Veselam
Ārstēšana

Vēzis bronhos kā zirnekļa tīkls0


Ieva Einause
Ieva Einause
Foto no Ievas Einauses albuma

Vēža metastāzes sniedzas ārpus slimā cilvēka ķermeņa robežām, izmainot visas dzīves sfēras – darbu, attiecības, nākotnes plānus. Pat pretimnācēja attieksmi. Tā šī diagnoze satricinājusi arī Ievas Einauses (39) dzīvi – mainījies ir pilnīgi viss, viņa atzīst.

Ieva ir izskatīga gaišmate. Par sevi saka, ka dzīve viņu lutinājusi – allaž esot saņēmusi to, ko vēlējusies. “Piemēram, abi mani bērni ir tieši tādi, kādus es gribēju,” viņa pasmaida. Pēc studijām Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā viņa bija aerobikas trenere.

Pēc tam, kad apprecējās un piedzima bērni, ilgāku laiku būt par mammu bija viņas pamatnodarbošanās, taču pirms pāris gadiem juta, ka “mammošanās posms” iet uz beigām. Gadumijā uz papīra lapiņas uzrakstīja sapni – vēlētos strādāt skaistā, sievišķīgā vidē. Lūdzu! Drīz nejauši atradās vieta salonā “Amoralle”, plaši pazīstamā sieviešu apģērbu un apakšveļas uzņēmumā. Zīds, mežģīnes, volāni.

Ieva darbojās noliktavā, organizēja preču plūsmu no ražotāja uz veikaliem un eksportam. Abi ar draugu (ar bērnu tēvu Ieva šķīrusies, taču uztur labas attiecības – aut.) plānoja trešo bērnu, tāpēc ārste mudināja pārbaudīt veselību.

“Klepus man bija jau ilgus gadus, bet nekādi netraucēja. Es pat nodarbojos ar skriešanu, sportoju! Daktere teica – drošs paliek nedrošs, uztaisi rentgenu!”, viņa stāsta. “Bilde bija ļoti slikta. Jāārstējas, esot pneimonija smagā formā. Tobrīd nejutos ne sliktāk, ne labāk kā pirms tam. Ar klepu biju saradusi.”

Nav grūti paklepot!

Cik ilgi klepojusi? Ieva rēķina – tas varētu būt sācies ap jaunākā dēla piedzimšanas laiku pirms astoņiem gadiem. “Tad reizēm jutos tāda kā apaukstējusies, bet apārstējos ar homeopātiju, un viss. Pēc tam man teica – tā varot būt. Varbūt lielais grūtnieces vēders kaut ko saspiedis.”

Analīzes gan pašai, gan bērnam bija labas, bet rentgenu neveica.
Dzīve gāja uz priekšu. Ieva dzīvoja lielākoties pa mājām, vadāja bērnus uz dārziņu, vīrs – darbā. Ja klepus par sevi atgādināja, aizgāja pie ārsta, padzēra kādu atkrēpošanas līdzekli, kas gan neko daudz nemainīja.

Zemapziņa bikstīja, ka jāpārbaudās pamatīgāk, bet bija bail, ka atklās astmu vai tuberkulozi. Ieva mierināja sevi ar domu, ka tas, visticamāk, nav nekas lipīgs, jo tad arī visi apkārtējie jau būtu saslimuši.

“Man nebija grūti paklepot, nebija tik traucējoši.” Laikam arī tuvinieki pie tā bija pieraduši, bet citu ļaužu sabiedrībā Ieva bija reti un tad parasti saņēmās, neklepoja. Taču gan kolēģes jaunajā darba vietā, gan draugs šad tad aizrādījuši, ka klepus tāds neatlaidīgs.“Kad esmu viena un atslābinos, klepus ir ļoti spēcīgs. Dažreiz šķiet, ka tas ceļas pat no kāju pirkstu nagiem. Tagad arī ļoti sāp, kad klepoju.”

No “ķīmijas” tikai blaknes

Pēc pārbaudes ar rentgenu sekoja ārstēšanās ar antibiotikām divu nedēļu garumā. Nepalīdzēja. Veicot biopsiju Tuberkulozes un plaušu slimību centrā Sauriešos, bronhos atklāja vēzi kā smalkus zirnekļa tīkliņus. “Drausmas. Viss sabrūk. Kādi bērni…” Ieva atklāti saka, ka šī ziņa viņu satriekusi.

“Atceros, ka trīcošām rokām rakstīju draudzenei ziņu: “OMG! Vēzis.” Tā arī bija, kā visi saka – liekas, ka stundas ir skaitītas.” Slēpt diagnozi nav bijis vēlēšanās, jo pēc dabas Ieva ir komunikabla, tāpēc izstāstījusi visiem bez vilcināšanās. “Man ir svarīgi, lai apkārtējie ir lietas kursā.”

Dažas dienas pēc diagnozes noteikšanas bija nozīmēta tikšanās ar onkologu. Ārstēšanu uzņēmās onkoloģe ķīmijterapeite Eva Vecvagare, par kuru Ieva teic tikai vislabākos vārdus. Analīzes tika nosūtītas arī uz Kanādu, lai noskaidrotu, vai Ievai varētu palīdzēt vismodernākie medikamenti, taču atbilde bija negatīva.

Pēc divām nedēļām sākās ķīmijterapijas kurss, kas turpinājās sešus mēnešus. Šā gada martā pārbaudē atklājās, ka nekas nav mainījies – “ķīmija” nelīdz. “Protams, visas blaknes gan bija – nogāja mati, analīzes pasliktinājās, brīžiem bija arī ļoti slikti – tā, ka dienām guli mājās kā dārzenis.

Nav spēka, viss šķiet jēls, ķermenis iekšēji trīc. Nevar ne desmit soļus paiet, reizēm pa māju rāpoju.” Daudz palīdz mamma, māsa, brālis, vecvecāki, draudzenes. Par bērniem rūpējas bijušais vīrs, bet vislielākais atbalsts ir dzīvesdraugs. “Kopā – ar šo slimību – esam gājuši cauri ellei un ugunij, krituši un cēlušies, lūzuši un atkal auguši. Kopā raudājuši un kopā dusmojušies,kopā cerējuši un stiprinājuši viens otru.”

“Bērniem bija ļoti grūti. Mazākais nāca pie manis un taisīja acis ciet – it kā jau saprot, ka tā ir tā pati mamma, bet tomēr izskats ir mainījies.” Grūtāk par pašas sāpēm un fiziskajiem pārdzīvojumiem bijis vērot tieši bērnu ciešanas. Viņi apmeklējuši terapeitu, atklāj Ieva.

Trieciens pašapziņai

Smagi bija pieņemt izmaiņas ārējā izskatā. “Daži, satiekot mani uz ielas un atpazīstot, pat ir sākuši raudāt.” Agrāk Ievai bija blondi mati līdz lāpstiņām, bet ķīmijterapijas laikā tie zaudēti. “Izkrita apmēram mēneša laikā. Atceros, ka no rītiem mostoties vienmēr taustīju, vai vēl ir.

Sarunāju fotosesiju, taču mati bildēs jau izskatās nedzīvi, es sevi šajās fotogrāfijās nejūtu.” Vispirms nogrieza īsāku frizūru, bet, kad arī īsie mati pastiprināti krituši laukā, draugs nodzina pavisam īsus. “Abi raudājām,” Ievas balss dreb. “Mati ir sievietes rota, bet pēkšņi esi tāds kā kails.

Pirms pusstundas biji pats, bet tagad tāds – bez matiem. Nejutos kā sieviete, bet pieslēdzās draudzenes, nopirkām smuku parūku.” Pamazām mati atauga, vasaras karstumā Ieva atļāvās staigāt bez parūkas. “Ja es sev patīku, labi jūtos. Vieglāk arī komunikācijā ar citiem. Bet tad… It kā jūtos labi, bet tad nejauši paskatos veikala skatlogā – ak tā esmu es?! Kā no kolonijas izbēgusi!”

Cieta pašapziņa, tomēr vēzis izmainījis arī viņas attieksmi pret lietām, mainījušās prioritātes. Radusies spēja pamanīt un novērtēt līdz šim pašsaprotamo – uzplaukušu ievas krūmu aiz loga pavasarī, bērnu mīļumu un pat viņu nebēdnības.

Ar jaunām zālēm

Pēc vilšanās, ka ķīmijterapija nav palīdzējusi, ārste pieņēmusi lēmumu veikt imūnterapiju ar jaunu un ļoti dārgu medikamentu – viena tā deva maksā 5300 eiro. Tas jālieto katru trešo nedēļu divu gadu garumā.

“Ārste nezināja, vai man palīdzēs, vai ne. Deva tikai divdesmit procentu iespēju,” stāsta Ieva. Valsts finansējumu atteica, tāpēc ar “Ziedot.lv” starpniecību un darba kolēģu atbalstu sāka vākt ziedojumus. Finansiālu pretimnākšanu izrādīja arī zāļu ražotājs “Roche”. Ievai vispirms jāsazinās ar aptieku, kas izsniedz zāles, tad jādodas uz Latvijas Onkoloģijas centru, kur medikamentu viņai iešļircina.

Tam nav tādu blakņu kā ķīmijterapijā izmantotajiem līdzekļiem, taču pagaidām arī par efektu grūti spriest. Ārstēšanās turpinās. “Viss ir Dieva rokās. Šai slimībai nav nekādu apsolījumu,ir tikai mana ticība Dievam un pateicība par katru nodzìvoto dienu. Un man ir dots ļoti daudz. Patiešām.”

Raksts tapis sadarbībā ar Onko.lv

LA.lv