Veselam
Dzīvesveids

Ar neatlaidību pretī zeltam. Paraolimpieša Edgara Berga spēka stāsts 0


Paraolimpietis Edgars Bergs: “Esmu laimīgs cilvēks ar visu savu nelaimi.”
Paraolimpietis Edgars Bergs: “Esmu laimīgs cilvēks ar visu savu nelaimi.”
Foto – Matīss Markovskis

Edgara Berga panākumi pērn viņu vēlreiz iecēla slavas saulītē – paraolimpisko spēļu medaļnieku filmēja televīzija, rādīja ziņās, par sasniegumiem rakstīja presē. Kopš tā laika sportists nav dusējis uz lauriem, bet gan ar sev raksturīgo neatlaidību turpinājis treniņus un gatavojas nākamajām nopietnajām sacensībām.

Edgars Bergs dzimis Saldū, ir šīs mazpilsētas patriots un Goda pilsonis, lai gan visa viņa ģimene dzīvo netālajā Zirņu pagastā. Puisim jau kopš mazotnes ir cerebrālā bērnu trieka, bet viņš ne tikai nepadodas, bet arī uzvar – paraolimpiskajās spēlēs Atēnās, Pekinā un Riodežaneiro izcīnījis godalgotas vietas diska mešanā un lodes grūšanā. Piedalījies arī čempionātos dažādās valstīs.

Es paraolimpieti satieku Jelgavā – laikā, kad viņš Zemgales Olimpiskajā centrā trenējas jūlijā Londonā paredzētajam pasaules čempionātam vieglatlētikā.

 

Galerijas nosaukums

 

Sporto par spīti slimībai

„Kopš dzimšanas esmu slims. No gūžām uz leju visas locītavas savilktas, saspringtas. Tas – no dzemdībām,” atklāti stāsta sportists. “Kad biju maziņš, veda mani pie visādiem ārstiem – kaut ko mēģināja staipīt, kustināt. Sāku staigāt uz pirkstgaliem. Un tad desmit gadu vecumā bija operācija, kurā man ķirurģiski pagarināja visas saites, lai staigātu normāli. Tas it kā izdevās, bet pārējās locītavās – gūžās un ceļos – saspringums joprojām ir visu laiku. Tagad varu staigāt un darīt daudz ko, tikai visu – ar zināmu ierobežojumu. Zāles nelietoju, bet visādus vitamīnus, ko sporta ārsti izraksta, gan. Piemēram, kalciju, magniju, cinku, proteīnus spēkam, atjaunināšanās līdzekļus.”

Edgars atklāj, ka nevar spert plašus soļus, veikt lēcienus vai ātri pietupties. Tomēr viņam jau skolā paticis nodarboties ar sportu, lai gan tas padevies daudz grūtāk nekā citiem. „Mans mīļākais sporta veids ir basketbols. Patīk gan skatīties, gan pašam spēlēt. Patlaban gan tikai vēroju no malas un sekoju līdzi. Iepriekš pats spēlēju – gan skolas laikā, gan arī vēlāk. Pat piedalījos Saldus novada amatieru čempionātā. Prieka pēc – patika, un darīju,” teic puisis.

Pamatskolu Edgars beidzis Saldus novada Zirņu pagastā, bet vidusskolu – Saldus profesionālo mācībiestādi – absolvējis kā datorsistēmu tehniķis. Tajā brīdī licies, ka sēdošs darbs būs vairāk piemērots. „Atnācu uz Jelgavas Lauksaimniecības universitāti, uz Informātikas fakultāti, sāku mācīties, domājot, ka šajā jomā izglītošanās ceļu arī turpināšu. Tad sapratu, ka tas tomēr īsti nav man – nesaista. Pēc pusgada pārgāju uz Ekonomikas fakultāti neklātienē,” klāsta vīrietis. “Domāju, ka augstākā izglītība ir vajadzīga, bet finansiālu apsvērumu dēļ nācās mācības pārtraukt. Tagad tās atliktas malā, bet nav domas atteikties pavisam – kaut kad turpināšu.” Vēl tikai jāizdomā, ko pamācīties. Varbūt jāuzlabo valodu zināšanas. Krievu valodā viņš saprot visu, bet runāt esot pagrūtāk. Taču, kad sanākot vairāk parunāt, tad arī aizejot. Angļu valodā saprotot sarunvalodu.

 

Paveras pasaule

Kā sākās sportošana, lielais sports? Saldū, kad gājis bērnudārzā, visi mazie gājuši uz sporta nodarbībām, bet pēc tam arī uz Jelgavu – trenēties jau nopietnāk. Jelgavas invalīdu biedrības Cerība priekšsēdētāja Ruta Kļaviņa sākusi aicināt Edgaru un vēl divus puišus uz sacensībām, un tā tas viss aizgājis – Edgars iemīlējis sportu. Tur saticis savu treneri Maiju Ukstiņu, kuras vadībā augstus sasniegumus guvis ne viens vien Latvijas atlēts. Pērn gan vieglatlētikas trenere aizgājusi pensijā, bet Edgaru un jelgavnieci Ingrīdu Priedi turpina trenēt. Edgars atzīst – tagad viss tiek atdots sportam, pašlaik galvenokārt jau tik tuvajam pasaules čempionātam Londonā. Protams, puisis seko līdzi arī visiem citiem sporta veidiem un sacensībām, kurās vien latvieši piedalās.

Edgars ir arī paraolimpisko spēļu medaļnieks. Pagājušajā gadā Riodežaneiro spēlēs lodes grūšanā iegūta bronzas medaļa. „Man šīs bija jau trešās paraolimpiskās spēles. Pirmajās piedalījos 2004. gadā Atēnās, toreiz gan grūdu lodi, gan metu disku. Trenējos kopš 2000. gada un tā nu 2004. gadā biju tik labā līmenī, ka varēju izpildīt normatīvus un tikt uz paraolimpiskajām spēlēm,” lepojas olimpietis. Iespaidi Atēnās bijuši neaprakstāmi – spēļu atklāšanas šovs tikpat krāšņs kā olimpiskajās spēlēs, salīdzina puisis. Grieķijā lodes grūšanā izcīnīta sudraba medaļa, bet diska mešanā – bronzas. Pēc četriem gadiem saldenieks piedalījies arī paraolimpiskajās spēlēs Pekinā. „Brīvā brīdī uzkāpām arī uz Ķīnas mūra. Milzīgi iespaidi – likās, ka elpu nevar ievilkt. Kultūra pavisam citāda nekā eiropiešiem,” atceras atlēts un prāto: “Ja es būtu piedzimis vesels, diezin vai tik tālu maz aizbrauktu. Kā sportistam man ir iespēja daudz ko darīt un pieredzēt.” Viņš sev nospraudis mērķi Londonā iegūt pirmo vietu un zelta medaļu.

Ar Saldu sirdī

Par savu mīļāko pilsētu Edgars sauc Saldu. „Maza, mierīga, klusa mazpilsēta.” Katru gadu Edgars Saldū tiek nominēts kā Gada sportists, bet 2008. gadā pēc Pekinas paraolimpiskajām spēlēm toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers puisim pasniedza piektās pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni. Pērn pēc Riodežaneiro medaļas izcīnīšanas Saldus viņu nominēja kā Goda pilsoni. „Pēc Triju Zvaigžņu ordeņa saņemšanas bija patīkami, ka valsts tik augstu novērtē, lai gan, kad gatavojos spēlēm, atbalsts ir minimāls. Kad kļuvu par Saldus Goda pilsoni, tas īstenībā bija vēl lielāks šoks un saviļņojums, jo pirms tam tikai seši cilvēki šādu godu bija izpelnījušies, turklāt par mūža ieguldījumu Saldus pilsētas izaugsmē. Un man pēkšņi dažos gados arī tāds gods! Saldū uz ielas mani sveicina, apsveic un novēl veiksmi. Ir patīkami, ka cilvēki pazīst.”

„Man ir divi brāļi – vecāks un jaunāks. Vecāko sauc Mareks, jaunāko – Zintis. Abi divi strādā Saldū un nav aizbraukuši uz ārzemēm laimi meklēt. Mēs esam Saldus patrioti. Abi brāļi ir precējušies, jaunākajam ir trīs atvases, bet vecākajam – viena. Es arī domāju par ģimeni un bērniem. Meitene man jau ir,” pasmaida Edgars.

Pa sporta līniju Edgars izbraukājis gandrīz visu Eiropu. “Es jau redzu tikai lidostu un stadionu, tomēr braucot var izjust, kādi tur cilvēki dzīvo, kā tur izskatās. Neesmu vēl bijis Spānijā, Portugālē, arī Ziemeļamerikā ne. Dienvidamerikā biju Riodežaneiro. Ķīnā ir būts, bet Jaunzēlandē 2011. gadā, kad bija pasaules čempionāts. Tas man bija visneveiksmīgākais gads: janvārī viņiem ir vasara, mums – ziema. Braucot prom, biju saaukstējies, aizbraucot laika apstākļu maiņas dēļ uzkāpa augsta temperatūra. Tikai pēdējā dienā nodzinu un aizgāju uz startu tāds – nekāds. Lodes grūšanā paliku piektais, diska mešanā – devītais. Tomēr pabiju Jaunzēlandē, un pieredzētais ir neaizmirstams,” atmiņās dalās sportists.

 

Kamēr vari, tikmēr dari!

Sešus gadus Edgaram ir autovadīšanas tiesības. Sākumā uz Jelgavu, uz nometnēm braucis ar autobusu, bet bijis grūti izstaigāt. Kur nu vēl smago somu nešana! „Vienmēr bija jārēķina, lai laikā varu paspēt. Tagad piebraucu, kur man vajag,” lepns ir puisis.

Ko Edgars dara brīvajā laikā? Patīkot ar draugiem aizbraukt pamakšķerēt. Tādu pa īstam lielu lomu neesot bijis, bet ļoti patīkot pats process. „Pat neko nevajag noķert, lai justos labi. Vienkārši jāizbauda tā sajūta. Pēc tam zivtiņas jāuzcep vai jāvāra zivju zupa.”

„Vēl man patīk mūzika – vairāk klausos hiphopu, tomēr arī visu latviešu mūziku, kura man tuva. Kad mācījos Saldus profesionālajā vidusskolā, vienu brīdi ar draugiem bijām nodibinājuši grupu un paši rakstījām dziesmas. Pats esmu dažas dziesmas uzrakstījis un sacerējis arī vārdus,” palielās Edgars, taču uzsver – galvenais viņa dzīvē ir sports. Kamēr varot konkurēt pasaulē, tikmēr to arī darīšot. „Ir taču dzīvē daudz smagāki gadījumi, kad cilvēks piedzimst ar bērnu cerebrālo trieku – nevar staigāt, sevi apkopt. Spēlēs es redzu, ka dzīvē mēdz būt visādi: kādam nav roku, bet viņš peld ātrāk par veselo. Lai gan ir lielas problēmas, vienalga, nepadodas, dara, un daudzi gūst panākumus.”

„2014. gadā man bija operācija diska trūcei. Slodzes lielas, sanāca muguru savainot. Gadu pēc operācijas aizbraucām uz Dohu Katarā, uz pasaules čempionātu vieglatlētikā. Tur izcīnīju sudraba medaļu, tikai par diviem centimetriem zaudējot zelta medaļniekam. Tāpēc vēl ir uz ko tiekties, un es esmu neatlaidīgs,” par sevi saka Edgars.

Viņš atminas arī, kā gatavojies 2013. gada pasaules čempionātam, kas notika Francijā, Lionā. „Biju ļoti labā fiziskā formā, bet vienā brīdī sāku just, ka mugura sāk sāpēt. Uz čempionātu neaizbraucu, pēc tam taisīja operāciju Paula Stradiņa slimnīcā pie slavenā daktera Aivara Olmaņa. Tad jau ar kruķiem staigāju, labo kāju vairs nevarēju pielikt pie zemes. Dakteris teica – neko es tev negarantēju, jo var būt labāk, bet var būt pat sliktāk, taču cerēsim uz to labāko. Izdarīja. Paldies viņam, viss kārtībā! Protams, visu laiku jūtu muguru, daudz jādomā par kustībām trenējoties. Tiek veikti visādi vingrinājumi, lai stiprinātu muguras muskuļus,” par savām likstām stāsta enerģiskais sportists un par spīti tām ar lepnumu saka: „Es esmu laimīgs cilvēks ar visu savu nelaimi.”

 

LA.lv
ML
Māra Lapsa
Veselam
Izvērsti: Uztura ieteikumi senioriem. No kuriem produktiem neatteikties
7 stundas
IO
Indra Ozoliņa
Veselam
Tamponu, paketi vai piltuvi? Laikus nenomainīts tampons var izraisīt toksisko šoku
7 stundas
DE
DELFI
Veselam
Veiksmīgai sarunai: Sešas frāzes, ar kurām labāk nesākt teikumu
1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LE
LETA
Latvijā
Bordāns runājis ar Vējoni: Manis iecerētā valdība vairs nav iespējama
1 stunda
LE
LETA
Ekonomika
Irina Maligina savas “Olainfarm” akcijas nodod Igaunijā jaundibinātam uzņēmumam
39 minūtes
ZD
Zigfrīds Dzedulis
Ekonomika
Latvija piedalīsies “Expo 2020” Dubaijā: cer veicināt eksportu uz Āzijas valstīm
4 stundas
LE
LETA
Dabā
Arī ceturtdien vietām gaidāmi saulaini mirkļi
3 stundas
LE
LETA
Latvijā
Atlaistā Jelgavas ziedu veikala pārdevēja no firmas vēlas piedzīt 5201 eiro
1 stunda