Veselam
Psiholoģija

Izmisušajam “Degošā pilskalna” autoram lasītāji sūta siltu paldies0

Sociālais dienests: pansionātā var tikt

Autores: Linda Rozenbaha un Linda Kusiņa

Nesen rakstījām par rakstnieku Laimoni Puru, kurš  95 gadu vecumā, nevarot sagaidīt nāvi, vēlējies tās atnākšanu pasteidzināt. Tomēr pašnāvības mēģinājums neizdevās.

Raksts radīja rezonansi portālā Veselam.lv un sociālajos tīklos, cilvēki izteica gan pateicības vārdus rakstniekam par viņa darbiem, gan kritizēja valdību par novārtā atstātiem sirmgalvjiem, kas cēluši Latvijas kultūru.

Šoreiz jautājām sociālajam dienestam, Latvijas Rakstnieku savienības  un Valsts Kultūrkapitāla fondam, kā rakstniekam tiek palīdzēts un kādas ir izredzes iegūt Mūža stipendiju.

Tomēr jāakcentē, ka ne jau pēc naudas sirmais kungs tiecas, tas, kas sāp, ir vēstījums par profesionāļu atzinību mūža stipendijas veidā. Šī dziesma nav par krekliem…

Amatas novada pašvaldības sociālā dienesta vadītāja Vaira Zauere stāsta, ka Laimonim Puram ir iespēja saņemt visu likumdošanā noteikto sociālo palīdzību. Tā kā viņš nav maznodrošinātais (tas nozīmē, ka pensija pārsniedz 220 eiro – Aut.), viņam nepienākas tas, kas maznodrošinātajam. Taču ir iespēja pāriet dzīvot uz pansionātu, ko iepriekš kungs vēlējies. “Biju mājvizītē apsekot situāciju. Mēs varam piedāvāt iespēju dzīvot pansionātā, kur daļu izdevumu segtu viņa pensija, no kuras viņam pašam paliktu  10%, pārējo segtu pašvaldība (pansionāts izmaksā 480, no kuriem pašvaldība maksātu 230-240 eiro). Veciem cilvēkiem bieži ir tā – viņi grib uz pansionātu, pēc tam – nevēlas nekur braukt. Tādēļ piedāvājām alternatīvu – reizi divās nedēļās viņš var braukt uz Zaubi, kur speciālā mājā ir iespēja ar speciālistu palīdzību nomazgāties. Otrs variants ir iespēja apmeklēt Nītaures publisko pirti.”

Sociālā dienesta vadītāja apstiprina, kā arī iepriekš rakstījām, ka par automašīnu, kas aizved uz noteikto vietu (mazgāties, pie ārsta u.tml.), ir jāmaksā, kā tas noteikts saistošajos noteikumos. Tie esot 10 centi par kilometru un 3 eiro stundā, ja klients jāgaida. Rakstnieka dzīvesvietas tuvumā no jaunā gada vairs nekursē autobuss, un automašīna ir vienīgais veids, kā veciem cilvēkiem pārvietoties.

Vaira Zauere arī apstiprina, ka bērni sirmajam kungam nevar palīdzēt, jo viens ir miris, otrs slimo ar onkoloģisku slimību, trešais uzturas speciālā iestādē.

Arī sociālā dienesta vadītāja novērojusi, ka lielākais pārdzīvojums jau rakstniekam esot par to, ka Rakstnieku savienība nav izrādījusi pietiekamu cieņu un “viņš ir apvainojies uz valdību”.
Neformāli profesionāļu atzīts. Formāli?

Savukārt Latvijas Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētājs Arno Jundze skaidro, ka sociālā palīdzība ir pašvaldību rokās, un citām iestādēm, tostarp ar kultūras pārvaldību saistītām, ir visai nelielas iespējas palīdzēt. “Viens no reālākajiem mehānismiem, kas atvieglo mākslinieku un rakstnieku senioru dzīvi ir Valsts kultūrkapitāla fonda piešķirtās Mūža stipendijas (tā ir stipendija, kas pēc Laimoņa Pura domām būtu viņam jāpiešķir – Aut.). Arī šonedēļ vēl līdz 17. novembrim tai iespējams pieteikt visu nozaru māksliniekus, tostarp varētu pieteikt Laimoni Puru. Taču, pirmkārt, rakstniekus parasti stipendijai virza Latvijas Rakstnieku savienība, no kuras Purs pats pirms vairākiem gadiem izstājies,” stāsta LRS valdes priekšsēdētājs Arno Jundze, norādot, ka tas noticis vēl pirms viņa stāšanās amatā.

“Mēs droši vien varētu savu iespēju robežās rakstniekam palīdzēt – vismaz aizvest kaut ko no ēdamā vai piedalīties sarunās par pieklājīga pansionāta atrašanu -, taču nevaram to darīt bez radinieku piekrišanas,” norādīja Jundze.

Arī tad, ja kāds sagatavotu pieteikumu, lai veco rakstnieku virzītu Mūža stipendijas saņemšanai, nav zināms, vai viņam to piešķirtu, jo stipendiju skaits ir neliels, bet pretendentu uz to daudz, pastāstīja Valsts Kultūrkapitāla fonda direktors Edgars Vērpe. “Šogad mēs varam piešķirt desmit stipendijas, kuras vienmērīgi sadalītas pa nozarēm. Parasti uz katru stipendiju ir aptuveni desmit pretendenti,” stāsta Edgars Vērpe. Ja VKKF palielinātu finansējumu, būtu iespējams piešķirt vairāk stipendiju, – pirmskrīzes periodā bijuši pat 40 jauni tās saņēmēji gadā.

Laimoņa Pura situācijā, ļoti iespējams, ir daudzi gados vecie mākslinieki, rakstnieki, mūziķi, arī arhitekti, norādīja Latvijas Radošo savienību padomes priekšsēdētāja Dace Bluķe. Precīzu skaitļu LRSP rīcībā gan nav, jo ne katrs vēlas savu finansiālo situāciju publiskot, taču 2012. gadā veikts pētījums liecina – aptuveni ceturtā daļa radošo personu vecumdienās saņem mazāk par 300 eiro, diezgan daudzi – pat mazāk par simt eiro mēnesī.

Iespējams, vismaz daļēji situāciju nākotnē varētu risināt jau ilgstoši apspriestais Radošo personu statusa un profesionālo radošo organizāciju likums, kurš jau ilgstoši maļas pa varas gaiteņiem. Tieši patlaban notiekot darbs pie iebildumiem, kuri iesniegti saistībā ar likumprojektu, un tuvāko mēnešu laikā tas varētu tikt virzīts izskatīšanai Ministru kabinetā, pastāstīja Kultūras ministrijas sabiedrisko attiecību speciāliste Iveta Bērziņa-Bebriša.

Nozares speciālisti – Edgars Vērpe un Arno Jundze – uzskata, ka Laimoņa Pura devums latviešu vēsturiskajā literatūrā ir gana kvalitatīvs, lai pretendētu uz VKKF Mūža stipendiju. “Domāju, padomju laikā tās lasīja visi, arī es esmu uzaudzis ar Pura “Degošo pilskalnu,” vērtē Jundze. Tiesa, Rakstnieku savienības vadītājs piebilst: LRS cenšas stipendijai virzīt rakstniekus, kuri, neraugoties uz gadiem, turpina piedalīties literārajā procesā.
Runa nav par naudu

Piezvanu vēlreiz sievietei, kas rūpējas par Laimoni Puru – Maijai Ziemelei un noprasu, kā rakstnieks jūtas (ar pašu rakstnieku sazvanoties, runa šoreiz ir vēl grūtāk saprotama, viņam ir dzirdes un elpas traucējumi – Aut.). “Šobrīd viņš jūtas ļoti slikti.” Par pansionātu viņš joprojām nedomā – uz turieni negribot. “Viņš neies nemūžam, negrib prom no mājām. Un man liekas, ka viņam maz laika atlicis…” nopūšas Maija Ziemele.

Pirmajā sarunā Ziemeles kundze minēja grūtos apstākļus, kad ziemā jādzīvo tādā nostūrī, Laimonis ārā neiet, ir ļoti slikta redze un dzirde, sāpes – cilvēks mokoties. Pie ārsta vai kur citur tikt ir īpaši jāorganizē, ko arī par saviem līdzekļiem dara. Lai gan arī šajā sarunā Maija Ziemele izmet epitetu “abi esam pēdējie nabagi”, tomēr viņa nerunā par dziļu nabadzību, tas būtu pārspīlēti, viņa palabo: “Te Jerkina kungs (Jānis Jerkins, Laimoņa Pura draugs – Aut.) ir nepareizi pateicis [pirmajā rakstā]. Ar naudu iztiekam,” vērtē Maija Ziemele.

Tas atklāj lielāko rakstnieka sāpi – ne jau tik daudz par naudu ir runa, kaut viņš nedzīvo spožos apstākļos – Mūža stipendija, pirmkārt, ir atzinība no kultūras profesionāļu vides. “Tomēr viņam ir vērtīgi romāni,” atzīmē Maija Ziemele. Tas ir cieņas jautājums.

Protams, arī nauda noderētu, tomēr zāles tomēr – ir dārgas…

Arī lasītāji saka labus vārdus

Lasītāji raksta komentāros un sociālajā vidē atbalsta rakstnieku. Labos vārdus nosūtīsim rakstniekam. Lūk, daži no komentāriem.

Maruta Cīrule komentā raksta: “Man bija 10 gadu, kad Ziemassvētkos salavecītis bija man zem eglītes palicis “Degošo pilskalnu”. Ar šo grāmatu es uz visu mūžu kļuvu par to, kas esmu – par cilvēku, kura dzīves vadmotīvs ir Latvija un Latvijas brīvība. Un tādu, ko šī grāmata tik paliekoši iespaidoja, ir ne viens vien. Tik sāpīgi, ka rakstniekam tādas skumjas vecumdienas. Par bērnu nelaimēm jau nekas sāpīgāks nevar būt, arī pašam mokošās vecuma vainas… Tā gribētos uzmundrināt, pateikt paldies par grāmatām. Ar “Degošo pilskalnu” vien pietiek, lai varētu teikt, ka mūžs ir “lieti derējis”. Nav veltīgi nodzīvots. Iemesla vēlēties aiziet pie miera vecajam rakstniekam ir vairāk nekā pietiekami, bet varbūt tomēr varētu kaut cik līdzēt kāds antidepresants?”

A. Kalniņš: “Pašpietiekamie un stiprie raksturi nealkst sabiedrības burzmas, bet tas nav iemesls tikt nepelnīti aizmirstam! Visu cieņu godājamajam autoram.”Jūs esat pārāk pieticīgs savā pašvērtējumā. Jūsu darbi par senvēsturi ir iedvesmojuši daudzus… ļoti daudzus! Vismaz lielu daļu to paaudžu, kas lasīja un lasa grāmatas kā vienu no ietekmīgākajiem iztēles attīstības līdzekļiem! Un, cienītais kungs, tādēļ vien ir bijis vērts nodzīvot tik garu mūžu, lai spētu gara acīm pārskatīt vairākām paaudzēm doto guvumu! Par ko esat pelnījis visaugstāko atzinību valsts līmenī gan cilvēciski morālajā, gan finansiāli materiālajā plānā!!! Ar vislabākajiem novēlējumiem un pateicību. A. Kalniņš”

IO: “Satriecoši, ka rakstnieks nokļuvis tik nožēlojamos apstākļos. Bērnībā “Degošais pilskalns” bija viena no manis pirmajām lasītajām grāmatām, ļoti mīļa. Cik par to netika sapņots! Atceros to joprojām, lai gan jau pagājis pusgadsimts. Laimoņa Pura rakstītais modināja interesi par senvēsturi.

Vai tiešām valsts tik vēsa pret saviem kultūras cilvēkiem, kas nodzīvojuši ilgu mūžu un kļuvuši nevarīgi? Posts un šausmas. Vai no bagātajiem onkuļiem tiešām neviens nebūs lasījis Pura romānus? Tagad taisa filmu par Nameju un nav zināms, kas tur sanāks. Manā prātā Namejs ir tāds, kāds bija”Degošajā pilskalnā”. Paklanos sirmajam kungam.”

Anonīms komentārs: “Es ļoti labprāt piemestos (piedalītos ziedošanā – red.), lai rakstnieks aizbrauc uz Šveici vai Rīgu! Ļoti labprāt piemestos šādai ziedošanas akcijai, kur cilvēks nopelnījis cieņu vecumdienās no visas tautas, kur cilvēku varētu godināt publikas priekšā, kā viņš to patiešām ir pelnījis! Arī man “Degošais pilskalns” un pārējās daļas ir atstājušas neizdzēšamas pēdas dvēselē un interesi par vēsturi un apziņu par to, no kurienes nākam! Reti kura grāmata bijusi ar tādu līdzpārdzīvojumu, lasīts ir daudz! Ko varam – Ziemassvētkos sūtām pa pastu apsveikumus ar piečuku uz Zaubi! ~ Reāla palīdzība, pateicība par darbiem, kas nav izmērāmi materiālas izteiksmēs!”

Ieva Strautiņa: “Paldies par grāmatām un bagāto mūžu, izturību Jums, cien. rakstniek, un gaišumu sirsniņā no Jūsu daiļrades pozitīvajiem novērtētājiem. Jūsu darbs nav bijis veltīgs, tik daudzi iedvesmojušies. Ja nevaram palīdzēt bagātībā, tad vismaz ar labu vārdu atlīdzināt par Jūsu bagāto mūžu. Izturību, veselību un Dieva mīlestību Jums. Lai viss notiek ar tā Kunga ziņu.”

Kultūras darbinieks: “Izcilajam un tik mīļotam dzejniekam un rakstniekam! Lai spēks un izturība, mērojot Likteņa nolikto laiku! Lai palīdz izpratne, ka daudzus jo daudzus latviešus iedvesmo Laimoņa Pura sirdsdegsmes vārdi!

Ilgus jo ilgus gadus talantīgā literāta uzrakstītie vārdi Latvijā kalpos kā enerģijas lādiņš. Pēc gadiem – OOO! – kāds lepnums Laimonis Purs būs novadniekiem! Skandinās tuvu un tālu – mūsu pagastā DZĪVOJA LAIMONIS PURS! Bet šodien! Šodien ir grūti, daudzi latvieši smeļas spēku rakstnieka pūrā, jo valsts genocīds pret latviešiem ir nepanesams.

Šobrīd IR JĀIZTUR! Mēs taču nezinām, kā tad īsti ir ar mūsu dzīves uzdevumu! Varbūt te jācieš mūsu valsts diktētās mocības, lai, pārejot citās dimensijās, tur, Augstākajās sfērās, spētu gudri vadīt Latvijas attīstību.

Atkal un atkal gribas pārlapot un sildīties Laimoņa Pura uzrakstītajā, brīnoties, kā gan var tik uzrunājoši pateikt!

Dārgie novadnieki! Esiet moži šobrīd! Jums līdzās atrodas DIŽS CILVĒKS! Kur ir Jūsu brēcošie lūgumi Kultūras ministrei NODROŠINĀT EKSKLUZĪVUS, JĀ EKSKLUZĪVUS APSTĀKĻUS DIŽAM KULTŪRAS DARBA MEISTARAM! Nekavējoties! Šajā mirklī! Un nestāstiet man par naudas neesamību! Ministru blāķi! Izkratiet savus miljonus un šobrīd nodrošiniet ekskluzīvus apstākļus Latvijas lepnumam – vismaz vienu labu darbu savā dzīvē būsiet paveikuši!”

Anonīms lasītājs: “Ja kādam ir iespējams, nu, palasiet Degošo pilskalnu vai kādu citu darbu. Tie tiešām ir ar lielu vērtību, īpaši šajās dienās. Paldies rakstniekam par viņa devumu. Šis ir cienījams mūžs.”

Rita: “Cienījamo rakstniek! Neilgu laiku atpakaļ izlasīju Jūsu “Aizejot atskaties”. Tik daudz pārdomu par izlasīto! Paldies, ka Jūs spējat to uzrakstīt. Jā, un ar Jūsu agrākos gados uzrakstītajiem romāniem arī es esmu uzaugusi, lasījusi un pārlasījusi. Lai Jums spēks dzīvot!”

 

LA.lv