Veselam
Ārstēšana

Vēzis neatnāk negaidīti. Saruna no personiskās un profesionālās pieredzes 0

Foto: psychologies.ru

27 gadu vecumā viņai diagnosticēja asins vēzi. Viņa nepieņēma upura lomu, nesūdzējās par dzīvi, bet mēģināja sadzirdēt to, par ko brīdināja ķermenis. Slimība atkāpās. Tagad Jekaterina Minajeva ir praktizējoša psiholoģe un palīdz klientiem tikt galā ar smagu traucējumu, tostarp onkoloģisku, cēloņiem un sekām.

Intervijā viņa pastāstīja, kāpēc diagnoze “gadījās” viņai, un paskaidroja, kā varam aizsargāt savu veselību, kamēr nav par vēlu.

Kādi psiholoģiskie cēloņi var izraisīt vēzi?

Līdz vēzim ir jādegradējas. Klienti nāk un saka: “Man viss bija labi, bet tad pēkšņi atklāja vēzi”, bet tā nenotiek.

Strādājot ar klientiem, kuriem šķietami viss ir kārtībā, izgaismojas nopietni apstākļi, kas ir iemesls onkoloģiskai saslimšanai.

Cilvēki bieži noved savu dzīvi līdz ellei, kā tas notika ar mani 27 gadu vecumā.

Kas tad notika jūsu dzīvē?

Manas grūtniecības laikā mēs ar vīru sareģistrējāmies un sākām dzīvot dzīvoklī, kas palika mantojumā no mana vectēva. Dzīvoklis bija briesmīgs, vecs, ar logiem uz vairāku joslu maģistrāli. No kravas automašīnām troksnis bija tāds, ka atrasties dzīvoklī bija neiespējami.

Pirms tam es dzīvoju klusā rajonā. Te no ielas nāca ne tikai troksnis, bet arī smaka, it kā jūs dzīvotu atkritumu izgāztuvē.

Man sākās neiroze, nelīdzēja nekādi ausu aizbāžņi. Tā vietā, lai aprunātos ar māti, samainītu dzīvokli, pārceltos vai vismaz nomainītu logus, mēs neko nedarījām.

Un tas viss notika gaidību laikā?

Jā, un es taču varēju teikt: “Mani tas neapmierina, es eju pie saviem vecākiem, kur man viss patīk.” Turklāt vīrs slikti reaģēja uz grūtniecību, nebija gatavs tēva lomai, sāka iedzert. Tā nu es dzīvoju – stāvoklī, nepanesamā atmosfērā, ar dzerošu vīru!

Vai pēc dzemdībām kaut kas mainījās?

Es mazliet samierinājos. Sāku rūpēties par vidi un centos cīnīties pret vīra iedzeršanu. Tad uzradās vīramāte: mēģināja kontrolēt, nāca, kad sadomāja, lūrēja ledusskapī, zvanīja un apvainoja. Stāstīja, cik slikta es esmu, un ka viņa nevēlējās tādu sievu savam dēlam. Vīrs neiejaucās.

Kāpēc tas jūs nemudināja uz izlēmīgu rīcību tādā brīdī?

Es domāju, ka tas bija tā saucamais “varde verdošā ūdenī” sindroms. Ja vardi ievieto siltā, komfortablā ūdenī un pakāpeniski to uzsilda, tad varde peldēs, bet neizlēks ārā. Tāpat es.

Tā vietā, lai kaut ko mainītu situācijā, es nolēmu rūpēties par sevi, savu ķermeni un kontrolēt svaru. Nometu svaru, attīrīju organismu, aizrāvos ar veselīgu uzturu, praktizēja daudzu dienu ārstniecisko badošanos. Taču galu galā nopietni sabojāju gremošanas traktu.

Kad sāku uz ielas paģībt, devos pie ārstiem.

Nodevu analīzes, vispirms mani nosūtīja uz konsultāciju centru, pēc tam – uz pārbaudi slimnīcā.

Ko jūs jutāt, kad tas viss sākās?

Neko nejutu. Man jau bija vienalga, kas ar mani notiek. Es gribēju mirt, lai viss ātrāk izbeigtos.

Vai tiešām mazais bērns nenovērsa tādas domas?

Tādā stāvoklī man vairs nebija daļas par bērnu. Atdevu dēlu savai mātei, un pati noskaņojos “ātrāk aiziet”. Es devos uz slimnīcu ar atvieglojumu – vismaz kaut kāda izeja. Tur uzzināju diagnozi: akūta mieloleikozes leikēmija, asins vēzis, prognoze ar augstu mirstību (izdzīvo 20-40% pieaugušo).

Kā jūs jutāties?

Biju pilnīgā šokā. Es sēdēju uz gultas un nevarēju pakustēties. Mierīgi, bez asarām lūkojos logā. Man nebija domas, ka nomiršu. Domāju, vai atvadīties tuviniekiem vai lūgt Dievu. Es atceros, ka gribēju iziet no ēkas, no istabas. Tikai nepalikt zem jumta!

Devos pie ārsta un lūdzu atļaut doties uz kapelu. Viņa neļāva iet, jo es varēju noģībt, un nākamajā dienā nozīmēja ķīmijterapiju.

Vēl viens ārsts atnāca pie manis un teica: “Parunāsim?” Man viņai bija tikai viens jautājums: vai es varu kļūt par guļošu invalīdu?

Ārste pasmējās un mierināja: “Neuztraucies: vai nu tu nomirsi, vai arī atlabsi un staigāsi normāli!”

Pēc tam es nomierinājos un sāku noskaidrot, kas un kā.

Cita starpā ārsts man pateica ļoti svarīgu lietu: “Mēs ar tevi slimnīcā varam veikt tikai 10% darba, ne vairāk!

Ar šādu diagnozi cilvēkiem, lai izdzīvotu, 90% jāpaveic pašiem.

Jāparāda sava griba, jāmaina domāšana. Ja nekas netiek darīts, tad nogādās intensīvās terapijas nodaļā un no tās neatgriezīsies. Tātad, kusties!”

Sākāt kustēties?

Tajā brīdī es atcerējos, ka vispār jau man ir bērns. Un atzinu, ka patiešām gribēju nomirt!

Vai jūs tagad varat formulēt, kāpēc?

Es biju novedusi sevi tik tālu, gan nervu, gan fiziskajā ziņā piedzīvoju pilnīgu spēku izsīkumu, un vieglāk man šķita izbeigt to visu, iegūt citu ķermeni (toreiz es ticēju reinkarnācijai).

Slimnīcā sāku domāt: labi, pieņemsim, es nomiršu, un viss beigsies? Un bērns! Kam viņš vajadzīgs visvairāk? Vīram, kurš trīs gadus nepamanīja to, kas ar mani notika un kurp viss virzījās? Ar vecākiem bija tāpat.

Pirms slimnīcas es dzīvoju pilnīgā “vakuumā”. Pēc tam jautāju savai mātei, kā viņa neievēroja, kas notiek manā dzīvē? Neviens man nejautāja – kas ar mani notiek?

Cilvēkam vissvarīgākais ir atgriezeniskā saite. Tās neesamība ļoti slikti ietekmē dzīvi. Ir nepieciešams sniegt atgriezenisko saiti tuviniekiem, it īpaši cilvēkam, kurš nonācis psiholoģiskajā bezdibenī un netiek no tā laukā!

Ja toreiz tuvinieki būtu teikuši: “Atjēdzies, kas ar tevi notiek, ko tu dari ar sevi?” – vai jūs varētu adekvāti reaģēt?

Neesmu pārliecināta, bet nospiedums būtu atstāts jebkurā gadījumā! Pēc kāda laika tas noteikti uzpeldētu virspusē. Galu galā, vēlāk es spēju saprast iemeslu, kas nozīmē, ka varētu to izdarīt arī agrāk, ja kāds no malas pamanītu un uz to norādītu.

Ja cilvēks tev ir dārgs, vajag klauvēt, izvēlēties dažādus vārdus, neatkāpties!

Pajautājiet viņam: ko tu tagad jūti? Kāpēc patiesībā tu to saki? Cilvēki bieži dzīvo formāli un virspusēji viens ar otru, daudz ko nepamana, tāpēc ir jājautā, jāiedziļinās tuvinieka problēmās.

Kad problēma noskaidrota, ko darīt tālāk?

Man viss atrisinājās vienkārši – mainījās apstākļi. Es pametu vienu vietu un devos uz citu, slimnīcu. Nav brīnums – ja cilvēks sapinies savā dzīvē, psihologi iesaka aizceļot.

Mainiet situāciju un vidi – pirmā lieta, ko es iesaku onkoloģiskiem klientiem. Mainīt vismaz kaut ko!

Vēža pacienti ieciklējas uz daudzām tēmām, staigā pa apli. Kad aizbrauc, vari uzelpot un paskatīties uz savu dzīvi no malas.

Tas darbojas jebkuras psiholoģiskas problēmas gadījumā. Laikus pateikt sev “stop”, izkļūt no ierastās telpas, aplūkot visu no malas. Tad atgriezties, jo problēma ir jāatrisina.

Bet vispirms ir jāsaredz problēmas būtība?

Jā, un tas ir vieglāk, ja kādu laiku var no tās attālināties. Tas notika ar mani slimnīcā. Tur nebija vīramātes, vīra un grabošo kravas automobiļu. Es sāku domāt par to, kas bija un ko darīt tālāk. Man bija savi resursi, lai izvirzītu un atrisinātu nepieciešamos jautājumus.

Kas notika tālāk ar slimību?

Slimība ir recidivējoša, un tai bija jāatkārtojas. Es nolēmu, ka ar mani tas nenotiks un dzīve man izdarīs izņēmumu. Tā notika. Slimnīcā pavadīju trīs mēnešus, 2003. gada 11. novembrī to atstāju.

No slimnīcas atgriezos kā cits cilvēks, mēnesi vēlāk no vīra pārcēlos pie saviem vecākiem. Vairāk slimība nav atgriezusies.

Tagad jūs esat praktizējošs psihologs. Ko jūtat, ja nevarat palīdzēt klientam?

Tā nav mana atbildība. Cilvēkam ir noteikti resursi. Viņš vai nu var vai nespēj pats sev palīdzēt. Psihologa uzdevums ir to noteikt pirmajā tikšanās reizē. Ja cilvēkam nepietiek resursu, viņš vienkārši nevar atrisināt problēmu.

Ko tieši vajadzētu saredzēt psihologam?

Piemēram, ka cilvēks atrodas dziļā upura pozīcijā. Tas, kurš uz pirmo tikšanos atnāk ar lielām pretenzijām, arī nestrādās, jo viņš atrodas bērna stāvoklī – visi ir viņam parādā. Cilvēkam ir paklausīgi jānodod psihologam tiesības sevi vadīt. Būtu dīvaini gaidīt rezultātus, ja esat ieradušies pie fitnesa trenera, bet nepildāt viņa uzdevumus!

Kā palīdzēt cilvēkiem saredzēt iekšējos konfliktus?

Nav jēgas meklēt konfliktus, jāatrod tā personības daļa, kas rada problēmas. Problēma parasti ir viena – resursu trūkums. Ja ir daudz resursu, visas problēmas ir atrisināmi uzdevumi.

Ja cilvēks, piemēram, pārliecinājis sevi, ka viņš ir nabags, ir jāsaprot, kur un kāpēc viņš ir nabags, nevis jāapspriež ar viņu jautājums par dzīvokļa iegādes sarežģītību.

Ir jāizpēta tā joma, par kuru viņš saka: “To es nevaru izdarīt!”

Kāpēc izveidojusies personība ar pārliecību, ka viņa ir nabadzīga? Kam izšķērdēti resursi? Iespējams, ka cilvēks kāda iemesla dēļ aizliedzis sev nopelnīt naudu.

Vēl ir tie, kas vienkārši baidās darīt “lielas” lietas!

Jebkura cilvēka problēma sākas ar “es nevaru”, un pēc tam nāk tās garīgā apstrāde. Kāpēc viņš nevar? Kur slēpjas tie uzstādījumi, ka viņš to nevar? Patiesībā mēs visi dzīvojam, atsakoties kaut ko varēt, kaut ko saprast, kaut ko saredzēt.

Atgriezeniskā saite palīdz mums sekot līdzi tam, kuru programmu cilvēks īsteno. Mums jāparāda, ka tagad viņš nav normāls, nav pie “pilnas apziņas”.

Piemēram, viņam var būt ērti, ka viņu žēlo?

Nav runa par to, vai viņam tas patīk vai nē. Cilvēks izvēlas nostāju: “Es neko nevaru, es esmu bezpalīdzīgs upuris.” Tikai pēc tam viņš rada sev papildus konstrukciju, programmu: “Tas ir ērti, ka mani žēlo.”

Nonākam pie tā, ka esi upuris. Kādi mentāli uzstādījumi nosaka, ka uztver sevi kā upuri? Kāpēc aizliedz sev rīkoties? Piemēram, nolem, ka esi vāja un tāpēc neko nedarīsi. Tāpat es baidos izlēkt ar izpletni, man neizdosies.

Ja aizliedz sev kaut ko spēt, tad pat nemēģināsi. Lielākā daļa cilvēku sēž “upura” lomā un nedara neko, sūdzas citiem, sāk baroties ar šo stāvokli. “Es esmu tik nelaimīga, neviens mani nemīl!” Tā pievērš sev radinieku uzmanību.

Kā palīdzēt cilvēkam izkļūt no upura stāvokļa?

Cilvēks nevar “iziet” vai “ieiet” no turienes. Galvā nav kastes, no kuras var izkļūt un doties uz otru. Ir neironu savienojumi, galva pilna ar idejām un uzstādījumiem, tajā notiek dažādi procesi.

Bet šie procesi var būt pozitīvi vai destruktīvi, vai ne?

Tur jau tā lieta, ka jebkurš process, kas sākas prātā, ir destruktīvs! Daži psihologi ir pārliecināti, ka ir šķietami pozitīvi garīgie procesi. Vienīgais pozitīvais process – tīras smadzenes, tīra apziņa. Kad ir redzējums par situāciju un jūs zināt, kā rīkoties!

Visi papildu garīgie procesi veido jaunus uzstādījumus, jaunas programmas. Psihologa uzdevums ir tikai attīrīt prātu.

Attīrīt prātu no visiem procesiem līdz tīrai apziņai?

Jā, mēs noņemam negatīvus un destruktīvus procesus, visas ierastās taciņas un uzstādījumus, mēs lūkojamies uz pasauli ar apziņu. Neaiztiekam tos procesus, kas darbojas refleksu līmenī (elpot, ēst). Pārējie jāiepazīst apziņā. Jāsaredz, kas notiek un pie kā ved.

Ja tagad vīramāte līstu manā ledusskapī, es viņu izmestu pa durvīm, nomainītu atslēgu un tālruņa numuru.

Pats cilvēks var saredzēt notiekošā būtību?

Var, bet ir nepieciešama atbilstoša atgriezeniskā saite no tuviniekiem.

Ar kādām problēmām cilvēki parasti ierodas pie psihologa?

Ar pilnīgi atšķirīgiem jautājumiem: neizdevusies ģimenes dzīve, nespēja nopelnīt naudu, nekomfortabl. Resursu cilvēkiem ir šāda pieeja: “Man viss ir, bet kaut kas tajā ir ne tā.”

Saistītie raksti

Lai cik dīvaini nešķistu, lielākā daļa cilvēku problēmu nav saistītas ar bezcerīgiem uzdevumiem, bet ar to, ka cilvēka samazinājies ir jutīgums, uztvere, un tādēļ kritusies dzīves kvalitāte. Kādā jomā tev sākušās automātiskās reakcijas, tajā tu pārtrauc just. Kafija nav garšīga? Nedēļu nedzer, izkļūsit no automātiskā režīma un viss atkal notiks!

Ja jums būtu atlicis dzīvot trīs dienas, ko jūs darītu?

Tieši neko! Es paliktu mājās, izmantotu šo laiku, lai saprastu, kas ar mani notiek. Atvadītos no tuviniekiem. Mēs visi mirsim, un no tā nekur neizbēgsi. Nāve var atnākt jebkurā brīdī. Izturieties pret to normāli.

 

Avots: psychologies

LA.lv
RO
Regīna Olševska
Veselam
Pēc iespējas vairāk kustēties! Pārliecināta 101 gadu vecā Alise Lauva
1 diena
RO
Regīna Olševska
Veselam
Neķeries pie darba saīgušu prātu. 104 gadus vecās Lidijas Katrīnas Sīmanes atziņas
2 dienas
RO
Regīna Olševska
Veselam
126 cilvēki šogad svin simto dzimšanas dienu. Kārļa Dumbrāja gara mūža noslēpumi
3 dienas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

OZ
Olafs Zvejnieks
Ekonomika
“Olainfarm” mantinieku konflikts nerimst. Intervija ar “karojošajām” pusēm
Intervija 2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Simtgades svinību apmeklētājiem vajadzēja rēķināties ar pūli, policija noraida pārmetumus
1 stunda
LE
LETA
Dabā
Valsts lielākajā daļā valda viegls sals; vietām apledojuši ceļi
2 stundas
ML
Māra Libeka
Latvijā
Māra Libeka: “Necepieties”, viss būs kārtībā!
2 stundas
VB
Valdis Bērziņš
Pasaulē
Breksita cīņas turpinās
1 stunda