Veselam
Psiholoģija

Dievs, ļauj skolēniem iziet no stundas mirdzošām acīm. Sirsnīga skolotājas lūgšana 0

Foto no Gunitas Puts personīgā arhīva

Ir 1. septembris un, skolas gaitu sākuma noskaņās, privātās vidusskolas “Patnis” latviešu valodas un literatūras skolotāja Gunita Putns savā “Facebook” kontā uzrakstījusi sirsnīgu lūgšanu, kas atgādina, cik atbildīgs un bijības pilns ir šis darbs.

1. septembris…

***
Pateicība Tev, mīļais Dievs, par katru skolēnu, ko esi man uzticējis. Ja tā ir noticis un notiek vēl joprojām, tātad – tas ir Tavs nodoms. Kas tajā mīt – to zini vien Tu.

Es zinu – skolotājam vienmēr jābūt pavasarim. Nosargā manī pavasari, Kungs. Es tik bieži kā nokaltis koks, kā ceļinieks putenī, kā lietus lāse, kā aizsalusi upe… Bet es gribu putns būt, sīks gaismas stariņš. Es gribu prieku dot. Un cerību. Kungs, dod man spēku. Sirdsgudrību dod. Un mieru – pāri visam.

Palīdzi, mīļais Dievs, rast to sudraba sēkliņu, kas no mācību stundas ļauj maniem skolēniem iziet mirdzošām acīm.

Paldies, mans Kungs, ka esi mani sargājis, izvedis no sāpīgām situācijām, dziedinājis. Tas man ļāvis noticēt – viss, kas šodien dzen zemē, rīt jau ceļ debesīs.

Paldies par visiem mirkļiem, kas nepārstāj sildīt. Tajos mēdzu ieritināties, kad salst.

Kā debesīs iemirdzas zvaigzne pēc zvaigznes, tā klasē man – bērnu smaidi… Un es jūtu, kā manī viļņojas sudrabains prieks.

Es aizveru acis. Un liekas – visi mani skolēni ir tāda zvaigžņota debestiņa. Cits tuvāk iemirdzas, cits tālāk. Dievs, ļauj man just to visu mūžu. Un ļauj man neaizmirst – viss, kas labs, ir Tevis dāvināts.

LA.lv