Veselam
Psiholoģija

Ar implantu – atkal dzirdēt labāk. Patrīcijas Jansones spēka stāsts 0

Personiskā arhīva foto

Patrīcijai Jansonei no mazotnes ir piektā dzirdes zuduma pakāpe. Laikam ritot, sieviete sāka apkārt notiekošo saklausīt aizvien sliktāk un pat iemācījās lasīt no lūpām – pati, neviens to nemācīja! Par laimi, pirms trim gadiem viņai kā pirmajai Latvijā pieaugušo grupā bija iespēja tikt pie valsts apmaksātā kohleārā dzirdes implanta. Kaut arī tagad Patrīcija dzird krietni labāk, tik un tā, lai varētu pēc iespējas pilnvērtīgāk iekļauties sabiedrībā, viņai jābūt pietiekami stiprai. Sieviete savas veselības likstas pieņēmusi kā neizbēgamu likteņa pavērsienu. Šobrīd viņa ir optimisma pilna un aicina ikvienu, kuram ir līdzīgas problēmas, nepadoties, bet uzturēties cilvēkos, jo mūsdienās būt vienpatim ir grūti.

Pieļauj, ka vainojamas antibiotikas

„To, vai jau piedzimu ar dzirdes traucējumiem, neviens īsti pateikt nevar,” savu stāstījumu sāk Patrīcija. „Ārsti pieļauj, ka vainojama varētu būt stafilokoka izraisīta infekcija, kuru pārslimoju, vēl būdama zīdainis. Lai to uzveiktu, man tika dotas diezgan stipras antibiotikas, kas septiņdesmitajos gados nebija diezko kvalitatīvas. Iespējams, tieši tās veicināja tik jūtamu dzirdes pavājināšanos. Domājams, ka tas notika pakāpeniski, jo, maza būdama, es vēl esot izrunājusi tādus vārdus kā “mamma” un “tētis”, kā arī dažādas vienkāršas frāzes. Ja es nebūtu neko dzirdējusi, tad jau nezinātu, kā tie izrunājami.

Mani vecāki joprojām uzskata, ka par to, ka man tā sanācis ar dzirdi, vaina jāuzņemas viņiem – ja es nebūtu saslimusi, tad, iespējams, nekādas dzirdes problēmas man nerastos. Es vecākus mierinu, ka tā ir nevis viņu vaina, bet vienkārša apstākļu sakritība.”
Dzirdes aparāts no Kanādas

Patrīcijas dzirdes kvalitāte ir tuva praktiskajam kurlumam, taču padomju gados viņai bija paveicies: tēva māsīca savulaik bija pārcēlusies uz dzīvi Kanādā un varēja meitenei sūtīt dzirdes aparātus. Tas bija iespējams, pateicoties Latvijā veiktai audiogrammai – grafiski attēlotai līknei, kurā tika atspoguļota klusākā skaņa, ko meitene spēja sadzirdēt attiecīgajā skaņu frekvencē. Šo audiogrammu nosūtīja uz Kanādu, kur izgatavoja konkrēti Patrīcijai pielāgotu dzirdes aparātu.

Paralēli Patrīcija apmeklēja logopēdu un audiologu kādreizējā Rīgas 5. bērnu poliklīnikā, kas atradās pie Strēlnieku laukuma. Šie speciālisti viņai mācīja runāt un lasīt. Meitenes vecākiem tobrīd nebija divu domu, ka viņi atvasīti sūtīs parastajā bērnudārzā un skolā. Patrīcijas vecāki ir ļoti pateicīgi dakterēm Orehovskai un Cinovskai par lielo ieguldīto darbu ar viņas meitu un citiem vājdzirdīgajiem bērniem.

„Kad man bija kādi pieci seši gadi, vienu dzirdes aparātiņu man nozaga,” atminas Patrīcija. „Ar tēti bijām atnākuši pie ārsta. Lai pieķemmētu matus, viņš izņēma man no auss aparātiņu un ielika kastītē. Kādam laikam bija licies, ka kastītē ir kas labs, un tai pieauga kājas. Nevienam jau šis aparātiņš nederēja, jo tas bija individuāli pielāgots tikai man. Par laimi, radinieki atsūtīja jaunu.

Man ir bijuši vairāki dzirdes aparāti, no kuriem vienu – firmas „Philips” ražoto – lietoju pat vairāk nekā desmit gadus. Iespējams, tas būtu derējis vēl ilgāk, jo tehniski bija ideālā kārtībā, taču tā plastmasas korpuss bija jau izļurkājies.”

Galerijas nosaukums


Parastajā bērnudārzā un skolā

Vispirms Patrīciju laida parastā bērnudārzā, jo par speciālo vecāki neko negribēja dzirdēt. Tad dakteri viņiem teikuši, lai pamēģinot bērnu laist arī parastajā skolā – varbūt kāds būs ar mieru ņemt. Vecāki tādu atrada – tā bija toreizējā Mārupes 1. vidusskola. Patrīciju tajā uzņēma, jo skolai bija jau pieredze ar vājdzirdīgajiem – klasi augstāk mācījās meitene, kurai arī bija dzirdes aparāts.

Skolā Patrīcija vienmēr sēdēja pirmajā solā, lai to, ko nevar sadzirdēt, varētu nolasīt no skolotāju lūpām. Uz jautājumu, kā nedzirdīgie to spēj, kā saprot, ko citi saka, Patrīcija atbild: „Man to daudzi ir prasījuši. Nezinu, kā lai to izskaidro, jo man tas šķiet pats par sevi saprotams. Neviens man nemācīja – lasīšanu no lūpām apguvu patstāvīgi.”

Mārupes 1. vidusskolā meitene nomācījās visus 12 gadus. „Pamatskolā es kārtoju visus eksāmenus, bet, 12. klasi beidzot, tiku atbrīvota no svešvalodu eksāmeniem. Es nezinu, kāpēc, jo vācu valoda man tīri labi padevās. Ar krievu valodu gan gāja kā pa celmiem, jo tajā ir specifiski šņāceņi un manas smadzenes tos nespēj atkodēt. Krievu valodā varu lasīt, arī saprotu, ko viss nozīmē, bet, ja man krieviski jārunā, tad ir, kā ir.”

Liels izpalīgs – implants

Līdz 2014. gadam Patrīcija izlīdzējās tikai ar dzirdes aparātu, bet tagad tāds viņai vairs nav vajadzīgs, jo viņai ievietots kohleārais implants, kuram ir gan ārējā, gan iekšējā daļa. Implants sastāv no apvalka, kurā ir elektroniskas daļas, no elektrodiem un uztvērējantenas, kā arī no diviem magnētiem: viens atrodas zem ādas, bet otrs attiecīgajā vietā aiz auss notur mikrofonu, skaņas procesoru un raidītājspoli. Implants palīdz apiet slimo dzirdes kanālu un tiešā ceļā raida signālu smadzenēm.

Strādā par auklīti

Pēc vidusskolas Patrīcija izmācījās par kosmetoloģi. Neilgu laiku viņai arī iznāca šajā profesijā pastrādāt, bet, kad mainījās noteikumi, kas paredzēja, ka par kosmētiķi drīkst būt tikai tie, kuriem ir medicīniskā izglītība, no šī darba viņa aizgāja. Vēlāk savu laiku aizvadīja pie datora kā datu ievadītāja, bet nu savu dzīvi saista ar auklītes pienākumiem.

Atbildot uz jautājumu, vai dzirdes problēmas netraucē viņai strādāt, Patrīcija atbild: „Cita varianta jau nav, jo kaut kā dzīvot taču vajag! Man ir trešā invaliditātes grupa, par kuru saņemu pensiju tikai nedaudz virs 100 eiro. No vienas puses, sūdzēties it kā nebūtu pamata, jo, piemēram, tiem, kas sazinās tikai zīmju valodā, tā ir vēl mazāka. Bet, no otras, – ar tādu pensiju, protams, izdzīvot nav iespējams.
Par laimi, bērnu es saprotu un sev uzticēto misiju varu izpildīt. Kopš man ir implants, vairs nav problēmu kontaktēties ar cilvēkiem. Agrāk, kad bija dzirdes aparātiņš, es, piemēram, nevarēju skatīties televizoru, jo nespēju uztvert, ko runā, – dzirdētais man vienkārši aizplūda. Tas ir līdzīgi kā tiem, kas spiesti valkāt brilles, – ja cilvēkam ir stipras brilles, viņš ar tām redz labi, bet, ja brilles noņem, acu priekšā ir migla. Līdz ar to televizoru skatījos tikai tad, ja bija subtitri vai arī prasīju kādam, par ko ir runa. Kopš man ir implants, dzirdu radio, televīzijas un apkārtējo cilvēku sacīto. Mēģinu arī atradināties no lasīšanas no lūpām, kaut gan to izdarīt nav viegli, jo esmu pie tā pārāk pieradusi.

Ar vājdzirdīgajiem un nedzirdīgajiem īpaši nekontaktējos – man ir tikai viena paziņa, kurai arī ir kohleārais implants. Lielākoties man apkārt visi ir dzirdīgi cilvēki.”

Patrīcijai ir meita, kura tikko pabeigusi 5. klasi. „Meita man ir kā ausis, jo ir bijuši gadījumi, kad viņa man ļoti palīdz,” atzīst Patrīcija. „Kad meita piedzima, viņai uzreiz pārbaudīja dzirdi, un ar to viņai viss kārtībā. Citādi jau nemaz nevarēja būt, jo dzirdes problēmas man nav iedzimtas – tādu nav ne maniem vecākiem, ne brālim un māsai.”


Hobiji – lasīšana un slēpošana

Patrīcijai ļoti patīk lasīt grāmatas. Arī ārsti viņai ieteikuši to darīt, jo tas palīdzot smadzenēm labāk darboties un noteikti bagātina valodu. Kā viņa pati atzīst, lasīšana esot viens no viņas mīļākajiem hobijiem – viņa esot īsts grāmatu tārps.

Otrs Patrīcijas mīļākais hobijs ir kalnu slēpošana. To viņa darot ļoti uzmanīgi, lai nekristu un netraumētu galvu. „Slēpoju kopš piecu gadu vecuma un vispār neatceros, ka būtu kritusi, kur nu vēl sasitusi galvu,” viņa stāsta. „Bet vispār es neesmu no pārgalvīgajiem slēpotājiem. Arī meita no trīs četru gadu vecuma ir uz slēpēm. Lielākoties laižamies no kalniem Latvijā, pārsvarā to darām Riekstukalnā vai Siguldā. Reizumis aizbraucam arī uz ārzemēm, teiksim, uz Itāliju.”

Ar veselības likstām sadzīvo

Ar saviem dzirdes traucējumiem Patrīcija ir iemācījusies sadzīvot. „To, ka man ir kādas problēmas, no malas, protams, var pamanīt,” viņa atzīmē. „Tas tālab, ka man ir savādāka – īpatnēja – izruna. Mēs, vājdzirdīgie, burtus izrunājam pilnīgi savādāk, jo pilnvērtīgi nedzirdam pareizās skaņas. Bet ne visi uzreiz piefiksē, ka vainojama mana dzirde. Ir bijis tā, ka veikalā kaut ko jautāju un ar mani sāk skaidroties angļu mēlē. Es bilstu: nē, tikai latviski.”

Tiem, kuriem arī ir kādas veselības problēmas, Patrīcija novēl būt stipriem: „Es lieliski saprotu tos cilvēkus, kuru bērni piedzimst vājdzirdīgi vai pilnīgi nedzirdīgi. Varu novēlēt viņiem nepadoties, jo tas prasa ļoti daudz gan no vecāku, gan no bērnu puses. Ja bērnam ir iespēja staigāt ar dzirdes aparātu, vēlāk – likt implantu, viņš ir jāiedvesmo, jo viņš tāpat būs ieguvējs. Vienkārši pavērsies vairāk iespēju. Nebūs laika depresijai vai grūtsirdībai, viņš nenoslēgsies sevī. Bet ja nav iespējas, paliek zīmju valoda.

Ikvienam ir jāiet cilvēkos, jo tādam, kas noslēdzas, ir diezgan grūti.”

LA.lv