Veselam
Dzīvesveids

Konditors Jānis Kairis un viņa desmit spēka avoti. Arī ritenis un kalni 0


Kafejnīcas “Kairi cafe” saimnieki un konditori Maija un Jānis Kairi
Kafejnīcas “Kairi cafe” saimnieki un konditori Maija un Jānis Kairi
Foto – Anda Krauze

Konditors Jānis Kairis kopā ar dzīvesbiedri Maiju pirms gada atvēra savu kafejnīcu “Kairi cafe”. Ir pieaugusi atbildība, taču vienlaikus vairojies prieks, ka vari būt pats sev saimnieks un kalps. Lai varētu izturēt lielo darba slodzi, ik pa laikam jāuzlādē baterijas.

 

Izbrīvē mirkli atelpai. Atkarībā no pasūtījumu daudzuma pie plīts sanāk stāvēt piecas, desmit, bet dažkārt, kad tuvojas svētki vai nedēļas nogale, pat 16 stundu dienā. Darbadiena man paiet uz kājām, turklāt diezgan lielā karstumā. Šis salikums veselībai nav tas labvēlīgākais, man jau ir bijusi varikozo vēnu operācija. Tā ir izplatīta konditoru un pavāru kaite, arī mana mamma, kura strādāja par konditori, no tās ir cietusi. Lai saudzētu kājas, cenšos darbadienas gaitā kaut uz mirkli apsēsties un atpūsties, bet ne vienmēr tas sanāk.

 

Pārvietojas ar divriteni. Uz darbu un no tā minos ar divriteni. Pārvietojoties ar to, var lieliski izvēdināt galvu, atbrīvoties no uzkrātā stresa, ieelpot svaigu gaisu, jo dienu pavadu telpās. Un tad gribas arī kārtīgi mīt pedāļus, lai izjustu ātrumu. Tas ir lielisks restarts.

Nedēļas nogalē kopā ar ģimeni – sievu, dēlu un meitu – bieži ar divriteņiem dodamies izbraukumā ārpus pilsētas. Dzīvojam Pārdaugavā, tāpēc riteņošanas galamērķis pārsvarā ir Jūrmala, citkārt – Babīte vai Tīraine. Esam pabijuši daudzos tāspuses mežos un pļaviņās. Atrodam kādu jauku vietiņu, kur apstāties, un sarīkojam pikniku. Lai arī esmu diezgan lielā miega badā, vienīgo brīvdienu – svētdienu – negribas nogulēt.

 

Dodas dabā. Garākus ceļa gabalus mērojam ar automašīnu, Latviju esam izbraukājuši krustu šķērsu. Ja ir vairāk laika, nakšņojam viesu namos vai teltīs, bet parasti tas ir vienas dienas ceļojums. Tā ir iespēja ne vien apskatīt skaistas vietas, bet arī pabūt kopā ar ģimeni, mierīgi aprunāties, kam ikdienā ne vienmēr atliek laika.

 

Galerijas nosaukums


Aizraujas ar kalnu slēpošanu. Ar šo sporta un atpūtas veidu aizrāvos sievas iespaidā. Viņas tēvs dzīvo Siguldā, ir azartisks slēpotājs, tāpēc Maija slēpo jau kopš bērnības.

Manuprāt, visideālākie laika apstākļi, lai laistos lejup no kalna, ir saulaina, sniegota diena, kad turas -10 ºC sals. Tad kārtīgi dabū izvēdināt plaušas un vaigi sārtojas.

Sākumā šķita, ka kalnu slēpošana nav domāta man, taču tagad esmu pretējās domās. Esmu noķēris to īsto sajūtu.

 

Makšķerē, bet reti. Dažkārt draugi mani parauj līdzi makšķerēt. Ieliek makšķeri rokās un saka – priecājies! Kādu brīdi priecājos ar’, bet drīz vien vienmuļā sēdēšana apnīk. Man tomēr tuvākas ir dinamiskas nodarbes, kur aktīvi jākustas un jādarbojas.

 

Saista skandināvu literatūra. Šobrīd esmu uzsēdies zviedriem. Ļoti saistoša šķita Jūnasa Juhansona sarakstītā grāmata “Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda” un arī citas viņa sarakstītās grāmatas: “Analfabēts, kas prata rēķināt” un “Slepkavnieks Anderss un viņa draugi”. Tās visas ir tādā kā Šveika stilā, var pasmieties. Esmu secinājis – ja grāmatas nosaukums ir interesants, tās saturs parasti ir tāds pats.

 

Intriģē kino uzburtā pasaule. Kinoteātri apmeklēju diezgan bieži. Līdz ar pirmajiem filmas mirkļiem nonāc citā realitātē, gūsti arī kaut kādas mācības. Man tuvāks ir Eiropas kino, taču paskatos arī Holivudas ražojumus. Nesen ar ģimeni biju uz “Oskara” balvai nominēto filmu “Lauva”. Kinoteātra zālē bez mums bija vēl kādi trīs četri skatītāji, tāpēc šo brīdi iemūžinājām – uzkāpām uz skatuves ar muguru pret tukšajām skatītāju rindām un nofotografējāmies.

 

Teātrī tver dzīvās emocijas. Man ļoti patīk Jaunais Rīgas teātris, taču ir viens bet, kas dažkārt attur no tur iestudēto izrāžu apmeklējuma. Esmu 1,92 metrus garš, tāpēc ir grūti nosēdēt, jo kājas atduras pret priekšējās rindas krēsliem. Šādas problēmas man nav Dailes teātrī, tāpēc biežāk eju uz to, kaut gan prāts vairāk velk uz Jauno Rīgas teātri. Izrādes skatīties braucu arī uz Jelgavu, jo draugs spēlē Jelgavas Tautas teātrī.

Parasti doma aiziet uz kādu izrādi ienāk prātā impulsīvi. Un pārsteidzoši tas, ka mums ir izdevies svētdienas rītā nopirkt biļetes uz izrādi, kas Dailē, Nacionālajā, Krievu vai Jaunajā Rīgas teātrī tiek izrādīta tās pašas dienas vakarā.

Krāj ceļojumu iespaidus. Vismaz pāris reižu gadā ar sievu (ar ģimeni – retāk) mēģinu izrauties ārpus Latvijas. Nesen pabijām pie radiem Amerikā, tagad pošos uz pasaules čempionātu hokejā Ķelnē (paskatīšos, kā mūsējie spēlē), bet nesen kopā ar savas kafejnīcas darbiniekiem ceļojām uz Stokholmu, tā atzīmējot “Kairi cafe” gada jubileju.

Uzturoties ārvalstīs, spēju izkļūt no skrējiena vāveres ritenī, kad darbs dzen darbu un pienākums pienākumu. Iepriekš papētām, ko būtu vērts apskatīt, sarunājam naktsmājas un braucam. Mums patīk būt noteicējiem pār savu laiku. Ceļojot kopā ar tūristu grupu, esi pakļauts noteiktam pārvietošanās grafikam un apskates objektu skaitam.

 

Uzlādē komunikācija ar cilvēkiem. Iepriekšējās darbavietās diena pagāja ļoti šaurā cilvēku lokā, cik nu vienā telpā strādājām. Tagad varu izbaudīt pretējo, jo mūsu kafejnīcas apmeklētājiem ir redzama arī daļa virtuves, bet man – zāle. Nāk daudz pastāvīgo klientu, ar kuriem parasti pārmiju kādu vārdu, bet, satiekoties uz ielas, sveicināmies. Esam ieguvuši arī jaunus draugus.

Tas, ka cilvēkiem patīk pie mums, garšo mūsu gatavotais ēdiens un konditorejas izstrādājumi, ir dzinējspēks, kas mūs velk uz priekšu. P

LA.lv