Veselam
Ārstēšana

Demence: kā greizo spoguļu karaļvalstī0

Foto – Shutterstock

Laiks rit, un neviens jaunāks nekļūst. Jo vairāk gadu, jo biežāk rodas dažādas ar veselību saistītas likstas. Ne velti ir teiciens – vecums nenāk viens. To var attiecināt arī uz cilvēka atmiņu. Lai vecumdienās nepiemeklētu atmiņas zudums, kas mūsdienās skar divas trešdaļas veco ļaužu, svarīgi izvairīties no stresa, bet, sēžot pie datora vai ar mobilajām ierīcēm rokās, nesasprindzināt kakla muskuļus, kā arī kopumā izvēlēties pēc iespējas veselīgāku dzīvesveidu. Pretējā gadījumā var iedzīvoties vecuma demencē.

 

Smadzeņu darbības traucējumi

Par demenci jeb vecuma plānprātību sauc simptomu kopumu, ko izraisa smadzeņu slimības. Tas ietekmē domāšanu, uzvedību un spēju veikt ikdienas aktivitātes. Smadzeņu darbības traucējumi neļauj pilnvērtīgi piedalīties sabiedriskajā dzīvē, normāli saprasties ar ģimenes locekļiem, draugiem un kaimiņiem.

“Demence ir patoloģija, no kuras ļoti baidās. Pēc savas pieredzes varu teikt, ka cilvēkiem ir bail no ļaundabīgiem audzējiem, insulta vai citām nopietnām slimībām, bet visvairāk viņus uztrauc iespējamais prāta spēju zudums vecumdienās,” saka Veselības centra 4 neiroloģe, medicīnas zinātņu doktore Inese Blumberga. “Diemžēl tā ir slimība, no kuras neviens nav pasargāts un ko mēs iepriekš nevaram pro-gnozēt. Šī neziņa cilvēkiem rada diezgan lielu stresu.”

Pasaulē par šo tematu ir ļoti daudz pētījumu, jo atmiņas traucējumi un demences radītās problēmas ir aktuālas tieši attīstītajās valstīs, kur ir augstāks dzīves līmenis, cilvēkiem garāks mūžs. Nevar zināt, kuru šī problēma piemeklēs un kuram no tās nav jābaidās. Piemēram, ir ilgdzīvotāji, kuriem 90 gados un vēlāk ir pilnīgi skaidra domāšana. Savukārt citiem jau samērā agri, apmēram 60 gadu vecumā, rodas atmiņas traucējumi. Īpaši daudz cilvēku par tiem sāk sūdzēties, sasniedzot 70 gadu vecumu.

Gadās, ka cilvēki pie ārsta pēc palīdzības vēršas vēl agrāk (apmēram 45–50 gadu vecumā) un sūdzas, ka viņiem pasliktinās atmiņa. Sākumā šķiet, ka nav nekā briesmīga, bet, kad ārsts sāk mērķtiecīgi taujāt, ko pacients neatceras, cik ātri atceras, kādas vēl ir izpausmes, bieži vien patiešām jau nepieciešama palīdzība.

“Šī problēma XXI gadsimta sabiedrībā un konkrēti Latvijā neapšaubāmi ir aktuāla,” uzsver Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Gerontoloģijas klīnikas vadītājs profesors Jānis Zaļkalns. “Cits jautājums, vai cilvēks pats spēj novērtēt, kas ar viņu notiek, un vai ģimenes ārsts uzreiz pazīst demences simptomus.

Slimības pirmās pazīmes ir personības pārmaiņas, ko varētu pamanīt ģimenes locekļi, bet vientuļiem cilvēkiem – draugi un kaimiņi. Cilvēks daudz ko neatceras, sāk situācijas redzēt citām acīm, dažkārt kļūst agresīvs. Demences attīstības laikā zūd kritiskā domāšana, tāpēc nereti veidojas konfliktsituācijas gan ģimenē, gan ar draugiem un kaimiņiem. Šādā gadījumā vajadzīga ārsta konsultācija. Vecākajā senioru grupā, teiksim, 85 gadu vecumā un vēlāk, demence ir visai izplatīta.”

Tagad daudz tiek runāts par ilgdzīvošanu. Varbūt nemaz nav labi, ka cilvēku mūžs kļuvis garāks, ja jau tik daudziem ir demence? Uz šo jautājumu profesors Jānis Zaļkalns atbild: “Tieši tā arī ir, taču jāsaka – par laimi vai nelaimi, mēs paši nevaram izvēlēties savu dzīves ilgumu, to mums devis dieviņš. Neapšaubāmi, demence ir solīda vecuma cilvēku pavadone.”

 

Divu veidu atmiņas zudums

Biežāk sastopamās demences formas ir Alcheimera slimība un vaskulārā demence. Pēc neiroloģes Ineses Blumbergas vārdiem, divām trešdaļām pacientu ir tieši Alcheimera slimība. To raksturo divas smadzeņu anomālijas – pārmaiņas amiloīdu plātnītēs un neirofibrillu kamoliņos, kas aptur sakarus starp nervu šūnām, līdz ar to tās atmirst. Savukārt vaskulārā demence ir kognitīvi traucējumi, ko izraisa smadzeņu asinsvadu bojājumi, piemēram, pēc insulta.

“Demence būtībā ir smadzeņu darbības traucējumi, kas izpaužas dažādi,” stāsta ārste. “Sākumā tas var būt īslaicīgs atmiņas zudums ikdienā. Vēlāk smagākos gadījumos parādās nopietnāki kognitīvo funkciju traucējumi, piemēram, persona sliktāk kontaktējas ar citiem cilvēkiem – negrib iet sabiedrībā, viņu nekas neinteresē, nesaista pat televizors, laikraksti, līdz ar to pazeminās intelekta līmenis.

Pavisam nopietnos gadījumos slimnieks var zaudēt ikdienā nepieciešamās iemaņas un prasmes, piemēram, neprot apģērbties, lietot ziepes, zobu suku, patstāvīgi paēst. Ne velti daudzi baidās šādu cilvēku atstāt vienu mājās, jo viņš var atstāt ieslēgtu gāzes plīti, vannā tekošu ūdeni, kaut ko aizdedzināt, jo aizmirst, ko tikko darījis. Šie cilvēki arī mēdz iziet no mājas un pazust. Piederīgie viņus meklē, jo paši neatrod ceļu uz mājām, vairs nespēj orientēties pat pazīstamā vidē.”

Vieni no sākuma simptomiem – cilvēks mērķtiecīgi aiziet uz veikalu, bet neatminas, pēc kā gājis; pēkšņi neatceras, kā nokļūt mājās; nepazīst labi zināmus cilvēkus, vēlāk – arī tuviniekus. “Kā man stāstīja kāda sieviete, viņa esot spiesta atlikt visus darbus un steigties mājās, lai mamma pēc iespējas īsāku laiku būtu viena. Viņa atnāk mājās, bet mamma jautā: “Kad jūs satiksiet manu meitu?” Tās ir ļoti smagas situācijas piederīgajiem,” apraksta neiroloģe. “Reizēm nav citas izejas, kā vecos cilvēkus ievietot pansionātā, jo viņu bērni nevar nestrādāt. Daudzi nespēj samaksāt kopējai, kura visu dienu atrastos līdzās ar demenci sasirgušajam un viņu uzmanītu. Turklāt šādi slimnieki kļūst emocionāli nenoturīgi. Pazīstu kādu vecu sievieti, kura visu dzīvi bijusi ļoti izdarīga, aktīva, sabiedriska, vienmēr visiem palīdzējusi. Pēkšņi viņas dzīve apgriezās ar kājām gaisā, jo piemeklēja insults. Sieviete ir kļuvusi egoistiska, kašķīga, koncentrējas tikai uz savām izjūtām, izrīko visu ģimeni, piemēram, neskaitāmas reizes dienā viņai jāmēra asinsspiediens, jo aizmirsusi, ka tas jau izdarīts.”

Cilvēkiem ar demenci mainās raksturs. Viņi kļūst neiecietīgi, kašķīgi. Daudziem mēdz būt miega traucējumi, tuvinieki dod miega zāles, bet no rīta slimie ir savādi – viņiem grūti piecelties, apģērbties, aiziet uz tualeti, sevi apkopt. Šādās situācijās piederīgajiem aktīvi jāpiedalās vecā cilvēka dzīvē, un tas visai ģimenei ir ļoti apgrūtinoši, jo tās nav ne dienas, ne mēneši – bieži vien tie ir gadi.”

 

Riska faktori

“Neviens nav definējis, kādi apstākļi noteikti liecina par iespējamu saslimšanu ar demenci,” uzsver neiroloģe Inese Blumberga. “Protams, ir riska faktori. Tās, piemēram, ir galvas traumas, dažādas slimības – encefalīts, citas neiroinfekcijas, teiksim, smaga gripa, kas ietekmē mīkstos smadzeņu apvalkus, arī vairākkārtējas smadzeņu operācijas, daudzas vispārējās narkozes. Viens no riska faktoriem ir atkārtots insults. Sava loma ir iedzimtībai: ne velti samērā jauni cilvēki bieži uztraucas, ja ģimenē bijusi demence, un vēlas noskaidrot, vai viņiem tā nedraud. Arī cukura diabēts ir demences riska faktors, turklāt uzskata, ka būtībā nav svarīgi, cik augsts cukura līmenis ir vecam cilvēkam, svarīgi ir to, tāpat kā asinsspiedienu, regulēt jau vidējos gados.”

Vajadzētu pievērst uzmanību savai reakcijai uz stresu, jo mūsdienās daudzi cilvēki, varbūt paši to neapzinoties, ilgi dzīvo hroniskā spriedzē. “Kāda mana paciente, kurai ir nedaudz pāri četrdesmit, ir vadošā amatā. Viņa sūdzas par galvassāpēm, savilkumu plecu daļā, bet uzskata par savu pienākumu dienā atbildēt uz 200 elektroniskā pasta vēstulēm. Tā rodas hronisks stress,” piemēru min daktere. “Ir pierādīts, ka šāds stress samazina gan neironu skaitu galvas smadzeņu garozā, gan tā saukto mielinizēto nervu šķiedru daudzumu un laika gaitā rodas kognitīvi traucējumi, tāpēc par apstākļiem, kas rada stresu, ir vērts padomāt.”

Bez ievērības nedrīkst atstāt faktu, ka bērniem un jauniešiem, ilgu laiku darbojoties ar mobilajām ierīcēm, kad ir pilnīgi nepareizs galvas un kakla novietojums, saspringti kakla un pleca joslas muskuļi, pasliktinās smadzeņu asinsrite, kas droši vien nepaliks bez sekām. Turklāt notiek nepārtraukta smadzeņu uzbudināšana – ekrāna zibēšana ir ilgstoša ikdienas fotostimulācija.

 

Svarīgi laikus noķert

“Ja slimība sākusi savu uzvaras gājienu, tās izpausmes pilnībā likvidēt nebūs iespējams,” atzīst Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģe Ieva Paegle. “Taču ir vairākas labas ziņas. 2005. gadā Gaiļezerā tika atvērts Atmiņas kabinets. Atmiņas traucējumi ir nopietns simptoms, tāpēc jābūt vietai, kur šādus pacientus konsultē, izmeklē un ārstē. Šis kabinets joprojām ir labi apmeklēts. Vēl viena labā ziņa – ievērojami mainījusies diagnostika, salīdzinot ar 1901. gadu, kad vācu psihiatrs Aloizs Alcheimers atklāja šo slimību. Toreiz, kā arī ilgu laiku pēc tam varēja tikai konstatēt jau notikušās pārmaiņas pacienta smadzenēs, kuras visbiežāk bija neatgriezeniskas, tāpēc ir viedoklis, ka demenci nav iespējams ārstēt. Kā katrai slimībai, arī šai ir sava gaita – sākums, attīstība. Tagad sakarā ar daudzajiem pētījumiem demenci var ne tikai labāk, bet arī agrīni diagnosticēt, proti, jau laikus noteikt, ka pacienta organismā notiek procesi, kas ar laiku radīs problēmas. Pastāv iespēja atrast pārmaiņas, pirms cilvēks tās sāk just. Mēs nesatiekamies ar slimības sekām, bet varam to diagnosticēt daudz ātrāk – tad, kad cilvēkam nav slimības ierobežojošo izpausmju.”

Arī demences gadījumā liela nozīme ir laikus veiktai diagnostikai. Tas ir pēdējo desmit gadu pētījumu rezultāts – ir iespējams noteikt agrīnus marķierus, kas atklāj smadzenēs notiekošās pārmaiņas. Ja šūnas jau būs gājušas bojā, vairs neko nevarēs darīt, atliks tikai pacientu aprūpēt, taču, laikus veicot konkrētus izmeklējumus, pacientam ar tendenci uz demenci var konstatēt pārmaiņas. Ņemot tās vērā, var aptuveni paredzēt, kad būs lielākas vai mazākas problēmas, kas var izraisīt demenci. Tad iespējams ieteikt, ko un kā darīt, lai cilvēks varētu saglabāt atmiņu.

“Mūsu valstī ir visas iespējas ar magnētiskās rezonanses izmeklējumu ļoti agri diagnosticēt pārmaiņas smadzenēs,” paskaidro Ieva Paegle. “Var arī nosūtīt smadzeņu šķidrumu uz pārbaudēm Beļģijā un noteikt marķierus, kas saistīti ar pārmaiņām smadzenēs.”

 

Atmiņas treniņš un izkustēšanās profilaksei

Pēc dakteres Ineses Blumbergas vārdiem, pirmais profilaktiskais pasākums ir pietiekamas fiziskās aktivitātes: staigāšana, nūjošana, visas darbības, kas ļauj aktivizēt muskuļus un tādējādi uzlabot smadzeņu asinsriti. Svarīgi ir pietiekami ilgi un bieži atrasties svaigā gaisā. Vecāka gadagājuma cilvēkiem arī jātrenē atmiņa. Ļoti labi, ja var risināt krustvārdu mīklas, mācīties kopā ar mazbērniem dzejolīšus, pasaciņas, kādu svešvalodu, spēlēt prāta spēles, īsi sakot, atrast nodarbi smadzeņu kustināšanai. Vingrinot smadzenes, iespējams palielināt saišu un sinapšu daudzumu, kas savieno neironu grupas, panākt, lai šī impulsācija pilnvērtīgāk atjaunotos vai vismaz uzlabotos.

Daudzi cilvēki, aizejot pensijā, priecājas, ka beidzot varēs atpūsties. Uz jautājumu, vai tas varētu nākt par sliktu, daktere Inese Blumberga atbild: “Atpūta var būt dažāda. Var dirnēt pie televizora – tad atmiņa, protams, netiks trenēta, bet var rosīties dārzā, braukt ar mazbērniem uz dažādām nodarbībām, draugu pulkā risināt krustvārdu mīklas. Laiku sev var veltīt ļoti dažādi – vai nu pasīvi, vai puslīdz aktīvi.”

Ar ģimenes ārstu vai neirologu vajadzētu pārrunāt, kā trenēt smadzenes. Ik pa brīdim noteikti jādzer smadzeņu asinsriti uzlabojoši preparāti, jo nevienam vecumdienās asinsvadi nav tik labā stāvoklī kā jaunībā. No kāda vecuma tos vajag lietot? Tas atkarīgs no katra cilvēka pašsajūtas, simptomiem. Ja ir biežas galvassāpes, reibonis, ‒jau ap 40 gadiem. Ja šādu problēmu nav, var nesteigties. Ja nav nekādu nepatīkamu simptomu, profilaktiski jālieto kāds ginka preparāts vai citi augu valsts līdzekļi.

 

Jābeidz pukoties un jāpieņem

“Būtībā īstas un adekvātas demences terapijas nav. Atnāk pie manis ģimenes locekļi un saka: mēs esam ievērojuši, ka mūsu vecmāmiņai dzīve rit it kā greizo spoguļu karaļvalstī, viss ir pilnīgi citādi nekā mums. Viņa redz situācijas atšķirīgi un vērtē tās pilnīgi neadekvāti. Šādos gadījumos saruna ar ārstu bieži vien tuviniekus neapmierina, jo, ejot pie daktera, mēs gribam, lai problēma paliktu durvju otrā pusē, bet nereti jādzird, ka vecmāmiņai ir slikti un tik labi kā šodien vairs nebūs nekad. Ko tas nozīmē? Ārsts nav zīlnieks un nevar prognozēt, kā konkrētajam pacientam progresēs personības pārmaiņas, mainīsies mentālais stāvoklis un attīstīsies kognitīvais deficīts.

Slimnieka tuvinieki ārstam vaicā ‒ ko mums darīt? Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Vispirms ģimenes locekļiem vai tuviem cilvēkiem, kuri ar sirgstošo dzīvo zem viena jumta vai ir tuvās attiecībās, jāadaptējas situācijai. Jāsaprot, ka tā nav cilvēka kaprīze, slikts raksturs vai vēl kas cits. Izrādās, ka mēs pret šādu situāciju mēdzam izturēties ļoti atšķirīgi. Cilvēks ar demenci var radīt nesaskaņas pat harmoniskā ģimenē, un zāļu nav. Mēs varam izrakstīt tā sauktos cerebroprotektorus vai vēl ko līdzīgu, bet neko tā īsti ietekmēt nevaram. Tā nu tas ir,” atzīst profesors Jānis Zaļkalns.

“Ar demenci sirgstošo skaits strauji palielinās, tāpēc Pasaules Veselības organizācija vēlas, lai katrai valstij ir savs plāns, kā ierobežot demences attīstību,” piebilst neiroloģe Ieva Paegle. “Tāpēc pie mums, Gaiļezerā, pērn tika nodibināta Neirodeģeneratīvo saslimšanu asociācija, kas ir izstrādājusi vadlīnijas, un tās ir apstiprinātas un publicētas. Proti, ģimenes ārsti ir informēti, ka tagad iespējams agrīni diagnosticēt demenci un pacients jānorīko pie speciālista. Ir daudz izdarīts, lai iedrošinātu cilvēku nākt pie ārsta agrīni, kad viņš pats šo problēmu vēl spēj apjaust un apzināties, kamēr viņam nav parādījušies nopietni simptomi. Mēs varam noteikt, kāda stadija pacientam ir, un katram ieteikt atbilstošu ārstēšanu.

Negribētu teikt, ka neko nevar darīt. Darīt var un vajag. Tikai jāsaprot, ka visiem nav viena un tā pati ārstēšana, bet ir ieteikumi, kas konkrētajam slimniekam būtu labākais. Ir iespēja konstatēt agrīnas pārmaiņas, mēģināt ierobežot slimību, paturēt slimnieku kontrolē un tādā veidā atbalstīt. Manuprāt, no ārstnieciskā viedokļa ir liels progress, jo demence ir kļuvusi par aktualitāti.

Latvijā ir problēmas ar to, ka mums pašlaik nav kompensējamu medikamentu, bet es domāju, ka tas ir nākotnes jautājums, jo apkārtējās valstīs no budžeta līdzekļiem apmaksā medikamentus, kas ierobežo slimības attīstību. Lietuvā, piemēram, demences slimniekiem ir tā sauktais zaļais koridors. Pie mums līdzīgs ir onkoloģijas pacientiem.”

 

Mūsu eksperti:

Inese Blumberga, Veselības centra 4 neiroloģe

Ieva Paegle, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģe

Jānis Zaļkalns, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Gerontoloģijas klīnikas vadītājs, profesors

 

LA.lv