija jāveic dažādi erudīcijas uzdevumi par un ap velosipēdu – par velo uzbūvi, vēsturi, velosportistiem. Mani abi skolas vecuma bērni, kuriem brauciens bija kā dāvana par iegūto SKOLAS LEPNUMA titulu, par labām un teicamām sekmēm, ar lielu aizrautību ķērās klāt visu uzdevumu veikšanai. Pirmsskolas vecuma puika, kurš tikko bija beidzis bērnudārzu, arī labprāt iesaistījās komandas uzdevumu veikšanā.

Pacilāti un ar pilnu jaudu mēs metāmies iekšā visos piedzīvojumos un pārbaudījumos. Ļoti interesanta mums izvērtās orientēšanās uz kuģa klāja. Un tikpat interesanta un sarežģīta izskatījās nākamajā dienā gaidāmā orientēšanās pa Stokholmu. Bet tā kā es šajā pilsētā jau vairākkārt līdz šim biju bijusi ar dažāda vecuma kompānijām, un pat pati biju veidojusi orientēšanās spēli meitas klases ekskursijas dalībniekiem, tad likās, ka uzdevums būs salīdzinoši vienkāršs. Tomēr objekti nebija tik atpazīstami. Visus 20 objektus apbraukājot, mums būtu jāmēro ap 40 km. Iedomājoties par mazo sešgadīgo spēka vīru, kuram būs ar savu 20 collu velosipēdu tagad jāmin tik daudz apgriezienu, lai mēs ar orientēšanās uzdevumiem tiktu galā, sāku mazliet apšaubīt, vai tiešām ar šo uzdevumu tiksim galā. Bet dūša atrast visus 20 objektus mums bija. Un tas bija pats galvenais!

Jau vakarā līdzi paņemtajā grāmatā par Stoholmu pētīju pilsētas parku izkārtojumus un mēģināju noteikt vai iztēloties potenciālās objektu atrašanās vietas, un pie brokastu galda uzskicēju meklēšanas plānu, ar kuriem objektiem mēs varētu sākt savus meklējumus.

Sākām ar tuvākajiem. Devāmies gar pļavu, televīzijas torņa virzienā, kur bija jāatrod necili un pamesti sētas vārti. Ar lielu aizrautību jautājām vietējiem iedzīvotājiem, kur tādus vārtus varētu atrast. Pirmo objektu veiksmīgi atradām pie TV torņa meža ielokā pie A. Lingrēnes vasaras skatuves, vadoties pēc pārējo riteņbraucēju rosības meža tuvumā. Netālu no torņa devāmies zirgu aploka virzienā, kur satikām kādu zirgu audzētāju un redzējām daudz skaistu zirgu. Viņa mums norādīja, ka tepat netālu no zirgu aploka tādus vārtus esot manījusi. Un tā mēs atradām arī zaļos vārtiņus. Pie TV torņa satiktais autobusa šoferis mums izstāstīja, kā mums ātrāk un ērtāk pārvietoties pa Djurgaden salu, lai varētu ātrāk atrast meklēto. Es nopriecājos, ka šajā ceļojumā man būs iespēja krustu šķērsu izbraukāt tieši šo salu. Jo līdz šim tieši šo salu nebiju tik labi iepazinusi.

Pa ceļam uz salas otru galu pamanījām, ka vienam no bērnu riteņiem riepa ir pavisam izlaidusi gaisu. Iespējams, būsim to sadūruši uz asajiem ceļa akmeņiem. Rezultātā tālāk braukt bija gandrīz neiespējami. Lai gan man līdzi bija velosipēda remonta instrumenti, tomēr lieka šāda izmēra kamera man nebija. Un arī prasmes to ātri nomainīt man nebija. Bet tas nebija vairs tik būtiski. Nebiju rēķinājusies, ka tā varētu sanākt. Neapjuku. Teicu bērniem, ka nu mums būs iespēja iepazīties ar vēl vairāk vietējiem cilvēkiem, lai atrastu meklētos objektus un to atrašanās vietas. Vienā brīdī iedomājos – varbūt saslēgt riteņus un tālāk doties ar sabiedrisko transportu, bet tad sapratu, ka tas būs dārgi un arī vēlāk būs jādomā, kā nokļūt pakaļ riteņiem. Tāpēc darīsim, ko varēsim, un iespēju robežās objektus turpināsim meklēt.

Salu mēs izstaigājām krustu šķērsu. Satikām skolas jauniešus, kuriem nometnē bija pusdienu pārtraukums. Tie mums palīdzēja atrast vēl kādu objektu. Ar skolniekiem mums bija ļoti interesanta saruna. Pamanījām kādu filmēšanas grupu, kura aktīvi darbojās ūdens tuvumā. Tieši tur, kur mums bija jāatrod meklētais objekts. Salas otrā galā bērniem bija iespēja apmeklēt nogrimušā Vasa kuģa muzeju, kamēr es centos sazināties ar muzeja darbiniekiem, lai uzzinātu, kādi objekti un kur ir atrodami. Piestājām pie grupas ABBA muzeja, kur bērni uz sarkanā paklāja nofotografējās kā grupas dalībnieki.
Rezultātā mēs no vairāk par desmit cilvēkiem bijām saņēmuši vislabākos veiksmes novēlējumus orientēšanās sacensībās un izteicās, ka uzdevumi arī vietējiem šķiet grūti un neatminami. Guvām plašu informāciju par vietējo ieradumiem. Kopumā atradām 14 objektus no 20. Iepazinām arī zviedru jauniešu tradīciju izlaidumu svinēt kravas auto piekabē, klausoties skaļu mūziku, neprātīgi laistoties ar alu. Jo todien vairākas skaļas kravas automašīnas aiztraucās mums garām.

Bērni pēc garās dienas bija manāmi saguruši, jo diena izvērtās samērā svelmaina un karsta. Arī braukšana pa akmeņaino zemes ceļu bija samērā nogurdinoša. Bet bija milzīgs gandarījums, ka pārspējām paši sevi.

Neskatoties uz ķibeli ar riepu, kopumā visi bijām ļoti apmierināti, jo ceļā redzējām daudz ko interesantu – daudz jahtas un laivas piestātnēs un kursējot, arī kā autobusi un takši, mazo kafejnīcu romantiskās āra terases tā vien aicināja ienākt un atpūsties, salā gar krastu bieži garām paskrēja aktīvie skrējēji vai kāds velobraucējs, redzējām muzejus kā sēnes nosētus citu līdzās citam, senāko atrakciju parku, neparastas pīļu ģimenes, kuras ielu šķērsoja gājēju pārejai paredzētajā vietā.

Diena un kopumā arī visa ģimenes ekskursija bija tik piepildīta un jaukiem notikumiem bagāta, ka tā spilgti un ilgi paliks mūsu ģimenes atmiņās par šo vasaru.

Ikdienā turpinu doties tuvākos un tālākos izbraucienos arī ar pārējiem sešiem bērniem. Ik pa laikam pamainot līdzbraucēju sastāvu, lai ir interesantāk gan man, gan – pārējiem bērniem. Pēc vasaras veloorientēšanās piedzīvojuma sapratu, ka noteikti gribētos vēlreiz doties šādā velo piedzīvojumā. Iespējams, interesanti būtu arī, ja izbraucienā dotos viena pati vai divatā ar vīru. Tad noteikti gribētos un varētu sacensties arī ar vēju un traukties daudz ātrāk un līdz ar to ekskursijas saturs būtu pilnīgi citādāks. No cita skatupunkta raugoties.

Toties tagad es varu teikt, ka mans vecais dzelzs rumaks nu ir izceļojies pa ārzemēm un guvis labu pieredzi. Arī man tā bija salīdzinoši rimta velo pastaiga – velo skrējiens pa salu, kas deva iespēju nesteidzīgi pamanīt to, kam, ātri braucot, aizsteigtos garām. Un mazajai astoņus mēnešus vecajai meitiņai tas bija pats pirmais velo brauciens. Ceļojusi viņa jau bija, bet ritenī sēdēja pirmo reizi. Visiem riteņiem šī bija pirmā pieredze ceļot ar vilcienu un prāmi.

Mana velosipēda vasara vēl turpinās. Nu es sapņoju, kā vasaras izskaņā varētu kopā ar visiem desmit bērniem doties vairāku dienu braucienā tepat pa Latviju. Vēl tikai jāizplāno tāds maršruts pa ne tik intensīvas satiksmes ceļiem un jāatrod galamērķis, uz kuru pat jaunākie bērni ar mazajiem riteņiem un īsajām kājiņām varētu aizkļūt. Jācer, ka tas izdosies. Un manai velo vasarai būs uzlikts kārtīgs punkts uz i.

LA.lv