Veselam
Dzīvesveids

Visas manas veselības. Žurnālistes dzīvesveida maiņa gada ietvarā0

Foto: Shutterstock

Reiz, sēžot pie zobārsta Jelgavā, atcerējos, kā zobu higiēniste man teica – līdz 20 gadu vecumam mēs darām visu, lai sabojātu savu veselību, bet pēc 30 – visu, lai ārstētos. Toreiz komiskā vārdu un skaitļu spēle šķita vien tāds joks, bet tagad, kad lielākā daļa divdesmitnieku jau aiz muguras un biedējošais 30 ar joni tuvojas, ar katru dienu šiem vārdiem ticu arvien vairāk. Par skaitļiem, visām iespējamām veselībām un iekšējo balsi rakstu šajā – pēdējā – Kristas blogā.

Šogad esmu ar Tevi, lasītāj, dalījusies iespaidos un runājusi par dažādām man (cerams, arī Tev) saistošām tēmām. Atceroties mūsu žurnāla lappusēs aizvadītās sarunas, tās ieved pagātnē pie maniem ēšanas paradumiem, nekaunīgām nakts rīšanas lēkmēm, cukura diabēta, veselīgu našķu gatavošanas, pusdienām kārbiņās, skriešanas, sportiskas ceļošanas un daudz kā cita. Tās visas ir manas veselības, kas, lai arī veikalu žurnālu plauktos stāv vien mēnesi, manās mājās dzīvo nepārtraukti. Šķiet, ar veselības blogu, dienasgrāmatu un domu lidojumu esmu spējusi sakārtot vai vismaz apzināt jomas, kas man svarīgas, jomas, kas ļāvušas atklāt tik daudz jauna, ceru, ne tikai man, bet arī Tev.

Pusdienu šķīvis kā spogulis

Kad iedomājamies par veselību, pirmais, kas ienāk prātā, ir pusdienu galds. Mans šķīvis ir manas veselības spogulis. Esmu šā gada laikā izmēģinājusi dažādas interesantas receptes, saimniekojusi vegānu virtuvē, mainījusi ēšanas paradumus un atklājusi jaunus. Tas gan nenozīmē, ka tagad man ir atbildes uz visiem jautājumiem. Lielākais ieguvums un mācība, lavierējot veselības pasaulē, šķiet, ir mērenība.

Ik pēc pāris nedēļām (dažreiz – mēnešiem) es sagatavoju vistas un dārzeņu pusdienas līdzi uz darbu visai turpmākajai nedēļai, tādējādi ietaupot gan naudu, gan laiku un enerģiju. Bet tas neizslēdz svētdienas, kad uz galda stāv veikala sasaldētā pica ar kečupa kārtu. Tas, ka beidzot esmu iemācījusies vakaros baudīt zaļo tēju, nenozīmē, ka rīts tāpat nesākas ar stipru kafiju. Tas, ka vēl joprojām nedzeru saldinātos dzērienus, limonādes un nedzeru dažādus saldos jogurtus, nenozīmē, ka reizi pa reizei neuznāk saldumu bads. Tas uznāk! Un tad vesela šokolādes tāfelīte tiek notiesāta pa ceļam no veikala, nemaz neuzkāpjot līdz piektā stāva dzīvoklim.

Bet līdz ar gadiem un septiņsimto diētu esmu iemācījusies mīlēt savu ķermeni, cienīt savu veselību un mazāk uztraukties par katru kumosu, kas nonāk manā mutē.

Kāda ir uztraukšanās jēga? Mēs visi zinām, kas ir un kas pilnīgi noteikti nav veselīgi. Ja pēc trim šokolādes batoniņiem nelaimīgi gulēsim zem milzu segām, ienīstot sevi, vai tā viduklis atgriezīsies tik slaids kā izlaiduma bildē? Noteikti ne. Man šķiet, ka pats galvenais ir tīši nedarīt pāri savam ķermenim, bet ļaut sev vaļu kādreiz nobaudīt arī kādu našķi. Ja iespējams, tad labāk lai tie ir pieci augļi nekā viena šokolāde, bet, ja ne, tad lai iet arī šokolāde. Mērs, samērs un izpratne par to, ko ēdam un kāpēc, manuprāt, ir svarīgāk.

 

Knibināšanās našķi

Esmu viena no tām sievietēm, kas pie labas romantiskās komēdijas varētu ne tikai zirgu, bet visu fermu apēst, pēc tam jūtoties kā nelaimīgs un līdz galam piepūsts balons. Vai arī Tev patīk skatoties kaut ko ēst kā vairākumam? Esmu jau iepriekš dalījusies ar kādiem padomiem un veidiem, kā apmānīt savu prātu, bet varu ieteikt, ka mans jaunākais našķis pie ekrāna ir saulespuķu sēklas un granātāboli. Ne abi reizē, lai gan dažreiz arī abi vienā vakarā.

Esmu sapratusi, ka kaut ko grauzt pie zilā ekrāna man patīk, bet labāk to, kas varētu būt mazākais ļaunums.

Skaidrs, ka salātu lapas negrauzīšu. Tā kā man negaršo čipsi, bet uz cepumiem veikalu plauktos speciāli neskatos, netīši nonācu līdz saulespuķu sēklām.

Ilgā knibināšanās un sāta sajūta vēderā ļauj apēst tieši tik maz un daudz, lai pietiktu filmai, nebūtu grūti, bet rastos sajūta, ka nepārtraukti ar kaut ko ļauju sev našķēties. Granātābols – vēl veselīgāks un garšīgāks piemērs, kuru gan katru dienu neēdīsi, bet gards un pietiekami knibinošs našķis filmu vakaram. Ja augļu vietā pie ekrāna blakus gultā iekārtojies liels cepumu maiss vai saldējuma kaste, labākais veids, kā aizbiedēt sirdsapziņas pārmetumus, noteikti ir sports, kas arī bija neatņemama mana bloga sastāvdaļa.

 

Mūžīgā skriešana

Protams, bez fiziskajām aktivitātēm veselība nav iedomājama, vismaz ne manam augumam. Ja vien apēstās siermaizes vakarā netiek noskrietas, dibens ātri vien liek par sevi manīt vēl uzkrītošāk. Esmu rakstījusi par 10 kilometru skriešanu, izbraucieniem ar divriteni un citām fiziskajām aktivitātēm. Atgriežoties pie ievadvārdiem, gadiem, atziņām un pieredzes, tad arī sporta ziņā mans lielākais ieguvums, daudz ko pamēģinot, ir mērenība un regularitāte. Tas atnācis tikai ar gadiem un laiku.

Iepriekš, kad saņēmos sportot, es devos 10 kilometru skrējienā cauri pilsētai, ko vēlāk lepni pavēstīju arī saviem sociālo tīklu draugiem. Arī pati centos iedvesmoties no paveiktajiem varoņdarbiem. Bet cik liels varoņdarbs ir tie 10 kilometri, ja pēc tam mēnesi nekas netiek darīts? Jā, arī tagad man reizēm darbs, saaukstēšanās, muguras sāpes, slinkums un vēl lielāks slinkums liedz uzvilkt sporta tērpu un izmest sevi no dzīvokļa, tomēr esmu atklājusi, ka pusstundas piecu kilometru skrējiens ir daudz vieglāk paveicams un līdz ar to arī daudz biežāk pēkšņi tam atrodas laiks.

Nav nepieciešama mūzika, ieraksts sporta aplikācijā un vēl nez kādi apliecinājumi tam, ka vakara skrējienā izvēdināta galva. Labāk mazāk, toties biežāk un ar tīru prātu atbrīvot gurnus no minētajām vaļībām jeb picām, cepumiem un citām blēņām, kas laiku pa laikam sev ir jāatļauj.

 

Katram sava formula

Šis eksperimentu un piedzīvojumu gads kopā ar Tevi, lasītāj, man ir iemācījis, ka veselīgu dzīvesveidu nav iespējams iemācīties. Es ticu, ka mums katram veselīgi ēšanas, sportošanas, gatavošanas un dzīvošanas paradumi mijas ar redzēto, pieredzēto un kādu iekšējo balsi.

Uzskatu, ka ir grūti noskatīties dokumentālo filmu par vitamīniem vai izlasīt grāmatu par cukura pārpilnību visos iespējamos produktos un radikāli mainīt savus ikdienas paradumus. Zinu, ka savu veselības formulu esmu atradusi, – man galvenais ir izvairīties no saldumiem, ēst visu, bet divreiz mazākām porcijām, nekā gribētos, un vakariņu vietā doties sportot.

Saistītie raksti
Esmu atvadījusies arī no piektdienas vīna glāzes un stresa cigaretes. Pavisam vienkārša formula, kas kaulus nelauž.

Taču zinu, ka kādam svarīgāk ir neēst brokastis vai kafiju aizvietot ar tēju, citam – izvairīties no ceptiem produktiem, bet vēl kāds, iespējams, labprāt vakariņas aizvieto ar auksta vīna glāzi un siera plati. Katram sava recepte, katram savas visas veselības. Varam dot padomus, cits no cita mācīties un tad, kad dokumentālās filmas apnikušas, draudzeņu diētas neiet pie sirds, zini, ka nemainīgs draugs veselības labirintos vienmēr būs Tavs 36,6 ºC!

 

LA.lv