Veselam
Sekss

Sena izvarošanas trauma var “atmosties” dzemdībās. Kā sevi pasargāt? 0

Foto – Shutterstock

Dzemdības atmodina atmiņas

Mans ķermenis pieder man. Bet, ja sieviete piedzīvojusi izvarošanu, viņa ir piedzīvojusi situāciju, kad noteikšana pār sevi ir atņemta, ar viņu izrīkojas, kā tīk, viņas ķermeniskās un seksuālās robežas tiek ignorētas. Ar gadiem varbūt rūgtais pārdzīvojums ir kaut kur norakts, pieklusināts, izraudāts, taču dzemdības – kas ir ļoti ķermeniski psiholoģiska spēcīga norise – var šo pieredze atmodināt. To pierāda Norvēģijā veiktais pētījums, kur astoņām no desmit sievietēm, kas jebkad dzīvē piedzīvojušas izvarošanu, notika kāda komplikācija pirmajās dzemdībās. Taču šo iespēju var mazināt gan pati sieviete, gan aprūpētāji. Sieviete var pat piedzīvot dziedinošu, cieņpilnu pieredzi pret savu ķermeni, seksualitāti.

Saskaņā ar Tromso Universitātes Veselības zinātnes fakultātes pētījumu, sievietēm, kuras kādreiz izvarotas, dzemdības var apstāties, parasti izstumšanas periodā, kad bērns atrodas tik zemu, ka ķermenis “atceras” par pāri nodarījumu, kas jo īpaši skāris šo ķermeņa daļu.

Pusei no sievietēm, kurām radās dzemdību komplikācijas, bija nepieciešama skābekļa padeve, vakuuma ekstraktora izmantošana un otrai pusei – ķeizargrieziena operācija.

Šis ir viens no retajiem pētījumiem, kas pēta saistību starp sievietes piedzīvoto izvarošanu (no 16 gadu vecuma un lielākā vecumā) un dzemdībām.

Pētnieki bija pārsteigti, ka 80% sieviešu bija vajadzīga medicīniskā iejaukšanās.

Pētījums rāda, ka sievietēm, kuras bijušas izvarotas, pārstāja veidoties spēcīgas kontrakcijas uz dzemdību beigām.
No stimulēšanas – vēl sliktāk

“Izskatās, ka aktīva medicīniskā iejaukšanās, piemēram, dzemdību stimulēšana, šādā gadījumā nepalīdz, šķiet, ka no tā paliek vēl sliktāk,” saka pētnieces Lotta Halvorsena (Lotta Halvorsen) un Hilde Neruma (Hilde Nerum).

Jāsecina, ka ikdienišķas medicīniskās tehnikas un procedūras, ko izmanto dzemdībās, var “pamodināt” izvarošanas traumu.

Vecmātēm un ārstiem jāzina, ka ir mehānismi, kas īpaši spēj atmodināt traumatisko pārdzīvojumu: ja sievietei liek gulēt uz muguras un būt izģērbtai. Tas ķermeniski atgādina, kas notika ar viņu izvarošanas laikā (visbiežāk izvarošana notiek sievietei esot uz muguras, bezspēcīgā stāvoklī). Turklāt sieviete dzemdībās bieži vien ir svešinieku ieskauta, kuri “dara savu darbu” ar viņas ķermeni.

“Nav grūti iedomāties, ka tas viss kopumā pamodina atmiņas par uzbrukumu,” uzmanību vērš Neruma.

Sievietei, kura nav izvarota, aprūpi dzemdību laikā uztvers gluži citādi.

Tās, kuras piedzīvojušas vardarbību, ir neaizsargātākas. “Viņu pieredze var būt apspiesta, bet “iznākt gaismā” dzemdību laikā,” saka Halvorsena.

Abas pētnieces ir vecmātes Ziemeļnorvēģijas Universitātes slimnīcā. Viņas uzsver, ka sievietes, kas piedalījās pētījumā, nedzemdēja bērnu, kas ieņemts izvarošanas ceļā.

Pētījumā piedalījās 50 sievietes, kuras izvarotas pieaugušā vecumā (sākot no 16 gadu vecuma). Visas gaidīja pirmdzimto. Kontrolgrupā (rezultātu salīdzināšanas grupā) bija 150 sievietes, kuras arī dzemdēja pirmo reizi.

Abas vecmātes secina, ka vecmātiem un ārstiem vajag pievērst lielāku uzmanību sievietēm, kas piedzīvojušas izvarošanu. Izvarošanas tēmu apvij kauns un klusums, lai gan tā ir viena no traumējošākajām un vardarbīgākajām situācijām, ko sieviete var piedzīvot.

Kāpēc dzemdību atbalstītājam labāk zināt sievietes stāstu

Visas 50 izvarošanas upures, kas piedalījās pētījumā, kontaktējās ar psiholoģiskā atbalsta komandu Ziemeļnorvēģijas klīnikā.

Halvorsena un Neruma strādā ar psiholoģiskā atbalsta grupu desmit gadus un ir dzirdējušas sieviešu stāstus gadiem. Pētnieces praksē pārliecinājušās, ka vecmātēm un ārstiem jāizprot sievietes dzīves stāsts un tā ietekme uz dzemdībām.

Izvarošanas pieredze var būt iemesls dažādām grūtībām, kas var rasties dzemdību laikā.

Halvorsene skaidro, ka ir svarīgi vecmātei zināt sievietes stāstu, īpaši tas ir svarīgi, lai dotu sievietei laiku un vietu piedzīvot dzemdības bez iejaukšanās.

“Tas palīdzēs viņai tikt galā ar traumatisko pieredzi,” pārliecinājusies vecmāte.

Neruma papildina, ka ir svarīgi radīt mierīgus un drošus apstākļus dzemdību laikā. Neiejūtība, steiga un nevajadzīgas medicīniskās iejaukšanās var novest līdz stresa situācijām un dzemdību sarežģījumiem. “Sievieti jāatbalsta, lai viņa varētu koncentrēties uz dzemdībām, lai novērstu sāpīgās vardarbīgās situācijas atmiņu uzpeldēšanās,” saka Neruma.

Vecmāšu kongresos runā par iespējām atbalstīt sievietes, kas cietušas no izvarošanas, ir pat stacionāri ārzemēs, kur izvieto plakātus, lai zinātu, kā šīs sievietes labāk atbalstīt. Piemēram, viņām jānodrošina dzemdību aprūpe, kurā ir tikai sievietes (jo parasti uzbrucējs bijis vīrietis). Nedrīkst izmantot pozu guļu uz muguras, jo tā nereti ir tā, kurā sieviete izvarota. Pēc iespējas jāierobežo vaginālās apskates un tām jābūt ļoti iejūtīgām, pirms tam jālūdz sievietes atļauja viņai pieskarties. Vislabāk, ja ar vecmāti vai ārstu sieviete iepazinusies jau iepriekš un viņai izveidojušās uzticības pilnas attiecības.

Atsevišķos gadījumos, ja neizdodas pieredzi pārstrādāt un uzticēties aprūpes sniedzējiem, saudzīgāka ir plānota ķeizargrieziena operācija. Taču vairumā gadījumu ar iejūtību, līdzsvarotību, ķermeņa robežu respektēšanu sievietei var iedot jaunu, pozitīvu ķermeniski psiholoģisko pieredzi.

Tikai ar cieņu, iejūtību, nešausmināšanos par pagātni (jā, arī tas nav palīdzoši – blakus jābūt līdzsvarotam cilvēkam) vai novēršoties no stāsta, kas sievieti urda, dodot sievietei laiku saudzīgi piedzīvot dzemdības – jaunu ķermeniski psiholoģisko norisi – sieviete var atjaunot ticību tam, ka pati ir noteicēja pār savu ķermeni, ka var saņemt patiesu cieņu un atbalstu.

 

Izmantots avots: sciencenordic.com

LA.lv