Veselam
Bērni

Bērna auklēšana uz rokām var ietekmēt attīstību gēnu līmenī, pieļauj zinātnieki 0

Foto – pexels.com

Bērni, kuri izjutuši augstāku stresa līmeni un mazāk fiziskā kontakta, epiģenētiski attīstās lēnāk nekā mazuļi, kas vairāk auklēti rokās, liecina jauns pētījums. Zemāks epiģenētiskais vecums, uzsver zinātnieki, var ietekmēt bērna turpmāko attīstību.

Tas, cik daudz tuva un mierinoša kontakta bijis starp bērnu un tā aprūpētāju, var mazuli ietekmēt molekulārā līmenī, un šīs izmaiņas iespējams konstatēt tikai pēc četriem gadiem, teikts Britu Kolumbijas universitātes un tās Bērnu slimnīcas veiktajā pētījumā.

Pētījums liecina, ka bērniem, kas piedzīvojuši lielāku stresu zīdaiņa vecumā un saņēmuši mazāk fiziskas saskarsmes, šūnu molekulārais profils ir neatbilstoši zemāks to vecumam, norādot iespēju atpalikt bioloģiskajā attīstībā.

“Mūsuprāt, bērnu lēnāka epiģenētiska augšana var norādīt uz lēnāku attīstību,” izteicies universitātes Medicīniskās ģenētikas nodaļas vadītājs, profesors Maikls Kobors, kurš vada arī pētniecības virzienu “Veselīgs sākums” Britu Kolumbijas universitātes Bērnu slimnīcā.

Lai gan vēl nav pilnībā izpētīta saistība starp attīstību bērnībā un veselību pieaugušā vecumā, šo atklājumu apliecina līdzīgas sakarības, kas konstatētas grauzējiem. Šis ir pirmais pētījums ar cilvēku iesaisti, kas rāda, ka vienkāršiem pieskārieniem agrīnā vecumā ir dziļas un potenciāli visu mūžu jūtamas sekas ģenētiskajās izpausmēs.

Pētījumā, kas publicēts izdevumā “Development and Psychopathology”, piedalījās 94 veselīgi, Britu Kolumbijā dzīvojoši bērni. Universitātes un Bērnu slimnīcas zinātnieki lūdza piecas nedēļas vecu mazuļu vecākus rakstīt zīdaiņu uzvedības dienasgrāmatu (atzīmējot ziņas par miegu, nemieru, raudāšanu un barošanu), kā arī ķermeņa saskarsmi ietverošas aprūpes ilgumu. Kad bērni bija aptuveni četrarpus gadus veci, viņiem paņēma DNS paraugus ar uztriepi no vaigu iekšpuses.

Zinātnieku grupa pētīja bioķīmiskās izmaiņas, ko dēvē par DNS metilāciju, kurās dažām hromosomas daļām pievienojas mazas oglekļa un ūdeņraža molekulas. Šīs molekulas darbojas kā “slēdži ar pakāpenisku pāreju”, palīdzot noteikt, cik aktīvs ir katrs gēns un kā tas ietekmē šūnu funkcijas.

Metilācijas apjomu un to, kurā DNS vietā konkrēti tas novērojams, var ietekmēt ārēji apstākļi, jo īpaši bērnībā. Šie epiģenētiskie (“epiģenētisks” – gēnus ietekmējošs faktors, kuram nav ģenētiskas izcelsmes) modeļi arī paredzamā veidā mainās, cilvēkam kļūstot vecākam.

Zinātnieki atklāja konsekventas metilācijas atšķirības piecās konkrētās DNS vietās starp rokās bieži turētiem un rokās reti turētiem bērniem. Divas no šīm vietām atrodas tieši gēnos: vienai ir noteikta loma imūnsistēmā, kamēr otra ir saistīta ar vielmaiņu. Tomēr vēl nav skaidrs, kāda būs šo epiģenētisko izmaiņu tālākā ietekme uz bērnu attīstību un veselību.

Bērniem, kuri izjuta vairāk stresa un saņēma relatīvi mazāku saskarsmi, “epiģenētiskais vecums” bija mazāks nekā varēja sagaidīt, ņemot vērā viņu patieso vecumu. Vairākos vēlākos pētījumos šo nesaderību saista ar sliktāku veselību.

“Mēs plānojam pētījumu turpināt, lai pārliecinātos, vai “bioloģiskais brieduma trūkums”, kuru konstatējām šiem bērniem, kaut kādā veidā plašāk ietekmē viņu veselību, jo īpaši psihisko attīstību,” sacīja vadošā autore Sāra Mūra. “Ja turpmāki pētījumi apliecinās sākotnējos atklājumus, tie pasvītros fiziskas saskarsmes nozīmīgumu, jo īpaši bērniem ar augstāku stresa līmeni.”

 

Avots: neurosciencenews.com

Pētījums atrodams: Abstract for “Epigenetic correlates of neonatal contact in humans” by Sarah R. Moore, Lisa M. McEwen, Jill Quirt, Alex Morin, Sarah M. Mah, Ronald G. Barr, W. Thomas Boyce, and Michael S. Kobor Development and Psychopathology. P
Publicēts tiešsaistē 2017. gada 22. novembrī doi:10.1017/S0954579417001213

LA.lv