Veselam
Psiholoģija

“Kad uzsniga sniedziņš, mēģināju aiziet pavisam.” Rakstnieks Laimonis Purs izvēlētos eitanāziju0

Arhīva foto

“Biju noskaņojies un jau pusiemidzis”

Pirms pāris dienām saņēmām satrauktu pazīstamā rakstnieka, publicista, dramaturga Laimoņa Pura drauga Jāna Jerkina ziņu, ka 94 gadus vecais rakstnieks dzīvo nabadzībā Zaubē un pirms stundas centies izdarīt pašnāvību. To ar grūtībām pārtraukusi viņa aprūpētāja Maija Ziemele. Neatliekamā medicīniskā palīdzība paspēja glābt vīrieša dzīvību un iedzertā zāļu un alkohola deva nekļuva liktenīga. Rakstnieks no slimnīcas atgriezies mājās, tomēr doma par cilvēcīgu aiziešanu viņu nav pametusi – vislabāk, ja būtu iespējama legāla eitanāzija. Arī draugs Jānis Jerkins aicina varas kalpus iespējami ātri legalizēt asistētu pašnāvību.

Kā viss notika un kāpēc cilvēks nonāk līdz šādam radikālam solim?

Jānis Jerkins, kurš ir desmit gadus jaunāks kungs par rakstnieku Laimoni Puru, draudzējas ar viņu jau gadus desmit. Pastāvīgi uztur kontaktus. “Viņš pat vienā no grāmatām, kura vēl nav publicēta, iekļāvis dokumentālu nodaļu par manu tēvu,” min draugs.

8. novembrī Jānis saņēma dīvainu zvanu no Laimoņa – bija dzirdama nesaprotama murmināšana un fonā sievietes balss. “Netiku skaidrībā. Pēc stundas zvanīja Maija – viņa ir aprūpētāja, kas Laimonim palīdz apģērbties, ēdina, apkalpo, jo viņam ir slikta redze un dzirde. Viņa man izstāstīja, ka Laimonis mēģinājis beigt dzīvi,” atceras rakstnieka draugs.

Maija Ziemele, šķiet, joprojām ir vēl šoka stāvoklī, asaras birst un pēc mūsu sarunas jāiet pašai dzert nomierinošas zāles.

“Tajā dienā Laimonis man palūdza viņu aizvest līdz malkas šķūnītim – vienā rokā štoks, otrā viņš turējās pie manis. Tur viņa gādātā malciņa – viņš, kamēr varēja, sazāģēja, saskaldīja – cepuri nost! Tā jau viņš runāja, uz turieni ejot – grib sevi piebeigt,” stāsta satrauktā sieviete, kas sākumā apjukumā ļāvusies Laimonim palīdzēt aiziet līdz šķūnītim. Ļāvusi viņam tur pabūt, tomēr sirds nebija mierīga, pārdzīvojusi, bijusi nojauta, ka vārdi nebijuši pa tukšo.

Savas bažas Maija izstāstīja arī dēlam un kaimiņam, ka Laimonis laikam aizgāja uz šķūnīti nomirt. “Viņi abi nosauca mani par traku, varot taču beigties viss ar kiminālatbildību. Kaimiņš uzstāja, lai ejam paskatīties, kas tur notiek. Gājām reizē, jo man bija bail iet vienai. Un, jā, patiesi, viņš bija paspējis kādus ripuļus sadzerties kopā ar šņabi un šķūnītī nogāzies – gribēja sadzerties un nosalt. Steidzami zvanījām “ātrajiem”. Viņš bišķiņ bija paspējis sazāļoties, ar celšanu iecēla mašīnā,” atceras kundze, piebilstot, ka tagad Laimonis viņu “grauž, ka neļāvu to izdarīt…”

Pats Laimonis Purs atzīst, ka šobrīd necik priecīgi neiet. “95. mūža gads, un visādi notikumi ar mani notiek… Es jau biju visu nokārtojis pavisam labi, lai aizietu. Daudzi mūsu pagastā ir pakārušies, sevi nošāvuši, es gribēju pirms dažām dienām sev piepalīdzēt: kad uzsniga pirmais sniedziņš, biju noskaņojies un jau pusiemidzis, kad pēkšņi tomēr ātro palīdzību pasauca.

Manam trešajam dēlam ir vēzis un mazmeitai 36 gadu vecumā ir neārstējams vēzis. Viņiem ar vēzi nav laimējis. Es gribēju aiziet pirmais… Ir 95. gadskārta un par daudz jau drusku iekšā,” atzīst Laimonis Purs.

Sakrājies patiesi ir gana daudz – arī pārējos bērnus skāris skarbs liktenis. “Viens dēliņš nomiris, otru skārusi nopietna kaite un jāārstējas speciālā slimnīcā, vēl vienam vēzis,” stāsta Maija Ziemele.

Arī (ne)veselība ir pārbaudījums. Acu plakstos ir sāpes – nopietns neirodermīts, ko rakstnieks ārstē ar kliņģerīšu tinktūru, tāpat nomoka elpas trūkums.

Zināms, ka daļa cilvēku gados vēlmi nomirt ietekmē ne tikai izmaiņas dzīves iespējās un zaudējumi, bet arī necilvēcīgas sāpes, nepiemērota aprūpe. Tāpēc jautāju rakstnieka ģimenes ārstei Olita Elmerei, kas īsti notiek ar neirodermīta ārstēšanu. “Viņš atsakās lietot jebkuras zāles,” stāsta ģimenes ārste. “Viņš lasa internetu, ir zinošs un viņu māc bažas, ka zāles varētu vēl vairāk pasliktināt stāvokli, alerģiska reakcija būs vēl izteiktāka. Nupat viņš ir atgriezies no slimnīcas, ir nozīmētas zāles, tikko mājvizītē viņš šķita pozitīvs. Ceru, ka veiksies labāk nekā līdz šim. Teica jau gan, ka priekš kam zāles dzert – ir apnicis dzīvot. Šveicē legāli varot veikt eitanāziju… Cilvēks ir dzīves saguris. Viss ir relatīvi – viņu neapmierina nespēks un kaulu sāpes, kas vecumā ir fizioloģiskas. Un jaunas zāles viņš nevēlas…” ārste atklāj medaļas otru pusi.

Pansionāts vai tomēr savas sienas

Pirms teju diviem gadiem Laimonis Purs rakstīja savam draugam Jānim Jerkinam, ka vēlētos dzīvot pansionātā un varbūt šāda iespēja būs. Tomēr līdz šim vēl viņš dzīvo ļoti vienkāršos apstākļos laukos. Pat trepes te esot ļodzīgas un bīstamas.

Tomēr šobrīd, kad ieskanējusies iespēja par pansionātu un līdzekļiem tam, viņš uz pansionātu negribot, mājās tomēr esot labāk.

Rakstnieks dzīvo nomaļā vietā, mājā, kur vēl ir citi cilvēki gados un viņus aprūpē Maijas kundze. “Mēs dzīvojam kā džungļos – te nav ne satiksmes, nekā. Kad vajag kaut kur braukt, maksājam privātajiem, kaimiņiem. Aizbraukt līdz Nītaurei vien maksā 10 eiro. Cilvēki šeit pamazām nodzeras. Pašai vairs nav spēka, bet te palīdzu. Visiem tīras drēbes, ēdiens sataisīts. Laimonis gan sācis maz ēst. Šeit valda bezcerība, par mums neviens nedomā. Mums ir dārzs un izaudzējam savus dārzeņus, puķītes stādām, vasarā priecājamies, bet ziemā te ir briesmīgi smagi.

Tagad, kad Jānis Jerkins sacēla traci, sociālie dienesti ir mazliet pamodušies, laikam nobijās. Un esam sarunājuši Zaubē istabiņu, kur ir duša un vanna un kur sociālie darbinieki palīdzēs viņu nomazgāt, man tas nav pa spēkam. Vispār sociālie dienesti ir diezgan neatsaucīgi – vienreiz Laimonim vajadzēja braukt uz bibliotēku, bija jāpabeidz pēdējais raksts, bet viņi atteica, ka vedot tikai pie dakteriem. Tāpat jāmaksā arī par laiku, kad mašīna stāv. Saprotu – degviela jāapmaksā, jā, bet vēl arī par stāvēšanu? Tad labāk paņemu privāto šoferi, vismaz nav jāmaksā par gaidīšanu,” sūrojas Maija Ziemele.

Lai arī domas par pansionātu ir pārcilātas, viņa novērojusi, ka Laimonis vēloties būt mājās un te ir laimīgāks. “Kamēr viņš tās pāris dienas bija slimnīcā, viņš man zvanīja trīsreiz dienā un jautāja, kad tad es braukšu, cikos būšu,” teic aprūpētāja.

Arī pats Laimonis Purs atzīst, ka ātri gribējies mājās: “Tur ir lielas telpas, līdz labierīcībām nevar aizkļūt, viss notiek gultā. Diezgan ātri tiku ārā no tās līķu fabrikas – tā patiešām tā jāsauc. Jo tur ātri no veca cilvēka paņem samaksu, paralizē iekšējās spējas, bet naudiņa tikai nāk. Kad nomirst – tā savukārt nāk apbedīšanas firmām,” rakstnieks izsakās skarbi.

Tiklīdz varēja, aprūpētāja sarunāja šoferi un veda Laimoni mājās. “Pa visiem šiem gadiem no Kultūras ministrijas nav bijusi nekāda palīdzība – viņš tomēr ir sarakstījis četrus vērtīgus vēsturiskus romānus, atmiņu grāmatas, citus romānus, bet atbalsta – nekāda…” kritizē Maija Ziemele.

Savukārt draugs Jānis Jerkins to papildina ar sulīgu epitetu: “Mēs jau sūtījām materiālus “ķenguru ministrienei” (kultūras ministrei – Aut.), solīja, ka būs kultūras stipendija, bet nākamajā gadā jau par to bija aizmirsts. Izcilais rakstnieks dzīvo šausmīgā nabadzībā,” atklāj draugs.

Rakstniekam sāp sirds un šķiet nepatiesi, ka viņam nav piešķirta mūža stipendija. Tomēr cienīgāki ienākumi dzīvi atvieglotu. “Dzīvojam vietā, kur, lai kaut kur aizbrauktu, jāņem privāts vadātājs. Tāpat pirms 25 gadiem arī darba stāžā nav ierēķināts laiks, kad brīvības gados iznāca septiņas grāmatas. Tā ir nekaunība pret mani, tāpēc izstājos no Rakstnieku savienības,” teic rakstnieks.

Rakstnieks: Bija vērts nodzīvot līdz 11. oktobrim

Viens no zināmākajiem rakstnieka Laimoņa Purva darbiem ir vēsturiskā tetraloģija par zemgaļu cīņām pret vācu krustnešiem 13. gadsimtā: “Degošais pilskalns” (1962), “Krusts virs pilskalna” (1979), Tālajos pilskalnos” (1981) un “Sūrābele pilskalnā”. Viens no pēdējiem darbiem ir “Aizejot atskaties: atmiņu atspulgs par noklusēto un viltniecisko”, kurai ne visas daļas ir iznākušas drukātas grāmatas formātā (kādam neesot izdevīgi uzzināt patiesību par mūslaiku varoņiem – darbs ir dokumentāls, noteic rakstnieks). Un tas autoram sāp. Sāp arī rakstnieka acis, kuras moka neirodermīts. Sāp arī necieņa, par ieguldījumu kultūrā nesaņemot mūža stipendiju.

Tomēr ir kaut kas, kas cilvēku var iepriecināt. “Bija vērts nodzīvot līdz šā gada 11. oktobrim, lai izlasītu interviju “Latvijas Avīzē,”, kur jaunais rakstnieks Guntars Tenne (romāna “Gredzens ar dārgakmeni” autors), kad viņam jautā, kas viņu visvairāk literatūrā iedvesmojis, līdzās krievu, poļu rakstniekiem – tādiem darbiem kā Valtera Skota “Aivenho” un “Kventins Dorvards”, Henrika Senkeviča “Krustneši”, “Quo vadis”, – minēja arī manus darbus. Es biju galīgi mēms, ka esmu viņu iedvesmojis!” priecājas Laimonis Purs.

Te nu jāatzīmē, ka labus vārdus pateikt rakstniekam jums, lasītāji, nemaksā neko (Aut.).

Rakstnieks par eitanāziju

Lai gan nu pēc Jāņa Jerkina vārdiem ir atrasta iespēja pansionātam, viņš tagad uz to neesot ar mieru iet. “Ko viņš grib? Eitanāzija nav piejama…” noteic draugs.

Vēl 2014. gadā Laimonis Purs uzrakstīja šo caur sevi tik izjusto skatījumu uz eitanāziju un tās nepieciešamību. Publicējam to arī šeit.

Tikai ilgdzīvotājs, kam aiz muguras 80 gadi, aizstaigātas vēl 10 gadskārtas un sākta klunkurēšana uz simtgadnieka pusi, tikai tāds saprot romu tautības folkrolizēto lāstu: “Kaut tu ilgi dzīvotu un mirdams nenomirtu.” Ļaunas neizārstējamas slimības piemeklē arī jaunos, spēkpilnos, tomēr vecums nāk roku rokā ar daudzām kaitēm, nepārtrauktu sirgšanu. Ētisku apsvērumu vadītas Eiropas valstīs – Beļģijā. Nīderlandē, Šveicē, Francijā, Luksemburgā, Dānijā, vēl citās – izdoti likumi par pasīvo un aktīvo eitanāziju, Latvija diemžēl kā vienmēr atpaliek.

No sengrieķu valodas ienākušo vārdu eitanāzija (“viegla nāve”) 21.gadsimtā daudzvalodu jūklī labi iederētos papildinājums ar latviešu valodas vārdu “pats”, tātad pašeitanāzija. Tā varētu nosaukt totālo aiziešanu viņsaulē – pašnāvību. Joprojām atceros jaunībā saulainajos pirmskara gados pieredzēto: Jelgavas apriņķa Lielvircavas pagastā mana vectēva jaunsaimniecība “Akoti” robežojās ar jaunsaimniecību “Druviņas”, un tajās kādu dienu brālis nošāva brāli, brāļa dēlu, bēgošo brāļa sievu noķēra un ar revolveri bija sists pa galvu, pēc tam pats nošāvās. Viņu apraka aiz kapsētas žoga ārpusē. Pašnāvības bija un būs. Nosaukšu tikai man tuvumā notikušās: kolhoza laikos “Lielceļa Stūrīšos” saimnieks aiz vecuma pakārās dārza ābelē. Zaubes pagasta “Biķerniekos”, kur dzīvoju, kaimiņu “Saulaines” saimnieks, vecuma dēļ nespēdams iejūgt ratos zirgu, nogalinājās ar elektrību, uz debesu otru pusi kaimiņš noslīka alkoholā, pakārās savā mežā, to izdarīja arī Ziemeļvidzemē iepazīts skolotājs. 2014. gadā jaunbagātnieks advokāts A. Grūtups nošāvās slimības dēļ.

Neatkarības gados bankroti un nespēja atdot aizņēmumu palielināja pašnāvību skaitu. Tur daļēji paši vainīgi.

Par ilgdzīvotājiem priecājas, viņus apsveic, pasniedz dāvaniņu. Kā suminātie jūtas? Vecuma plānprātība smagi un sāpīgi skar apkopjamā tuviniekus. Jo vecāks esi, jo kļūsti aizvien vientuļāks, jāpieredz laulātā drauga, dēla, meitas, radinieku nāve. Moka ne vien slimības, bezmiegā moka domas, pat tālas, paša ikdienu neskarošas.

20. gadsimta otrā puse un 21. gadsimts strauji kāpina pārapdzīvotību; dzimst aizvien vairāk un vairāk, dzīvo aizvien ilgāk un ilgāk. Globalizācija neatvairāmi tuvina cilvēces masveida staigāšanu. Lai apdzīvotība izlīdzinātos, cik desmitiem vai pat simtiem miljoniem ķīniešu jāieplūst Sibīrijas tukšajos plašumos? Vai dienvidzemju tumšādas cilvēki atklimatizēsies sniegputeņos un lauska spalgajos krakšķos?

Mūsu laikmetu raksturo ne vien informācijas digitalizācija un iespēja to nosūtīt tuvu un tālu, laikmetu raksturo zīdaiņu un vecļaužu – vai kā tagad mēdz sacīt – senioru – pārpilnība. Dzimstībā ir atpalicēji, piemēram, patriotismu zaudējusī latviešu nācija, strādājošo mums būs aizvien mazāk, apgādājamo aizvien vairāk.

Šo procesu veicina arī medicīna un tajā iekļautā farmācija, veicina ne jau tikai aiz tuvākmīlestības un žēlsirdības, bet gan – nauda un nauda, un nauda tur plūst kabatās neticami apaļos skaitļos, pat dāsnāk nekā bankās un finansu mahinācijās.

Jau padomju laikos biedināja ar sirds mirdzaritmiju, pazinu cilvēku, kam trīsreiz implantēja regulatoru, par katru operāciju 2000 rubļu, kopā 6000, bet viņš sirga ar mazkustību, mira no smadzeņu sklerozes. Šodienas tā sauktais brīvais tirgus un demokrātija paver vēl dāsnākas iespējas pelnīt “ar pacienta sirdi”.

Ārstniecībā aparatūru daudzveidība, medikamentu tūkstoši, zinātnieki pat noskaidrojuši ādas slimības psoriāzes B un T limfocitu atmiņas zudumu, šo ārstējamo, tomēr līdz šim neizārstējamo kaiti tagad Vācijā izārstējot par 200 000 dolāru… Pie mums par 100 eur diennaktī iespējama palīdzība ļaundabīgā vēža pēdējā stadijā.

Pats vecums jau ir slimība. Ātrāk vai vēlāk rodas vēlme mirt. Ārsts Pēteris Kļava internetā nostājies eitanāzijas piekritēju pusē, gan piebilstot, ka mūsu zemās morāles dēļ “vieglo nāvi” varēsim sākt izmantot pēc pārdesmit gadiem. Te dakters kļūdījies. Latviešu morāli gadu simtus veidoja un saglabāja zemnieka viensētu, bet pārpilsētniskotā masā tā slīdēs zemāk un zemāk. Naudas nekaunīga “kāšana” no slimnieka kļuvusi daļēji itin kā likumīga, medikamentu cenas “saskrūvētas”, saskarsmē ar ārstiem notiek neizprotami gadījumi, piemēram, ar mani šogad februārī: aizbraucu pie ģimenes ārstes pēc padoma par ieilgušo bezmiegu.

Atkal biju divas diennaktis negulējis un – ārste izsauca ātro palīdzību, nepaguvu mājās īsti sagatavoties, kad “ātrie” piebrauca, iegrieza rokā pieslēgumu sistēmai, iesēdināja ratiņkrēslā, slimnīcā tūlīt atkal pie sistēmas un… velti gaidīju kādu pienākam, negulēju trešo diennakti, no rīta viss “šilierējās” – kustējās palātas griesti, dzelzs gultu kājas… Joprojām nesaprotu, kāpēc bezmiega ārstēšana jāsāk ar ātro palīdzību.

Jā, medicīnā vajadzīga nauda, bet vēl vairāk vajadzīgas ir zināšanas un morāle.

Beļģijā 93 gadus veca kundze, pansionātā nevainojami aprūpēta, tomēr pieteikusi badastreiku, ja kavēsies viņu eitanizēt. Arī Latvijā ir vecaines un vecaiņi, kas vēlas ātrāk aiziet veļu takās. Šādai vēlmei ir dažādi cēloņi, sākot ar slimībām, materiālām grūtībām, nesaskaņai ar piederīgiem, līdzcilvēkiem un beidzot vienkārši ar dzīves apnikumu, Latvijas ekonomisko vārgulību, tautas strādīgākā slāņa masveida došanās svešumā.

Izlasot avīzē deputātu kandidātu sarakstus 12. Saeimas vēlēšanām, bezmiegs atkal klāt, cik naski ir vecvecie nelabvēļi Latvijai un dažs jaunais pat ar ļoti aizdomīgu pagātni. Vecums pārāk daudz aizliedz un eitanāzija būtu sirmgalvju pēdējais personīgais devums budžetam, rastos iespēja izvairīties no klaji savtīgiem medicīniskiem pakalpojumiem.

Ar eitanāzijas ieviešanu kavēties nedrīkst. Varbūt sākt ar “Eitanāzijas biedrību”? Biežāk un plašāk jāraksta un jārunā plašsaziņas līdzekļos – laikrakstos, žurnālos, radio, TV. Aktivizējot sabiedrisko domu, būtu jāizveido ārstu, psihologu un sociologu darba grupa, lai noskaidrotu, cik daudz ir 80 gadus sasniegušie sirmgalvji “par” vai “pret” eitanāziju. Ne jau katram mirt gribētājam ir revolveris vai patika mest sev cilpu ap kaklu, gaidīt ziemu, lai kāds ragutiņas aizvelk uz mežu…

Sensenās mitoloģijās, arī mums pietuvinātās Romas impērijas laikmetā atrodam prieka dievieti Libentīni un mirušo un apbedīšanas dievieti Libitīni, abas dzīvo svētbirzē, līdzīgo vārdu un ārējā veidola dēļ viņas bieži tiek sajauktas. Šodien cilvēcei dota eitanāzija – nekļūdīga un cilvēcīga aiziešana mūžībā. Kad Latvijā tā kļūs likumīga, pieejama sāpju un vecuma pārmocītiem?

Kad?

Laimonis Purs,
Augusts 2014., ejot 93. mūža gadu

LA.lv
AN
Annika Niedrīte
Veselam
Tests: Cik nozīmīga Tev ir ģimene?
1 diena
LE
LETA
Veselam
Uz Latvijas lielāko slimnīcu padomes locekļu amatiem izsludināts konkurss
1 diena
LE
LETA
Veselam
Viņķele valdības ārkārtas sēdē: Valstij parāds mediķiem būs jāatlīdzina
2 dienas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
Pedagoģiju studējušo daudz, bet skolotāju – maz
25 minūtes
EL
Egils Līcītis
Latvijā
Egils Līcītis: Ir skaidrs, kurš turpmākos četrus gadus valstī būs centrālais atslēgas cilvēks 2
3 stundas
LE
LETA/LA.LV
Dabā
Sinoptiķi svētdien izsludinājuši Latvijā oranžā līmeņa brīdinājumu par stipru vēju
4 stundas
LE
LETA
Latvijā
Bērnu slimnīcā nonākuši vēl 4 bērni ar aizdomām par zarnu infekciju
1 stunda
LE
LETA
Latvijā
Dreiliņos ugunsdzēsēji izglābj 17 cilvēkus, kad aizdedzies atkritumu konteiners
2 stundas