Veselam
Ārstēšana

Dzīve ir brīnums. Kā slimība var kļūt par atspērienu jaunam sākumam0

Pirmdien, 2017. gada 7. augustā, pulksten 8.45 Monblāna 4810 metrus augstajā virsotnē Indra Vālande (divreiz uzstādīta diagnoze “vēzis”), Linda Brokāne (onkoloģe) un Kristīne Liepiņa (alpīniste un ceļotāja). Vēl virsotni šajā dienā sasniedza Einars Repše (Ainas Mucenieces Viroterapijas fonda vadītājs), Saids Almemari (slavens alpīnists, kas ieradās atbalstīt projektu), Vents Grīnbaums un Mārtiņš Jurevics (kino grupa) un Kristaps Liepiņš (alpīnisma instruktors). Un arī tie septiņi ekspedīcijas dalībnieki, kam savulaik noteikta šī diagnoze, ir sasnieguši katrs savu augstuma atzīmi, paplašinot uzdrīkstēšanās un spēju robežas. Foto – Kristaps Liepiņš

Neviens mēs nezinām, cik ilgs laiks mums ir dots. Slimība, īpaši, ja tās vārds ir vēzis, aktualizē to, kas iepriekš taču bija skaidrs katram, vismaz teorētiski: neviens mēs te neesam uz palikšanu. Tomēr diagnoze šai atziņai piešķir negaidītu skaudrumu. Samierināties? Cīnīties? Saprast, ka ne jau nodzīvoto gadu skaitam ir nozīme, bet gan tam, ar ko esam spējuši tos piepildīt, cik prieka, jēgas, pateicības un mīlestības esam tajos guvuši un spējuši dot citiem? Divi alpīnisti, kas zina, ko nozīmē bailes no nāves, un trīs pacienti, kam diagnosticēts vēzis, dalās pieredzē.

Augustā astoņi onkoloģiskie pacienti – Zane Cinglere-Kraukle, Indra Vālande, Kristina Jakovenko, Elita Bušmane, Zoja Sokolova, Džeina Beilija, Soļižans Elsunkajevs un Jevgeņijs Odincovs – devās uz Alpiem, lai kāptu to augstākajā virsotnē Monblānā, šādi apliecinot, ka dzīve ar draudīgo diagnozi nebeidzas. Projekta iniciators un finansētājs bija Ainas Mucenieces Viroterapijas fonds, ap kuru jau labu laiku virmo kaislības saistībā ar pretrunīgi vērtēto preparātu “Rigvir”. Uzreiz gribu teikt, ka manā rīcībā nav ne apsūdzības, ne aizstāvības materiālu, šis raksts nav ne par farmācijas industriju, nedz par medicīnu, kas reizēm arī ir bizness. Un arī ne par to, ka ir lieliski ārsti, kas ir uzticīgi zvērestam, un ir tādi, kurus nedrīkstētu laist pacientiem ne tuvumā. Šis raksts ir par spēku un iedvesmu. Un par virsotnēm – gan tām, kas sniegotas uzmirdz saulē, gan tām, kas mūsos pašos.

Pieciem saviem sarunu biedriem uzdevu divus jautājumus: kas pamudināja piedalīties projektā, un kāds ir galvenais ieguvums?

Kristaps Liepiņš, alpīnisma instruktors: – Pasaulē regulāri tiek rīkoti “Climb for Cancer” jeb “Kāp cīņā pret vēzi” pasākumi. Kāpj pa kāpnēm un kāpj kalnos, kāpj tie, kam ir vēzis, kāpj tie, kas vēlas piesaistīt sabiedrības uzmanību, lai savāktu līdzekļus vēža slimnieku ārstēšanai, ir arī piemiņas kāpieni, kuru dalībnieki turpina kāda aizgājēja iesākto. Latvijā ir tikuši īstenoti dažādi pretvēža projekti, taču šāds bija pirmais. Arī mums ar Kristīni tā bija pilnīgi jauna pieredze. Viss notika ļoti strauji.

Projekta iniciators Einars Repše pavasarī izstāstīja man ideju, es pateicu, pēc kādiem kritērijiem būtu jāatlasa dalībnieki un kā viņiem būtu jāgatavojas, jo pasākums nav ne vienkāršs, ne viegls, nedz drošs. Kad izrādījās, ka visam jānotiek jau augustā, uzrakstīju detalizētu programmu, kas ietvēra gan ieteikumus ekipējumam, gan to, kā jāgatavojas, jo mums ar Kristīni šovasar bija divas sen izplānotas ekspedīcijas, kas sekoja cieši viena otrai, tāpēc uzreiz brīdināju, ka pirmo reizi satikties ar kāpējiem varēsim tikai lidostā.

Kristīne Liepiņa: – Tā arī notika. Tas, protams, nav labākais risinājums. Mūsu priekšstats par kāpēju sagatavotību un viņu priekšstats par to, ko nozīmē uzkāpt Monblānā, nesakrita. Abas puses pēkšņi saprata, ka nebūs viegli un vienkārši. Nācās improvizēt, būt radošiem.

Kristaps: – Šie cilvēki ir īpaši, katrs ar savu diagnozi un stāstu, tāpēc katram nepieciešama īpaša pieeja. Francijā alpīnisma instruktoru skolā esmu mācījies strādāt ar cilvēkiem, kam ir īpašas vajadzības. Svarīgi ir palīdzēt saprast, ka viņi var vairāk, nekā domā. Pārvarētas bailes atraisa milzīgu enerģiju, paplašina emocionālo pieredzi. Bet atveseļošanās procesā daudz ko izšķir pozitīvas emocijas un fiziskas aktivitātes brīvā dabā. Tas ir galvenais, kāpēc bijām ar mieru pie- dalīties šajā projektā. Daudzi veseli cilvēki noraksta sevi, pat īsti nesaskārušies ar nopietnām grūtībām. Kādam šķiet, ka viņš ir par vecu, kāds aizbildinās ar apstākļiem, kādam bail, un vēl kādam vienkārši slinkums. Šie cilvēki apliecināja, ka ne diagnoze, ne vecums nav šķērslis. Jevgeņijs tam ir spilgts piemērs – savos 75 gados viņš uzrādīja apbrīnojamu apņēmību, vēlmi un interesi. Katrs no dalībniekiem uzkāpa savā pirmajā virsotnē, un nav svarīgi metri, Indrai tie ir 4810, citiem – 3500 vai 4100. Bet viņi visi ir bijuši uz ledāja ar dzelkš-ņiem pie zābakiem, sasaitē ar citiem, drošinot vienam otru, kāpjot pa stāvām ledus un sniega nogāzēm cauri vairākus desmitus metru dziļu plaisu labirintam. Tur tā vienkārši nevar, tur cilvēkam jābūt ar atvērtu prātu. Un, protams, tas ir jāgrib. Iekšējās robežas ir iespējams paplašināt, un šie astoņi kāpēji to brīnišķīgi pierādīja. Indra bija vienīgā, kas uzkāpa Monblānā, bet viņa arī bija vienīgā, kas bija nopietni gatavojusies. Savukārt Soļižans, sešdesmitgadīgs vīrs, kam izoperēta viena niere un kas dzīvo Čečenijā, kur visapkārt kalni, kāpa pirmo reizi. Viņš nezināja, kādu prieku tas var sniegt, un viņam bija ļoti grūti pieņemt lēmumu apstāties, kad ārste lūdza nepārforsēt.

Kristīne: – Jā, dažus nācās atrunāt, dažus – iedrošināt. Tomēr galvenais – katrs no kāpējiem saprata, ka spēj izdarīt ko tādu, par ko agrāk nav uzdrošinājies pat sapņot. Katrs no viņiem sasniedza savu virsotni – augstāko, ko tajā brīdī spēja. Un pārliecinājās, ka dzīve var iegūt jaunu kvalitāti, kļūt spilgtāka, skaistāka, interesantāka. Savukārt mūsu guvums ir milzīga pieredze.

Kristaps: – Pamata vēstījums: pat ja ārsti lēš, ka tev atlikuši vien pieci gadi, lai tie ir aizraujoši, pilni ar jēgu un vērtību. Nevis depresijā gaidīt galu, bet dzīvot. Un tad, ja tu izvēlies dzīvot, notiek brīnumi. Jo dzīve ir brīnums.

Indra Vālande, kam slimība atklāja kalnus un palīdzēja atgūt prieku

Pirms vēža man bija pat ne viena, bet divas dzīves: skola un Latvijas izlase orientēšanās sportā, distanču slēpošanā un maratonā. Un tad sākās nākamā dzīve, kad tu vēl īsti nezini, kā bērni rodas, un viņi tev uzrodas, un pēkšņi tu esi ģimenes cilvēks. Mēs dzīvojām laukos, man patīk fizisks darbs, bet ar iztikšanu bija ļoti grūti. Mēs to kapitālismu nemācējām pareizi uztvert un novērtēt, sitāmies kā pliki pa nātrēm. Un tad vīrs nomira ar vēzi, es paliku bērniem mamma un tētis vienā personā. Brīžiem šķita, ka tas ir slikts sapnis, kāda smaga treniņu nometne, bet tā nav treniņu nometne, un tas nav sapnis, viss ir pa īstam, tikai tev vairs nav tā spara un dzīvesprieka. Un tad arī piezogas visādi mošķi. Tā es saslimu. Labi, ka mans otrais vīrs Rihards pamudināja aiziet pārbaudīties. Viņš man ļoti palīdzēja – gan operāciju izturēt, gan ķīmijterapiju un starus. Tas bija smags periods. Lai sapurinātos, uz procedūrām devāmies kājām, viņš nāca līdzi, pakārtoja tam visus savus darbus. Vēlāk noalgojām treneri, es izvirzīju lielus mērķus – gribēju noskriet maratonu trīs stundās un trīsdesmit minūtēs. Tas, protams, bija par augstu tēmēts, tomēr es noskrēju nedaudz zem četrām stundām. Pusmaratonā mans rezultāts bija stunda un četrdesmit trīs minūtes. Trenējāmies piecas reizes nedēļā, bija – uh, cik labi! Un vēl sunīti paņēmām no patversmes, tagad man ar viņu jāiet staigāt, parkā jākontaktējas ar citiem, tas man ir ļoti svarīgi, jo esmu noslēgta.

Vēža diagnoze, lai cik dīvaini tas šķistu, lika saņemties. Esmu pārliecināta, ka viss notiek uz labu! Jādzīvo ir tagad, tūlīt. Jo nezini, cik daudz pagūsi, cik tev ir atvēlēts.

Mana vīra aizraušanās ir kalni, tur viņš zaudēja roku. Es arī gribēju pamēģināt, jo agrāk nekad to nebiju darījusi.

Kalnos ir kaut kas maģisks, tur laiks apstājas, tu vairs nedomā par to, kas palicis lejā, par sadzīves lietām. Tur galīgi nav viegli, katrs solis prasa piepūli, bet tagad es jūtos laimīga. Milzīgs gandarījums, visvairāk – par sastaptajiem cilvēkiem. Dažādas tautības, dažādas diagnozes, dažādi vecumi – viens varētu būt man tēta vietā, cits – jaunāks par maniem bērniem, tomēr visi mēs lieliski sapratāmies. Neviens, itin neviens negaudās. Kalnos ausis var nolaisties jebkurā brīdī. Biju gatavojusies, tomēr tas izrādījās grūtāk, daudz grūtāk, nekā sākumā šķita. Tur ir ledājs, man ir bail no augstuma, bail no tām virvēm. Biju sasaitē ar Kristīni. Viņa ir brīnišķīga, iet pa priekšu, un tu redzi, ka viņa jūt tevi. Kad vairs nevari, samazina tempu, kad jūt, ka jau atkal vari, paātrina tempu, un virsotnē, kur ir nežēlīgi auksts, viņa ir tik organiski silta. Ar viņu ir drošības sajūta. Es neesmu no tiem, kas tā ļoti ķeras ap kaklu, latvietis atturīgais, bet Kristīne ar Kristapu man tagad ir kā ģimene. Šis piedzīvojums man ir uz mūžu. Kādreiz liku medaļas pie sienas, tagad zinu, ka esmu bijusi Monblānā.

Par aiziešanu ikdienā nedomāju. Vienīgais – negribētos paliatīvo aprūpi, bet, kas būs lemts, to pieņemšu. Citiem varu ieteikt izvērtēt situāciju un nepaļauties tikai uz viena ārsta slēdzienu. Kad otrajā krūtī atklāja bumbuli ar pavisam cita veida vēža šūnām, izrādījās, ka man pirmo ķīmiju nevajadzēja. Kopumā man nozīmēja sešas ķīmijas, no divām es atteicos. Saprotu, ka nedrīkst niķoties, bet zinu arī, ka nedrīkst ar ķīmijām novest sevi līdz pašnāvībai. Ja man līdzās nebūtu Riharda, es pēc tās vienas ķīmijas pa Baronielas dzīvokļa logu uz 6. tramvaju būtu uzmetusies.

Es nemudinu iet pie tantiņām vai neklausīt ārstiem, tomēr savu veselību un dzīvību nedrīksti akli nodot viena cilvēka rokās. Pēc ķīmijas tu nevari kustēties, tu nevari izkāpt no gultas, mokies ar sliktu dūšu, neko nevari paveikt.

Slimība noliek pie vietas. Pēc tam tu priecājies par katru kustību, par katru dienu. Tagad pēc tā kāpiena man ir milzīgs uzrāviens – gribas strādāt, darboties, dzīvot. Un tas ir lieliski.

Zane Cinglere-Kraukle, kam slimība iemācīja dzīvot ar pilnu jaudu

Kad man pateica diagnozi, šķita, ka visa dzīve apgriežas otrādi. Man esot melanoma. Zvanu brālim, saku: sīkais, slikti! Viņš man: tu ko, no vēža nemirst! Es: kā nemirst? Mirst!

Pirmā doma: kas audzinās mūsu bērnus? Sēžu gultā un raudu. Vīrs aiziet uz darbu, es raudu, atnāk – raudu. Paiet viens mēnesis – nemirstu. Paiet otrs – nemirstu. Un tad sāku meklēt internetā ziņas, vai kādam ir izdevies atveseļoties.

Brīnos, kāpēc cilvēki baidās pastāstīt, ja viņiem kādas zāles ir palīdzējušas, kāpēc negrib citiem ieteikt vai vismaz iedrošināt? Galvenais ir pastāstīt vēža slimniekiem, ka dzīve ar šo diagnozi nebeidzas.

Kāpēc gribēju kāpt? Domāju, ka būs liels lepnums un prieks, ka būšu izcīnījusi gan to vienu cīņu, gan vēl arī citu. Tikusi pāri entajām bailēm, es taču šausmīgi baidos no augstuma, paniski. Vīrs, uzzinājis, ka gribu kāpt Monblānā, teica: bet tas taču kalns, īsts! Atbildēju: zinu, bet man to vajag!

Protams, pirms kāpšanas es neapzinājos, cik traki tas ir. Piekritu nedomājot, uzreiz. Pēc kāda laika sāku skatīties internetā… Nu labi, domāju, gan jau mums būs citādi, mēs taču pacienti. Nolēmu nesatraukties, atslēdzos līdz pat pēdējai nedēļai, kad sāku meklēt drēbes un ekipējumu. Un tad nu ar katru dienu jūtu, ka bailes aug. Nu ļoti bail. Arī veikalā “Virsotne” meitene saka: vajag visu, ko Kristaps norādījis, citādi neuzkāpsi. Vai tiešām tur tik traki? Viņa: nezinu, kad atgriezīsies, pastāstīsi…

Sapratu, ka vienkārši nebūs. Un nebija arī. Sestdien ielidojām, svētdien jau pirmā nodarbība. Kad ieraudzīju to klinti – ārprāts! Vienīgā cerība – Kristaps tīšām sāk ar grūtāko, lai mūs sabiedētu. Skatos – tur tāda poļu ģimene, viņiem meitenīte, gadi pieci, kāpj pa to klinti kā mazs tarzāniņš. Domāju: ja bērns kāpj, kāpēc lai es nekāptu? Kristīne palīdzēja, teica: kāpsim lēnītēm, ja jutīsi, ka par grūtu, kāpsim lejā. Uzkāpu gandrīz līdz pašai augšai, saku: tālāk gan nekāpšu, gribu lejā. Otrs vingrinājums bija sarežģītāks, jo drošināja ne vairs Kristīne un Kristaps, bet mēs paši drošinājāmies. Arī to izdarīju, domāju: nu beidzot sāksies atpūta.

Otrā dienā braucam vēl augstāk, nu jau ar pacēlāju. Bet man no pacēlājiem pat Siguldā bail! Sākām iet maršrutu. Šķita skaisti, grūti, ka pret kalnu, bet ainava pasakaina, tikai no kraujas lejā labāk neskatīties. Un te Kristaps saka: iziesim vēl mazliet uz tā ledāja. Izgājām nedaudz, it kā bailīgi, bet es domāju: tik traki nebūs, pa to ledu jau tikai ekstrēmisti iet. Kopumā diena bija skaista, ja neņem vērā, ka, lejā ejot, kāju pirksti sitas pret purngalu, nagi saplēsti, arī roku pirksti vietām asinīs. Trešā dienā bija trieciens. Kristaps saka: tagad velkam zābakus, ņemam dzelkšņus, stiprinājumu sistēmas, ko mēs par stringiem iesaucām, un ledus cirvjus. Tad gan es sastingu. Izkāpu no pacēlāja – vējš šausmīgs, bailes šausmīgas. Uzkāpām uz ledāja, man vēl dzelkšņi somā, nebiju uzlikusi, jūtu, ka slīd… Kristaps mācīja, kā iedurties, kā turēties, līdz dzirdu: Zane, elpo! Bet es domāju: ārprāts, kas tagad būs… Kristaps saka: padzersim tēju, paēdīsim, tad iesim mierīgi tālāk. Kristaps ņēma mani savā četriniekā, biju uzreiz aiz viņa. Teica: nebaidies, es tevi turēšu. Tā mēs gājām pa to ledus sienu zigzagā. Jautāju: kur mums jātiek? Viņš tā viltīgi: tepat netālu. Es saņemos, aizejam. Un tad viņš: nu un tagad vēl uz turieni. Ja pateiktu uzreiz, es neietu. Beidzot liels atvieglojums: tas nu ir izdarīts. Bet viņš saka: izmetīsim vēl mazu līkumiņu, es jums parādīšu vēl kādu elementu. Skatos uz puišiem, kas rāpjas pa ledus sienu, traki gan, bet tā siena tāda īsiņa, labi, jāmēģina kaut kā. Bet viņš paiet tiem puišiem garām, aiziet uz vēl stāvāku sienu un sāk tur skrūvēt skrūves: mēs te kāpsim, jāpārāķējas. Tad gan – kā es cirtu to cirvi! Tādas bailes, iekšā viss trīc, es pat parunāt nejaudāju, tikai skatījos, kur kāju likt, soli pa solim, soli pa solim, tad pusmetru dziļa plaisa, kam jāpārlec pāri, un atkal – soli pa solim.

Bet tagad ir gandarījums, pavisam noteikti. Es sasniedzu savu virsotni. Nedomāju, ka tik tālu tikšu. Skaistākais brīdis, kad uzkāpām, Kristaps samīļoja un teica: malacis, tu to izdarīji!

Mana galvenā virsotne ir pārvarētās bailes.

Bet arī vēzis nebija nekas viegls un patīkams, īstenībā to var salīdzināt ar šo kāpienu. Solīti pa solītim gājām uz priekšu, līdz pārvarējām. Tāpēc es gribētu visiem pateikt: nebaidieties un neļaujieties izmisumam! Man sanāca, arī jums sanāks! Vīrs, kad uzzināja diagnozi, bija šokā, nezināja, kā reaģēt, tomēr teica: nepadodies, izmēģināsim visu, ir tik daudz veiksmīgu stāstu! Tagad zinu – galvenais ir regulāri pārbaudīties. Ja laikus diagnosticē, vieglāk cīnīties. Man paveicās, ka ģimenes ārste pamanīja, nosūtīja pie speciālista, kas nekavējoties nozīmēja gan operāciju, gan ārstēšanu, kādu ne visiem paraksta. Man bija melanoma pirmajā stadijā. Latvijā parastā attieksme ir: sēdi un gaidi! Mums ar vīru nebija kopīga bērna, viņš ļoti gribēja, un mēs noriskējām. Kāds varbūt to uzskatīs par pārgalvību, bet mums sanāca, grūtniecība neizraisīja nekādas blaknes, gan man, gan mūsu meitiņai viss ir kārtībā. Tagad man ir piecpadsmitgadīgais Kristers, astoņgadīgā Virdžinija un Emīlija, kam divi gadiņi. Un vēl man ir veikaliņš “ViKrEm”, atvasināts no manu bērnu vārdiem, radies pēc diagnozes, kad sapratu, ka gribu darīt to, kas patīk, strādāt sev. Iepriekš šķita – ja šodien kaut ko neizdarīšu, gan jau pagūšu rīt vai parīt. Tagad katru dienu dzīvoju ar pilnu jaudu un atdevi.

Jevgeņijs Odincovs, kam slimība kļuva par atspērienu jaunai dzīvei.
Foto – Anda Krauze

Jevgeņijs Odincovs, kam slimība kļuva par atspērienu jaunai dzīvei

Esmu peldētājs, daudzkārtējs Latvijas rekordists un čempions, peldēšanas treneris, visu mūžu sportā. Bet kalnos kāpu pirmo reizi. Kad ieraudzīju, sapratu – tā ir mīlestība uz mūžu. Kā Visockis saka – par kalniem labāki var būt tikai kalni.

Pirmo diagnozi man uzstādīja 2005. gadā. Es tolaik vēl baseinā strādāju. Kaut kāda krevele uz muguras, man medpunktā uzsmērē zeļonku. Bet tā krevele nepāriet, lobās, sāp. Un pašsajūta nelāga, spēka nav, aizdusa, sirds sāk streikot. Kad izoperēja, izrādījās – melanoma trešajā stadijā. Nozīmēja man ķīmiju, taču es atteicos. Un labi, ka atteicos, vēlāk uzzināju, ka manā gadījumā tas neko labu nebūtu devis. Melanoma ir viens no bīstamākajiem un agresīvākajiem vēža veidiem, ātri izplatās, skar limfu. Uzmeklēju Ivaru Kalviņu, slaveno ķīmiķi, viņš man iedeva kādu savu preparātu un pateica: tas palīdz nostiprināt imūnsistēmu, bet vēža sakarā jums jāsatiekas ar Ainu Mucenieci. Tā es kļuvu par slavenās zinātnieces pacientu. Viņa mani rūpīgi iztaustīja, pēc tam visu pārbaudīja ar svārstu, viņai piemita šādas spējas. Atceros – tur viņa svārstu virs aknām, tas griežas kā traks, viņa saka: jautri dzīvojat, jaunais cilvēk. Tad nu viņa man noteica stingru režīmu. Kopš tās dienas radikāli esmu mainījis ēšanas paradumus, alkoholu nelietoju nemaz. Var teikt – vienā mirklī dzīve pagriezās par 180 grādiem. Katru nedēļu viņa pārbaudīja manas analīzes, tad noteica, kas jādzer un kas jāinjicē. Jā, man Mucenieces “Rigvir” palīdzēja. Zinu, ka neesmu vienīgais, kam ar to izārstēta melanoma.

Taču ļoti svarīgi ir arī ēšanas paradumi, miegs, fiziskas aktivitātes un svaigs gaiss. Četrus gadus attīrīju organismu, lai nebūtu nekādu iekaisuma perēkļu, ēdu putras, pienu – tikai no govs, ābolus – tikai no zināmas ābeles, sulas – tikai svaigi spiestas. Muceniece teica: jāēd tas, kas mūsu platuma grādos audzis, dabīgi mēslots, nekādas ķīmijas. Un, protams, nekādu desu vai kūpinājumu. Daži apgalvo, ka melanomas slimnieki nedrīkst iet saulē. Drīkst, tikai ne ilgāk par 15 minūtēm. Svarīgi arī, kurā laikā. Tagad katru gadu eju uz pārbaudēm – viss tīrs. Tomēr turpinu dzīvot veselīgi.

Arī elpot ir jāmāk pareizi. Kalnos gaiss retināts, lielas pārslodzes, muskuļos veidojas pienskābe, kāpjam, kāpjam, un tad es saku: Kristap, apstāsimies, izbaudīsim ainavu! Pastāvam, pavērojam, kā zvaigznes krīt vai kā saule aust, kā ledus mirgo tās pirmajos staros, un atkal – dzelkšņi pie kājām un ejam!

Soli pa solim. Kamēr uzkāpām virsotnē. Apskauju debesis un saprotu: es bez tā visa vairs nevaru! Kristaps jautā: gribi vēl kāpt kalnos? Gribu! Un sieviņu arī ņemšu līdzi, viņa man sportiska, ar jogu nodarbojas.

Kustība – tā ir dzīvība. Kas notiek, ja cilvēks apsēžas uz dīvāna pie televizora? Ķermenī veidojas skāba reakcija, tiek izjaukts pH līmenis, tas ir ļoti slikti, pat bīstami. Tāpēc ir jākustas, jābūt svaigā gaisā, jāgrib uzveikt slimību. Kopš brīža, kad man noteica diagnozi, ir pagājuši divpadsmit gadi. Gribu, lai cilvēki zina, ka ir iespējams uzveikt šo slimību, tikai ļoti jāgrib. Tas ir pirmais un galvenais. Kā sportā – visa pamatā ir griba. Un regulāri jāiet uz pārbaudēm – gan sievietēm, gan vīriešiem.

LA.lv
AN
Annika Niedrīte
Veselam
TESTS: Cik gudrs ceļotājs Tu esi?
21 stundas
LE
LETA
Veselam
Ar jauno gadu būtiskas izmaiņas līdzmaksājumos pie ģimenes ārsta un speciālistiem 1
1 diena
AN
Annika Niedrīte
Veselam
TESTS: Vai tavs priekšstats par iepriekšējo dzīvi ir patiess?
1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LA
LA.LV
Latvijā
“Skonto” stadiona mīklainais pircējs – Krievijas uzņēmējs no ietekmīgas ģimenes, vēsta raidījums
7 stundas
IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
Latviešu valoda zinātnē nosargāta? 3
10 stundas
LE
LETA
Kultūra
Vīrietis apēd 100 000 eiro vērtu mākslas darbu 1
9 stundas
LE
LETA
Dabā
Meklēt cimdus vai gumijas zābakus? Pirmdienas laika prognoze
13 stundas
Uldis Šmits
Pasaulē
Uldis Šmits: Bez naivuma
3 dienas