Veselam
Ārstēšana

Ārsti pasaules līmenī, organizēšana – atpaliek. Ķirurgs pēc stažēšanās ASV salīdzina ārstniecību 0

Personiskā arhīva foto

Nesen no stažēšanās Sietlas (ASV) Bērnu klīniskajā slimnīcā atgriezās mūsu Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ķirurgs Ģirts Aleksējevs. Tā kā dakteris guvis jaunu pieredzi, lūdzām, lai viņš salīdzina ārstu profesionalitāti un pārējās ar medicīnu saistītās lietas mūsu valstī un aiz okeāna.

Mūsējiem mazāka pieredze

„Stažējoties bērnu slimnīcā Amerikā, man bija iespēja gan apmeklēt operāciju zāles, gan piedalīties pacientu konsultācijās poliklīnikā, gan pavērot dažādās sanāksmes un konsilijus, kur tika diskutēts par konkrētu pacientu ārstēšanu, kā arī apspriesti saimnieciskie jautājumi,” savu stāstījumu sāk dakteris Ģirts Aleksējevs. „Ja salīdzina mūsu medicīniskās aprūpes sistēmu ar Amerikas, var teikt, ka lielākā atšķirība ir tikai tā, ka viņi ir labāk materiāli nodrošināti – gan ar personālu, gan finansēm, gan zinātnisko bāzi. Un, protams, viņiem ir lielāka pieredze. Bet tas, ko viņi var izdarīt, nav nekas kardināli atšķirīgs. Varbūt, izņemot tādus ļoti retus gadījumus, kādu mums praktiski nav. Piemēram, man bija iespēja redzēt Siāmas dvīņus, – Latvijā, cik es zinu, šādi gadījumi, par laimi, nav bijuši.

Protams, Amerikā ir biežāk sastopamas dažādas patoloģijas, kas turienes mediķiem ir rutīna, savukārt mūsējie ar tādām praktiski nesaskaras. Tomēr manā skatījumā nav nekā tāda, ko mūsu ārsti nevarētu izdarīt.

Salīdzinot domāju, ka medicīniskās sistēmas organizētības ziņā mēs no amerikāņiem atpaliekam par gadiem trīsdesmit. Teiksim, pie mums nav izkoptas tādas lietas kā personāla attieksme, savstarpējā komunikācija, plānošana, konfliktsituāciju risināšana, pacientu drošības sistēma. Tomēr, salīdzinot ar citām Latvijas slimnīcām, Bērnu slimnīca šajā ziņā, manuprāt, ir visprogresīvākā.”

Labas iespējas smelties zināšanas

Uz jautājumu, kas veicina to, ka mūsu ārstu zināšanas neatpaliek no pasaules līmeņa, dakteris Ģirts Aleksējevs atbild: „Vispirms, es domāju, ka, pateicoties internetam, – mūsdienās informācija ir ērti pieejama. Ārstiem ir iespēja lasīt

visjaunāko literatūru un izglītoties, kas būtībā neko nemaksā. Mūsu mediķiem ir pieeja tieši tai pašai informācijai kā ārzemju kolēģiem.

Vēl es esmu pārliecināts, ka mūsu ārsti strādā vairāk uz entuziasma un pārliecības pamata. Jo, teiksim, mūsu mediķu algas vispār nevar salīdzināt ar pasaules līmeņa atalgojumu.

Trešais, ko gribētu akcentēt, – medicīnas izglītības sistēma līdz šim ir bijusi samērā stingra. Vismaz tad, kad es mācījos. Tieši pret medicīnas studentiem, salīdzinot ar citiem, ir augstas prasības. To laikam zina visi, ka topošie mediķi, lai kļūtu par dakteriem, mācās ļoti, ļoti cītīgi.

Protams, mūsu medicīnai ir dažādas cita rakstura grūtības, bet kvalifikācijas ziņā, es domāju, ārsti Latvijā nodrošina augsta līmeņa medicīnu.

Gribu uzvērt, ka topošajiem mediķiem ir labi pasniedzēji un mācību personāls. Ja vien viņiem ir vēlēšanās ņemt no pasniedzēja, tad pasniedzējs spēj dot. Es zinu, ka mani kolēģi mācījušies vēl pie vecā rūdījuma mācībspēkiem. Bija disciplīna un, kārtojot eksāmenus un ieskaites, bija ļoti stingras prasības, kas vēl joprojām ir saglabājušās, turklāt daudzi no jaunajiem ārstiem mācījušies ārzemēs, iegūstot jaunu skatu uz daudzām lietām, plašāku redzesloku.”

Brauc prom… bet arī atgriežas

Jautāju dakterim Ģirtam Aleksējevam arī par mediķiem, kuri aizbraukuši strādāt uz ārzemēm, – kas viņiem liek turp doties?
„Es domāju, ka atalgojums, un tas nav nekāds noslēpums. Daudzi no maniem grupas biedriem, arī daudzi kolēģi, ir aizbraukuši strādāt uz ārzemēm, jo tur viņi var nodrošināt savu ģimeni. Un man liekas, ka 99 % gadījumu arī jaunie speciālisti aizbrauc tieši tāpēc.

Taču, par laimi, ir arī otra monētas puse. Šajās dienās man bija saruna ar studiju biedreni – dakteri, kura strādā Anglijā. Viņa teica, ka nopietni apsver iespēju atgriezties dzimtenē – viņai tagad ir gan zināšanas, gan pieredze, gan iekrāta nauda, kas ļaus viņai īstenot savu plānu.

Kas tomēr saista pie Latvijas? Atzīšos godīgi, kad es beidzu studijas un biju kļuvis par ārstu, arī es biju izvēles priekšā – braukt prom vai ne. Pirmkārt, mani šeit noturēja ģimene. Otrkārt, es, strādājot vairākās darbavietās, tomēr varēju sevi un savu ģimeni nodrošināt. Un tagad man jāsaka, ka mani šeit tur jūtas pret zemi, kur esmu uzaudzis, kur dzīvoju. Un es laikam neesamu gatavs to pamest. Un nākotnē man droši vien vēl mazāk gribēsies aizbraukt no šīs vietas, jo man liekas, ka sakārtot vidi savā dzimtenē ir vieglāk nekā iejusties svešā – tas droši vien ir garāks ceļš, bet auglīgāks.

Izmantojot šo iespēju, es gribētu pateikt dažas lietas. Mani aizbraukušie kolēģi saka, ka nevienam arī ārzemēs nav pārāk salda dzīve, jo tur nevienu īpaši negaida. Arī ārzemēs, protams, var iekārtoties, bet agri vai vēlu saknes sauc atpakaļ. Un varbūt tieši šodienas studenti veidos nākotni šeit, spēs panākt aizvien lielākas pārmaiņas. Jaunā paaudze vairs nav tik kautrīga, zina, ko grib, spēj pastāvēt par savām tiesībām. Viņu spēkos būs sakārtot vidi Latvijā, lai mums visiem būtu prieks te dzīvot.”

LA.lv