Veselam
Psiholoģija

Es paliku, draudzene aizlidoja. Bailes lidot, kaut agrāk tas regulāri darīts 0

Foto – Shutterstock.com

Psiholoģe un eksistenciālā terapeite Jūlija Talanceva dalās pieredzē no prakses, kad kliente, kura regulāri lidojusi komandējumos, pēkšņi nespēja iekāpt lidmašīnā. 

Pie manis atnāca lietišķa izskata sieviete, apģērbā, kurā viss līdz niansēm pārdomāts. Ar augstu paceltu galvu un staltu stāju. Īstena biznesa lēdija.

Viņa apsēdās krēslā un, krasi mainījusi sejas izteiksmi, sāka:
O.: Labdien, Jūlija. Mani sauc Olga. Man ir 40 gadi. Ar mani notika kaut kas jocīgs.
J.: Labdien, Olga. Kas tieši notika?
O.: Man bija jālido ar draudzeni uz jūru un es nespēju iekāpt lidmašīnā. Mani burtiski pārņēma bailes lidot. Un visi aizlidoja, bet es paliku…
J.: Vai agrāk jūs baidījāties lidot?

O.: Ko jūs! Nekad! Agrāk es ik pēc trim mēnešiem lidoju komandējumos. Un nekad man ne mazlietiņ nebija bail. Man ir savs uzņēmums, padotie. Es vienmēr esmu bijusi stipra un drosmīga. Velku aiz sevis biznesu un ģimeni.
J.: Kas tik ļoti jūs biedēja saistībā ar lidojumu?
O. : Es esmu pieradusi visu kontrolēt, saprotiet? Bet šeit tādas iespējas nav. Vienkārši nav.
J.: Olga, vai līdz šim plānotajam lidojumam jūsu dzīvē kaut kas īpašs notika? Varbūt kāds aizgāja bojā, nomira?
O.: Jā, nomira mana tuva draudzene. Bet viņa nomira no sirdslēkmes, pēkšņi. Viņa nenositās ar lidmašīnu. Domāju, tas nekādi nav saistīts.
J.: Olga, izsaku jums līdzjūtību. Aprakstiet savas sajūtas saistībā ar draudzenes zaudējumu.
O.: Man tās ir sēras! Viņa bija gudra, saprotoša. Kā māsa. Man viņas ļoti pietrūkst. Kad viņa nomira, man rādījās dīvaini sapņi, it kā viņa sauktu mani pie sevis.
J.: Un ko jūs tobrīd jutāt?
O.: Es ļoti nobijos.
J.: No kā?
O.: Pati nezinu, kādēļ mani nobiedēja sapņi. Es taču esmu dzīva. Un arī nekad neesmu baidījusies ne no lidošanas, ne no mirušajiem. Domāju, tā vienkārši ir mana kontrole. Es vienmēr visu kontrolēju.
J.: Olga, vai jūs baidāties no nāves? Vai kādreiz esat izjutusi šādas bailes?
O.: Es nekad par to neesmu domājusi. Droši vien baidos. No nāves taču baidās citi, nevis es. Ar mani tas notiks ne tik drīz. Patiešām.
J.: Un tomēr jūs kaut kādu iemeslu dēļ neaizlidojāt. Kāpēc?
O.: Nu…. nezinu. Padomāju, ka pilots netiks galā ar lidmašīnas vadību.
J.: Un kas tad notiktu?
O.: Lidmašīna varētu nokrist.
J.: Un – tad?
O.: Tad… visi pasažieri varētu iet bojāt.
J.: Tostarp jūs?…
O.: Arī es… tajā skaitā.
J.: Vai jūs baidāties no nāves?
O.: Iznāk, ka baidos…
J.: Draudzenes nāve aktivizēja jūsu bailes no nāves, kuras bija jūsos ļoti dziļi. Iespējams, tikai līdz ar draudzenes nāvi jūs sajutāt, ka arī varat būt viņas vietā. Vai šie vārdi jūsos atsaucas?
Sieviete brīdi klusēja. 

O.: Jā, Jūlija. Tie manī atsaucas. Es baidos nomirt. Es vēlos dzīvot.

Tālāk jau mēs strādājām ar bailēm no nāves, pārskatījām dzīves vērtības un daudz ko citu.

 

Avots: b17.ru

 

LA.lv