Veselam
Psiholoģija

Vaira Vīķe-Freiberga: 


Saspringto ikdienas ritmu izturēt palīdz meditācija14

Foto – Matīss Markovskis

Gudra, izcila, šarmanta sieviete. Pasaules lieluma cilvēks. Prezidente, ar ko lepojamies. Zinātniece un emeritētā profesore. Mamma un vecmāmiņa. Vaira Vīķe-Freiberga.

Eksprezidentes un viņas vīra Imanta Freiberga dzīvoklis Rīgas centrā nav rāma miera saliņa. Te viesojas ārvalstu diplomāti un citas prominences, pašmāju politiķi un žurnālisti. Dienas režīmā grūti atrast brīvu spraudziņu. Eksprezidente bieži dodas ārpus Latvijas, tiek aicināta uz pasaules līderu un politiķu domu apmaiņu, zinātniskām konferencēm un starptautiskiem forumiem. Vairas Vīķes-Freibergas viedoklī ieklausās. 
Devāmies viesos, lai pavaicātu, kur viņa rod spēku un labsajūtu, kas dzīvei piešķir krāsas.

Just simtkāršu prieku


Rudenī dēla Kārļa ģimenē piedzima otra meitiņa, mans trešais mazbērns. Adu viņai jaciņu. Savulaik adīju arī pirmajai mazmeitai, bet iznāca tāda paliela. Beidzot viņa līdz šai jaciņai izaugusi, atlika tikai sašūt gatavās daļas un piemeklēt atbilstošas podziņas. Ivariņam, vecākajam mazbērnam, kādreiz uzadīju cepurīti. Gribu, lai katram bērnam būtu piemiņa no vecmāmiņas, kaut kas manu roku darināts. 
Kad Ivariņš bija mazs, dziedājām abi kopā katru dienu. Tagad viņam vajag aipēdu, ķiņķēziņi, kas tajā danco, šķiet interesantāki nekā vecmāmiņa. Man grūti ar tiem sacensties, taču prieks, ka spēlītes ir dažādās valodās un puika viegli visu uztver.

Mazbērni māca pacietību. Mazdēliņu tagad redzu katru dienu, jo meita Indra dzīvo kopā ar mums Rīgas mājā. Arī mazmeitas varēsim biežāk satikt, jo dēla ģimene no laukiem pārcēlusies uz tuvējo Pārdaugavu. 
Bērns aug, un tas ir milzīgs prieks, kas apliecina – dzīve rit tālāk.

Atrast sauli dainās

Pagājušais gads iezīmējās ar to, ka pabeidzu grāmatu Trejādas saules. Mitoloģiskā saule. Tas ir piektais sējums apcerējumu sērijā par saules dainām. Nu ir pabeigts viss lielais darbs, kas bija iecerēts… pat baidos skaitīt, pirms cik daudziem gadiem. 
Kad abi ar vīru Imantu to sākām, tā bija jauna ideja. Tolaik daudzi smējās – kas par muļķīgu iedomu, elektronu skaitļojamā mašīna taču domāta, lai apstrādātu skaitļus, nevis tekstus, kur nu vēl tādus, kuros ir mīkstinājumi un garumzīmes.

Sākumā gan nedomājām, ka tematisko saules dainu būs tik daudz, izrādījās vairāk par četriem tūkstošiem. Pētīju tās no dažādiem aspektiem: kosmoloģiskā, mitoloģiskā un fiziskā saule – kā gaisma, kā siltums, kā debess pulkstenis.

Kāpēc pētu tieši par sauli? Saulīte kā māmuliņa man vienmēr šķitusi simpātiska. Turklāt saule mūs ļoti iespaido. Kad no Ziemeļvācijas pārbraucām uz Maroku, sākumā šķita, ka saule dur acīs kā ar nažiem. Pat domāju, kā varēšu šādā klimatā dzīvot. Bet smadzenes pierod pie noteiktas gaismas intensitātes. Kad pēc gadiem pārcēlāmies uz Kanādu, šķita, ka acīm priekšā visu laiku migla, lai gan bija saulains.

Norakstīt pagātni


Rakstu savas agrās bērnības atmiņas angļu valodā. Hronoloģiskā kārtībā, bez kādām mākslinieciskām pretenzijām, kā tagad ir modē. Jo vairāk rakstu, jo vairāk atceros. Mans atmiņu pieraksts noslēgsies līdz ar 16 gadu vecumu, kad iebraucām Kanādā, man nācās pamest skolu un iet darbā. Tā beidzās bērnība.
 Nereti, ja stāstu par savu bērnību un jaunību, klausītāji šausminās – vai tiešām bija tik grūti? Tā bija. Rakstot to visu otrreiz pārdzīvoju, taču, iespējams, rakstīšana palīdz. Turklāt katra liecība par pagājušo laiku ir svarīga. Tā veido paša rakstītāja portretu, bet vēl jo vairāk – laikmeta portretu.

Ir doma arī par prezidentūras laika memuāriem, bet pagaidām ir tikai projekts. Vēl rakstu grāmatai par pasaules līderiem, kurus satiku savas prezidentūras laikā. Paraugnodaļu jau aizsūtīju amerikāņu izdevējam, pienāca atbilde – brīnišķīgi, rakstiet vēl!

Gaidīt peles austiņu


Mana pirmā puķe, ko sāku audzēt, bija Āfrikas vijolīte, sanpaulija. Studēju doktorantūrā eksperimentālo psiholoģiju Makgila universitātē Monreālā, mācījos no agra rīta līdz vēlam vakaram. Lai izvēdinātu galvu, ar kolēģi mēdzām iestaigāt universitātes botāniskajā dārzā. Iepatikās, kā zied Uzambāras vijolīte. Reiz lētā puķu veikalā nopirku vienu podiņu par 50 centiem. Novietoju uz rakstāmgalda, liku zem lampas, kamēr uzziedēja. Līdz pat šim laikam neesmu pārtraukusi audzēt vijolītes. 
Man ir vairāk nekā simt pašas izaudzētu vijolīšu. Iestādu lapiņu un gaidu, kā šoreiz būs. Vispirms parādās tāda kā peļu austiņa, tad pirmais cers ar lapiņām… Tas ir īsts izaicinājums.

Smadzeņu kreisā puslode man visu laiku nodarbināta ar intelektuālo darbu – loģiski domāt, analizēt, meklēt idejas, vārdus, lai izteiktos. Bet smadzeņu labā puslode prasa savu, nepieciešams līdzsvars. Tādēļ kāroju estētiska pārdzīvojuma, vizuāla baudījuma. Raugos, kā puķe zied, vēroju tās formu, krāsu… Turklāt tas ir labs mierinājums – redzēt ko dzīvu, kas aug.

Dzīvot lauku gleznā

Esam priecīgi, kad tiekam savās lauku mājās Īvandes pagastā. Tur viss iekārtots tā, lai aizbraucot saņemtu signālu – šī ir vieta, kur strādāt. Varu sekot savam dabiskajam dienas ritmam, nevis apstākļu noteiktajam. 
Apsēžos pie datora un īpašā kladē pierakstu, cikos sāku strādāt. Šo kladi aizsāku jau Kanādā. Lapas ir dažādās krāsās, katram projektam sava sadaļa. Piemēram, saules dainu veikumu piefiksēju rozā lapās. Ko tas dod? Ja sāk šķist, ka dzīvē neko neesmu izdarījusi, apskatos, cik stundu esmu ziedojusi katram darbam.

Mājai ir logi uz visām pusēm, pa katru ir atšķirīga ainava. Būtībā dabas glezna. Pļavas, koki, aiz dīķa mežs. Skatos un atpūšos. Un vēl lauki ir brīvības sajūta. Esam ceļa galā, neviens garām nebrauc. Kad tur nonāku, jūtos kā miera ostā, kā Dieva ausī.


Ieskatīties acīs rudbekijai


Ja es dzīvotu citu mūžu, varbūt būtu selekcionāre. Dažs saka – kāpēc mocīties, ievācot puķu sēklas, tās sējot un gaidot, vai kas izdosies. Bet man patīk tieši tas! Aizraujoši gaidīt, kādā krāsā uzziedēs, vai būs kas citāds. 
Laukos man ir divas prāvas dobes ar rudbekijām, un ir liels prieks katru gadu, jo ieraugu kādu niansi. Parasti rudbekijas ir dzeltenas ar brūnu sirdi, Kanādā tās aug pļavā, dēvē par Brown–eyed Susan jeb brūnacaino Suzannu. Manā dārzā tās ir visdažādākajos toņos. Esmu lepna par savu veikumu. Un tajā allaž ir pārsteigums. 
Esmu audzējusi no sēklām arī skaistnātrītes, iznāca apbrīnojamas krāsu kombinācijas. Pagājušajā gadā ievācu kamolbegoniju sēklas un iesēju, dažas ieauga labi. Arī dālijas un delfīnijas esmu šādi sējusi, taču nekāda pārsteiguma – iznāca tieši tādā krāsā kā mātesaugs.



Atrast īsto puzli 


Savulaik mēdzu vasaras brīvlaikā likt puzles, lai atpūstos pēc grūta darba cēliena, palīdzētu aiziet citām domām. Parasti ņēmu puzli ar 1000 gabaliņiem. Esmu mēģinājusi likt arī trīstūkstošnieku, bet ilgais process šķita pārāk garlaicīgs. 
Meklējot, kā viens gabaliņš atšķiras no cita, kur tam vieta, izmantoju metodi, kas apstiprināta pat eksperimentos. Iedodu verbālo kodu – meklēju tādu ar īsām, resnām kājām un strupu degunu. Šādi iztēlojoties, vieglāk atrast. 
Puzli liekot, jākoncentrējas uz krāsu un formu, atkal tiek darbināta labā smadzeņu puslode – tas man labi der.

Šūt sarkanas rozes


Skolā sāku iet vēlu. Man grūti gāja ar rakstīšanu, bija slikts rokraksts, mani par to rāja. Tas tāpēc, ka rokas nebija vingrinātas, pirkstu sīkā muskulatūra nevarēja labi attīstīties. Mazotnē gribēju zīmēt, rakstīt, bet nebija ne zīmuļu, ne papīra. 
Mana mamma bija diezgan liela rokdarbniece, daudz ko man parādīja. Taču interesi par rokdarbiem izgaisināja šūšanas stundas vidusskolā, tās bija ļoti garlaicīgas. Vajadzēja uz baltas lupatas ar sarkanu diegu šūt dūrienus, atkārtot tos nebeidzami ilgi. Bet man tā gribējās uztaisīt kaut ko noderīgu! 
Par spīti skolotājas sabojātajam šūšanas priekam, vēlāk sāku uz savu roku izšūt tautisku spilvenu krustiņdūrienā, mammai bija veci Zeltenes žurnāli ar rakstiem. Pirmais spilvens vēl ir saglabājies, tāds pabalējis gan, jo toreiz izlietoju dzijas, ko ārdīju no veciem puloveriem.

Likt burtus vārdos


Krustvārdu mīklas ir mana un vīra kopīgā vakara tradīcija ilgus gadus. Tagad mēs to darām arī tādēļ, lai trenētu angļu valodu. Ja valodu nelieto, tā sāk ierūsēt. Ja uzstājos starptautiski, man visbiežāk jārunā angļu, retāk – franču valodā. Vācu un spāņu valodu maz izmantoju. 
Visvairāk aizraujamies ar tā dēvētajām amerikāņu mīklām. Ar tām var slīpēt atjautību, jo ietvertas vārdu spēles – nekad nezini, uz kuru pusi viņi stūrē. No Imanta varu mācīties rūpību un pacietību, kā viņš iet cauri visam alfabētam, izmēģinot katru burtu. 
Nekad neņemu talkā palīglīdzekļus, tieši tas padara mīklu minēšanu par izaicinājumu prātam. Atmiņa ir jātrenē tāpat kā muskuļi. 
Nesen Imants man iemācīja madžonga spēli (Mahjong), to spēlēju planšetē. Tās ir dažādos veidos saliktas ķīniešu plāksnītes. Ja izdodas visas novākt no trases, parādās uzraksts – apsveicam. Arī par to prieks. 

Trenēt lasīšanas muskuļus


Daudz lasu nopietno literatūru, tādējādi uzturu intelektuālo tonusu. Atļaujos baudīt arī izklaides lasāmvielu. Kad studēju doktorantūrā, profesors mūs aicināja savā bibliotēkā, lai ņemam ne tikai zinātnes grāmatas, bet arī detektīvus un spiegu romānus. Viņš zināja, ka tas ļauj izvēdināt smadzenes. 
Tā izlasīju daudz ko. Man patīk detektīvliteratūra, kur atklājas neparasti, īpatni raksturi, šķetināti interesanti dialogi. Arī zinātniskā fantastika, tikai tagad reti var atrast aizraujošas grāmatas.



Ienirt savās dzīlēs

Saspringto ikdienas ritmu izturēt palīdz meditācija. Tas ir cits veids, kā raudzīties uz pasauli. 
Tagad daudzi terapeiti izmanto metodes, ko agrāk lietoja tikai mistiķi. Var teikt, ka zinātne ir nočiepusi no ezoterikas paņēmienus un pierādījusi tos zinātniski. Ir zināms, ka meditējot mainās asinsspiediens un citi fizioloģiskie rādītāji, smadzeņu viļņi un ādas galvaniskās reakcijas. 
Budistu mūki runā par mindfulness jeb apzinātību. Ja ko dari, tad ar pilnu uzmanību.

Saistītie raksti

Man patīk stāsts par dzen meistaru un mācekli. Abi iet pa ceļu, māceklis visu laiku uzdod jautājumus, bet meistars neatbild. Viņi apsēžas pusdienot. Atkal māceklis prašņā, taču atbildes nav. Māceklis ir sašutis, bet viedais vīrs atbild: kad es staigāju, tad staigāju, un, kad es ēdu, tad ēdu. Dari visu ar pilnu koncentrēšanos, esi klāt tajā brīdī. Tas nav viegli. Es zinu, ka lielu daļu mūža pavadu, pati neesot sevī klāt, bet ik pa laikam cenšos atkal sevi atcerēties – apzināti just, ka jūtu. 

Pateikties ikvienam mirklim
Ir divi galvenie apziņas vingrināšanas paveidi – meditācija un kontemplācija, kas viens otru papildina. Meditēt var, aizverot acis un iegrimstot sevī, cenšoties apturēt iekšējo dialogu un domu plūsmu. Otrs veids ir paturēt acis vaļā, bet ar visu uzmanību koncentrēties uz niecīgāko sīkumu, it kā tā būtu svarīgākā lieta pasaulē.
Ir vēl kāds grūts, bet svētīgs vingrinājums. Tumšā telpā aizdedz sveci, noliek to pie spoguļa un lūkojas liesmā. Koncentrējas uz loku ap liesmu, mēģinot panākt, lai maina krāsu. Vēlams to darīt 10 minūtes katru vakaru apmēram nedēļas garumā par katru varavīksnes krāsu pēc kārtas. Atzīšos, man tikai reizēm tas ir izdevies, jo nesanāk to darīt regulāri.

Cits svētīgs vingrinājums – pārdomāt pagājušo dienu un pasacīt paldies par visu, kas noticis un piedzīvots. “Esmu pateicīga par visu, kas šodien dots. Paldies, ka varu kustēties, redzēt, just. Par to, ka kāds pateica labu vārdu, ka man bija izdevība kādam pateikt ko labu. Par skaisto saulrietu, par romantisko migliņu…” 
Pateicības jūtas atver sirdi. Varbūt tas šķiet neparasti, bet tās atver arī pasauli. Ja ir atvērta sirds, tad pasaule nāk pretim. 

Kā citāts:
Dainās ir redzams, ka latviešu tautai nebija raksturīga raudulība. Visi ļoti varoši, daroši, dzied, liek bēdu zem akmeņa. Mūsu senči dzīvoja daudz grūtākos apstākļos nekā mēs šodien, bet saprata, ka galva jātur lepni augšā.

 

LA.lv