Veselam
Bērni

Ziemassvētku vecītis vai tomēr tētis?! Kuru izvēlēties; kā bērni jūtas, uzzinot patiesību0

Foto: Jack Frog/Shutterstock

Ko gan neizdarīsi, lai bērnam priekā mirdzētu acis? Pats par Ziemassvētku vecīti pārvērtīsies! Šajā svētku laikā vecāki pieņem bērnu vēstules, paši top par rakstniekiem, iejūtas rūķu un Ziemassvētku vecīšu lomās. Tumšās istabās un pilnīgā klusumā tiek saiņotas dāvanas, pēc tam tās slepeni tiek noliktas zem eglītes. Patiesi un sirsnīgi stāsti par to, kā vecāki liek noticēt brīnumam, gādā, lai patiesība tik drīz gaismā nenāktu, un kā reizēm tas neizdodas un beidzas ar asarām.

 

Uz kamīna malas uzkarinātajās zeķēs rūķis, vārdā Rikis, lika nelielas dāvaniņas.
Foto no personīgā krājuma

Ne reizi vien esmu dzirdējusi teicienu, ka patiesākie un sirsnīgākie Ziemassvētki ir ģimenēs, kurās aug mazi bērni. Nevaru nepiekrist, jo, lai gan svētku laiks man joprojām šķiet silts un pasakains, bērnībā tā Ziemassvētku sajūta bija visspēcīgākā un īstākā. Viss sākās jau ar 1. decembri, kad mūsu mājas rūķis, vārdā Rikis, uz kamīna malas uzkarinātajās zeķēs lika nelielas dāvaniņas. Katru dienu kāds mazs nieciņš, kas palīdzēja uz bērnudārzu rītos piecelties bez problēmām. Ar Riki uzturējām sirsnīgu saraksti.

Atskaitījos viņam par labajiem darbiem, izteicu vēlmes, lūdzu nodot vēstules tālāk Ziemassvētku vecītim. Rikis man vienmēr atbildēja.

Es biju no tiem bērniem, kuriem ievelkas gulēšana vecāku gultā. Vecāki visādi izmēģinājās, lai mani dabūtu atpakaļ pašas istabā, bet nesekmīgi – līdz vienam brīdim, kad Rikis apsolīja, ka parādīsies, ja vien došos atpakaļ uz savu istabu. Tajā pašā vakarā ieritinājos savās segās un pacietīgi gaidīju.

Saprotams, ka aizmigu, un no rīta pamodos ar vilšanās sajūtu un vēstuli uz rakstāmgalda, kuru Rikis bija adresējis man. Viņš rakstīja, ka bija atnācis, tikai es esot saldi gulējusi, un viņš negribējis mani modināt. Tā, lūk, mani asprātīgie vecāki centās mani “izsviest” no savas istabas. Tāpat spilgti atceros lielos dāvanu maisus, kurus tētis nesa iekšā, pārmetis pār plecu, teikdams, ka tos atstājis Ziemassvētku vecītis. Un tāpat nav pametusi sajūta, kas pārņēma, kad Ziemassvētku vecītis nolēma ciemoties mūsmājās. Milzīgā vēlme parādīt sevi no labākās puses.

Visu decembri mācījos dzejoļus no galvas, lai vecītis redz, cik daudz man nozīmē šie svētki. Vienu reizi vecīša lomā iejutās mans brālēns, bet es viņu neatpazinu, jo viņš runāja tā kā latgaliski, tā kā ar nelielu akcentu. Mana mamma savukārt atceras vienu manu skolas laika eglīti – nolīgtais vecītis esot bijis manāmi iereibis. Es kā bērns to, protams, nepamanīju, bet viņa stāsta, ka pasākumā esot izveidojies haoss, vecītis esot bijis sarkans un odis pēc alkohola.

Es pati gan neatceros brīdi, kad uzzināju, ka aiz visa Ziemassvētku pasākuma stāv mani vecāki. Katrā ziņā nebiju pārāk vīlusies, ja jau man tas nav iespiedies atmiņā, bet zinu vienu puisi, kurš, to uzzinot, ar vecākiem nerunāja veselu nedēļu, jo – nu kā?

Vecāki taču klaji meloja daudzus gadus!

Laiki mainās, veidi, kādos piepildīt bērnu vēlmes, likt viņiem noticēt brīnumam, ir daudz un dažādi, taču Ziemassvētku vecītis, kuram mazās dvēselītes svēti tic, ir tikai viens.

 

Pazīstami vaibsti zem vecīša bārdas

Foto no personīgā krājuma

Divu bērnu mamma Ilze (58) atceras, ka bērnībā teju katros Ziemassvētkos viņas tētis ticis it kā izsaukts uz darbu, un viņa vienmēr pārdzīvojusi, domājusi, cik ārkārtīgi negodīgi tas ir… Lai gan iepriekš nekādas aizdomas nav radušās, jo dzīve mēdz būt netaisna un pieaugušajiem ir jāstrādā, pēkšņi Ilze tomēr pamanījusi, ka zem sarkanā Ziemassvētku vecīša tērpa slēpjas viņas tēta krekla piedurkne. Viss pēkšņi tapis skaidrs, taču, būdama laba māsa, viņa klusējusi un turpinājusi tēlot līdzi, lai mazajam brālim nelaupītu prieku un svētku brīnumu: “Es ilgu laiku spēlēju vecākiem līdzi, neteicu, ka zinu.

Arī tas man patika, ka es tā kā iesaistos, lai brālis turpinātu ticēt.

Atceros, katru reizi, kad Ziemassvētku vecītis devās prom, pa durvīm ienāca tētis, un es vienmēr teicu – tēti, tēti, nu atkal tu nokavēji! Ziemassvētku vecītis tieši aizgāja! Svētku vakars vispār bija tāds patīkami satraucošs laiks, es vienmēr biju tik uztraukusies, bija liela atbildības sajūta, un brālis vispār stāvēja kā sastindzis, nervozi kustināja pirkstiņus. Arī mana meita, kad vēl bija maza, ļoti nopietni uztvēra šo notikumu. Mans vīrs gan par Ziemassvētku vecīti nepārģērbās, iespējams, tieši tādēļ, ka gribēja brīnumu sagaidīt kopā ar saviem bērniem.”

 

Foto no personīgā krājuma

Līdzīgi ar saviem mazākajiem ģimenes locekļiem šobrīd rīkojas 24 gadus vecā komunikāciju speciāliste Agnese Štrausa, kuras bērnībā tuvinieki arī iespējami ilgi centās saglabāt svētku brīnumu: “Katru gadu vienā un tajā pašā laikā zem mūsu eglītes mistiski parādījās dāvanas. Mamma vienmēr mani centās dabūt ārā no istabas, izdomājot man dažādus uzdevumus, piemēram, palīdzēt omei pabarot suni. Es centos sēdēt pie egles un gaidīt, kad dāvanas parādīsies, lai saprastu, kā tas notiek. Tikai vēlāk sapratu, ka mamma no istabas ārā mani mānīja speciāli.”

Tradīcija turpinās vēl šodien: “Neviens no mūsu ģimenes dāvanas zem egles neliek tad, kad kāds cits to redz. Dāvanas, tāpat kā manā bērnībā, tur vienkārši pēkšņi uzrodas.”

 

Svešs, lai bērnam nav bēdīgi

Ilzes bērnības bēdīgās sajūtas par to, ka tētis Ziemassvētku vakarā nav mājās, apstiprina arī trīs bērnu mamma Linda Rozenbaha – viņasprāt, bērniem ir skumji, ja tētis vai vectētiņš Ziemassvētku vakarā pēkšņi nav klāt, lai svinētu kopā ar ģimeni: “Kādas četras reizes pie mums ir nācis, tā sakot, svešs Ziemassvētku vecītis.

Divus gadus pēc kārtas aicinājām vienu un to pašu vecīti, kurš bija ļoti jauks – ne tikai izdalīja dāvanas, bet arī vadīja rotaļas, stāstīja jokus, ieinteresēja bērnus.

Konkrēto vecīti atradu, ja nemaldos, sludinājumu portālā “ss.com”. Man ir ļoti laba intuīcija, tāpēc nebaidījos uz māju aicināt svešu cilvēku un, sarunas laikā uzdodot viņam jautājumus, biju droša, ka viss būs kārtībā.

Šis kungs dzīvoja ārzemēs un Latvijā parādījās tieši uz svētku laiku, lai piepelnītos. Viņš pat piedāvāja tādas lietas, par kurām nebiju aizdomājusies, piemēram, kā viņš pie mums ieradīsies, kurā brīdī mums viņam jānodod dāvanu maiss, lai viņš ar to var atnākt pa ceļu un lai bērni viņu tajā brīdī redzētu. Kāpēc saucam vecīti no malas?

Kad cenšos iejusties bērna ādā, man liekas, ka viņiem varētu būt bēdīgi, ka tēta nav klāt.

Mums šie svētki ir ļoti svarīgi, tāpēc gādāju par to, lai mēs visi būtu kopā.” Linda iesaka Ziemassvētku vecīšus meklēt pie paziņām, sludinājumu portālos, jo pasākumu aģentūras uzliekot tādas cenas, ka mati stāvus ceļoties. Precīzu cenu Linda neatceras, bet vecītis, kurš tika atrasts “ss.com”, esot izmaksājis apmēram 30 eiro.

Bērns noticēšot Ziemassvētku vecītim vien tad, ja tas ieradīsies mājās, – tāds ir galvenais iemesls, kāpēc rīdziniece Inese Kažociņa šogad izvēlējusies izmantot pasākumu organizatoru “Reāls piedzīvojums” pakalpojumus: “Mums ģimenē īsti nav cilvēku, kas varētu šo svarīgo lomu notēlot, un mana meita Ziemassvētku vecītim vēstulē rakstīja, ka tā no sirds viņam noticēs tad, ja varēs satikt klātienē. Manai meitiņai ir jau 10 gadi, un daudziem varētu šķist, ka tāda vecuma bērniem laiks uzzināt patiesību, bet mēs kaut kā cenšamies to bērnību pagarināt, jo pieaugušo dzīvi viņa vēl paspēs izbaudīt, bet bērnība ir īsa.

Vēlamies, lai bērni ilgāk tic brīnumam.

Mēs ikdienā visi tā skrienam, šis ir patērētāju laikmets, un gribas mazliet apstāties un pabaudīt.”

Inese skaidro, ka pakalpojums nav no tiem lētākajiem, tāpēc atliek vien cerēt, ka viss tiks darīts no sirds un ne naudas dēļ: “Ir trīs dažādas cenas. Mēs pasūtījām, tā sakot, pa lēto – pie mums vecītis ieradīsies līdz plkst. 18. Ziemassvētku vakarā, un tas maksā 80 EUR. No 18. līdz 20. cena ir 160 EUR, un pēc 20. jau 200 EUR. Es apzinos, ka kādam tas ir peļņas avots un šīs summas nav no mazajām, un mums šī būs pirmā tāda veida pieredze, tāpēc ceru – nejutīsim to, ka tas tiek darīts naudas dēļ.”

 

Kad aizsegs krīt

Mūžīgi diemžēl šo Ziemassvētku vecīša tēlu vecākiem noturēt neizdodas. Agrāk vai vēlāk patiesība nāk gaismā. Bērnu reakcija ir dažāda. Džeina Bērziņa (30) atceras brīdi, kad situācija kļuvusi aizdomīga: “Pirmās aizdomas bija tad, kad mamma tētim skaidroja, ka jauno gultasveļu nopirkusi turpat, kur to ar zaķīšiem, kura man tobrīd stāvēja uz gultas. Problēma bija tajā, ka to gultasveļu man ceturtajā Adventē atnesa rūķis.

Mamma centās izlocīties, teikdama, ka rūķis ir pārāk mazs, lai varētu atnest tik lielas dāvanas, tāpēc viņa rūķim šajos gadījumos izlīdz. Es noticēju.

Vēlāk, pirmajā klasē, mana klasesbiedrene man asi paziņoja, ka tāda Ziemassvētku veča nemaz nav. Es strīdējos pretī, pavisam nopietni domāju, ka viņa ir sajukusi prātā. Turklāt viņai bija ļoti ticīga ģimene. Domāju – tādi ticīgie bērnam māca tādas muļķības? Mājās gāju raudādama un mammai teicu, ka tā meitene nav gudra. Arī toreiz, manuprāt, man neviens neatklāja patiesību. Kaut kad tas notika pats no sevis. Bet es īpaši nepārdzīvoju. Ziemassvētku garu un līksmību cenšos noturēt līdz pat šodienai, arī bez vecīša.”

Linda Rozenbaha stāsta, ka šogad jau visi trīs viņas bērni zina, ka Ziemassvētku vecīša nav, un vecākiem brīdī, kad bērns sāk situāciju apzināties, jāatrod labākais veids, kādā to pasniegt: “Pagājušogad vecīša lomā iejutās mūsu tētis. Meita, kurai tagad ir deviņi gadi, viņu atpazina, un man likās, ka viņai viss ir skaidrs. Bet nē, šogad viņa sāk pārdzīvot par to, ka vecīša tomēr nav. Viņai šķita, ka pagājušo reizi tētis iejutās vecīša lomā, jo īstais vecītis vienkārši nevarēja ierasties. Tad nu dabūju viņai stāstīt, kas un kā. Katrs bērns ir citāds, vecākiem būtu jājūt, kā pasniegt šo informāciju.”

Džeina, lai gan pati nepārdzīvoja, atceras, ka viņas māsīca, uzzinot jaunumus, esot stundām raudājusi: “Bērni ir tik dažādi, un kādam tā tiešām var būt liela trauma – vismaz uz to brīdi. Mana māsīca Annija, ar kuru esam vienā vecumā un svētkus reizēm svinējām kopā, astoņu gadu vecumā savu tēti pieķēra brīdī, kad viņš nesa ārā lielo dāvanu maisu, lai noliktu pie durvīm un vēlāk izliktos, ka to tur atstājis Ziemassvētku vecītis.

Viņš īsti nemācēja izlocīties, un Annija jau bija gana pieaugusi, iespējams, viņai jau iepriekš bija kādi jautājumi, un tajā vakarā viss tapa skaidrs. Lieki teikt, ka svētki ģimenei tajā gadā bija sabojāti. Ir bērniņi, kas to uztver īpaši saasināti. Nezinu gan, vai ilgtermiņā tas atstāj kādas nopietnas sekas.”

Ilzes bērnības atmiņas. Skaistais svētku laiks.
Foto no personīgā krājuma

Lai gan reizēm pārdzīvojums uzzinot, ka Ziemassvētku vecītis ir pasaka, bērniem ir lielas, geštaltterapeite Agnese Spuriņa stāsta, ka reizēm grūtāk atklāsmes brīdī esot pašiem vecākiem, jo tas nozīmē, ka viņu mazais bērniņš ir izaudzis un vairs netic tādiem brīnumiem. Agnese skaidro, ka lielākoties bērni šos jaunumus uzzina no skolasbiedriem, vecākajiem brāļiem vai māsām, citiem vienaudžiem, jo ir brīdis, kad viņu viedoklis un redzējums mazajam ķiparam kļūst svarīgāks. Un nereti šādos gadījumos bērni dodas pie vecākiem, tikai, lai saņemtu galīgo vārdu patiesības meklējumos.

Bērnu reakcija varot būt dažāda – sākot ar pateicību par vecāku atklātību un beidzot ar asarām un aizvainojumu par meliem: “Lai arī uzskata, ka patiesības uzzināšanai nevajadzētu būt traumatiskai, jebkurām bērna emocijām, arī dusmām vai aizvainojumam, ir jāļauj būt.

Ļoti svarīgi, ka vecāki to pieņem un ļauj bērnam emocijas izpaust.

Iespējams, tas, ka Ziemassvētku vecītis ir izdomājums, bērnam ir emocionāli ļoti sāpīgs zaudējuma pārdzīvojums un neatkarīgi no vecuma izraisa virkni emociju – no nolieguma un dusmām līdz skumjām, un nomierināšanās prasa zināmu laiku. Ieteicams pret to izturēties ar iejūtību un nopietnību. Uzmanīgi noskaidrot, tieši kāpēc bērns tā jūtas. Ja tās ir bažas par to, kā notiks nākamie Ziemassvētki, vecākiem jāuzklausa bērna vēlmes, lai mazinātu neziņu un trauksmi.

Tāpat var bērnam izstāstīt, kādēļ lēmāt par labu šiem baltajiem meliem, piemēram, atklājot savas bērnības siltās atmiņas par Ziemassvētku vecīti un ka ar šo pasaku esat gribējuši radīt prieku un laimes sajūtu arī saviem bērniem. Tas var atklāt, ka arī vecāki kādreiz nezina pareizo gājienu, paļaujas uz minējumu un var kļūdīties un atzīt savu kļūdu. Šī bērnam ir brīnišķīga iespēja redzēt, cik gan kļūdīties ir dabiski.”

Geštaltterapeite iedrošina vecākus burt šo pasaku, neraizējoties par to, kas būs, kad bērns uzzinās patiesību, – jo šādi Ziemassvētku pasākumi rosina gan ģimenes kopības sajūtu, bērna empātiju, iztēli, gan arī palīdz bērnam attīstīties citādos veidos: “Galvenais ieguvums kā bērniem, tā vecākiem ir kopā pavadītais laiks – gan kopīgi iztēlojoties un runājoties par to, kāds tad ir tas vecītis, ko viņš dara un kur dzīvo, gan izdzīvojot svētkus kopā.

Saistītie raksti
Katrai ģimenei ir savas tradīcijas, un tās rada vienotības un savstarpējā atbalsta sajūtu.

Tāpat bērnam palīdz vēstuļu rakstīšana, kas ļauj formulēt savas vēlmes un gaidas, un svarīgi, ja vecāki mudina rakstīt ne tikai par materiālajām vēlmēm. Tas viss attīsta fantāziju, domu lidojumu, veicina dāsnumu, radošumu, gatavojoties svētkiem, māca bērnam gaidīt, būt pacietīgam, saredzēt labo arī nākotnē, ne tikai bērnībā.” Un, lai arī cik skaista šī Ziemassvētku pasaka būtu, Agnese iesaka vecākiem pārāk ilgi nestāties pretī atklāsmes stundai, jo tas ir brīdis, kad bērns pieaug un veido savu ES: “Ja apkārtējā vide vienmēr pielāgojas bērna vajadzībām un tās apmierina, autonomija neattīstās. Pārmērīgi liela apmierinātība aptur attīstību. Zaudējot ilūzijas, mēs augam un iemantojam briedumu.”

LA.lv