Veselam
Ārstēšana

30 gadus insulīna varā. Ilze Veilande ar zaudējumiem, ieguvumiem un misijas apziņu 0

Personiskā arhīva foto

Kad Ilzei Veilandei bija vien 16 gadi, viņai tika atklāja I tipa cukura diabētu. Un tā gandrīz 30 gadus Ilze regulāri ievada sev insulīnu, jo apzinās, cik viņas organismam tas svarīgs. Var teikt, ka tieši šīs savas slimības iespaidā Ilze izvēlējusies arī profesiju – viņa ir Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas diabēta aprūpes māsa. Ilze māca mazos pacientus un viņu vecākus pēc diagnozes uzstādīšanas, kas daudziem ir milzīgs šoks, pielāgoties jaunajiem dzīves apstākļiem. Ja citādi neizdodas pacientus pārliecināt, cik svarīgi ir ievadīt insulīnu un ka mūsdienās tas nav nekas īpašs, viņa izņem no sava darba galda atvilktnes un parāda stikla šļirces ar metāla adatām un sterilizatoru, ar kādām savulaik nācās sarast savos pirmajos slimības gados.

Slimības dēļ viņa gan piedzīvojusi smagu zaudējumu, gan ieguvusi misijas apziņu, palīdzot un izglītojot citus.

Viss sākās strauji

Ilze joprojām labi atceras to laiku, kad viņai tika uzstādīta I tipa cukura diabēta diagnoze. „Tas bija 1988. gadā, es biju tikko pārkāpusi pāri pusaudzes vecuma slieksnim,” savu stāstījumu sāk Ilze. „Par laimi, līdz diabēta komai nenonācu, vienkārši man ļoti strauji parādījās izteikti slimības simptomi – es jutu ārkārtīgi stipras slāpes, man bija pastiprināta urinēšana, uzkrītošs nogurums, paralēli sāku jūtami zaudēt svaru. Nodevu asins analīzes, lai noskaidrotu cukura līmeni un pēc atbildes saņemšanas mani nekavējoties ielika slimnīcā. Nonācu Stradiņu endokrinoloģijas nodaļā, jo Bērnu slimnīcā padomju laikos ārstējās pacienti tikai līdz 16 gadu vecumam.

Iznākot no slimnīcas, man bija iedots līdzi sterilizators ar pāris šļircēm un kādām 8-10 metāla adatām. No rīta, pirms iziešanas no mājām, man vajadzēja to visu sterilizēt. Pa dienu attiecīgi es ievadīju insulīnu – izņēmu no sterilizatora stikla šļirci, paņēmu metāla adatu, iedūru to pudelītē, ievilku insulīnu, ar spirtu notīrīju ādu un tad dūru. Tas viss bija daudz sāpīgāk, daudz sarežģītāk nekā mūsdienās. Principā tā nodzīvoju kādus četrus gadus.

Tajā laikā nekāda diabēta apmācība nenotika un diabētu ārstēja kā jebkuru akūtu slimību, nebija, kā teikt, partneru attiecību, kā tas ir jebkurai hroniskai saslimšanai. Ārsts aprēķināja insulīna devu, tu to špricēji, bet, kā to darīji un kur, un vai vispār izdzīvoji, – tā bija tava problēma. Vēl bija pietiekami ilgi jāgaida līdz tādai domāšanai, kad cilvēks ir jāiesaista slimības ikdienas kontrolē.

Daudzi diabēta pacienti insulīnu centās ievadīt sabiedriskās tualetes telpās. Bija dažādi gadījumi, kad no sabiedriskām tualetēm diabēta pacienti, it īpaši vīrieši, tika nogādāti milicijas iecirknī, jo kādam klātesošajam bija radušās aizdomas, ka tas ir narkomāns. Uz diabēta pacientiem tas atstāja emocionāli smagu iespaidu. Personīgi man, paldies Dievam, tāda situācija nav bijusi – es kaut kā vienmēr pamanījos insulīnu ievadīt kādā diskrētā vietā, kur neviens to neredz.”

Nolemj apgūt medicīnu

Jautāta, vai profesijas izvēle saistīta ar Ilzes diagnozi, viņa atbild: „Principā jā – ja nesaslimtu ar diabētu, pilnīgi iespējams, es būtu aizgājusi citur. Tā kā man bija tikko palikuši 16 gadi, es pēc 8. klases aizgāju mācīties uz Rīgas 2. medicīnas skolu Stradiņos. Vēlāk iestājos Latvijas Medicīnas akadēmijā – mēs bijām pirmais akadēmisko māsu izlaidums.

Tajā laikā man bija iespēja studentu apmaiņas programmā pabūt Anglijā, kur redzēju, kā notiek diabēta apmācība. Es atgriezos ar diabēta dienasgrāmatām, ar materiāliem. Toreiz tikko bija nodibinājusies Latvijas Diabēta asociācija, kur ar milzu interesi visus šos manus atvestos materiālus izskatīja un apbrīnoja. Man kā tādai zināmā mērā māsai entuziastei piedāvāja darbu tikko kā nodibinātajā diabēta apmācības centrā „Rīgas Jūrmala” Majoros – tas bija pirmais tāds Latvijā. Pēc tam es „aizrotēju” uz Stradiņiem, kur arī strādāju kā diabēta apmācības māsa. Bet tad pienāca brīdis, kad valsts finansējumu diabēta apmācībai pieaugušajiem noņēma. Un vienīgā vieta, kur tas saglabājās, ir Bērnu slimnīca, tāpēc es aizgāju uz turieni.”

Ne dienu bez insulīna

Ilze Veilande atzīst, ka I tipa cukura diabēta pacientiem regulāri jāseko savam cukura līmenim asinīs un jāievada insulīns. „Lai izmērītu cukura līmeni, es parasti sev pirkstā ieduru 6-8 reizes dienā, bet, plānojot grūtniecību vai bērniņa gaidīšanas laikā, tas var būt jādara pat 12 reizes,” Ilze turpina. „Es vienmēr pacientiem rādu savus pirkstus – tas ir labākais piemērs. Vienmēr mācu, ka pirkstos ir jādur pareizi. Tas nenotiek tā, kā to dara laboratorijā, kad iedur pirkstā un pēc tam vairākas stundas to jūti. Tas notiek ar speciālu adatiņu, ko sauc par lanceti un ko ieliek automātiskajā turētājā. Automātisko lanceti uzvelk, liek pie pirksta sānu daļas, kur atrodas asinsvadi. Tad ir vajadzīgs maigs šāviens pirksta sānā, lai tādā veidā izdabūtu mazu asins pilīti.

„Padomju gados insulīnu ievadīja trīs reizes dienā, bet tagad to dara atkarībā no nepieciešamības. Ir trīs galvenās ēdienreizes – brokastis, pusdienas, vakariņas, kas noteikti pieprasa ātras darbības insulīna ievadi. Ja cilvēkam vēl tīk otrās brokastis, launags, vēlās vakariņas, arī tad ir jāievada insulīns. Praktiski, ja cukura līmenis ir ļoti labs, kādu reizi var izlaist. Mēs, diabēta pacienti, ogļhidrātus rēķinām maizes vienībās, tad nu vienu maizes vienību šajās mazajās uzkodās var atļauties apēst arī bez insulīna. Bet, ja cukura līmenis ir mazliet augstāks un cilvēks nu nekādi nevar iztikt bez ogļhidrātiem, teiksim, maizes šķēles vai augļiem, ātras darbības insulīns noteikti ir jāievada.

Es tikko pieminēju ātras darbības insulīnu. Bet vēl mums ir jāievada pagarinātas darbības insulīns, kas papildus ir vēl 1-2 injekcijas. Tas nozīmē, ka I tipa cukura diabēta pacientam vismaz četras reizes dienā jāievada insulīns. Un vēl svarīga ir paškontrole. Kā to visu var izturēt? Tieši tāpēc ir ļoti svarīgas mācības.”

Galerijas nosaukums

Sevi neuzskata par balto zvirbuli

Neraugoties uz nopietno diagnozi, Ilze sevi neuztver par dzīves pabērnu. Tieši otrādi – viņa cenšas padarīt savu ikdienu pēc iespējas kvalitatīvāku, turklāt nevis gausties, bet priecāties par dzīvi.

Ilzei ir trīs bērni, viņa strādā, brauc ar mašīnu, dzied korī, dejo līnijdejas, viņai ir savi iemīļotie hobiji – rokdarbi. Kā Ilze pati saka, viņa vienkārši ļoti ļoti mīlot dzīvi, neskatoties uz to, ka viņai diabēts. Tajā pašā laikā Ilze atzīst, ka ir tāds pats I tipa cukura diabēta pacients kā jebkurš. „Ikdienā cenšos sekot līdzi savam veselības stāvoklim, iespējams, tāpēc man nav nekādu smagu un vēlīnu diabēta komplikāciju – ir tikai pavisam minimālas. Bet, kā apgalvo acu daktere un citi ārsti, pie kuriem es regulāri eju, izmaiņas ir manam vecumam atbilstošas. Ikviens mēs novecojam, un arī asinsvadi nav mūžīgi. Un kaut kādas minimālas izmaiņas katram sākas, it sevišķi ar tādu diabēta stāžu kā man.

Teiksim, man ir sākotnējas izmaiņas acs tīklenē. Ko daru, lai saglabātu redzi? Pirmais un galvenais ir paškontrole, respektīvi jāuztur laba diabēta kompensācija. Jāuzmana cukura līmenis un jācenšas, lai glikozētā hemoglobīna reference, ko nosaka reizi trijos četros mēnešos, būtu zem 7%. Jāizvairās no straujām cukura svārstībām, jo tās ir ļoti kaitīgas asinsvadiem (it sevišķi pacientiem ar lielu diabēta stāžu ir trauslāki asinsvadi un tiem ļoti nepatīk, ja cukurs ļoti strauji mainās).”

Ir arī sava sāpju lappuse

Daudzus noteikti izbrīnīs fakts, ka Ilzei ir trīs bērni, turklāt nevienam no viņiem, par laimi, nav cukura diabēta. Taču sākums bija traģisks…
„Jāteic, ka man ir arī negatīvā pieredze – es zinu, ko nozīmē laist pasaulē bērnu un viņu zaudēt tikai tāpēc, ka tev nav kompensēts cukura diabēts,” atzīst Ilze. „Tas bija 1990. gadā – toreiz man diabēta stāžs bija nepilni trīs gadi. Man iestājās grūtniecība, un ārsti neieteica taisīt abortu, jo man ir rēzus negatīva asinsgrupa. Bet es arī pati nevēlējos grūtniecību pārtraukt. Nekādas diabēta paškontroles toreiz vēl nebija. Bija PSRS ražotie cūku insulīni, kurus tad arī lietoja diabēta pacienti. Un veiksmīga grūtniecība bija laimes spēle.

Man bērniņš piedzima astotajā mēnesī un pēc pāris dienām diemžēl aizgāja. Un tas bija absolūti viennozīmīgi saistīts ar to, ka tajā laikā diabētu nebija iespējams kontrolēt. Es bija jauna, un toreiz mani dzīve sasita jau pašos pamatos, kam grūti bija tikt pāri. Bet es devos studēt – iestājos Latvijas Medicīnas akadēmijā. 1994. gadā, kad Latvijā jau bija parādījušies pirmie paškontroles līdzekļi, pirmie glikometri, man piedzima meita – viņai jau ir divdesmit trīs gadi. 1998. gadā nāca pasaulē dēls. Un man ir vēl viena meitiņa, kurai novembrī paliks astoņi. Tas viss ir pateicoties tam, ka tagad ir iespējams diabētu kontrolēt. Protams, tas nav viegli, kad grūtniecības laikā bieži jāmēra cukura līmenis, jāpielāgo insulīna devas. Jāsaka, ka visa veiksme ir zināšanās. Ja to visu saprot, kontrolē, pielāgo devas, tad nav pilnīgi nekādas problēmas iznēsāt un dzemdēt veselu bērnu.”

Dalās ar savu pieredzi

Lūgta pastāstīt arī par savu diabēta aprūpes māsas darbu, Ilze teic: „Es savu slimību uzskatu kā misiju. Pati esmu tieši tāds pats pacients kā ikviens, ar kuru es saskaros diendienā. Ja mēs gribam dzīvot pilnvērtīgi un neiegūt diabēta komplikācijas, mums insulīns ir jāievada vairākas reizes dienā un ir jāveic paškontrole. Un tas, protams, jādara pareizi.

Šļirces, ko esmu saglabājusi no padomju gadiem un kā relikviju turu savā darba galda atvilktnē, ne jau visiem rādu. Bet vienkārši pienāk brīži, kad tas jādara, jo, tās redzot, neviens tomēr nepaliek vienaldzīgs. Es vienmēr tādās reizēs uzsveru – varbūt jums, pacientiem, tas ir mazs mierinājums, un tomēr, ja mēs salīdzinām situāciju, kāda bija pirms 30 gadiem, ar to, kāda patlaban, tad es domāju, ka jūs insulīna ievadīšanu uztversiet pavisam citādi.

Es saprotu, ka vecākiem nav viegli, ja bērnam, turklāt maziņam, sākas I tipa cukura diabēts un ir jāievada insulīns. Jā, šobrīd adatiņas ir sīkas tā kā oda snuķītis, bet vienalga tā ir injekcija. Var teikt, ka diabēts paliek arvien jaunāks. Agrāk slimoja pārsvarā pusaudžu vecuma bērni, savukārt pēdējos gados mēs vērojam tendenci, ka pacientu vidū ir jau pirmsskolas vecuma bērni, reizumis pat deviņu mēnešu vecumā.
Un vecākiem ir grūti. Kaut kādā brīdī, ja ir ļoti smagi, es mēģinu, kā saka, darboties ar visiem iespējamiem ieročiem. Piemēram, izklāstu savu pieredzi. Un ir mammas, kas pat pārmetušas – kāpēc jūs man to neteicāt uzreiz pirmajā dienā, tas dotu man spēku!

Es ļoti novērtēju to, kas man ir. Es īstenībā esmu laimīga, ka man ir šis diabēts. Es caur to esmu atradusi savu vietu dzīvē, es varu cilvēkiem palīdzēt, es viņiem varu dot cerību.”

Ilze darbojas arī Latvijas Diabēta federācijā, vada Rīgas Diabēta biedrību. Viņa aicina ikvienu, kuram ir vēlme, iesaistīties, jo tā ir iespēja satikt citus, kuram ir tāda pati problēma. Tas sniedz pleca un atbalsta sajūtu, kā arī iespēju apmainīties ar pieredzi.

Palīdz ticība Dievam

Nobeigumā Ilze Veilande no savas puses sniedz stiprinājuma vārdus pārējiem, kuriem nācies saskarties ar kādu hronisku vai vienkārši smagu slimību. „Man ļoti arī palīdz ticība Dievam. Un Svētā Antona draudzes baznīcas koris, kurā es dziedu. Tāpat es dziedu arī Bērnu slimnīcas korī. Mani tas ļoti uztur, palīdz. Pie Dieva var smagos brīžos tverties. Mēs katru dienu Dievā augam. Man katra diena atšķiras. Pateicos Dievam, un tās atziņas ir tik fantastiskas. Galvenais ir ar Dieva atbalstu pieņemt sevi ar šo slimību. Man tā ir, bet es pieņemu sevi tādu, kāda esmu. Es esmu vērtīga, Dievs mani mīl.”

LA.lv