Latvijā
Veselam

Vīrs piekāva? Bija pelnījusi! Vardarbības loks ģimenē jāpārrauj 16

Foto – Artem Furman/Shutterstock

Kamēr politiķi žonglē ar Stambulas konvencijā lietotajiem terminiem un atliek šī dokumenta ratifikāciju, aizbildinoties, ka Latvijā jau tāpat daudz tiek darīts, lai mazinātu vardarbību pret sievieti, “Mājas Viesis” pēta, cik aktuāla ir šī problēma, un atgādina, kas īsti ir vardarbība ģimenē.

Fizisku vai seksuālu vardarbību (vai abu veidu) no esošā vai bijušā partnera dzīves laikā Eiropas Savienības dalībvalstīs piedzīvo vidēji 22% sieviešu, Latvijā – 32%*. Ik gadu kāds dzīvesbiedrs nogalina sievieti, piemēram, 2015. gadā bija deviņi šādi gadījumi, 2016. gadā – pieci. Kaut arī problēma ir aktuāla, sabiedrība pret vardarbību ģimenē izturas ļoti iecietīgi, atzīst šīs problēmas pētnieki. Ne gluži atklāti nostājas varmākas pusē, bet vismaz cenšas atrast notikušajam kādu attaisnojumu. Sak, viena pagale nedeg, gan jau, ka arī sieviete pati bija vainīga. Varbūt izturējās izaicinoši, varbūt kaut ko neizdarīja vīram pa prātam, īsi sakot – bija pelnījusi. Šāda attieksme mazina nodarījuma smagumu gan pāridarītāja, gan upura uztverē. Vīrietis jūt, ka var nesodīts turpināt tādā pašā garā, bet cietusī nemeklē palīdzību, tā vietā nopūlēdamās atrast vainu sevī.

To netieši apliecina arī Valsts policijas Tukuma iecirkņa priekšnieka Janeka Baha teiktais: kaut arī dati liecina, ka no vardarbības cieš katra trešā sieviete, policijas izsaukumi, lai atrisinātu konfliktus ģimenē, ir “ārpus rutīnas”. “Katrā ziņā tie nav tikpat bieži kā ātruma pārsniegšana satiksmē vai dzērāju ālēšanās, jo vardarbība ģimenē ir latenta, slēpta.”

Bērnus padusē un prom?

Tukums izraudzīts kā vieta, kur nu jau aptuveni gadu tiek īstenots Valsts policijas, Labklājības ministrijas, biedrības “Centrs Marta” un vairāku citu institūciju kopprojekts “Soli tuvāk: Kopienas vienotā atbilde uz vardarbības pret sievietēm gadījumiem”. Nevis tāpēc, ka Tukumā būtu īpaši kritiska situācija ar ļoti daudziem vardarbības gadījumiem, bet gan tā iemesla dēļ, ka tur to uztver kā nopietnu problēmu un risina. “Tur ir visvairāk lēmumu par varmākas atdalīšanu no ģimenes. Policisti ir iemācījušies nevis koncentrēties uz problēmas formu – ģimenes konflikts, bet gan saskatīt vardarbību un attiecīgi reaģēt: palīdzēt sievietei, nošķirt pāridarītāju,” pastāsta biedrības “Centrs Marta” juriste Zane Zvirgzdiņa, atgādinot, ka jau kopš 2014. gada pavasara spēkā ir kārtība, kas paredz: nevis vardarbībā cietušajai sievietei jāņem bērni padusē un jāmūk no mājām, bet ir iespēja no mājokļa izlikt varmāku. To iespējams panākt ar policijas vai tiesas lēmumu pat tad, ja dzīvesvieta formāli pieder vīram: noteikts, ka sievietes tiesības uz drošību un veselību ir pārākas par īpašumtiesībām. “Problēma tā, ka ne visas sievietes un pat ne visi policisti zina par šādu iespēju. Grūtības sagādā arī tas, ka pat tad, ja policija izliek varmāku no mājokļa, viņš ne vienmēr turas drošā attālumā. Jāpanāk, lai daudzas iestādes rīkotos savstarpēji koordinēti, ap sievieti izveidojot starpinstitucionālu drošības sienu, kas viņu pasargātu no pāridarītāja, sauktu varmāku pie atbildības vai vismaz piespiestu apmeklēt speciālistus, lai koriģētu savu uzvedību [arī pašlaik šāda iespēja ir, taču apmeklējums ir brīvprātīgs. – Red.]. Tāpēc uzsākām projektu “Soli tuvāk”. Ideja nāk no nelielas Minesotas štata pilsētiņas Delūsas policistiem, kuriem bija apnicis nemitīgi braukāt pie vienām un tām pašām ģimenēm, lai bezgalīgi risinātu konfliktus. Viņi nolēma, ka jārīkojas, lai izveidotu sadarbības modeli ar citām institūcijām un vardarbību izdotos pārtraukt. Tur tas darbojas jau 40 gadus, pirms 20 gadiem ieviests Austrijā un nesen ieguvis arī augstu starptautisku novērtējumu. Projekta mērķis – saslēgt kopā policiju, sociālos dienestus, bāriņtiesu un tiesas, lai izveidotu vienotu atbalsta sistēmu cietušajiem.”

Flirts ar vardarbību

Pirms pilotprojekta īstenošanas fokusa grupās veikta aptauja. Sievietes aprakstījušas savu pieredzi ar policiju: atbrauc, pagrozās, varbūt vēl sapīpē ar varmāku un aizbrauc. “Viena no viņām minēja, ka policists pat parādījis pāridarītājam, kā izjaukt un salikt dienesta ieroci. Nekāda rīcība nav sekojusi, protokolā ieraksts – konfliktsituācija atrisinājusies, policijai ierodoties uz vietas. Respektīvi, atbrauc un redz – jā, tiešām, vairs nesit. Kāda mūsu centra kliente salīdzināja: ja policija aptur dzērājšoferi, seko ļoti konkrēta rīcība – tiesības nost, atņem auto, satiksmē piedalīties nedrīkst. Kāpēc tad, kad ierodas uz ģimenes konfliktu, sākas tāda flirtēšana ar nodarījuma smagumu un to, vai vispār ir noticis kas nelikumīgs?” jautā Zane Zvirgzdiņa.

Projekta nolūks ir panākt, ka nav šāda flirta, bet vienmēr seko aktīva rīcība. Vispirms notiek cietušo iztaujāšana, izmantojot speciālu riska izvērtēšanas anketu. “Uzdodot konkrētus jautājumus, var noskaidrot, kāda veida vardarbība notikusi – emocionāla, fiziska vai cita. Jānovērtē arī situācija uz vietas – vai nav kas tāds, kas liecina par notikušu vardarbību, piemēram, salauzti krēsli vai izsisti logi. Jānoskaidro, vai vardarbība laika gaitā ir pieaugusi, kas var liecināt par slepkavības risku.” Šāda intervija arī pašai sievietei ļauj labāk saprast, ka patiešām ir noticis kaut kas nopietns, ir bijusi vardarbība, par ko viņai nevajag justies vainīgai, ka policija ir viņas pusē un nudien ir pamats pāridarītāju nošķirt. Tas jādara, lai izvairītos no pāridarītāja centieniem salabt ar upuri un mēģinājumiem mazināt savu vainu, izceļot sievietes “līdzvainīgumu”. “Ja to regulāri atkārto, tad upuris patiešām sāk domāt – jā, tā bija mana vaina. Tad vēl atbrauc policija un neko nedara… Pārliecība nostiprinās: man neviens nepalīdz, jo laikam jau nekas nav noticis. Taču faktiski ir tā: pat ja sieviete izsauc policiju pirmo reizi, lielākoties tā nav pirmā reize, kad partneris viņai dara pāri.” Diemžēl sabiedrības tolerance pret vardarbību ģimenē ir ļoti augsta. “Izskan jautājums, kāpēc jārīkojas tik policejiski, vai tiešām vienmēr vajag sodīt. Iznāk, ka tad, ja pāri nodara svešs cilvēks, ir jāsoda, bet, ja noziegumu izdara pazīstams, tad ne?! Likuma izpratnē ir otrādi – ja varmākam ir tuvas attiecības ar cietušo, tas ir vainu pastiprinošs apstāklis,” uzsver Zane Zvirgzdiņa.

Janeks Bahs projekta ietvaros izmantoto izjautāšanas anketu novērtē kā ļoti noderīgu instrumentu, kas policistiem (jo īpaši jauniem) palīdz neapjukt, bet gan noskaidrot apstākļus un atpazīt vardarbību. Ļauj pieņemt lēmumu par varmākas nošķiršanu pat tad, ja upuris nevēlas rakstīt iesniegumu. “Ja konstatējam tūlītējus vardarbības draudus un varmāka joprojām ir uz vietas, varam pieņemt lēmumu par pāridarītāja nošķiršanu uz laiku līdz astoņām dienām. Esam kā ugunsdzēsēji, kas ierodas, kad ir ļoti karsts, un varam situāciju “iesaldēt” līdz turpmākai lēmumu pieņemšanai. Nodot informāciju sociālajiem dienestiem, kas apstākļus var izpētīt dziļāk un lemt par turpmākiem pasākumiem, iespējams, vēršoties tiesā.” Tomēr ne visās situācijās iespējams rīkoties nekavējoties, atzīst Janeks Bahs. “Ja ir sieviete un bērni, ir skaidrs, kā jārīkojas, bet ja ir divi pieaugušie? Pagaidām tas ir tāds pelēkais laukums. Skaidrs, ka vardarbība ir komplekss fenomens, ko bez ārējas iejaukšanās nereti nav iespējams pārtraukt, bet ko tad, ja varmāka no notikuma vietas ir aizbēdzis un sieviete palikusi viena pati? Iespējas iejaukties ir limitētas, nepieciešams ļoti augsts profesionālisms, lai atrastu iespēju palīdzēt.” Policista ieskatā, šeit vēl daudz darāmā, taču tas ir tā vērts: apturot varmākas, iespējams samazināt slepkavību risku. “Pasūtījuma slepkavības Latvijā ir ārkārtīgi retas. Lielākoties šo smago noziegumu pamatā ir cilvēku savstarpējās attiecības, arī partneru attiecības. Gandrīz vienmēr ir kādi simptomi, kas liecina, ka kaut kas tāds varētu notikt. Strādājot ar ģimenēm, kurās ir vardarbība, šo risku iespējams mazināt vai novērst.”

Ne tikai zila acs

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Eiropas Padomes Konvencijā par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (īsāk – Stambulas konvencijā) definēts, ka ar terminu “vardarbība ģimenē” apzīmē visus fiziskas, seksuālas, psiholoģiskas vai ekonomiskas vardarbības aktus, kas notiek ģimenē vai mājsaimniecībā, vai starp bijušajiem vai esošajiem laulātajiem vai partneriem neatkarīgi no tā, vai vardarbības izdarītājs dzīvo vai ir dzīvojis vienā dzīvesvietā ar vardarbības upuri. Klīniskā psiholoģe, Junga analītiķe Inese Ruka, kura darbojas arī krīžu un konsultāciju centrā “Skalbes”, palīdzot sievietēm, kuras cietušas no vardarbības, apraksta dažādos vardarbības veidus.

“Sabiedrībā biežāk pamana un pazīst fizisko vardarbību, jo tā ir ļoti “taustāma”: tā var būt grūstīšana, dunkāšana, raušana aiz matiem, sišana – līdz pat nogalināšanai.

Ne vienmēr šādas vardarbības rezultāts ir lūzumi vai zilumi, bet vienmēr ir notikusi otra cilvēka ķermeņa fiziska ietekmēšana.

Konstatēt un pierādīt emocionālo vardarbību ir daudz sarežģītāk, jo ir cietušās stāsts pret varmākas stāstu. Kā noteikt, kuram taisnība? Tomēr jāzina, ka pie emocionālās vardarbības pieskaitāma gan ņirgāšanās un apsaukāšanās, gan vārdiska pazemošana, piemēram, ja sievietei saka, ka viņa neko nesajēdz vai nevar izdarīt pat visvienkāršākās lietas. Ilgstoši to klausoties, ir grūti justies pašpārliecinātai. Ilgstošas emocionālas vardarbības sekas ir tikpat smagas un paliekošas kā fiziskiem nodarījumiem.

Emocionāls pāridarījums ir arī iebiedēšana, piemēram, varmāka, runājot ar sievieti, dusmās ar dūri sit pa sienu vai ar roku izsit stiklu, vai ņem kādu priekšmetu un met sievietes virzienā – ne tā, lai trāpītu, bet ļoti tuvu, lai sabiedētu. Emocionāla vardarbība ir arī manipulēšana ar bērniem: varmāka ļoti labi saprot, ka māte ir gatava uz jebko, lai ar atvasēm viss būtu kārtībā.

Kā manipulācijas līdzeklis ar nolūku ietekmēt partneri emocionāli var tikt izmantota arī mājdzīvnieku spīdzināšana. Arī draudi – kā es tev tūlīt ievilkšu, es tevi nositīšu vai tamlīdzīgi.

Ļoti iedarbīgs emocionālās vardarbības veids ir izolēšana – no draugiem, kolēģiem, ģimenes locekļiem. Tā varmāka panāk, ka upuris uztur pastāvīgu saikni tikai ar viņu. Šī manipulācija sākotnēji var šķist pat ļoti jauka un romantiska, bet ar laiku kļūst apgrūtinoša. “Neej šovakar pie draudzenes. Ko tu tur darīsi? Paliec mājās, paskatīsimies divatā filmu!” Ar māti labāk nesatikties, jo viņai taču znots nepatīkot, bet draudzeņu kompānija nav vēlama, jo viņas ir skauģes un intrigantes. Ar laiku sieviete tiek piesaistīta vienīgi partnerattiecībām vai ģimenei. Viņai ne tikai nav savu interešu, hobiju un, iespējams, arī darba, bet ir arī mazāk iespēju, ka viņai radīsies viedoklis, ka ar šīm attiecībām kaut kas nav kārtībā. Nebūs izdevības par to pastāstīt kādai draudzenei vai paziņai, kas varētu apstiprināt – jā, tas tiešām nav normāli. Arī grūtāk saņemties un attiecības pārtraukt, jo, pirmkārt, nav morāla atbalsta. Otrkārt, nav arī fiziska un materiāla atspaida: ir teju vai neiespējami vienai atrast, kur pārvākties, saprast, kā pārvest mantas. Nav pat draudzenes, pie kuras naktī var aizskriet, ja mājās notiek skandāli vai piekaušana. Tā kā vīrieši ir fiziski spēcīgāki par sievietēm, varmācīgās attiecībās viņi to nekavējas likt lietā, piemēram, nakts vidū sievieti gluži kailu izliek aiz durvīm daudzstāvu mājas kāpņutelpā. Ja viņa atradusies izolācijā, ir šausmīgi grūti un apkaunojoši zvanīt pie kaimiņa durvīm un lūgt palīdzību, bet neviena tuva, izprotoša cilvēka arī nav.

Emocionālās vardarbības paveids ir arī vajāšana – arī tad, kad sieviete attiecības jau pārtraukusi [kopš gada sākuma par šo vardarbības veidu paredzēta kriminālatbildība. – Red.]. Tad varmāka mēdz zvanīt pa telefonu, sūtīt īsziņas un e-pasta vēstules, sagaida pie mājām vai pie darba. Dažkārt tā izpaužas kā melīgas informācijas izplatīšana vai apsaukāšana sociālajos tīklos.

Par seksualitāti un arī par seksuālo vardarbību sabiedrībā joprojām runā ar grūtībām. No vienas puses, seksualitāte plaši tiek tiražēta gan plašsaziņas līdzekļos, gan reklāmās, gan filmās, stimulējot viedokli, ka gan vīrietim, bet jo īpaši sievietei jābūt seksīgai. No otras puses, par veselīgu seksualitāti informācijas ir maz, bet par seksuālo vardarbību teju vai tikai tukšums. Joprojām izplatīts ir mīts, ka seksuālā vardarbība ir tikai izvarošana, ko veic svešs cilvēks, bet ģimenē tā nav iespējama, jo vīra un sievas vai kopā dzīvojošu partneru starpā intīmās attiecības notiek vienīgi pēc abpusējas vēlmes. Faktiski sekss sievietei bieži vien tiek uzspiests pret viņas gribu: ja vīrietis grib, viņam tas jāsaņem neatkarīgi no tā, ko partnere tobrīd dara vai kā jūtas. Seksuāla vardarbība ir arī tad, ja vīrietis piespiež sievieti kopā skatīties pornofilmas un pēc tam atkārtot redzēto. Arī ņirgāšanās par sievietes ķermeni un apsaukāšana lamuvārdos ar seksuālu nokrāsu. Taču to atklāt un par to runāt ir vēl grūtāk nekā par fizisku vai emocionālu vardarbību. Tas novērots arī darbā krīžu centrā “Skalbes”: fakti par šāda veida vardarbību atklājas visvēlāk, taču, ja atbalsta grupā ir viena sieviete, kura uzdrīkstas par to runāt, tas iedrošina arī citas. Tad parasti izrādās, ka grupā šādas sievietes ir vairākas.

Ekonomiskā vardarbība ir viens no vismazāk zināmajiem vardarbības veidiem. Tā var izpausties situācijā, kad ģimenē algots darbs ir abiem partneriem, taču varmāka savus ienākumus tērē tikai savām vajadzībām un hobijiem, bet upuris visu izlieto ģimenes vajadzībām. Var būt arī tā, ka varmāka panāk, ka ģimenē ir kopīgs algas konts, ar kuru rīkojas tikai viņš.

Ekonomiska vardarbība ir arī gadījumi, kad sieviete uztur visu ģimeni, bet vīrietis ilgstoši ir bezdarbnieks, savu stāvokli attaisnojot ar iebildumiem, ka par tik zemu atalgojumu neies strādāt, tāds darbs ir pazemojošs u. tml. Veselīgām attiecībām raksturīgs līdzsvars. Protams, jebkurā pārī var būt tā, ka viens pelna vairāk, otrs – mazāk vai arī viens strādā vairāk par otru, taču par to ir notikusi izrunāšanās un esošā situācija apmierina abas puses. Var gadīties, ka kāds objektīvu iemeslu dēļ paliek bez darba, kas sevišķi emocionāli smagi parasti ir vīriešiem, taču tad tiek darīts viss, lai no šiem apstākļiem tiktu laukā, atrodot un darot teju vai jebkuru darbu.

Vardarbības loki

Var gadīties, ka vardarbības epizode attiecību laikā ir tikai viena – vienreiz iesit, vienreiz nolamā. Visbiežāk gan vardarbīgi cilvēki dara pāri atkārtoti. Vardarbībai attiecībās raksturīgs arī cikliskums. Vispirms ir spriedzes pieaugšanas fāze, kuras laikā varmāka sevī it kā uzkrāj negatīvās emocijas, ko rada dažādas dzīves situācijas. Seko vardarbības akta fāze, kad varmāka izgāž dusmas pār upuri. Būtiski apzināties, ka šo fāzi sieviete nekādi nevar apturēt, nedz arī viņai jājūtas vainīgai par tās izraisīšanu: emocionālais “sprādziens” jeb izlāde – lamas, sišana, pazemošana u. tml. – notiek neatkarīgi no viņas darbībām.

Pēc tam iestājas tā dēvētais medusmēnesis, kad pāridarītājs visiem spēkiem cenšas notikušo nolīdzināt, pūlēdamies izlīgt un visādi pielabinoties. Zināms, ka šajā fāzē sievietes nereti saņem dāvanas, ziedus vai pat bildinājumu. Notic – viņš nudien ir sapratis savu nodarījumu, nožēlo un tagad noteikti mainīsies! Taču nekavējoties seko spriedzes pieaugšanas fāze, vardarbības akts u.t.jpr.

Ja attiecības turpinās par spīti pāridarījumiem, ar laiku vardarbības spirāles loki sašaurinās: laiks starp fāzēm kļūst arvien īsāks, medusmēnesis pamazām kļūst mazāk salds, līdz top pavisam neizteiksmīgs, bet vardarbība var kļūt arvien smagāka. Tas ir mīts, ka šajos vardarbības lokos iestrēgst vienīgi mazizglītotas sievietes vai zemāko sociālo slāņu pārstāves: zināms, ka pat maģistra un doktora grāds sievieti nepasargā no nonākšanas vardarbīgās attiecībās, nedz arī palīdz no tām izkļūt.

Sintija (vārds mainīts), 28 gadi:

“Pagāja zināms laiks, pirms vispār sapratu, ka mans draugs ir varmāka, jo ar tādiem tipiem iepriekš nebiju saskārusies. Vienreiz viņš man strīda laikā iesita pļauku. Biju tā apstulbusi, ka kādu laiku šo notikumu vispār centos izstumt no apziņas. Tad mierināju sevi, ka tā gadījās strīda karstumā. Viņš ļoti lūdzās piedošanu. Protams, es piedevu un par to vairs nedomāju. Bet tad reiz iedzēris viņš ar galvu man iebelza pa seju tā, ka man likās – deguns pagalam. Tam pat nebija nekāda īpaša iemesla, vienkārši bija par kaut ko man nezināmu sacepies. Biju šokā, bet atkal viņš nolūdzās. Deguns arī nebija lauzts; tā arī šoreiz tas beidzās bez kādām sekām, turpinājām tikties. Man bija kauns kādam stāstīt, kā draugs ar mani apietas. Tolaik studēju pēdējā kursā, vecāki maksāja par mācībām… Negribēju viņus apkraut ar šo smago stāstu, tāpat jau dzīve grūta.

No malas laikam neko nevarēja manīt – solīds vīrietis, desmit gadus par mani vecāks, rūpīgs, gādīgs, izskatīgs un kopts, labi nodrošināts, strādā prestižā vietā. Kura gan labprātīgi tādu pamestu? Mamma arī nebeidza atkārtot, ka sievietei dzīvē daudz kas jāpacieš. Nu, cietīšu ar.

Ļoti pakāpeniski viņš atļāvās arvien vairāk: kad bija iedzēris, sita mani, reiz nogrūda zemē un spārdīja. Brīnos, ka man nekad nekas nebija lauzts, arī asiņu nekādu. Pēc tam nožēloja, lūdzās piedošanu, bija izcili uzmanīgs un gādīgs, apbēra ar dāvanām, deva naudu. Un tā līdz nākamajai reizei, kad “aizvērās širmis”.

Reiz viņš šausmīgi sadusmojās par to, ka biju noslēpusi alkoholu, ko atradu viņa dzīvoklī (man bija bail, ka viņš sadzersies un atkal mani sitīs). Viņš mani ieslēdza un pats aizgāja uz veikalu pēc jaunas pudeles, nosolīdamies, ka tad, kad atgriezīsies, mani nositīs. Biju tā pārbijusies, ka sadūšojos un zvanīju policijai. Atbrauca divi policisti un caur dzīvokļa durvīm mani pamācīja, kā man jārīkojas, lai tiktu laukā. Trepēs nogaidīja, kamēr draugs pārnāk mājās un atslēdz durvis. Tad viens no policistiem viņu saķēra un atvilka no tām, kamēr es baisā panikā izmetos laukā.

Policisti savā busiņā mani aizveda līdz manām mājām. Teica, lai otrā dienā aizeju uzrakstīt iesniegumu, bet es to neizdarīju. Vienkārši nebija tādas izpratnes un apziņas, ka tā jādara. Draugam nekas nebija. Kādu laiku viņš zvanījās, bija mežonīgi nikns par to, ka biju saukusi policistus, bet bija jūtams, ka ir arī nobijies: daudz prašņāja, vai esmu uzrakstījusi iesniegumu un ko esmu policistiem par viņu stāstījusi. Taču attiecības bija cauri, vairs pie viņa neatgriezos. Tikai vēlāk uzzināju, ka arī savu iepriekšējo draudzeni viņš iekaustījis. Arī viņa nevienam nav ziņojusi.”

Vera (vārds mainīts), 49 gadi:

“Mans bijušais vīrs fiziski vardarbīgs nekad nebija, bet morāli mani prata novest gandrīz vai līdz ārprātam. Piemēram, ar savu greizsirdību. Ja kāds cits uz mani bija paskatījies, sāka tincināt, kas tas tāds bija, kas man ar viņu ir utt. Sākumā tas pat glaimoja, bet vēlāk… Jebkura mana atbilde tika tiktāl sagrozīta un pārveidota, ka beigās sāku justies tā, it kā tiešām kaut ko būtu izdarījusi, pārkāpusi laulību. Kaunināja mani, pazemoja, visādi apsaukāja, līdz noveda mani līdz emocionālam sabrukumam, ka spēju tikai raudāt un lūgties piedošanu. Tad vīrs pats metās mani mierināt un žēlot. Tajā brīdī viņš šķita pats labākais cilvēks uz pasaules. Pamazām gan šīs scēnas un no nekā uzpūstie skandāli mani padarīja apātisku un vienaldzīgu. Viss likās galīgi bezcerīgi, jo neredzēju tam galu.

To, ka šī situācija ir nenormāla, man palīdzēja ieraudzīt kāda vecāka kolēģe. Nedaudz biju viņai stāstījusi par savu dzīvi. Viņai vīrs bija bijis alkoholiķis, pati bija gājusi kaut kādos līdzatkarīgo kursos, tāpēc ieteica meklēt psiholoģisko palīdzību. Ļoti augstu vērtēju šo ieteikumu, jo terapijas seansos pamazām sāku uz situāciju paraudzīties it kā no malas. Sāku ārstēt savu depresiju, bet diemžēl mana vīra uzvedībā nekas nemainījās. Viņam ne prātā nenāca iet pie kādiem speciālistiem. Tā tas turpinājās vēl vairākus gadus, līdz ļoti strauji izšķīrāmies. Es to neierosināju, viņš aizgāja pie citas sievietes.”

* Dati par ES, kas norādīti projektā “Soli tuvāk: Kopienas vienotā atbilde uz vardarbības pret sievietēm gadījumiem”.

LA.lv