Veselam
Psiholoģija

12 secinājumi, kurus es izdarīju 12 laulības gados 0

Foto: Pexels

Ģimenes dzīve ir katra cilvēka privāta lieta. Tomēr attiecībās pastāv vispārēji noteikumi, kas atvieglo dzīvi mums visiem. Tāda pieredze rodas tikai vienā pareizā veidā – mēģinājumu un kļūdu ceļā. Olga Cibakina sniedz padomus, kuri varētu noderēt daudziem:

Pārsteidzoši, bet aiz muguras jau 12 laulības gadi. Cik sevi atceros, man nekad nebija mērķa noteikti apprecēties, dzemdēt bērnus un dzīvot “tantes” dzīvi līdz mūža beigām. Gluži pretēji, dzīves mērķi bija grandiozi, iespējams, tāpat kā daudziem 15-17 gadus veciem, kuri domā, ka visa dzīve priekšā un “visu vēl paspēsi”.

Es ļoti gribēju sasniegt augstus rezultātus sportā, saņemt olimpisko zeltu un aizbraukt dzīvot uz citu valsti. Laulības ietilpa plānos kā nākamais nepieciešamais dzīves posms no kategorijas “dzimis-studējis-precējies”.

Es nekad nesapratu ažiotāžu ap “nocopēt vīrieti, obligāti bagātu”. Es nekad nesapratu ažiotāžu ap “Es gribu apprecēties.” Es nekad neesmu īpaši meklējusi vīrieti, darījusi visu iespējamo un neiespējamo, lai man pievērstu uzmanību. Bet, godīgi sakot, sporta sabiedrībā ar to problēmu nebija.

Maniem mērķiem nebija lemts īstenoties, kā parasti, dzīve veica savas korekcijas. Sporta traumas dēļ mana karjera beidzās bez olimpiskā zelta un sākās no sporta brīva dzīve. Bet tas nenoveda pie nakts uzdzīves vai kā tamlīdzīga. Sports bija pieradinājis pie mērenības visā, režīma, disciplīnas.

Vēl būdama studente, satiku savu nākamo vīru. Turklāt es nekad neaizdomājos par to, cik ilgi man lemts dzīvot laulībā. Es sapratu, ka dzīve var mainīties jebkurā brīdī. Tāpat kā sportā. Šodien esi slavens sportists, čempions un uzvarētājs, bet parīt iegūsti nopietnu traumu un čempions un uzvarētājs jau ir kāds cits.

Atceros, kā treneris vienmēr man teica: Lai uzvarētu, tev jābūt galvastiesu stiprākai par citiem. Nesanāk, nevaru – nav tādu vārdu. Celies un dari. Dari maksimāli to, ko šobrīd vari.

Acīmredzot ieradums domāt kā čempionam cieši iesakņojās manā pasaules uzskatā. To var salīdzināt ar iekšējo kritiķi. Ja iekšējais kritiķis ir kluss – tātad izdarīji maksimālo, ko varēji, ja liekas, ka “nohaltūrēji” – nepieciešams izdarīt līdz galam.

Tādā iekšējā kritiķa mūžīgā iejūtīgā vadībā arī norit mana ģimenes dzīve. Viss kā visiem: gan mīlestība un romantika, gan kaislība un ciešanas, ir bijuši pieslīpēšanās periodi, vienam otra iepazīšana ikdienā. Ir bijuši domstarpību, pārpratumu, aizvainojuma periodi. Tapetes līmējām un atpūtāmies vienmēr kopā. Ir gribējies gan šķirties, gan nogalināt vienam otru. Viss kā pie cilvēkiem.

Un tā es jau 12 gadus esmu precējusies un gatava padalīties ar 12 secinājumiem par šo procesu:

1. Mīlestība pāriet

Jā, jā – mīlestība pāriet. Tieši tā, kas sabiedrībā ir tik uzspiesta un kuras patiesais vārds ir – mīlestības atkarība. Ar trakām emocijām, ciešanām, asarām, ar dvēseles sāpēm un nespēju domāt par kādu citu, izņemot tādas “mīlestības” objektu.

Attiecībās ir jābūt LABI. Bez histērijas, smadzeņu skalošanas, emocionālām šūpolēm, adrenalīna pieplūdes pēc neatbildētas īsziņas, bez trauku plēšanas un iešanas “padzīvot pie mātes”, bez ciešanām un asarainām bezmiega naktīm pēc kārtējā skandāla.

Attiecībās ir jābūt STABILI. Tas nenozīmē, ka garlaicīgi. Tas nozīmē, ka vismaz par 80% esi pārliecināts, ka tavs laulātais (-ā) neizspēlēs kādu satriecošu triku tad, kad tu to vismazāk gaidi.

Attiecībās ir jābūt MIERĪGI. Kad tu dodies mājās un zini, ka tur viss ir labi, ka tevi nesagaidīs agresīvs piedzēries vīrs un piekaus.

Nav šaubu, ka “sprādzieniņi” var būt, bet ilgstošas laulības vispārējais fons ir mērens un mierīgs. Ja tas tā nav, tad vienam no laulātajiem ir emocionāla atkarība.

2. Laulības dzīve nav vieni vienīgi svētki

Nemēdz būt ilgi un laimīgi bez pārtraukuma. Gadās slimības, slikta pašsajūta, nogurums un aizkaitinājums, dusmas un aizvainojums. Ir kļūmes, lamāšanās, nepatikšanas un grūtības. Vienīgais jautājums ir par to, cik ilgi laulātie ir gatavi uzkavēties un iestrēgt šajās situācijās.

3. Laulātajiem patiešām jābūt vienādam sociālajam līmenim

Pelnrušķīte un princis ir tikai pasaka. Romantiski nieki, ar kuriem meitenēm galva tiek piebāzta no bērnības. Nevienlīdzīgas laulības bieži beidzas ar laulības šķiršanu. Mīlestības ķīmija var piesaistīt cilvēkus viens otram. Bet, kad iemīlēšanās pāriet, sāk izpausties visas atšķirības audzināšanā, mentalitātē, attieksmē pret dzīvi, naudu, darbu, bērniem un citiem dzīves aspektiem. Viss, kas tiek rādīts filmā, nav dzīvotspējīgs, un mēģinājumi to atdarināt beidzas ar grandiozu neveiksmi.

4. Laulātajiem vajadzētu attīstīties kopā

Nevar apstāties pie sasniegtā. Ne viens, ne otrs. Ja vīrs un sieva principā dzīvē neattīstās, iznākums ir skumjš. To, kurš traucē augt – pamet. Agrāk vai vēlāk. Sieva, kas iestrēgusi pannās un kastroļos, autiņbiksītēs, bērnos, tāpat arī vīrs, kura galvenās intereses ir alus un televīzija – balasts, no kura atbrīvosies. Bez variantiem.

Tādēļ secinājums – nedrīkst aizliegt laulātajam attīstīties. Nav svarīgi, kādā jomā. Dejošana, ģitāra, snovbords, šahs, 101 vistas pagatavošanas veids – jebkura nodarbošanās, kurā cilvēks vēlas sasniegt rezultātu. Optimāli – abiem būt ar kopīgām interesēm, labi – netraucēt.

5. Sievai nevajadzētu sevi visu veltīt tikai vīram un bērniem

Es vispirms veltu laiku sev, tad vīram un bērnam. Sieviete, kas vīrieša dēļ nodevusi savu ES, ātri apnīk un kļūst par apgrūtinājumu. Nevar pilnībā “izšķīst” ģimenē, nevar dzīvot tikai pēc vīra vēlmēm, nevar domāt tikai par pannām un bērniem. “Tante” nav interesanta nevienam. Interesanta personība blakus, kuru gribas iepazīt un parunāties, uzzināt viņas domas. “Tante” ir kas līdzīgs dīvānam, jo nevienam nenāk prātā interesēties, ko domā dīvāns.

6. Vienam otru ir jāpieņem

Dziļā līmenī. Daži ieradumi var kaitināt un satraukt, var nepiekrist dažām rakstura izpausmēm. Jums var būt atšķirīgi viedokļi par dažām problēmām, bērnu audzināšanu. Bet dziļā līmenī cilvēks ir jāpieņem. Ar visām “blusām”, ar “tarakāniem” un citiem radījumiem. Tas nozīmē, ka jāļauj cilvēkam būt tādām, kāds viņš ir. Var, protams, mēģināt viņu pārtaisīt, bet no pieņemšanas stāvokļa. Un lai “pārtaisīšana” būtu tikai papildu iespēja. Izdosies – labi, nesanāks – arī labi.

7. Vīram jābūt vajadzīgam un vienlaikus brīvam

Pēdējos gados es dzīvoju pēc šī principa. Es nebaidos, ka vīrs varētu aiziet, jo viņam, tāpat kā ikvienam, ir tiesības uz labāku dzīvi. Bez manis. Tas ir normāli. Tāpat kā man ir tiesības uz labāku dzīvi. Bez viņa. Jā, vecā dzīve būs salauzta, būs grūtības, taču katastrofa nenotiks. Nevar piespiedu kārtā turēt cilvēku pie tevis. Tāpēc laikā jānoņem rozā brilles, uz mūžu aizmirstot frāzi “mēs ilgi dzīvosim kopā un mirsim vienā dienā” un jābūt gataviem uz jebko. Tas nenozīmē, ka vienmēr jādzīvo tādā stāvoklī. Tas nozīmē zināt, ka jebkurā laikā cilvēks var aiziet un par to nepārdzīvot.

8. Katram var būt savas intereses un vēlmes

Katram ir jābūt tiesībām uz personisko telpu un personīgo laiku. Katram vajadzētu būt savām finansēm. Un tas ir normāli.

Tā ir attiecību aksioma. Tā jābūt un tas nav apspriežams. Nav jāvelk vīrs līdzi uz iepirkšanos, tāpat kā nav noteikti jāpiedalās zvejā. Ikvienam vajadzētu būt personīgam laikam, un histērija kā mēģinājums atņemt šo laiku ir iemesls nopietni aizdomāties par attiecībām.

Piemēram, man, tāds personīgais laiks ir treniņi, joga, skriešana. Es varu viena doties uz ezeru, lai sēdētu, skatītos ūdenī, domātu. Ir arī laiks lasīt grāmatas, nodarboties ar vēl ko savu. Vīrs iet uz pirti, satiekas ar draugiem, dodas zvejot uz pāris dienām. Neviens otru neizseko, histērijas nerīko. Visi ir laimīgi, viss ir labi.

Tāpat katram vajadzētu būt savām finansēm. Bez laulātā tiesībām pieprasīt pārskatu par to izmantošanu. Ir pazemojoši lūgt naudu ieliktnīšiem, tāpat kā cigaretēm.

Mums katru mēnesi ir vairāki obligāti izdevumi. Šīs izmaksas tiek starp mums sadalītas. Es precīzi zinu, kas man jāmaksā, un vīrs maksā “viņa” izdevumus. Viss, kas katram paliek, tiek iztērēts pēc saviem ieskatiem. Es neprasu, lai vīrs ziņo par izdevumiem, un pati neatskaitos.

9. Ilgstoši laulībā dzīvo cilvēki ar līdzīgu temperamentu

Ja kādam jūra līdz ceļiem, bet otrs labprātāk gulētu aizkrāsnē, tad šī laulība nevarētu būt ilgstoša. Var izlīdzināt dažas temperamenta atšķirības, var pielāgoties otra raksturam un dzīves apgriezieniem. Bet, ja šie ātrumi ir pretēji, tad jūsu dzīves Ferrari, visticamāk, ilgstoši nenoturēsies blakus lēnajam Smārtiņam.

10. Mājā jābūt dzīvniekam

Vēlams – silto asiņu. Kaķis, suns, kāmis, kāds, kuru var pamurcīt-samīļot. Pie mums dažādos laikos ir bijuši kaķi, suņi, dažkārt abi. Tagad dzīvo divi suņi un žurku sfinksa.

11. Sekss laulībā nav galvenais

Tāds pats neprātīgs sekss, kaislīgas naktis un romantika kā iepriekš pēc 12 gadiem laulībā nav iespējami, pat pēc trim gadiem viss norimst un pāriet uz mierīgāku līmeni. Lai uzturētu kaisli pret partneri pēc daudziem līdzās pavadītiem gadiem, nepieciešamas ļoti spēcīgas emocijas, kuru principā nevar būt. Tikai tad, ja viens no laulātajiem cieš no mīlestības atkarības. Tad viņš, jā, var vēlēties kaislību un uguni. Tādā gadījumā otrs laulātais dzīvo kopā ar viņu aiz aprēķina, aiz ieraduma un pierastām ērtībām, no nevēlēšanās kaut ko mainīt.

Bet parasti normālās, neproblemātiskās attiecībās sekss aizvirzās uz otro, ja ne desmito plānu un tiešām laulībā nav galvenais.

12. Lēmumi jāpieņem kopā, turklāt sievietei nav jāiejaucas tīri vīriešu lietās

Mazām ikdienas lietām nav nepieciešama saskaņošana. Bet lielāki pirkumi, liktenīgi lēmumi ir jāapspriež. Un lēmumus pieņem divi cilvēki. Nekādu “Es nolēmu, pateicu, tāpēc tas tā būs.”

Kā audzināt bērnu, kur doties atvaļinājumā, “pieņemsim suni”, kādu automašīnu pirksim – tas tiek apspriests. Bet, piemēram, jaukties vīra biznesā nav vēlams. Maksimums – izteikt savu viedokli, ja to vaicā.

Un vissvarīgākais ilgtermiņa laulībās – vēlme rast kompromisu, ieklausīties un sadzirdēt vienam otru, atstājot iespēju pabūt vienatnē, nesaplūst ar otru kā Siāmas dvīņiem, atstāt sev un otram manevrēšanas telpu.

Kopumā ģimenes dzīve ir mīlestības, uzticēšanās, savstarpējas palīdzības, tolerances un spēka kombinācija. Visa uzskaitītā kārtība mainās ik pēc pāris gadiem.

Turklāt mēs nekad ģimenes dzīvē:

1. Nedauzījām šķīvjus un nebojājām mēbeles

Maksimālais, ko var panākt ar tādu rīcību – liekas “galvassāpes”, neplānotus finanšu izdevumus un tāpēc kādas kārotas lietas neiegādāšanos vai atteikšanos no izklaidēm. Ja nevari tikt galā ar emocijām – “ej padauzi galvu pret sienu”, kā sacīja mana vecmāmiņa.

2. Neplēsām fotoattēlus, drēbes utt.

Tas pats, kas iepriekš minētajā punktā. Stulbums, lūk, kā tas saucas.

3. Negājām padzīvot pie mātes

Pie mammas padzīvot dodas meitenes un zēni, kuri nav pietiekami pieauguši, neatkarīgi no pases vecuma, un nespēj būt atbildīgi par savu rīcību un lēmumiem.

4. Necentāmies apzināti sāpināt otru

Strīdas ģimenes dzīvē visi. Abi nenolaižas līdz “tirgus sievu” līmenim, kura tā vien cenšas sāpīgāk iedzelt – tā ir labu attiecību zīme.

5. Nemanipulē ar bērniem

Nekad un nekādos apstākļos. Pieaugušo attiecībās bērni neiesaistās.

 

Avots: fit4brain.com

LA.lv