Veselam
Psiholoģija

Dzīvojam ilgāk, bet nezinām, ko ar to iesākt. Vai tiešām dzīve sākas tikai pēc 40?0

Foto: pexels.com

“Vai varētu būt, ka patiesībā nav tādas pusmūža krīzes? Kad cilvēks sasniedz zināmu pašrealizācijas un pieprasījuma virsotni (vai drīzāk plato), iesākas krīze. Tā ir smaga, jo tai nav nekāda redzama iemesla – tā nav krīze, teiksim, zaudētas mīlestības dēļ, drīzāk “man ir slikti, nezinu, no kā”.”

Tā sākas saruna ar analītisko psiholoģi, grāmatas “Centieni novecot” (Старание к старению) autori Jūliju Žemčužinovu.

Cilvēkiem patīk diagnozes. “Man ir sliktāk, kad nav skaidrības. Uzstādiet man diagnozi, tad es jutīšos labāk”. Tādēļ par pusmūža krīzi mēdz teikt: “Viņš dzīvo kā niere taukos. No pārāk labas dzīves sūkstās. Viņam ir viss – brīnišķīga ģimene, māja, darbs.”

Un arī pats cilvēks mēdz aizdomāties: “Viss taču ir lieliski. Tajā pašā laikā nezin kāpēc ir slikti. Un nesaprotami.” Tā bieži vien izpaužas pusmūža krīze.

Man liekas, ka arī vecāku pieredze nekādi nepalīdz. Tagad taču četrdesmit gadu vecumā var dzemdēt bērnu, mainīt profesiju…
Šobrīd nav īsti skaidrs, ko iesākt ar pusaudžu krīzi – agrāk tā visiem sākās ap 14-15 gadiem, bet tagad – ap 11 gadiem un augšējo robežu var vilkt pat līdz 20 gadiem! Visas krīzes tiek pabīdītas uz priekšu.
Taču ir psihiskās veselības likumsakarība: cilvēks, kurš nav izdzīvojis kādu krīzi, nevar pārvarēt arī visas pārējās. Tā vietā viņš visu laiku atgriežas neizdzīvotajā etapā.

Pēc pusaudžu vecuma cilvēki izveido ģimeni, rada un audzina bērnus. Pirms pāris gadiem kādā diskusijā mēs centāmies raksturot pieaugušu cilvēku un secinājām, ka “pieaugušais ir tas, kurš apkalpo un nodrošina visus apkārtējos”. Tad nu pusmūža krīze attiecas tikai uz pieaugušiem cilvēkiem.

Un no vienas puses te viss ir mainījies – mēs esam kļuvuši nedaudz kā zombiji – esam sākuši ilgi dzīvot, tikai pagaidām nezinām, ko ar to iesākt.

Jo klasiskajā izpratnē par zombijiem – viņi nemirst.

Un tagad vectētiņi un vecmāmiņas sēž, skatās televizoru un saka saviem pusaugu mazbērniem, kā viņiem pareizi dzīvot. No vienas puses nekas nav mainījies. Domājams, arī agrāk četrdesmit gadu vecumā dzemdēja, vienkārši tos nepieskaitīja jauniem gadiem – ja sieviete dzemdēja četrdesmit gadu vecumā, neuzskatīja, ka viņa ir jauna, viņai tomēr nav divdesmit pieci gadi.

Es, piemēram, pati brīnos, cik atšķirīgas mammas ir manai meitai, kurai ir trīsdesmit un jaunākajam dēlam, kuram ir divpadsmit gadi. Kad meita bija maza, es strādāju trīs darbos, slēpoju ar kalnu slēpēm, rūpējos par lielu ģimeni un naktīs “nedaudz šuvu”, bet ar dēlu es pat nesacenšos skriešanā.

Foto: pexels.com

Protams, cilvēks var piebremzēt bioloģisko pulksteni. Tajā pašā laikā bērniem ir psiholoģiski svarīgs fakts, ka mamma noveco. Bet mūsu tiekšanās palikt mūžīgi jauniem noved līdz tādām šausmāk kā “man ir trīsdesmit pieci un es dzīvoju ar māti”.

Psihologiem patīk strādāt ar pusmūža krīzes tēmu. bet tālāk jau sākas fantāzijas par “trešo vecumu”, “mūžīgo jaunību” un tamlīdzīgi. Taču, domājot loģiski, pēc pusmūža krīzes atpakaļceļš nevar būt – jāsākas jaunam etapam. Un ja skatās secīgi, pārkāpjot dzīves pusi, mēs sākam novecot.

Bet kāpēc visi tā atgaiņājas no vecuma? Vienkārši vecs cilvēks ir tas, kurš ar visu ir apmierināts, kuram neko nepārdosi. Un patērētāju sabiedrībā tas ir bezperspektīvs klients, mārketologiem tāds nav vajadzīgs. Ja jūs esat pieraduši strādāt ar dvēseli, jūs vieglāk pārcietīsiet krīzes.

Tas ir kā ar gripu – tu atnāci mājās, palīdi zem segas, izdzēri aveņu tēju un kļuva vieglāk. Bet tam, kurš rij tabletes un iet uz darbu, pēc tam nāk smagāks slimības vilnis.

Jebkurā gadījumā pusmūžā noris kaut kādas pārdomas. Pusaudžu vecumā mēs izvēlamies kādas noteiktas vērtības un iezīmējam nākotnes plānus. Pēc tam kaut ko no tā realizējam, kaut ko koriģējam. Jebkurā gadījumā šī aina ir tikai mūsu galvā – objektīvajā realitātē nav nekāda “mūsu statusa” vai “idejas par mūsu ģimeni”.

Tad mēs nodzīvojam līdz pusmūžam, sasniedzam kaut kādus mērķus. Un – ko darīt tālāk? Vajadzīgs jauns mērķis. To jāattīsta un jāizkopj. Labi, ja cilvēks prot uzstādīt mērķus un uzdot sev jautājumus.

Tiem, kuri negrib ar sevi strādāt, krīze iesēžas zemapziņā un izpaužas psihosomatiski – neizprotamās slimībās, infarktos u.tml.

Vai arī sākas pārnesēs: “Es esmu labs, visi apkārt man ir muļķi,”, “vīrs ir slikts”, “sieva ir slikta”.

Kādi jautājumi neattiecas uz pusmūža krīzi? Vai bailes no nāves attiecas?
Jebkura krīze ir saistīta ar nāvi. Bērns pirmo reizi sāk runāt par nāvi aptuveni trīs gadu vecumā, ļoti šajā tēmā iedziļinās pusaudži. Ja ir krīze, vienmēr būs pārdzīvojumi saistībā ar nāves tēmu. Turklāt ja bērnībā un jaunībā mēs ar nāves tēmu vairāk spēlējāmies, tagad tā patiesi ir kaut kur līdzās.
Agrāk pusmūža krīze sakrita ar laiku, kad cilvēkam mira vecāki. Tagad biežāk vecāki šajā laikā vēl ir dzīvi, bet cilvēkam biežāk sanāk iet uz bērēm. Bērnībā un jaunībā viņš varēja gadīties bērēs nejauši, bet tagad apkārt cilvēki mirst biežāk.

Vai bailes zaudēt pievilcību arī attiecas uz pusmūža krīzi?
Bailes zaudēt pievilcību ir variācijas par bailēm no nāves. Un pusmūža krīzē tieši cilvēks sastopas ar bailēm no nāves un bailēm nemirstības. No vienas puses: “Ak, Dievs, vai es tiešām miršu?” un no otras: “Vai tiešām es mūžīgi iešu uz darbu, gatavošu ēdienu…?”

Un kā ar sievietēm raksturīgajām bailēm “Kā gan es joprojām neesmu precējusies?”?
Pusmūžs jau ir ar pagātnes atbalsi. Atbilstoši vecumam, vajadzētu jau nomierināties: “Tā es arī dzīvošu”. Kaut, protams, ja kaut kas iepriekšējos periodos nav paveikts, tas kā īlens var līst ārā. Viens atceras, ka vēl taču nav uzkāpis Everestā, cits, ka vispār gribēja glābt roņus, vēl kāds – ka vēl nav apprecējies vai bijis precējies tikai divas reizes.

Tātad cilvēki sāk strauji izspēlēt to, ko nav paspējuši?
– Jā. Tas notiek no sajūtas, ka “nāve ir tuvu”, tādēļ vajag “visu atcerēties” un “visu izdarīt līdz galam”, turklāt – gan labo, gan slikto.

No otras puses rodas rutīnas sajūta, kuru jāsalauž. Un tad cilvēki mēdz kaut ko krasi mainīt: šķiras, iznīcina biznesu, maina darbu, izvēlas daunšiftingu u.tml.

Foto: Unsplash

Mēs mēdzam tā vietā, lai aizdomātos, kas notiek iekšēji, mainīt ārējo. Vai vismaz domāt par to. Mēdz būt, ka cilvēks atnāk pie psihologa tieši ar tādu uzstādījumi – viņam ir slikts priekšnieks, dzīvesbiedrs, bērni. No tā arī izriet – es esmu slikts. Un tikai tad var jautājumu evolucionēt: “Kas būs tālāk?” Un tas nav jautājums par to, kur braukt, bet par to, kas ar mani būs tālāk. Tas ir jautājums par dvēseli.

No vienas puses, mēs, daudzi, esam darboholiķi. Un uzreiz pirmais jautājums ir: “Ko darī?”. Bet varbūt – neko nedarīt? Varbūt apsēsties dziļā meditācija un padomāt?

Galu galā kaut kādu iemeslu pēc mēs dzīvojam ilgāk par četrdesmit un sešdesmit gadiem. Protams, ne tādēļ, lai patērētu. Un diezin vai tādēļ, lai bezgalīgi kaut ko būvētu.

Katra krīze ir iespēja mainīt algoritmu. Sākotnēji jēdziens “daunšiftings” nozīmēja – “pamest darbu un aizbraukt uz Goa”, “palēnināt ātrumu”. Tas ir – jēga ir nevis tajā, ka “es biju ofisa darbinieks, bet tagad esmu mākslinieks”, jēga ir tajā, ka tu palēninājies.

Ar mazāku ātrumu var braukt tajā pašā plūsmā, tikai citā rindā. Un tāpat var gūt labpatiku.

Ir labi meklēt savu ceļu. Es esmu ļoti pret pseidopsiholoģiju, kur labprāt dala receptes. Ja jums galīgi negribas ar sevi strādāt, jūs viegli internetā atradīsiet saites un rakstus, kas jums labpārt izklāstīs, šķirties vai dzīvot kopā, meklēt jaunu darbu vai palikt vecajā.

Taču, ja skatās uz pusmūžu, jūs jau esat “atkalpojušies” citiem cilvēkiem. Jūs jaut esat tāds, kāds esat. Un tagad var padomāt par sevi, saprast – ko tagad? Un tam nebūt nav vajadzīgas kaut kādas krasas pārmaiņas.

Kam ir izteiktāka pusmūža krīze – sievietēm vai vīriešiem?
Šai krīzei nav dzimumu atšķirību – tā ir vispārcilvēcīga un ir visiem. Taču izpaužas atšķirīgi.
Vīriešiem ir grūtāk reflektēt, viņi retāk meklē palīdzību. Tagad gan tas pamazām mainās. Vīrieši vairāk domā par statusu, atbildību, ārējām veiksmes pazīmēm.

Mūsu sabiedrībā pieņemts, ka vīrietim jābaro ģimene. Vai viņam tas noteikti jādara? Tāpēc vīriešiem ir sarežģītāk.
Un tā kā netiek pieļauts, ka vīrietis varētu piedzīvot krīzi, viņš šīs izjūtas pārnes, piemēram, sakot, ka “sieva kļuvusi sliktāka”.

Turklāt tieši vīriešiem bieži vien rodas psihosomatiskas slimības. Vai nu infarkts vai viņi pieņem kādus krasus lēmumus, vai arī viņi pievēršas kam ekstrēmam – nirst ar akvalangu, lec ar izpletni. Vīriešiem ir grūti piesēst un vienkārši palasīt kādu psiholoģisku grāmatu. Turklāt esmu novērojusi, ka precētiem vīriešiem ir vieglāk, jo sievas palīdz apdomāt situāciju un atbalsta.

Un sievietes tad nu ir refleksētas, pārdomu pilnas un bez problēmām…
Es vienmēr savām meitām skaidroju: “Atcerieties, ka sievietes ir multifunkcionālas.” Sievietes var strādāt un vienlaikus izdzīvot pusmūža krīzi, audzināt bērnus, gatavot ēdienu un… domāt. Bet vīrietis var darīt tikai vienu lietu. Viņam ir monodoma.

Ja viņš ir krīzē, tad viņš ir krīzē – viņš ieslēgs televizoru un pāris mēnešus tikai to skatīsies, vai kāps Everestā.

Viņam ir grūti domāt un darīt, viņš ir koncentrējies uz darbu. Bet krīzi taču neizdzīvo nedēļas laikā – tam vajadzīgs krietns laiks.

Ir labi apmeklēt psihologu, jo tad ir konkrēti iedalīts laiks sev. Nedalīts laiks, nevis starp citiem darbiem un rūpēm. Šajā laikā var attīrīties no tā, kas nav līdz galam izdzīvots, taču galvenais ir atrast, kas būs tālāk. Jūsu zemapziņā, sapņos, domās. Atrast neapzināto un padarīt apzinātu.

Vai ir cilvēki, kas nav izdzīvojuši pusmūža krīzi?
Ir pat sievietes, kas nav pieaugušas – mūžīgās meitenes. Ir sievietes, kas tā arī nekļuva par mātēm, pat ja viņām bioloģiski ir daudz bērnu – tās ir tādas “mātes-draudzenes”. Mēdz būt “vīrieši-puikas”. Šobrīd vispār ir daudz cilvēku, kuri ir “puikas” un “meitenes”. Ja cilvēks pieaug, viņu piemeklē krīzes. Cita lieta – kā viņš tās izdzīvo. Var doties peldējumā, bet var pamērcēt pēdas un aizbēgt.

Foto: Unsplash

Varam meklēt piemērus literatūrā. Piemēram, Dorians Grejs nepārdzīvoja pusmūža krīzi, pat nepacentās līdz tai noiet, bet, saticies ar fantāziju par novecošanu, uzreiz “atstiepa kājas”. Ir arī mūžīgi jaunie varoņi, piemēram, Nemirstīgais Kaščejs. Diezgan skumji redzēt tiekšanos šos scenārījus īstenot dzīvē. Bet sievietēm ir tēls Sniega Karaliene, kas ne noveco, ne arī ir īsti dzīva.

Ir gadījies, kad atnāk šāda kliente – viņa izskatās brīnišķīgi, apmeklēt neatkārtojamas teātra izrādes, bet – viņā ir kaut kas iesaldēts. Ir grūti pateikt, vai tas ir labi vai slikti. Kaut kāda iemesla pēc Sniega Karalienes nāk pie psihologiem un kaut kas dvēselē nav īsti kārtībā.

Var pirkt tabletes, kaut ko iesaldēt, bet daba ir process – dzimšanas un miršanas, tā arī ir dzīve.

Ja pie manis atnāk trīsdesmitgadnieks un saka: “Es jūtos kā pusaudzis”, tātad kaut kas ar viņu nav, kā vajag.

Bet ja to saka piecdesmitgadīga sieviete? Vai tā ir sociāla norma? Vai tas liecina par veselību? Diez vai.
Jā, jūs varat dzīvot kā jaunule jebkurā vecumā, bet sabiedrībai tas nav labvēlīgi.

Šobrīd tādu sieviešu, kas ir “atkal kā odziņas”, ir daudz. Šāda sieviete iet pa ielu un visi viņai saka: “Nevar būt, ka tas ir jūsu dēls! Izskatās kā vīrs vai brālis!” Un tas skaitās kompliments. Bet ko šādā situācijā varētu just dēls? Palasiet par Edipu.

Sanāk, ka cilvēkam, kurš pārdzīvojis pusmūža krīzi, būtu jāpāriet kādā citā kvalitātē. Kādā?
Atcerieties karali Līru. Viņš no sākuma rīkojās ļoti pareizi – sadalīja savu karaļvalsti un izdalīja. Bet viņam nebija karalienes, iespējams, sarunājoties ar viņu, viņam būtu izdevies reflektēt. Un tā radās jautājums: ” Es esmu Līrs vai Līra ēna? Kādas šausmas! Kas es tagad esmu?”

Ja es neesmu ne karalis, bet vienkārši ģimenes galva, situācija ir tāda pati: “Man ir dzīvoklis un māja, darbs – vai es to visu varu atdot? Vai tad es palieku par karaļa ēnu? Kas gan es esmu?” Ļaudis pusmūžā sastopas ar tiem pašiem jautājumiem, kurus risināja pusaudžu vecumā.

Taču pusaudžiem ātri vien dod padomus: “Meklē sevi! Varbūt tu esi mākslinieks? Daudzbērnu māte?” Bet pusmūžā gatavu atbilžu nav. Jāmeklē savas atbildes, nevis grāmatās atrodamās. Tajā ir riski, pūles un bailes.

Foto: Freepik

Kaut gan, ja jūs ieiesiet populārās mājaslapās, jums dos padomus: “Mācieties! Iegūstiet jaunu profesiju! Brauciet ceļojumos! Nopērciet to un šo!” Šie padomi drīzāk ir par patērēšanu, tirgus rūpējas par to, lai jūs nepārstātu kaut ko patērēt.

Vai vispār ir pozitīva izeja no situācijas?
Protams. Labs (iekšējais) stāvoklis. Labklājība. Man ļoti patīk vārdi “labs dvēseles stāvoklis”, to es uzstādīju sev kā mērķi vecumam. Es nevaru uzzīmēt vispārēju gaišu ainu, kas derētu visiem – katram tā ir sava. Tā kā man ir septiņi bērni, manī vienmēr bijušas bailes, ka es neizdzīvošu, netikšu galā. Tādēļ ka visi apkārt teica: “Priekš kam tev trešo bērnu? Kam tev ceturto?” Un es nevarēju atzīties, ka es patiešām baidījos, jo tad taču nāktos dzirdēt: “Mēs taču teicām!”

Pēc tam bija liela pusmūža krīze, kad es praktiski izdzīvoju nāvi un galu galā nodomāju: “Es vienkārši ņemšu un nomiršu, un nekas traks nenotiks.”
Un pēc tam, aptuveni četrdesmit divu gadu vecumā, pēkšņi manī radās sajūta: “Nu viss. Es tikšu galā.” Tā ir tāda iegūtā dzīves prasme: “Lai kas arī notiktu, es tikšu galā.”

Man kāds cilvēks iebilda: “Nevar būt, ka cilvēks var dzīvot ar tik daudz nezināmajiem”.

Mēs tobrīd cēlām māju laukos un viņš prasīja: “Bet ja nu mašīna vairs neies? Nepietiks ēdamā? Salauzīsi kāju?” un es uz visu to atbildēju: “Nezinu,” un domāju par to, ka man šobrīd nevajag izdomāt visu detaļās, es tik daudz ko māku, ka tikšu galā.

Pēc tam es tomēr sev ieskicēju kādu ainu, kurā man gribētos atrasties nākamos piecpadsmit divdesmit gadus. Un man draudzene, kurai to atklāju, jautāja: “Tagad tu mērķtiecīgi centīsies to piepildīt?” Es atbildēju: “Zini, nezinu, vai centīšos – tagad tas galīgi nav par mani”. Agrāk es mērķtiecīgi kaut ko mēģināju piepildīt, tagad es plūstu.
Dzīves mērķi var būt kā strikts grafiks, bet tagad es labprātāk izvēlos skatījumu uz pasauli kā akvareli. Un pēc šīs sajūtas es sapratu, ka esmu izgājusi cauri pusmūža krīzei.

Ir arī cilvēki, kas pusmūža krīzi izdzīvo pa etapiem, vairākas reizes. Pusmūža krīze var būt arī tāda sevis atrašana – reizēm sevi pazaudē un pēc tam atrodi.

Vai tās atziņas, ko esi atradis, vajag dot tālāk? Vai tu tās atrodi un tev ar to jau ir labi?
To vajag integrēt. Kas ir vecs cilvēks? Tas ir cilvēks, kurš prot paklusēt. Ziniet ar ko mamma atšķiras no vecmāmiņas? Vecmāmiņa var sākt stāstīt pasaku brīdī, kad bērns pieskrien un saka: “Pastāsti!” līdz brīdim, kad viņš skrien tālāk. Viņa nesēdina bērnu līdzās un nesaka: “Klausies mani” un arī nepienāk: “Tagad es tev pastāstīšu…”
Vecums un viedums ir tad, kad jūs esat pa lielam sevi sapratuši, jums ir labi ar sevi un nav vajadzības pamācīt un kaut ko uzspiest citiem.

Tādēļ cilvēki, kuri ir pārdzīvojuši pusmūža krīzi, nereti var kaitināt apkārtējos, pat savus vecākus. Jo viņi nezin kāpēc ir tādi laimīgi, bet nedalās.

Tas liekas jocīgi, jo ne mazums vecu cilvēku vēlas pamācīt. Taču patiesībā tāda uzspiesta pieredze ir traumatiska. Viedais nepamāca! Un pat jautājot, no viņa maz ko var izdabūt. Tas ir viedums.

Mūsu vecākiem ir diezgan sarežģīti. Piemēram, mans tēvs saka, ka galvenais virzītājspēks ir neapmierinātība ar sevi. Es esmu pret tādu pārliecību, es uzskatu, ka ir pilnīgi iespējams pamatā būt laimīgam. Tas nenozīmē, ka es sēžu vienā vietā un riju bulciņas – es strādāju, mācos, attīstos, varu labu prātu pārrunāt izlasītās grāmatas ar kādu, taču es nevēlos būs ar sevi neapmierināta. Un nevēlos nevienu pamācīt.

Pēc pusmūža krīzes tu ļauj būt sev pašam, atbrīvojies no sabiedrības un vecāku pieņēmumiem. Piemēram, vecāka gadagājuma cilvēki uzskata, ka grāmatu var lasīt rindā, transportā, vai kaut ko darot. Bet nevar vienkārši tāpat vien lasīt. Bet es lasu. Kaut gan tāda laimes recepte nav universāla.

 

No ārzemju materiāliem tulkoja Linda Rozenbaha

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LE
LETA
Veselam
Bērnu slimnīcai ziedoti 120 kilogrami svaigu gurķu un 100 litri medus
14 stundas
LE
LETA
Veselam
Aicina valsts amatpersonas palielināt zāļu kompensācijas apmērus
15 stundas
LE
LETA
Veselam
Tikai 78% pirmsskolu darbinieku nodrošināti ar dezinfekcijas līdzekļiem, vēl mazāk ar sejas maskām un cimdiem
15 stundas

Lasītākie

LE
LETA
Latvijā
Viņķele izdod rīkojumu, nosakot prasības rīcībai ar Covid-19 inficēto personu mirstīgajām atliekām 3
6 stundas
LP
Linda Pužule
Pasaulē
“Mēs nebijām gatavi katastrofai.” Tautietes Lindas stāsts par straujo notikumu attīstību Spānijā
Speciālreportāža 9 stundas
LE
LETA
Veselam
Visstraujāk ar Covid-19 inficēto skaits turpina augt Rīgā 1
8 stundas
LE
LETA
Latvijā
Policija atklāj, kāds sods piemērots vīrietim par pensionāres nogrūšanu veikalā Ozolniekos
6 stundas
LL
LETA, LA.lv
Latvijā
VIDEO. Traģiska avārija Juglā: bojā gājusi gājēja
8 stundas