Veselam
Ārstēšana

“Ellē ir būts”. Āra pieredzes stāsts par atkarību no zālēm un izraušanos no tās 0

Foto-Shutterstock

Viss sākās ar ārsta izrakstītām tabletēm 19 gadu vecumā

Pēc bijušā narkomāna Edija Vītoliņa stāsta, mums savu pieredzi ar toksikomānijas (atkarības no zālēm) uzvarēšanu, uzrakstīja Āris (īstais vārds). Viss sākās ar ārsta izrakstītām zālēm… Pagājuši 22 gadi, kopš tas ir pagātnē.

Portāls Veselam.lv, sākot jauno mācību gadu, aktualizē tēmu “jaunieši un narkotikas”, lai mēs būtu redzīgi un dzirdīgi pret to, ko var nodarīt pirmais un nākamais solis, “tikai mazliet pamēģinot”. Ko skola, varas orgāni un vecāki dara, lai novērstu jauniešu narkomāniju.

Mans atkarības stāsts nāk no Padomijas astoņdesmitajiem.

Divpadsmit manas jaunības gadi pagāja sāpēs, asarās un depresijā. Likās bezcerīgi. Tomēr dzīvotgriba uzvarēja.

Līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu sākās arī mana atbrīvošanās.

Padomju laikā “nebija” ne prostitūcijas, ne narkomānijas, ne citu kapitālismam piedēvētu negāciju. Daudzi tam pat ticēja. Protams, ka viss bija. Iespējams, citādi izpaudās, bet tas pastāvēja.

Problēmas man sākās deviņpadsmit gados. Bija daudz stresa – gan nesen nokārtotie vidusskolas eksāmeni, kas noteikti ir pamatīga garīga slodze, gan neveiksme ar stāšanos augstskolā. Biju tēmējis par augstu un neizturēju konkursu, ko smagi pārdzīvoju. Tomēr galvenais iemesls bija tas, ka biju tēva alkoholiķa līdzatkarīgais vienīgais dēls. Tajā laikā šī nopietnā problēma vēl nebija pilnīgi apzināta. Šo nastu smagāku darīja tas, ka tēvs bija sabiedrībā labi pazīstams.

Pats uzmeklēju psihiatru tad, kad sākās pēkšņas baiļu lēkmes. Atceros pašu pirmo šausmu sajūtu, kura pēkšņi sākās, ieraugot reidā noenkurotus milzīgus kara kuģus.

Es nekādā gadījumā nevainoju psihiatrus savā nelaimē. Viņi strādāja tā, kā tolaik bija mācījušies un ieraduši. Tomēr tagad esmu pilnīgi pārliecināts, ka ārstam, vispirmām kārtām, bija jāmēģina iemācīt ar savu problēmu sadzīvot, nevis tūlīt pat izrakstīt zāles. Apburtais loks bija sācies. Iemācījos meklēt sevī simptomus, tos atrast un slimot.

Zāļu devas un kombinācijas strauji palielinājās. Slimnīca drīz kļuva par otrajām mājām. Un bija sākusies zāļu atkarība – toksikomānija (medicīnas terminoloģijā narkomāniju un toksikomāniju nodala, kamēr tautā pierasti atkarības dēvē par narkomāniju).

Bija viens ļoti konkrēts un specifisks medikaments, kuru lietoja gandrīz visi. To lietoja, lai mazinātu citu zāļu izraisītos blakusefektus. Šis līdzeklis bija bezmaz visu “psihslimnieku” samērā brīvā rīcībā.

Tā kā Padomijā nebija izplatīts ne kokaīns, ne heroīns, ne amfetamīni, tad apreibināšanās plaši notika ar dažādiem eiforiju izraisošiem zāļu līdzekļiem. Bija “tumšais kaifs” – trankvilizatori un miega līdzekļi, un “gaišais” – stimulatori. Šur tur bija arī pagrīdes laboratorijas, kur tika gatavotas narkotikas no magonēm, vai ķīmiski pārveidoti aptiekās nopērkamie līdzekļi.

Pirmo reizi apreibinošās tabletes noriju ziņkārības pēc. Radās eiforija ar haotisku domu virpuli galvā, dīvainu vieglumu ķermenī un redzes halucinācijām – it kā miglas vai dūmu virmošanu gaisā. Tas pilnīgi pārgāja tikai nākamajā dienā. Nekādas abstinences nebija.

Vārti uz elli bija atvērušies.

Par savu dzīvi vairs nelēmu neko

Nākamo reizi tabletes ieriju uz nedēļas nogali, kad nebija jāstrādā. Apreibums turējās veselu diennakti. Bez sekojošas abstinences.
Samērā drīz pats sajutu, cik tablešu vajadzīgs, lai apreibums būtu, bet ne tik liels, lai nevarētu strādāt. Darbs nebija saistīts ne ar garīgu slodzi, ne bīstamām iekārtām. Protams, ka kolēģi manīja manas zaigojošās acis ar milzīgām zīlītēm, taču to varēja norakstīt arī uz kopējo medikamentu terapiju. Deva – nu jau katru dienu.

Kopā ar to pastiprinājās depresija. Bieži vien bija tik smagi, ka nācās ārstēties slimnīcā. Sākās arī abstinence. Ja pēkšņi aptrūkās tablešu, bija briesmīga nomāktības sajūta. Reizēm bija arī fiziskas ciešanas. Sajūtas nav iespējams aprakstīt – sāpes tās nav. Drīzāk tas izpaužas ar spazmām un mokošu stīvumu muskuļos.

Nācās pamatīgi rēķināt – cik dienām pietiks un kādās devās tabletes rīt. Kad doties pie ārsta tās kopā ar pārējiem medikamentiem izrakstīt.

Toksikomānija bija nu jau stabila…

Nereti gadījās arī pārdozēšanas, kas izpaudās ar delīriju un halucinācijām. Tiku tad vests uz slimnīcu ar ātro palīdzību, skalots ar sistēmām, pēc tam ilgstoši turēts stacionārā. Depresijas bija briesmīgas. Man noteica invaliditātes grupu un nopietnu diagnozi. Bija iestājies brīdis, kad vairs nav no svara, kas īsti izraisīja slimību – vai tā bija progresējusi pati, vai galvenā problēma bija toksikomānija, vai arī viss dzīvesveids, kad nenovēršami jāsamierinās, ka pats par sevi vairs neizlemšu neko – to visu manā vietā izdarīs tuvinieki un ārsti. Biju smagi un hroniski slims.

Visu laiku lietoju zāles. Nu jau ļoti spēcīgas. Un to pašu reibinošo līdzekli – to skaitā. Ja visu dienas devu paņēmu no rīta, pietika reibumam. Tā kā zāles man tika izrakstītas regulāri, no abstinencēm nebija pārāk jābaidās.

Lēnām plēnēju.

Citas reibinošās zāles šad tad ielietoju, tomēr stabili biju pieradis tikai pie viena medikamenta. Vēlāk jau labi pratu izlīdzināt devu, lai nebūtu jābaidās no pārdozēšanas, kaut arī tas pa reizei vēl gadījās. Un bija skaidrs, ka visa mana eksistence ir pakārtota šai vielai.

Toreiz psihiatriskajā slimnīcā man bija liels pārsteigums, cik patiesībā narkomānu ir daudz. Nelegālā aprite bija izplatīta visās nodaļās. Dažādus reibinošus līdzekļus slepus nodeva cits citam vai piegādāja no āra. Daudzi pamanījās tabletes nenorīt, un tās vai nu iekrāt devai, vai nodot citiem, nereti iemainot pret cigaretēm.

Nodaļās bija pat labi noslēptas šļirces. Dažādas tabletes tika sadrupinātas, izšķīdinātas ūdenī, un maisījums injicēts vēnā. Bieži vien lietotāji bija vairāki. Šļirci izskaloja ar ūdeni, un padeva tālāk. Kad ar to sastapos, HIV pasaulē tikko kā bija atklāts, un C hepatīts vēl nebija apzināts.

Protams, gadījās arī pārdozēšanas, pat letālas. Atceros, kā reiz sanitāre nikni raustīja un pluinīja gultā guļošu un krācošu vīrieti, liekot tam novilkt pidžamu naktsmieram. Viņa centās to pamodināt nevis no miega, bet no narkozes. Uz rokas tika pamanīta dūriena zīme. Skalošana ar sistēmu vairs nepalīdzēja. Sekoja koma un nāve.

Tā zāļu deva, kuru izdzēru, bija vismaz trīskārt nāvējoša

Daudziem iepazīšanās ar reibinošām zālēm notika slimnīcā. Nereti tas pārauga lielākā interesē – sajūtas bija patīkamas. Tālāk – atkarība.
Nezinu, cik informēts par notiekošo bija personāls. Daudz neatļauto vielu atrada un atņēma, tomēr pacientu viltības kopumā bija krietni pārākas.

Daudzi mira. Pārsvarā no miega līdzekļu pārdozēšanas, kad apstājās elpošana. Narkomāni citu vidū bija labi atpazīstami – izdiluši, nosirmojuši un ar tumšbrūnām apdrupušām zobu saknēm mutē. Kad bija tikuši pie “kaifa” – pēc zvīļojošām acīm. Nereti gadījās arī pamatīgas abstinences turpat nodaļās. Mira arī no veselības problēmām, kas radās, – sirds vai aknu mazspējas. Dažiem narkotikas bija nogrāvušas smadzenes līdz pilnīgai plānprātībai.

Manis lietotais medikaments pats nenogalināja, tomēr atļaujos uzskatīt, ka tieši tas bija galvenais iemesls, kurš norakstījis nebūtībā ļoti daudz likteņu. Padarījis par bezcerīgi un hroniski slimiem daudzus. Mani pašu – uz divpadsmit gadiem. Pirmkārt, tādēļ, ka bija daudziem viegli pieejams, pat neraugoties uz stingro uzskaiti aptiekās. Visi kā viens sāka ar “pamēģināšanu”. Ļoti drīz izveidojās pierašana ar spēcīgu tieksmi un smagu abstinenci. Šis līdzeklis tika nozīmēts lielajam vairumam. Bez tā sevi lika manīt smagi pamatzāļu blakusefekti.

Pirmais lūzuma punkts manā nelaimē bija neizdevusies pašnāvība.

Varu apliecināt, ka tā zāļu deva, kuru izdzēru, bija vismaz trīskārt nāvējoša – pēc visiem toksikoloģijas kanoniem. Noriju pilnīgi visas zāles, kādas mājās bija. Tā kā medikamentus šad tad mainīja, iekrājums bija prāvs.

Pamodos pēc trijām diennaktīm savā gultā mājās. Pēc tā visa pilnīgi veselas bija palikušas gan aknas, gan nieres, gan sirds.

Toreiz atskārtu pilnīgi noteikti, ka tā bija vēlējis Dievs. Drīz Viņš man sūtīja arī zīmīgu sapni, kura nozīmē nevar kļūdīties. Tas bija gadā, kad Latvijā vizītē tika gaidīts pāvests Jānis Pāvils II. Sapnī viņš man pienāca un klusi teica latviski: “Dēls! Tu tā nedrīksti darīt! Tev ir jāpadara savs darbs!”

Atgriešanās dzīvē un psihiatriskā slimnīca – tikai sapņos

Pēc tam lēnām, bet neatlaidīgi sāku atgriezties dzīvē. Nokristījos. Pamatīgu stimulu deva viena no tā sauktajām netradicionālajām metodēm. Valsts iekārtām mainoties, tādas allaž parādās. Vēlāk gan šī metode pārauga harizmātiskajā draudzē, un šo kopu pametu (tāpēc nosaukumu neminu). Atspēriena punkts tajā bija tas, ka tiku tūlīt pieņemts vidē, pret mani neattiecās kā pret puscilvēku, ja tā var teikt. Tur tika izmantoti dažādi psihotreniņi.

Zāles joprojām lietoju, taču jau mazākās devās. Pamazām atradinājos no apreibināšanās. Depresija mazinājās. Beidzot nolēmu pārtraukt lietot zāles vispār, neraugoties uz ārstu stingro pārliecību, ka bez tām dzīvot nespēšu.

Milzīga nozīme bija arī sastaptai mīlestībai, kura deva dzīvei pavisam citu izjūtu. Frančiem atkal taisnība – meklējiet sievieti!

Nu jau vairāk nekā divdesmit gadus esmu vesels, spēcīgs un visnotaļ laimīgs cilvēks. Pa retam joprojām psihiatrisko slimnīcu redzu baisos sapņos. Reizēm arī sevi, salietojušos tabletes. Tie ir biedējoši sapņi. Labi, ka tādus redzu reti.

Pa visiem šiem gadiem neesmu lietojis nevienu psihotropo medikamentu, nevienu baudvielu. Alkoholu – retu reizi.

Vienmēr līdzīgos stāstos tiek pieminēts – ko varētu ieteikt citiem?

Tieši to pašu, ko saka gandrīz jebkurš – nepamēģināt! Nekad un neko!

Iesākumā var likties, ka patīkamā sajūta ir pietiekami nevainīga un kontrolējama. Nav ne tieksmes, ne abstinences, kuru žargonā dēvē par “lomku”. Un var atrasties draugs, kurš lieto pastāvīgi, bet ar visu lieliski tiek galā. Kāds, kurš “uzcienā”.

Šādas ilūzijas bieži vien maksā dzīvības.

Katra organisms uz konkrētām vielām reaģē pilnīgi dažādi, ko nav iespējams paredzēt iepriekš. Likumsakarīga parasti ir atkarības izveidošanās, nevis tās neizveidošanās. Ar visām no tā izrietošajām sekām.

Jau labu laiku sabiedrībā karsti diskutē par marihuānas legalizāciju. Daudzi apgalvo, ka šī baudviela ir praktiski nekaitīga. Ārsti, kuru viedoklis ir pretējs, tiek apvainoti nekompetencē vai alkohola un tabakas ražošanas lobēšanā. Viens “dzelžains” arguments – “zālīte” nekad un nevienu nav nogalinājusi!” Otrs – “ja tabaka un alkohols ir legāli, tad arī marihuānai jābūt atļautai!”

Esmu savām acīm redzējis jaunu vīrieti, kuram paliekošs smadzeņu bojājums ar šizofrēnijai līdzīgu simptomātiku ir radies pēc pusgada regulāras kaņepju smēķēšanas. Marihuāna rada paliekošas izmaiņas smadzenēs, kaut arī parasti ne ar smagu simptomātiku. Noteikti, ka tās ietekmē notiek arī dažādi negadījumi, jo marihuānas efekts ir ilgstošs. Statistiku veikt šādos gadījumos gan ir grūti.

Nenoliedzama “zālītes” bīstamība ir ilūzija par reibuma nekaitīgumu un sekojoša stiprāku baudvielu nomēģināšana.

Jauniem cilvēkiem – zināt, ka depresija ir pietiekami nopietna problēma, taču, pirmām kārtām, jāmēģina iemācīties dzīvot ar to, ja tā uzbrukusi. Zāļu līdzekļi jāatstāj kā galējais, bet nevis pirmais izvēles līdzeklis.

Vecākiem noteikti būtu jāizglīto bērni. Ideāli, ja tēvs vai māte būs tuvākais draugs un padomdevējs gan par narkotiku un citu bīstamo baudu briesmām, gan kontracepciju, gan jebkuru citu jauniešu problēmu.

Narkotikas nogalina! Vienīgais drošais ceļš – nekad tām nepieskarties! Tas ir atvars, no kura izķepurojas retais.

 

Paldies Ārim par uzticēto pieredzes stāstu!

Ja jums ir stāsts par narkotikām un jauniešiem – izlaušanos vai noslīgšanu narkotiku postā, pieredzi, kad pamanītas pirmās pazīmes un nelaime novērsta, – aicinām to uzticēt mums. Tāpat – ja redzat nepilnības pašreizējā likumdošanā saistībā ar narkomāniju, rakstiet portāla Veselam.lv redaktorei Lindai Rozenbahai: l[email protected]

LA.lv