Veselam
Dzīvesveids

Eksperiments: Organisma tehniskā apskate pirms sacensībām 0

Foto – Anda Krauze

Latvijas sporta laboratorijas piedāvā iespēju pārbaudīt savu organismu maksimālas slodzes apstākļos, lai noskaidrotu, vai tas būs gatavs sacensībām. Šāds tests ir noderīgs ne tikai profesionāliem sportistiem, bet arī amatieriem, kas vēlas saprast savu ķermeni un tā spēju robežas. Īpaši aktuāli tas ir tieši tagad, kad daudzi kļūst sportiski aktīvāki un vēlas ne vien savā nodabā patrenēties, bet arī mēroties spēkiem ar citiem līdzīgi noskaņotiem ļaudīm.

Maijs ir Rīgas maratona mēnesis, un šogad arī es plānoju kļūt par daļu no tūkstošgalvainā skrējēju pūļa, kas 20. maijā piepildīs galvaspilsētas ielas. Savulaik esmu skrējis gan piecu, gan desmit kilometru distanci, vienreiz stafetes komandas sastāvā pievārēju arī 14 kilometrus, bet šoreiz gribētu pārbaudīt spēkus pusmaratonā (21 km). Ne uz kādiem rekordiem es nepretendēju, mans mērķis ir vienkārši tikt līdz finišam, pat ja tas nozīmēs lēnu skriešanu pensionāru tempā (ceru, ka seniori neapvainosies, turklāt daudzi no viņiem noteikti ir daudz brašāki skrējēji par mani).

Ir tikai viena problēma: vispār man diez ko nepatīk skriet, tāpēc neesmu aizrāvies ar intensīvu treniņu programmu. Godīgi sakot, mans galvenais treniņš ir pāris reižu nedēļā uzspēlēt futbolu, kas tomēr ir cita veida slodze, jo spēles laikā ir pauzes un skriešana nenotiek vienmērīgā tempā. Tādēļ baidos, vai tikai neesmu pārvērtējis savus spēkus, jo noteikti negribētu, lai mani piemeklē Nila Ušakova liktenis: pirms dažiem gadiem Rīgas mērs saļima neilgi pirms pusmaratona distances finiša, un ārstiem tikai ar grūtībām izdevās glābt viņa dzīvību. Citiem ir klājies vēl bēdīgāk, jo nereti dzirdēts par gadījumiem, kad maratona laikā izciestā pārslodze izraisa skrējēja nāvi. Amerikāņu kardiologi izpētījuši, ka nāves risks maratonā esot 0,8 gadījumi uz 100 000 cilvēku; tas gan ir krietni mazāk nekā risks nomirt dzemdībās. Acīmredzot skumīgā statistika neattur cilvēkus ne no vēlmes skriet maratonu, ne arī laist pasaulē bērnus.

Pārbauda gluži kā olimpieti

Taču, kā saka, sargā sevi pats, tad arī Dievs tevi sargās. Tādēļ pirms lielā skrējiena piesakos iziet maksimālās slodzes testu Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) laboratorijā. Šāds tests ir līdzīgs tehniskajai apskatei automašīnai, šajā gadījumā – lai pārliecinātos, vai ar sirdi un asinsvadu sistēmu viss kārtībā.

“Testa primārais uzdevums ir veselības un kardiovaskulārās sistēmas pārbaude maksimālā slodzē, jo sacensības pēc savas būtības nozīmē maksimālu slodzi, tādēļ tests jātaisa pietuvināti sacensību apstākļiem,” stāsta Latvijas Olimpiskās vienības sporta ārsts sporta ārsts Jānis Kaupe. LOV laboratorijas galvenais uzdevums ir testēt profesionālus sportistus, bet viņu nav tik daudz, un, lai laboratorijas iekārtas un darbinieki būtu pilnvērtīgi noslogoti, iespēja pārbaudīt savas spējas tiek piedāvāta arī amatieriem. Pieraksts uz testu gan ir vismaz pāris mēnešu uz priekšu, turklāt jārēķinās, ka priekšroka ir Olimpiskās vienības sportistiem. Piemēram, ja biatlonists Andrejs Rastorgujevs uz pāris dienām ir Latvijā un vēlas iziet testu, tad amatierim, kam šajā laikā nozīmēts pieraksts, to nāksies pārcelt uz citu reizi. “Mūsu galvenais mērķis ir pelnīt medaļas Latvijai, nevis naudu,” atzīst Jānis Kaupe. Tests, ko es izgāju, maksā 150 eiro, tomēr tas ir pieprasīts arī amatieru vidū. Līdzīgus piedāvā arī Sporta laboratorija Brīvības gatvē, kur cenas un rindas ir mazākas, tādēļ arī tas ir labs variants amatieriem, kuri vēlas pārbaudīt savu veselības stāvokli un organisma spējas.

Kad ierodos uz testu LOV ēkā Ķīšezera krastā, vispirms jāpārģērbjas sporta tērpā. Tad laboratorijas speciālisti izmēra mana ķermeņa parametrus: augumu, svaru, muskuļu masu un tauku procentu, plaušu tilpumu, roku stiprumu. Iekārtas rāda, ka mans augums ir 186,5 cm, svars 91,4 kilogrami. Ķermeņa masas indekss 26,3 ir nedaudz virs normas (labs rādītājs būtu no 20 līdz 25), taču arī pats apzinos, ka būtu jātiek vaļā no dažiem liekiem kilogramiem. Mans organisms sastāv no 63,5 kg muskuļu masas, 22,7 kg tauku un 5,2 kg minerālu. Pēc aparātu domām, mans bioloģiskais vecums ir 41 gads. Žēl, jo patiesībā ir 39, turklāt cilvēki man vienmēr teikuši, ka izskatos jaunāks. Sasodītie liekuļi!

Galerijas nosaukums

Pārāk mazs motoriņš

Tad man pie krūtīm un muguras piestiprina elektrodus, tieku ievests tumšā kabinetā uz ehokardiogrāfiju, kas nepieciešama, lai pārbaudītu, vai mana sirds ir vesela. Guļot uz kušetes, jau paspēju aizdomāties, ka tūlīt man noteikti atklās kādu kaiti, kas liegtu nodarboties ar skriešanu, taču manas bažas izrādās veltas.

Foto - Anda Krauze

Foto – Anda Krauze

“Sirds ir vesela, viss kārtībā. Nav nekādu medicīnisku problēmu, kas neļautu nodarboties ar skriešanu,” secina sporta ārsts. Pēc testa viņš norāda, ka ar manu kardiogrammu viss ir kārtībā gan miera stāvoklī, gan fiziskās slodzes apstākļos, tomēr ar intensīvu skriešanu nav vēlams aizrauties. Ārsts skaidro, ka man kā diezgan liela auguma vīrietim ir salīdzinoši mazs sirds tilpums. Zināma nozīme ir iedzimtībai, bet viens no iemesliem ir arī nepietiekamas fiziskās aktivitātes bērnībā un pusaudža gados, kad sirds aug un veidojas (jāatzīst, bērnībā nepiedalījos nekādos sporta treniņos, un skolas laikā kross man sagādāja īstas mocības).

Jānis Kaupe manu situāciju salīdzina ar automašīnu: esmu ticis pie diezgan liela auto, bet tas aprīkots ar 1,2 litru motoriņu, kam nākas izturēt lielus apgriezienus, lai nodrošinātu vajadzīgo cirkulāciju. “Tiklīdz sākam skriet, pat ļoti lēnā tempā, pulss uzreiz uzlec virs 140 sitieniem. Amatiera līmeņa skrējējam būtu labi turēt pulsu 120–130 līmenī, bet šajā gadījumā uz to nevar cerēt.” Ar mērķtiecīgiem izturības vairošanas treniņiem situāciju iespējams uzlabot, bet tas prasītu lielu darbu.

Tā kā es gatavojos piedalīties Rīgas maratonā, maksimālās slodzes tests notiek uz slīdceliņa, bet citu sporta veidu pārstāvji var izvēlēties arī velotrenažieri vai airēšanas trenažieri. Skriešanas testa ilgums parasti ir 40–45 minūtes, manā gadījumā kā iesācējam pietika ar 32 minūtēm.

Foto - Anda Krauze

Foto – Anda Krauze

Sākumā slīdceliņa temps ir lēns (kilometrs 8 minūtēs), skrienu vieglā riksītī bez īpašas piepūles, pat īsti nesvīstu. Nedaudz jāpierod pie sejas maskas, ar ko tiek mērīts skābekļa patēriņš. Skrejceliņa priekšā ir spogulis, kurā varu sevi vērot skrējiena laikā. Laboratorijas darbiniece man iedur pirkstā, lai ik pēc brīža paņemtu asins paraugu. Tas nepieciešams, lai noteiktu laktāta līmeni un kontrolētu, kā fiziskā slodze ietekmē manu organismu.

Slīdceliņa ātrums pakāpeniski palielinās, skrējiena beigās sasniedzu tempu kilometrs 5 minūtēs. Tas nozīmē, ka skrēju ar maksimālo ātrumu 12 km/h, bet pasaules labākie maratonisti skrien 20 km/h un šādu tempu notur divas stundas, nevis tikai dažas minūtes.

Foto - Anda Krauze

Foto – Anda Krauze

Foto - Anda Krauze

Foto – Anda Krauze

Pēc skrējiena mani nosēdina krēslā, iedod padzerties un izmēra asinsspiedienu. Secinājums: organisma atjaunošanās ātrums ir labs, pulss ātri atgriežas normālā līmenī.

Pēc tam vēl neilgu laiku atsildos uz slīdceliņa, tad var doties dušā, un pēc brīža esmu gatavs sarunai ar ārstu par testa rezultātiem.

Iesācēju kļūdas

“Šajā gadījumā pusmaratona distances skriešana nav laba doma. Es jums drīzāk ieteiktu skriet desmit kilometru distanci mierīgā tempā,” pauž sporta ārsts Jānis Kaupe. Izstāstu par savu iepriekšējo pieredzi desmit kilometru distancē, kad pieļāvu iesācēja kļūdu – uzņēmu pārāk strauju tempu, jo šķita, ka citi velkas uz priekšu gliemeža tempā, bet distances otrā pusē, protams, biju izpumpējies un varēju tikai noskatīties, kā pensionāri bez mazākās piepūles mani apdzen, skrienot savā vienmērīgajā tempā. “Tas ir tipiski cilvēkiem, kas nav pienācīgi sagatavojušies skrējienam. Ja neesi pieredzējis skrējējs, uz starta adrenalīna rēķina ir liels kārdinājums uzņemt pārāk strauju tempu,” secina ārsts.

Foto - Anda Krauze

Foto – Anda Krauze

Viņš man iesaka trenēties režīmā skriešana/iešana, skrējiena laikā ik pa brīdim pārejot uz soļošanu. “Šāds intervālu treniņu veids kļūst arvien populārāks. Tas ir labs paņēmiens, kā apgūt skriešanas pamatus, ja agrāk nav nopietni skriets.” Iebilstu, ka sacensībās to daudzi uzskata par vājuma izpausmi: tiklīdz esi paguris un no skriešanas pārej uz soļošanu, citi dalībnieki metas virsū ar aicinājumiem saņemties un atsākt skriešanu. Jānis Kaupe pats nodarbojas ar riteņbraukšanu un stāsta, ka velomaratona sacensībās šādas pamācības no malas ir ļoti kaitinošas. Taču šādiem gadījumiem, ja kāds no dalībniekiem sāk viņam pārmest pārāk lēnu tempu, Jānim vienmēr ir gatava atbilde: “Ja jau esi tik stiprs, tad kādēļ brauc man līdzās, nevis esi tālu priekšā?”

“Sacensībās katram jāpiedalās priekš sevis un savā līmenī,” uzsver dakteris. Vislielākās kļūdas parasti pieļauj tieši tie dalībnieki, kas vēlas kaut ko pierādīt nevis sev, bet citiem. Tā ir milzīga kļūda, un Nila Ušakova gadījums tam bija ļoti spilgts piemērs – cilvēks savu organismu pakļāva tādai pārslodzei, ka tas vienkārši uzkārās. Labi, ka toreiz viss beidzās veiksmīgi un izdevās atveseļoties, bet šādā situācijā robeža ir ļoti trausla. Katram pašam jādomā, lai nekļūtu par daļu no bēdīgās statistikas ar cilvēkiem, kas nomiruši maratona laikā. Parasti tie ir ļaudis, kas zināja, ka nedrīkst skriet, bet ignorēja visus brīdinājuma signālus. Un, nedod Dievs, ja nepietiekama sagatavotība ir kombinēta ar karstu laiku vai alkohola un enerģijas dzērienu lietošanu neilgi pirms starta!”

Jāgatavojas laikus

Ārsts spriež, ka es jau varētu noskriet to pusmaratonu, bet sirds par to nebūs priecīga, jo būs jāiztur pārslodze. Lai gan, skrienot lēnā tempā un orientējoties uz rezultātu 2,5–3 stundas, risks nebūtu īpaši liels, tādā gadījumā varētu skriet ar pulsu ap 160. Testa rezultāti liecina, ka tas būtu reāli, jo šāds pulss man bija pie tempa kilometrs 7 minūtēs, kas pusmaratona distancē nozīmētu rezultātu aptuveni 2,5 stundu līmenī. Slodzes testa beigās, kad sāku skriet ar ātrumu 10–12 km/h jeb kilometrs 5–6 minūtēs, pulss uzreiz pārsniedza 180, ko uzturēt divu stundu garumā manā gadījumā būtu bīstami.

Jānis Kaupe uzsver, ka ārstu ieteikumiem ir tikai rekomendējošs raksturs un sacensībās neviens klāt nestāvēs, pašam būs jāsaprot, cik lielu slodzi var izturēt. “Rīgas maratons ir foršs pasākums, bet es neatbalstu akcijveida skriešanu, piedaloties sacensībās bez mērķtiecīgas gatavošanās. Varbūt šādā režīmā var veikt piecu kilometru distanci, jo tajā tāpat nevar ātri paskriet lielās burzmas dēļ. Bet maratons nav tāds pasākums, kur tu vari no rīta piecelties un paziņot: šodien labi jūtos, skriešu maratonu! Tam jāgatavojas daudz savlaicīgāk.”

Pusmaratona distance prasa vismaz divus trīs mēnešus ilgu gatavošanos, norāda sporta ārsts. “Tas ir minimums. Tādēļ šādu testu vajadzētu veikt jau rudenī vai vēlākais ziemā, lai laikus varētu sagatavoties. Tad arī Rīgas maratonā varēs skriet ar prieku un izbaudīt pasākumu, nevis jau no paša sākuma mocīties un domāt – kaut šīs ciešanas ātrāk beigtos!”

Ja dzīvesritms ir tāds, ka grūti pievērsties skriešanas treniņiem, Jānis Kaupe iesaka vismaz doties uz darbu kājām vai ar velosipēdu, jo arī tā būs fiziskā slodze, kas veicinās izturību. Saprotams, ja vēlas sasniegt labu rezultātu un cīnīties par augstām vietām, tad bez nopietniem treniņiem nekādi neiztikt.

Kājas netiek līdzi smadzenēm

Sporta ārsts stāsta, ka viņam ir prieks strādāt ar sportiska entuziasma pārņemtiem amatieriem, kam pašiem ir labas zināšanas par cilvēka organismu un sporta fizioloģiju. “Nav nekāds noslēpums, ka amatieru zināšanas par treniņu metodiku bieži vien ir daudz plašākas nekā profesionāliem sportistiem, jo profesionāļiem vienmēr blakus ir treneris, ārsts vai fizioterapeits, kurš izstāsta, cik daudz un kā trenēties, lai sasniegtu labāko rezultātu. Amatieriem par visu jādomā pašiem. Nereti pie mums uz testu atnāk amatieris, izstāsta savus mērķus un treniņu plānu, un man vienkārši nav ko piebilst. Lai gūtu panākumus augsta līmeņa sacensībās, šādam amatierim pietrūkst vienīgi fiziskās bāzes: smadzenes ir, bet kājas netiek līdzi, savukārt profesionāliem sportistiem dažkārt ir otrādi. Cepuri nost tādiem amatieriem, kas ar mērķtiecīgu darbu pamanās sacensībās pat apsteigt profesionāļus!”

Man nav tādu ambīciju, jo ar sportu nodarbojos vienīgi veselības un fiziskās formas uzturēšanas nolūkā. Pastāstu sporta ārstam, ka brīvdienās ar velosipēdu dodos izbraucienos pa Latviju, dienā nobraucot ap 80 kilometru. Parasti braucu kādas 20–30 minūtes, tad uz dažām minūtēm piestāju kādā autobusu pieturā, lai nedaudz atvilktu elpu. “Lūk, organisms jau pats signalizē vēlamo fiziskās aktivitātes režīmu pat bez visādām gudrām teorijām!” secina Jānis Kaupe. “Tieši tā arī jādara. Arī skriešanā var ievērot šo intervālu principu, pakāpeniski mēģinot progresēt un sasniegt labāku rezultātu.”

Maksimālās slodzes tests

*Testu iespējams veikt uz skrejceliņa, velotrenažiera vai airēšanas trenažiera. Testa laikā tiek mērīta elektrokardiogramma un sirdsdarbības ritms, asinsspiediens, laktāts kapilārajās asinīs, elpošanas rādītāji un gāzu analīze (pēc nepieciešamības).
*Pēc testa ir sporta ārsta konsultācija par iegūtajiem datiem.
*Kopējais testa ilgums: 2,5–3 stundas.
*Nākot uz testu, jāņem līdzi sporta tērps un apavi, lielais dvielis un kāds dzēriens (uz vietas pieejams ūdens).
*Tests tiek veikts Latvijas Olimpiskās vienības laboratorijā Roberta Feldmaņa ielā 8, pieraksts pa tālruni 28659565.
*Testa cena: uz slīdceliņa 150 eiro (ar gāzu analīzi), 120 eiro (bez), uz velotrenažiera 100 eiro (ar gāzu analīzi), 80 eiro (bez). Jauniešiem līdz 19 gadu vecumam 50% atlaide.
*Līdzīgu testu piedāvā arī Sporta laboratorija Brīvības gatvē 363, tālrunis 67523042; kompleksais un anaerobās slodzes tests ar sporta ārsta konsultāciju maksā 120 eiro, jauniešiem līdz 18 gadu vecumam 85 eiro.
Plašāka informācija: www.lov.lv/laboratorija un www.sportlab.lv

 

logo-36

LA.lv