Veselam
Psiholoģija

Es esmu. Tu esi. Bet “mēs” nav. Kādas šķiršanās pārdzīvojumi tuvplānā 0

Foto – Shutterstock

Tā bija grūta diena. Šorīt es saņēmu briesmīgu ziņu – man ļoti dārgs cilvēks nokļuvis reanimācijā. Es ātri atrisināju jautājumus par darbu, atradu naudu, nopirku biļetes… Man bija dažas stundas līdz izbraukšanai. Man tiešām bija vajadzīgs tavs atbalsts, silti apskāvieni un vārdi, ka viss būs labi. Es tev uzrakstīju. Palūdzu aizvest uz staciju, es nerakstīju par savu problēmu īsziņā, gribēju pateikt to pa ceļam. Tu precizēji izbraukšanas laiku un atrakstīji, ka nepaspēsi. Un viss…

Tu nepajautāji, kāpēc es aizbraucu, kas noticis… Kāpēc tu neko nejautāji? Galu galā, tu zināji, ka darbā man ir jauns projekts, es tā vienkārši to nepamestu un neplānoju nekur doties. Es rakstīju: “Kāpēc tu neuzdod man jautājumus? Tevi neinteresē, vai tu pieklājīgi gaidi, kamēr es pati pateikšu?”

Tad es redzēju tavu atbildi: “Es būšu godīgs – neesmu tevī iemīlējies. Tu esi laba, gudra. Es domāju, ka attiecības “tāpat vien” tev nav vajadzīgas un man arī.”

Izlasot mani aizrāvās elpa, sareiba galva un es sajutu asas sāpes krūtīs. Šādu nazi mugurā es negaidīju. Galvā virpuļoja domas: “Kāpēc? Kas notiek?”. Vēl aizvakar mēs sēdējām kafejnīcā, tu kali plānus un teici, ka, ja MĒS nākamreiz gribēsim picu, tad tu aizvedīsi mani uz vietu, kur tādas patiešām prot taisīt. Vakar tu laimīgs un priecīgs gatavoji man svaigi spiestu sulu, un dungojot dziesmiņu, pavadīji uz taksometru. Kas notika? Mēs taču nesatikāmies pirmo mēnesi.

Tajā brīdī es nevarēju atļauties izdzīvot šīs sāpes. Man bija jādodas ceļā pie slimā radinieka. Iedzēru pienācīgu devu baldriānu, sapakoju čemodānu, izsaucu taksometru. Galvā tukšums, krūtīs trulas, spiedošas sāpes. Ceļojuma galamērķī viss labi atrisinājās un pēc dažām dienām es beidzot ļāvos domām par tevi. Es jutu aizvainojumu – kāpēc tu tik bieži lietoji vārdu “mēs”? Ilgu laiku es centos neņemt to pie sirds. Bet pamazām sāku domāt, ka šim “mēs” iespējama kopīga nākotne. Es jutos vainīga, ka esmu ko darījusi nepareizi, pieļāvusi kļūdas, izpostījusi attiecības, bet nevarēja saprast kā.

Šīs jūtas ir ļoti smagas. Vientulība, vēlme noslēpties no visas pasaules zem segas, asaras, man ir grūti elpot. Pakāpeniski, kā mākoņi pēc lietus izklīda skumjas, vainas izjūta un aizvainojums. Tad nāca dusmas un niknums. Es sāku tevi ienīst, saskatīt visus tavus trūkumus. “Maita! Kā viņš tā varēja!? Ko es viņā biju atradusi! Vai šī idiota dēļ es tagad raudāšu?!!!” Dusmas pieauga, es vairs nevarēju mierīgi nogulēt. Es piecēlos, saģērbos un skrēju uz stadionu. Tik intensīvs treniņš man nebija bijis. Un tad pauze. Nav jūtu, nav emociju.

Es kaļu jaunus plānus, pārskatu telefona kontaktus, atceros agrākos pielūdzējus. Un dzīve turpinās. Paiet mēnesis, divi, trīs…. Es nedomāju par tevi un neatceros. Dzīve ir pilnvērtīga un interesanta. Un tad vienu vakaru saņemu paziņojumu, ka esi atzīmējis ar “patīk” manu foto. Ieeju portālā, apskatu tavu profilu, tad gribu vēlreiz apskatīt tavu “patīk”, bet tā vairs nav. Es pārbaudu visu rūpīgāk. Nav. Bet es skaidri redzēju. Kāpēc tu to noņēmi? Vai kāpēc ieliki? Kas notiek?! Rakstīt? Pavaicāt? Nē! Es negribu! Tagad es reizēm sāku domāt par tevi. Es atceros tavus stāstus, mūsu tikšanās interesantos mirkļus un man ir skumji. Dažas ainas es redzu kā filmā un man atkal ir skumji. Nē, es neraudu. Neuzdodu sev jautājumus. Nemeklēju atbildes. Es atvados no tevis, izdzīvoju skumjas, zaudējumu un šķiršanos. Es nolieku mūsu pagātni vēsturē. Es saku tev ardievas, kā atvadoties no bērnības vai pagājušās vasaras. Attiecības ir noslēgušās.

Psihologa komentārs

Augsto tehnoloģiju pasaulē vienkārša cilvēku komunikācijas kultūra saglabājas zemā līmenī. Cilvēki nezina, kā atvadīties, draudzīgi pabeigt attiecības. Viņi var ļoti censties iegūt uzticēšanos un tad pēkšņi ņemt un visu pamest, neatbildot uz jautājumiem, nerūpējoties par partnera jūtām. Šādā situācijā pamestais partneris izjūt neticamu emociju gammu un prātā riņķo daudzi jautājumi bez atbildes. Ja tas tiek ignorēts un apspiests, tas noteikti izpaudīsies citādi – vai kā psihosomatiskā slimība, vai nespēja just. Ko darīt? Šīs jūtas ir jāļauj sev izdzīvot, pakāpeniski: raksti vēstules, dauzi spilvenu – tas dos atvieglojumu. Ja netiec galā, varbūt ātrāk, efektīvāk un drošāk to darīt ar kompetenta speciālista palīdzību.

Pabeigtas attiecības – tas ir tad, kad vari mierīgi domāt par savu bijušo partneri, kā par noteiktu faktu savā dzīvē. Pabeigt attiecības – tas ir aizvērt durvis, atlaist durvju rokturi, spert dažus soļus un izvēlēties jaunas durvis, satvert rokturi un atvērt jaunu pasauli attiecībām ar jaunu cilvēku.

 

Avots: psy-practice.com

LA.lv
RO
Regīna Olševska
Veselam
Pēc iespējas vairāk kustēties! Pārliecināta 101 gadu vecā Alise Lauva
1 diena
RO
Regīna Olševska
Veselam
Neķeries pie darba saīgušu prātu. 104 gadus vecās Lidijas Katrīnas Sīmanes atziņas
2 dienas
RO
Regīna Olševska
Veselam
126 cilvēki šogad svin simto dzimšanas dienu. Kārļa Dumbrāja gara mūža noslēpumi
3 dienas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

RO
Regīna Olševska
Latvijā
Dāvana Latvijai – 1000 kilometri. Māris Baltais sāka skriet, aizejot pensijā 1
4 stundas
"V
"Mājas Viesis"
Latvijā
Imants Lancmanis: Guvis piepildījumu karjerā un ģimenē, cilvēks var sākt domāt par valsti 2
6 stundas
IP
Ilze Pētersone
Latvijā
Latvijas vēsture pirms valsts dibināšanas 18 jautājumi un atbildes
1 diena
LE
LETA
Latvijā
Politiķi faktiski vienojušies par Saeimas komisiju vadību
1 stunda
AT
Andris Tiļļa
Latvijā
Ģimenē klusēšana nav zelts! Atziņas no pāriem, kas gredzenus mijuši 18. novembrī
5 stundas