Veselam
Dzīvesveids

Izmēģinām! Ātrums un adrenalīns kartinga trasē 0

Foto – Matīss Markovskis

Ātrums, spriedze, risks, sacensības garša – šāda spēcīgu izjūtu gamma garantēta jau pirmajā treniņā. Turpinām rakstīt par mazāk zināmiem sporta veidiem, tos izmēģinot, iepazīstot un daloties iespaidos ar tevi, lasītāj! Šoreiz kārta kādam tehniskam sporta veidam – kartingam. 
Tas izrādās ātras iedarbības līdzeklis, lai liktu asinīm riņķot straujāk un acīm mirdzēt.

Autovadītāja tiesības ieguvu tikai pagājušajā gadā – 2016. gada 17. februārī plkst. 11.00, ja vēlamies būt precīzi, bet kurš tad skaita un atceras tādus sīkumus! Braukšanas eksāmenu nokārtoju tikai otrajā reizē – pirmajā reizē viss noritēja vairāk vai mazāk pēc plāna, kamēr pašās eksāmena beigās (jā, tieši pēdējās pāris minūtēs!) instruktors man lika apgriezties braukšanai pretējā virzienā uz ceļa ar sadalošo joslu. Panikā griezu auto iekšā pirmajā joslas sadalījumā, kurš kreisajā joslā iegadījās, nesagaidot, kad ieraudzīšu ieliekto bultu – zīmi, kas liecina, ka var apgriezties, neizkrītot braukšanas eksāmenā.

Tā šķita patiesa traģēdija. Oficiāli pieteikties uz atkārtotu eksāmena kārtošanu varēja tikai pēc divām nedēļām, bet man ieteica zvanīt agrāk un pārbaudīt, vai nav atteikto eksāmenu – tādā gadījumā es savējo varētu nokārtot agrāk. Pāris dienu pavadīju pie telefona un trešajā jau devos uz atkārtoto eksāmenu. Šoreiz viss noritēja bez aizķeršanās, un eksāmena beigās jau zināju, ka šī diena ir viena no laimīgākajām manā mūžā.

 

Vēlu, bet efektīgi!

Pat nevaru izskaidrot, kāpēc tiesības ieguvu tik vēlu. Spriežot pēc tā, cik neprātīgi man patīk braukt ar auto – turklāt es vienmēr zināju, jutu, ka man neprātīgi patiks braukt ar auto! –, man būtu vajadzējis ar tiesībām kabatā staigāt jau no 18 gadu vecuma, bet nekā. Pēc vidusskolas aizbraucu studēt uz ārzemēm, kur tolaik man braukšana nebija tik aktuāla, bet pēc studijām pārvācos uz dzīvi Londonā, kur ar auto pa pilsētu pārvietojas tikai trakie, kuriem patīk pusi dienas pavadīt sastrēgumos, bet otru pusi – strādājot, lai spētu apmaksāt pilsētas autostāvvietas milzīgās summas.

Bet, kad atgriezos Latvijā, tiesību iegūšana pēkšņi kļuva aktuāla. Pieteicos autoskolā, uzsāku teorijas un braukšanas apmācības un… sapratu, ka pirmo reizi dzīvē mācībās man neiet kā pa sviestu. Pat teorijā! Biju šokā un neizpratnē un sapratu, ka ar ierasto teksta pārlasīšanu un saprašanu vien nepietiks. Rezultātā tiesību iegūšana aizkavējās par vēl diviem gadiem. Mēģinot otrreiz, zināju, ka nepadošos, un biju gatava tam, ka acumirklī nekļūšu par teicamnieci. Ar milzīgu darbu izdevās mācības pieveikt trīs mēnešu laikā, un, kā angliski saka, the rest is history – pārējais nu jau ir vēsture.

 

Galerijas nosaukums

Ātruma velniņš

Sekoja labākais gads manā mūžā. Varbūt nedaudz pārspīlēju, bet katrā ziņā jau kopš pirmās dienas, kad varēju oficiāli sēsties pie auto stūres, nav bijis brīža, kad braukšana manī neizraisītu milzīgu sajūsmu un laimes izjūtu. Pat ja tikai ātri kaut kur jāaizbrauc uz īsu brīdi, iesēžoties mašīnā, mani katrreiz pārņem milzīgs prieks. Kur nu vēl tad, ja jābrauc kāds tālāks strēķis – piemēram, no Rīgas uz Liepāju. Pirms tam jau iztēlojos (vietām) gludo šoseju, ātrumu, apdzīšanu, vēju matos (vasarā), skaļo mūziku (kā braucējai mana muzikālā gaume ir kļuvusi visai briesmīga, varu tikai cerēt, ka vismaz ziemā, kad auto logi ir aizvērti, to nedzird visi apkārtējie).

Protams, ir arī bet. Līdzko pāris mēnešus pēc tiesību iegūšanas pie stūres sajutos drošāka un par sevi pārliecinātāka, acumirklī kļuvu pārgalvīga. Ne jau tā, ka es būtu visbriesmīgākā braucēja, ko sastapsi savā ceļā, bet pati sajutu, ka velniņš iekšā sēž pavisam noteikti un vienmēr gaida izdevību pagonkot. Sapratu, cik ļoti man patīk ātrums un asas izjūtas un cik grūti reizēm noturēties kaut kādos ātruma rāmjos, kas, protams, ir ne vien bīstami, bet var būt arī finansiāli ļoti neizdevīgi. Kādu dienu (atklātības labad jāsaka – kādu sestdienas rītu, kad lielā ātrumā pārbraucu pāri VEF tilta tramvaja sliežu sadaļai, lai gan satiksme bija pavisam neliela) sapratu, ka, atkal jau angliski izsakoties, I’ve got to take this party elsewhere – ka adrenalīnu man vajadzētu noķert kur citur, nevis uz koplietošanas ceļiem, kur mums visiem tomēr vajadzētu spēt paļauties uz savu un citu veselo saprātu un, cik iespējams, samazināt riskus.

 

Dragreiss? Nē, kartings!

Tā arī nonācu līdz idejai par kartingu. Sākumā šķita, ka jāmeklē kādas neoficiālas gonkotāju organizācijas, kuru dalībnieki skrienas ar savām personīgajām (droši vien pēc iespējas vecākām) automašīnām kādos nomaļos nostūros. Kāds zinātājs man izskaidroja, ka tas, ar ko manā situācijā vajadzētu sākt, ir tieši karti. Pirmajā mirklī mazās mašīnītes man lika atcerēties bērnību un Liepājas atrakciju parku, kur nelielā nojumītē ar gumijas grīdu bija iespējams pabraukāt ar maziem auto, kuri ar tādu kā elektrības stieni bija piesieti griestiem. Izrādījās, ka karti tik tiešām spēj nodrošināt elpu aizraujošu un visai izaicinošu piedzīvojumu, kuru iesaku izmēģināt ikvienam, kam autobraukšana vai jebkāda veida ātra pārvietošanās šķietami bez lietderīga mērķa liek sirdij pukstēt straujāk.

Kas tad īsti ir kartings, un kā sākt ar to nodarboties? Devos uz kartinga trasi sporta kompleksā 333, kas atrodas Sila priedēs Ropažu novadā, 20 minūšu brauciena attālumā no Rīgas.

“Kartings ir autosporta sākums un pamats,” stāsta Haralds Šlēgelmilhs, autosportists un sporta kompleksa 333 vadītājs. Kartingu var iedalīt divos veidos – profesionālais un amatieru. Tie, kuri vēlas autosportam pievērsties profesionāli, ar kartingu sāk nodarboties jau bērnībā – sešu vai septiņu gadu vecumā – un tā turpina līdz aptuveni 17 gadiem. Tad kartingu parasti nomaina pret sporta mašīnu vai formulu, tomēr ir arī braucēji, kuri visu savu sportista karjeru pavada, braucot tikai ar kartiem.

Ar amatieru kartingu var sākt nodarboties jebkurš un jebkurā dzīves posmā. Sporta kompleksā 333 pieejami trīs līmeņu īres karti – bērnu karts, ar kuru mazākie autosporta mīļotāji var sākt braukt no 7–8 gadu vecuma (333 rīko arī bērnu kartinga skolas apmācības), vidējas jaudas karti iesācējiem uz mazās trases un lielākas jaudas karti tiem, kas jau iebraukušies un vēlas izbaudīt vēl asākas izjūtas uz lielās trases.

Īres karta maksimālais ātrums – 80 km/h. Tas ir mazāks par to, kas sasniedzams ar sporta kartu, un ir ļoti drošs. Kartam ir drošības bamperi, kas amortizē triecienus, lielāks un smagāks dzinējs nekā sporta braucamajiem un lielāks kopējais svars visu drošības konstrukciju un izturīgā rāmja dēļ. Sporta karts turpretī ir īpaši viegls – ar vieglāku un jaudīgāku dzinēju, taču tā resurss ir daudz īsāks. Īres karts ir daudz izturīgāks un ar daudz lielāku dzīves ilgumu.

333 organizē arī īres kartu sacensības Sodi World Series, tādējādi dodot iespēju Latvijas kartinga entuziastiem piedalīties pasaulē lielākajās starptautiskajās īres kartu sacensības. Tas ir čempionāts hobija braucējiem, kurā visā pasaulē piedalās aptuveni 40 000 dalībnieku. Īres karts un dalība sacensībās izmaksu ziņā ir daudz demokrātiskāks sporta veids par profesionālo autosportu un dod lielisku iespēju sevi pierādīt daudz lielākam amatieru entuziastu skaitam.

 

Īss ievads – un aiziet!

Kartings ir veids, kā saņemt kāroto adrenalīna devu un izlādēt ķermenī uzkrājušos agresiju – braucot ar kartu, ļauts arī pabakstīt un nokantēt citus braucamos, ko, protams, nedrīkstam darīt uz parasta ceļa. Arī kartingā, bez šaubām, jāievēro noteikumi un jāseko instruktora norādēm, bet pārējais ir paša ziņā.

Apgūt pašus pamatus ir ārkārtīgi vienkārši – pirmoreiz ierodoties, saņemsi piecu minūšu drošības instrukciju, norādes (“Tur gāze!”, “Te bremzes!”) un varēsi sākt.

Desmit minūšu brauciens ar kartu izmaksās 12 eiro, bet, manuprāt, ar 10 minūtēm sākumā pilnīgi pietiek. Braucienu kartā izbaudīt netraucē arī Latvijas neparedzamie laikapstākļi – ar kartu var braukt arī lietainā laikā, jo riteņu saķere ar ceļu ir pietiekami laba. Tāpat entuziastiem ir iespēja izbraukāties arī ziemā, kad uz ledus izveidota speciāla ziemas trase.

Pirmo reizi kartu izmēģināju sestdienā, kad uz lielās trases norisinājās sieviešu sacensības Ātruma karaliene. Par tādu es visdrīzāk vēl nevarētu kļūt, tāpēc sekoju instruktoram uz mazo trasi, lai pirmoreiz sēstos vidējās jaudas kartā. Pēc ietērpšanās lietainam laikam piemērotās mežcirtēju biksēs un vieglā virsjakā, ko papildināja arī elements ar visprofesionālāko paskatu – ķivere, instruktors sniedza pāris vienkāršus norādījumus un padomus: gāze pa labi, bremze pa kreisi, nespied abus pedāļus vienlaikus, ja karts sagriežas uz riņķi, nekāp ārā, bet pacel roku.

 

Ātrums aizrauj

Un es esmu gatava sākt. Sajūta ir fantastiska jau no pirmā mirkļa – tas, ka atrodies tik ļoti zemu, tik tuvu zemei, maksimālos 80 kilometrus stundā padara daudzkārt ātrākus par parastajiem 80 kilometriem stundā, braucot vieglajā automašīnā, un ļauj justies kaut kā… vairāk dzīvam, piesaistītam apkārtējai videi, nedaudz tā, it kā planētu gaisā un nekas neturētu. Šajā trasē nav daudz garu, taisnu posmu, kur varētu braukt ar maksimālo ātrumu, bet viens gan ir – un tas kļūst par katra apļa saldo ēdienu un mirkli, pēc kura tiekties. Pārējie posmi labi noder, lai attīstītu un uzlabotu bremzēšanas un līkumu izbraukšanas tehniku (sākumā nācās pamatīgi samazināt ātrumu, lai pievarētu līkumu, bet ar katru nākamo apli jau centos eksperimentēt ar bremzēšanas ceļa garuma saīsināšanu).

Kad nobremzēju pārāk strauji, cerot, ka tik un tā izdosies bez ilgstošas lēnbraukšanas pieveikt līkumu, karts sagriezās riņķī, un, tā kā tam nav atpakaļgaitas funkcijas, nācās vien pacelt roku, lai lūgtu instruktoru mani izstumt no neveiklās situācijas. Sagriezos vēl pāris reižu, bet izdevās novaldīt stūri tā, lai tālāk tomēr spētu izbraukt pati saviem spēkiem.

Kad kādā brīdī trasē parādījās vēl pāris braucēju, jutu, ka iedegas tik ļoti pazīstamais sacensības gars – varēju izbaudīt cita braucēja noķeršanu un apdzīšanu, braucot ļoti tuvu otram kartam pa šauro un līkumoto ceļu. Sapratu, ka līkumu ņemšana nav joka lieta un tik ātri to apgūt pietiekami labā līmenī gan neizdosies, taču nelielus uzlabojumus varēju sajust jau viena izbrauciena laikā. Uz to norādīja arī instruktors, kurš pēc brauciena man pasniedza papīra lapu, uz kuras bija nodrukāti manis nobraukto apļu laiki. Viens aplis bija nobraukts ātrāk nekā vienas minūtes laikā, par ko instruktors man arī uzsita pa plecu, teikdams – nav slikti!

Kartings ir lielisks brīvā laika pavadīšanas veids gan vienatnē, gan draugu bariņā. Ar kartingu nodarboties ir vienkārši, tomēr braukt labi – nepavisam. Noķert var gan adrenalīnu un iespēju atbrīvoties no negatīvām emocijām, gan arī vēlmi šo sporta veidu apgūt labāk un atgriezties trasē atkal un atkal, līdz mazie cipariņi uz izdrukātās lapas stāstīs stāstu, ko pašam patiktu dzirdēt.

 

 

Pusstundas laikā zaudētās kalorijas

Lēnā skrējienā 199

Kartingā 358

Snovbordā 500

Klinšu kāpšanā 550

(Pēc Kartingmagazine materiāliem)

 

Ar amatieru kartingu var sākt nodarboties jebkurš un jebkurā dzīves posmā.

 

Kāds labums veselībai

■ Kartings labvēlīgi ietekmē sirdsdarbību,

■ uzlabo reakciju un koncentrēšanās spēju,

■ vairo spēku,

■ palīdz dedzināt kalorijas un nomest svaru,

■ uzlabo autovadīšanas prasmes gan trasē, gan uz parasta ceļa.

 

logo-36

LA.lv