Veselam
Psiholoģija

“Viņš nevienu neklausa, bet man bail sodīt!” Kā audzināt, nepārkāpjot robežas?0

Foto: Pixabay.com

Mūs baida vārds „sods”: tajā sadzirdamas atskaņas no laikiem, kad attiecības ģimenē veidojās pēc pakļaušanās principa.

Mūsdienās esam pārliecināti par mīlestības un dialoga nepieciešamību audzināšanā. Kā pareizi noteikt robežas, bez kurām bērnam ir grūti saglabāt emocionālo līdzsvaru?

• Ievērot pieļaujamā robežas. Viss, kas vajadzīgs nepaklausīgam bērnam, ir skaidrs un nepārprotams viņa darbības nosodījums.
• Noteikumu paziņošana. Sods būs taisnīgs tikai tad, ja iepriekš esam noteikuši uzvedības noteikumus un bērns par tiem zina.
• Neliegt mīlestību. Pat tad, kad viņu sodām, bērnam jābūt pārliecinātam, ka viņu joprojām mīl: mums slikts ir nevis viņš pats, bet viņa rīcība.

Daudzi vecāki atzīst, ka nezina, kā tikt galā ar saviem bērniem – “Viņš nevienu neklausa!” “Lai cik viņu bārtu, viņš turpina darīt palaidnības!” “Vēlme iziet ārpus noteiktajām robežām ir ielikta bērna dabā,” skaidro bērnu psiholoģe Natālija Jevsikova.

Nepaklausība dod viņam iespēju izpētīt pasauli un attiecības ar vecākiem.

Novedot pieaugušos līdz pacietības robežai, viņš, šķiet, pārbauda mūsu spēku: jo, ja vecāki nespēj pastāvēt par sevi, bērns nevar būt drošs, ka briesmu gadījumā tie viņu aizsargās. Tas var nedaudz nomierināt, taču maz ticams, ka tas mums palīdzēs tikt galā ar ikdienas grūtībām audzināšanā.

Bērnu – karaļu laikmets

“Mūsdienās daudzi vecāki vairs nezina, kā sodīt savus bērnus,” konstatē bērnu psihiatrs Jurijs Ševčenko. “Pats vārds “sods ” šķiet nepieņemams: tajā dzirdamas autoritārisma atbalsis, tas mūs pārceļ atpakaļ laikā, kad bērni tika audzināti ar siksnas un dunku palīdzību.”

Foto: unsplash

Stingra audzināšana ir gadsimtiem senas tradīcijas mantojums: bērni auga bez jebkādām tiesībām, tikai ar pienākumiem, un galvenais no tiem bija akla paklausība gados vecākajiem. Kopš tā laika attiecības ir mainījušās. Pakļaušanās un pienākuma principu vietā nākusi mīlestība un izpratne, ka bērns ir personība, kura pelnījusi mūsu uzmanību un cieņu.

Pētot sociālo faktoru ietekmi uz bērna personības attīstību, amerikāņu psihologs Ēriks Ēriksons noskaidroja, ka bērna emocionālā veselība lielā mērā atkarīga no mātes pārliecības, ka viņa pareizi izturas pret bērnu. Kad viņa par to nav pārliecināta, bērns izjūt trauksmi un aug ar iekšēja diskomforta sajūtu.

Psihologu kabinetus arvien biežāk apmeklē “bērni-karaļi” un viņu bezspēcīgās māmiņas un tēti.

“Saprotot dialoga nepieciešamību audzināšanā, vecāki atzīst, ka jānosaka robežas, bez kurām bērns kļūst par tirānu un no tā cieš,” saka Natālija Jevsikova. “Viņš nejūtas drošībā un nevar harmoniski attīstīties, ja nezina atšķirības starp to, kas ir atļauts un kas nav atļauts.”

Vainas sajūta

Daudzi vecāki jūtas vainīgi un nespēj izlemt, kā rīkoties – “Vai es viņu netraumēšu?”, “Vai es būšu laba māte?”, “Es baidos viņu sodīt – ja nu viņš mani vairs nemīlēs?“ Kad bērns jūt, ka sods ir netaisnīgs (pārāk emocionāls, rupjš vai kļūdains), viņš apvainojas un bieži kļūst agresīvs. Vecāki šajā uzvedībā redz tikai pierādījumus par viņa mīlestības trūkumu – viņi ir sarūgtināti, jūtas nepārliecināti par savu rīcību un nezina, kā reaģēt uz bērna vārdiem un izturēšanos.

Foto: Unsplash

“Iepriekšējās paaudzēs vecākiem pietika ar to, ka bērni viņus cienīja,” saka Natālija Jevsikova. “Mūsdienu mātes un tēvi vēlas vairāk, viņi cenšas nodibināt draudzīgas, mīlestības pilnas attiecības ar bērniem… Tas nozīmē partneru vienlīdzību, taču uzskatīt, ka pieaugušais un bērns var komunicēt vienādā līmenī, ir nepareizs priekšstats.” Atšķirībā no draudzības vai mīlestības, vecāku un bērnu attiecības pēc definīcijas ir asimetriskas: pieaugušais ir atbildīgs par bērnu, kurš joprojām ir ļoti atkarīgs no viņa.

Tiesības kļūdīties

Cik brīnišķīgi ir būt konsekventam, mierīgam, saprotošam tēvam vai mātei! Uzvedības normām, protams, ir liela nozīme, taču jāņem vērā cilvēku daba ar visiem tās trūkumiem. Bērni dažreiz var iet gulēt nedaudz vēlāk nekā parasti; viņi var ēst neveselīgo pārtiku, ja devušies uz futbola spēli vai cirku. Vecākiem ir jābūt drosmei atzīt, ka bērni var kļūdīties vai rīkoties neapdomīgi.

Apstiprināt noteikumus

“Bērniem jājūtas pasargātiem,” uzsver Natālija Jevsikova. Audzinot jāpasargā bērns arī no viņa paša impulsīvās darbības, līdz viņš iemācās sevi kontrolēt. Tāpēc audzināšana balstās uz noteikumu sistēmu, kas ļauj bērnam saprast atšķirību starp atļauto un aizliegto. Noteikums kļūst par normu tikai tad, ja par tā pārkāpšanu tiek paredzētas sankcijas – darbības, ar kurām pieaugušais apstiprina noteikumu.

Sodīšana vienmēr ir reakcija uz tāda noteikuma pārkāpšanu, par kuru bērns zināja. Tāpēc vecāku vārdiem jābūt pilnīgi saprotamiem un noteiktiem.

Labāk pateikt: “Tev jābūt mājās plkst. 22:00”, nevis “Es vēlētos, lai tu atgrieztos ap plkst. 22:00”.

“Būt stingram nenozīmē būt dusmīgam. Intonācijai, skatieniem, žestiem jāatbilst vārdu nozīmei, ”saka Jurijs Ševčenko. Sacīt “Es tev aizliedzu iziet no mājas” tādā pašā balsī kā “Labāk paliec mājās” nozīmē atņemt vārdiem visu pārliecību. “Ja mēs neliekam bērnam saprast, vai viņš dzird vēlmi, lūgumu vai obligātu prasību, viņš nezina, ka nepaklausa, un tāpēc jūtas nepamatoti sodīts,” tā Natālija Jevsikova.

Uzturēt kontaktu

Daži vecāki atzīstas, ka nesoda bērnu, vienkārši pārstāj ar viņu runāt. Bērna ignorēšana (vai izsmiešana, publiska viņa rīcības vai izskata apspriešana) reizēm notiek pat labvēlīgākajās ģimenēs. “Tikai daži vecāki šādu rīcību uzskata par emocionālu vardarbību pret bērnu, lai gan tieši tāda tā ir,” saka bērnu psihiatre Jeļena Vrono.

Foto: pexels.com

Šāda pieaugušo izturēšanās pazemo bērnu (neatkarīgi no tā, cik viņš vecs), grauj viņa uzticību pasaulei, samazina pašnovērtējumu, rada bailes un trauksmi. Var veidoties ģimenes mijiedarbības algoritms, ko pārnes no paaudzes uz paaudzi un uzskata par sociāli pieņemamu un pat taisnīgu.

Piemēroti sodi

Audzināt nozīmē iemācīt bērniem būt atbildīgiem. Tāpēc bērnam jāzina, kas sekos, ja viņš neizpildīs vecāku prasības. “Es gribu, lai tu sakārtotu savu istabu. Ja to neizdarīsi, tev būs jāiztīra arī viesistaba.”

Brīdinot bērnu par sankcijām, mēs aicinām viņu apzināti paklausīt. Un ja viņš nepaklausa?

“Šajā gadījumā nekādu kompromisu: vecākiem vajadzētu pielietot to, par ko bērns tika brīdināts (bet ne vairāk),” uzskata Jurijs Ševčenko. Draudēt ar sodu un to neizpildīt, ir tiešs ceļš uz to, ka bērns vispār pārstās pievērst uzmanību pieaugušo vārdiem. Un, protams, vecākiem jābūt pārliecinātiem, ka viņi spēs pielietot solītās sankcijas.

Ko darīt, ja bērns ir satrakojies, nedzird tavus vārdus, un tu baidies, ka vari viņam vienkārši uzšaut pa dibenu? Ierobežo viņa aktivitātes. Gados jaunāko var vienkārši apskaut, piespiest pie sevis: “Rimsties, nomierinies, aizskaiti līdz…” Vecāku var nosēdināt uz krēsla vai aizsūtīt uz citu istabu. Tas viņam dos laiku “atdzist”, apdomāties, bet vecākiem – pavaicāt sev, vai sods ir nepieciešams un, ja jā, kurš no tiem.

Publicitātes foto

Sodam vienmēr jābūt samērīgam ar nepareizo uzvedību. Nevar vienādi sodīt, teiksim, par nokavēšanos, aizvainošanu vai meliem. Jāņem vērā pārkāpuma smagums un zināmā mērā – ģimenē pieņemto vērtību hierarhija.

Ja bērns pārdzīvo un nožēlo savu izturēšanos? Tādā gadījumā sods būtu mehānisks, taču audzināšana ir elastīgs process. Bērnam jābūt pārliecinātam – lai ko viņš būtu izdarījis, vecāki viņu mīl. Parunājiet ar viņu par notikušo. Nepieminiet iepriekšējos pārkāpumus. Ieklausieties viņā un piedodiet.

Pēdējais līdzeklis

“Bieži vien, sodot bērnu, vecāki viņam atņem kaut ko svarīgu: piemēram, aizliedz skatīties jaunu filmu, tikties ar draugiem, sēdēt pie datora,” stāsta Natālija Jevsikova. Tādi ierobežojumi dažkārt ir patiešām efektīvi, taču tiem nevajadzētu būt pazemojošiem, piemēram: “Tu staigāsi vecās drēbēs, jauno jaku atdosim, kad būsi labojies.” Var liegt izklaides (TV, videospēles, tiesības doties kaut kur vakarā), bet ne tādas aktivitātes, kas dod bērnam iespēju attīstīties kā personībai vai ir viņam vitāli svarīgas (sports, māksla, pārtika). Protams, ierobežojumiem jābūt īslaicīgiem: “Trīs dienas tu nevarēsi spēlēt videospēles.” Svarīgi neaizmirst, ka maziem bērniem pieaugušo uzmanība un klātbūtne ir dzīves prieks un laime. Pietiek ar to, ka bērniem uz dažām minūtēm to atņem, lai viņi justos pār mēru sodīti!

Sankcijas situācijas izlabošanai atgādina bērnam par viņa atbildību.

Salabot salauzto, satīrīt piejaukto telpu, iztīrīt notraipītās mēbeles. Bērns zina, ka rīkojās slikti, dusmojas uz sevi, un, pieliekot fiziskas pūles, situācija tiek labota un viņš jūtas labāk. Šādi sodi piemēroti bērniem, kas vecāki par 5-6 gadiem.

“Galvenais – lai sodīšana paliek pēdējais līdzeklis, kad nepietiek ar atgādinājumiem par ģimenes noteikumiem un izskaidrošanu,” uzsver Natālija Jevsikova. Pretējā gadījumā pastāv risks atrasties pastāvīgā konfliktā ar bērnu, kurā vecāki atkal un atkal būs spiesti pastiprināt sankcijas.

Saistītie raksti

Ja sodi kļūst par vienīgo veidu, kā panākt paklausību, tad tiek pārkāpti pieaugušā un bērna attiecību pamati, un vecākiem ir jādomā par to, kā tos atjaunot un atgūt autoritāti. Tādos gadījumos bieži ir nepieciešama profesionāla psihologa palīdzība.

Jebkurai sodīšanai ir sakāves piegarša: mēs nevarējām viegli un dabiski panākt no bērna to, kas, mūsuprāt, ir pareizi. Mieriniet sevi ar domu, ka ideāli vecāki tiešām neeksistē!

LA.lv