Veselam
Ārstēšana

Epilepsija: vislabāk lēkmi nofilmēt. Kā ārstē šo slimību? 0

Shutterstock ilustrācija

Katru gadu Latvijā aptuveni tūkstoš cilvēkiem atklāj epilepsiju, un kopumā ar to sirgst apmēram 11 000 iedzīvotāju. Diemžēl sabiedrībā par šo slimību joprojām nav pietiekamas izpratnes. Lai pievērstu uzmanību, 9. februārī pasaulē atzīmē Starptautisko epilepsijas dienu.

Epilepsija sabiedrībā tiek uztverta kā stigma. To aplami uzskata par psihisku slimību vai smagu un tikpat kā neārstējamu nei­roloģisku saslimšanu, kas izraisa izteiktu invaliditāti. Kā stāsta veselības centra “Vivendi” neirologs Jānis Mednieks, epilepsijas lēkmes laikā elektriskie impulsi smadzenēs tiek raidīti pārāk spēcīgi un sinhronizēti, tādēļ rodas gribai nepakļauta īslaicīga dažādu smadzeņu daļu aktivizēšanās, kurai var sekot apjukums.

 

Vai tiešām epilepsija?

Epilepsijas lēkmes mēdz izpausties atšķirīgi. Dažiem tās notiek bieži, citiem – vien reizi daudzu gadu laikā. Ģeneralizētas lēkmes ar samaņas zudumu un krampjiem svarīgi atšķirt no ģīboņiem, kas galvenokārt rodas sirds slimību un veģetatīvās nervu sistēmas traucējumu gadījumā.

Pats galvenais diagnozes noteikšanai un medikamenta izvēlei ir slimnieka sūdzības un lēkmju apraksts. Vislabāk būtu, ja tuvinieki lēkmi nofilmētu, kas palīdzētu ārstam novērtēt situāciju. Svarīgi zināt tās ilgumu, to, kura ķermeņa puse raustījusies, vai slimnieks spējis atbildēt uz jautājumiem vai nav veicis neapzinātas automātiskas kustības, kā izturējies pēc tam.

Ja pastāv disfunkcija noteiktā smadzeņu zonā, lēkme ik reizi atkārtojas vienādi, taču tā sauktās funkcionālās jeb psihiskās lēkmes, kas nav saistītas ar epilepsiju, norit atšķirīgi.

Rodoties aizdomām par galvas smadzeņu bojājumu, veic magnētisko rezonansi, lai noskaidrotu, vai tajās nav radušās strukturālas pārmaiņas, kas varētu izraisīt lēkmes. Arī elektroencefalogramma var palīdzēt atšķirt epilepsiju no citām slimībām. Turklāt šim izmeklējumam ir būtiska loma ārstēšanas efektivitātes novērtēšanā.

Parasti epilepsijas diagnozi nosaka pēc divām atkārtotām lēkmēm, kas sākušās bez provocējošiem faktoriem. Galvenie no tiem ir alkohola lietošana, dienas režīma neievērošana, miega trūkums, diskotēku vai citu pasākumu apmeklēšana, kuros izmanto mirgojošas gaismas. Tās var veicināt infekcijas slimības, vielmaiņas traucējumi, piemēram, krasas cukura līmeņa svārstības, kā arī elektrolītu (kalcija, magnija u. c.) izmaiņas asinīs. Taču, izvairoties no šiem faktoriem un lietojot medikamentus, 70 procentos gadījumu epilepsijas lēkmes ir iespējams kontrolēt un dzīvot pilnvērtīgi.

Daudz aplamu priekšstatu

Bieži sabiedrības aizspriedumu dēļ epilepsijas slimniekus uzskata par sociāli nepilnvērtīgiem, kaut gan pastāv tikai daži ierobežojumi, proti, viņi nedrīkst vadīt sabiedriskos transportlīdzekļus, strādāt augstumā un nakts maiņās.

Epilepsijas slimniekiem ir atļauts vadīt automašīnu, ja, nemainot terapiju, lēkmju nav bijis vismaz gadu. Diemžēl daudzi medicīniskajās apskatēs savu slimību slēpj, riskējot ar savu un citu drošību. “Ja epilepsijas slimnieks izraisa autoavāriju, pat ja tas nav noticis lēkmes laikā, to atklājot, apdrošinātājs var atteikties kompensēt zaudējumus, kas radušies viņa vainas dēļ un nereti veido visai iespaidīgas summas,” brīdina J. Mednieks.

Daudzi maldās, domādami, ka ar epilepsiju nevar saslimt ikviens, kā, piemēram, ar vīrusu infekciju. Lēkmju rašanos mēdz veicināt galvas traumas, kā arī jebkura slimība, kas skar galvas smadzenes, piemēram, insults, encefalīts, meningīts, audzēji.

Ja cilvēkam uz to ir ģenētiska nosliece, lēkme var sākties, rodoties kādiem provocējošiem faktoriem, piemēram, pārslodzei vai dažādām blakussaslimšanām.

Pārmantotā jeb ģenētiskā epilepsija parasti sākas bērnībā un pēc pubertātes var pāriet. Bērna vecumā slimība var izpausties ar tā sauktajām mazajām lēkmēm, kas atgādina aizsapņošanos.

Pieaugušajiem epilepsija biežāk attīstās pēc dažādiem pārciestiem smadzeņu bojājumiem. Ja slimība pēc tam attīstās agrīni, proti, pirmo divu nedēļu laikā, tas nenozīmē, ka saglabāsies hroniski. Savukārt, ja lēkmes sākas sešus mēnešus pēc bojājuma vai vēlāk, visticamāk, nāksies lietot zāles.

 

Var izārstēt

Arī gadījumā, kad epilepsija izpaužas viegli un reti, to vajag ārstēt. Protams, vislielākais risks pastāv ģeneralizētu krampju lēkmju gadījumā, kuras rada nelaimes gadījumu draudus gan pašam slimniekam, gan apkārtējiem.

Ja slimnieks nelieto medikamentus, biežas lēkmes ar laiku var izraisīt psihiskas izmaiņas. Par pavadošajiem simptomiem, piemēram, depresiju, noteikti jāstāsta ārstam, jo ir ļoti svarīgi novērst arī tos.

Latvijā zāles pret epilepsiju kompensē 100% apmērā, taču, salīdzinot ar pasaulē pieejamo medikamentu spektru, apmaksāto zāļu klāsts varētu būt plašāks. Izvēloties jāņem vērā ne tikai slimības norise, bet arī blakussaslimšanas un citi lietotie medikamenti, kā arī slimnieka svars. Dažus līdzekļus drīkst lietot grūtniecības laikā.

“Medikamenti jāuzņem regulāri, lai uzturētu pastāvīgu koncentrāciju asinīs. Patvaļīga devas samazināšana vai pārtraukšana var būtiski palielināt lēkmju risku,” brīdina J. Mednieks.

Vai epilepsijas slimniekam zāles jādzer visu mūžu, ārsti diskutē. Dažkārt, ja, ilgstoši lietojot medikamentus, lēkmju nav bijis, tos pakāpeniski pārtrauc lietot. Vairākums zāles panes labi, tomēr tās var izraisīt reiboni, nespēku, maz­asinību, ietekmēt noteiktus aknu un asins ainas rādītājus.

Dažkārt epilepsija ir nejutīga pret medikamentiem. Tad biežāk izmanto ķirurģisku ārstēšanu, kas Latvijā sākta bērniem. Epilepsijas operācijas ir ļoti sarežģītas, ar ilgstošu sagatavošanās posmu, līdz precīzi atrod smadzeņu zonu, kura nosaka lēkmju rašanos.

 

Kā palīdzēt epilepsijas lēkmes laikā

* Apkārtējiem jāuzmana, lai slimnieks nesasistu galvu un nesavainotos.

* Neko nevajag bāzt viņa mutē, nevajag ķermeni turēt.

* Ģeneralizētas krampju lēkmes gadījumā jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība.

LA.lv