Veselam
Ārstēšana

Esmu bērna pusē. Intervija ar pieredzējušo pediatri Dzintru Celmiņu14

Foto – Marta Purmale

Viens no Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas pediatres Dzintras Celmiņas iemīļotiem un bieži teiktiem vārdiem ir skaudri. Tas labi raksturo ārsti pašu – ne velti pacientu vecāki par viņu bieži sūdzoties paskarbās attieksmes dēļ. “Esmu bērna, nevis vecāku pusē,” paskaidro daktere.

Kas jūs ievilka medicīnā?

Dzimtas tradīcijas?Neesmu no ārstu ģimenes. Piedzimu 1945. gada februārī Valkā. Vecāki devās bēgļu gaitās, izbraukāja visu Kurzemi, kur esmu dzīvojusi vismaz 20 dažādās vietās. Talsos bija dakteris Ruģēns (viņa vārdā tagad ir nosaukta iela), kurš palīdzēja, lai vecākus nesaņemtu čeka, lai viņi un mēs ar māsu paliktu dzīvas. Mamma ar tēvu sarunās ārstu bieži pieminēja. Iespējams, tas mani kaut kā stimulēja. Un vēl kāds moments… Atceros, bēgļu gaitās kādā baznīcā redzēju attēlu – krustā sistu Kristu. Šķiet, man bija četri pieci gadi, bet sapratu, ka lietas labā kaut kas jādara – ka man viņš jādabū nost no krusta un jāārstē.

Kāpēc bija jābēguļo? Jūsu vecākiem draudēja represijas?

Vectēva brālis bija Latvijas armijas ģenerālis Pēteris Voldemārs Radziņš, tāpēc vajadzēja bēgt no padomju varas , jo vajāja arī radus. Nevienā vietā ilgāk par diviem mēnešiem nedzīvojām. Bēgļu gaitu nobeigumā pēdējā mītnes zemes bija Jūrmala, kuru joprojām tā saucu, jo nekad tur nejutos komfortabli. Drīzāk labi jutos visās tajās lauku mājās, kurās piemetāmies, – bez normālām telpām, bez normālām gultām, bez normāla ēdiena. Vispār bērnība man bieži vien asociējas ar izsalkumu. To esmu aprakstījusi arī savā dienasgrāmatā. Vecākus pat zināmā mērā nicināju – par tukšo vēderu, dzīvesvietas maiņām, nabadzību. Taču tad, kad dzīvojām Jūrmalā, mamma mani reizēm veda uz Brāļu kapiem, kur apglabāts ģenerālis Radziņš. Tas notika pa kluso, pie viņa kapavietas nedrīkstēja iet. Tad sapratu, ka tā lieta nav tīra, ka esmu kaut kas vairāk nekā tikai ubadze.

Kad atjaunoja valstisko neatkarību, bija skaidrs, ka no manas dzimtas Valkā neviens neatgriezīsies. Radziņu māju Jaunvīndedžu tur vairs nebija, viss iznīcināts. Pati biju ieprecējusies Zemgales līdzenumā… Lai savu dzimtu pieminētu, uzliku kapos un arī māju vietā pa piemiņas akmenim. Tā esmu radījusi jaunu punktu tūrisma maršrutā (smejas). Pamazām par to ieinteresējās bruņotie spēki, mājas vietā sāka rīkot piemiņas pasākumus, skautu, jaunpulcēnu, zemessargu saietus…

Vai atceraties dienu, kad saņēmāt ārsta diplomu? Vai tā sakrita ar dienu, kad sapratāt, ka jāsāk patstāvīgi strādāt?

Diplomu saņēmu vasarā, ap Jāņiem, bet strādāt sāku daudz agrāk. No 14 gadu vecuma biju sanitāre pilsētas 2. slimnīcas operāciju zālē. Sanitārs tad bija tādā līmenī, ka ne tikai berza grīdas maliņas, bet operācijas laikā arī stāvēja ķirurgam blakus un deva maskas narkozi. Tad sapratu, ka jau strādāju patstāvīgi.

Tā gan bija nejaušība, ka nonācu operāciju zālē un pie tik kolosāliem ķirurģiem, no kuriem viens bija profesors Purmalis. Tās bija ļoti stingras rokas. Berzt grīdu bija tikpat atbildīgi, kā pasniegt instrumentus. Tolaik pamatskolu beidza 14 gados, iegūstot septiņu klašu izglītību. Aizejot uz vidusskolu, 8. klasē jau skaidri zināju, ka iešu uz medicīnu.

Skaidri zinājāt, cik garš mācību posms priekšā un ka nekam citam laika neatliks?

Visam kam atlika laika, ticiet man. Bija mācības, darbs, glezniecības nodarbības. Zīmēju lielākoties ar krītiņiem un zīmuli, bija arī akvareļi. Skolā mācījos zīmēt pie skolotāja Bandera, viņš pats bija tēlnieks, piedalījies Brāļu kapu izveidē. Akvareli apguvu pie draugiem. Man padevās. Zīmēju portretus. Akvareļtehnikā, protams, ainavas. Skolas laikā biju arī sienasavīzes redaktore – es, nepioniere un nekomjauniete. Pamatskolas gados vēl uzstājos radio, stāstīju, kā veidoju, mākslinieciski un idejiski noformēju avīzi. Nezinu, kā tas bija iespējams, taču tas notika jaunībā. Pēc tam nomainīju vienu mākslu pret otru. Gleznošanu noliku pilnīgi malā. Medicīna bija prioritāte.

Kāpēc neiestājāties ne pionieros, ne komjauniešos?

Vienmēr esmu bijusi disidente, negāju tur, kur pūlis. Kā Maija Tabaka, kura vienmēr visu darīja pretēji: ja visiem bija balti mati, viņai bija melni; ja visām bija šauras kleitas, viņai – plata. Mazmeita, pētot manu dienasgrāmatu, atrada ierakstus, ka staigāju tukšu vēderu un ka par visu dārgāka ir mana brīvība. Tas nozīmēja: ja bija pionieru organizācija, manis tajā noteikti nebija. Ja bija komjaunatne, arī tur manis nebija. Arī tagad tāda esmu.

Bijāt laba skolniece?

Mācījos labi, un man dzīvē veicies ar labiem cilvēkiem. Fizikā man gāja grūti, bet skolotāja Plauciņa teica: tu nekad netiksi augstskolā, ja tagad, pirms iestājeksāmeniem, divas nedēļas nemācīsies tikai fiziku. Sēdēju, nabadzīte, un mācījos. Protams, augstskolā tiku ar pirmo piegājienu, taču turpmākie divi gadi bija ļoti grūti. Slikti mācījos, vairākas reizes mani mēģināja izmest no augstskolas, galvenokārt ķīmijas dēļ. Bet man bija skaidrs mērķis. Tolaik gan tā nebija pediatrija.

Vai ķirurģija?

Jā! Taču bija viens liels bet: esmu kreile. Tēvs, kurš bija ļoti labi izglītots, bet stingrs, man mācīja darboties ar labo roku. Kad strādāju par sanitāri un vēlāk, būdama medicīnas māsa, pacientiem špricēju, sapratu, ka nav kreiļiem piemērotu medicīnas instrumentu, ka es ar labo roku strādāju neveikli un ka ķirurģija tomēr nebūs mans lauciņš. Kāpēc izvēlējos pediatriju? Man šķiet, noteicošie bija divi momenti. Pirmais – kad strādāju operāciju zālē, dažreiz tur nonāca kāds sabiedrībā pazīstams cilvēks. Viņš vēma, viņam bija ļoti intensīva vēdera izeja, man to visu vajadzēja sakopt. Arī vēlāk, kad jau strādāju neiroķirurģijā, daudzi pacienti paši par sevi nespēja parūpēties. Sapratu, ka pieaugušos aprūpēt man ļoti negribas.

Pēc tam mani aizsūtīja uz Jūrmalas slimnīcu. Tur bija otrais moments: daktere Melameda mērķtiecīgi gatavoja mani par bērnu ārsti. Arī tas notika skaudri – tāpat kā tolaik, kad berzu grīdas maliņas. Taču nepagāja ne divi gadi, un es zināju, ka pediatrijā palikšu visu mūžu.

Jūrmalā strādāju par iecirkņa pediatri, paralēli arī par ārsti skolā un bērnudārzā, kur ļoti drīz iemācījos neko nedarīt. Ja visu strukturē un saliek pa plauktiņiem, ja māk organizēt pārējā personāla darbu, var iegūt ļoti daudz brīva laika. Tad nolēmu, ka man pašai vajag daudz bērnu, un līdz ar to man viņi ir trīs. Studējot bērnu slimības un vienlaikus nedaudz strādājot, viņus uzaudzināju. Vērtīgākais dzīvē ir mani bērni un nu jau arī seši mazbērni. Viņus visus esmu iemīlinājusi sevī.

Kā nonācāt Bērnu slimnīcā?

Sapratu, ka šī slimnīca ir meka, kur vēlos būt. Sākumā strādāju uzņemšanas nodaļā, tad man piedāvāja vadīt nodaļu, ko darīju līdz pat 65 gadu vecumam. Pašlaik esmu ārste ordinatore. Izklausīsies skaudri, bet ārsts ordinators ir tas, kura pēcpuse vienmēr atrodas pie slimnieka gultas un kurš vienmēr domā tikai par slimnieku, nevis par papīriem vai par sabiedrisko stāvokli, vai ko par viņu runās riņķī apkārt. Šis motīvs man vienmēr bijis vissvarīgākais – būt pie slimnieka gultas. Arī tad, kad biju nodaļas virsārste, pati ārstēju bērnus.

Jums bijusi izdevība vai priekšrocība saglabāt pediatra specialitāti, kamēr daudzi citi pediatri kļuva par ģimenes ārstiem.

Tas pat nebija iedomājams, ka es varētu šo slimnīcu pamest, tāpēc man nenācās pārtapt par ģimenes ārsti. Šajā slimnīcā visi pediatri palika šajā specialitātē, protams, katrs ar savu šauro specializāciju, piemēram, es esmu pediatre infektoloģe un pediatre pulmonoloģe. Nodaļā kliedz bērni, bet es viņus nedzirdu, tas ir kā fons. Taču atliek izskanēt skaņai, kas saistīta ar elpošanas traucējumiem, kritienu vai ko tamlīdzīgu, lai es to sadzirdētu un reaģētu. Nemāku izskaidrot, bet šajās skaņās ir kaut kas tāds, kas ceļ trauksmi. Arī daudzas māsiņas saka: ejot pa koridoru, visapkārt bļaustās bērni, taču pēkšņi jāapstājas un jāieiet kādā palātā, jo tur pēkšņi mainījusies skaņa.

Varbūt dabā tā iekārtots, ka bērnu kliedzienos ir skaņas, uz kurām pieaugušais nevar nereaģēt, jo skaidrs – jāiet palīgā.

Jums ir bērni? Tad jūs arī mākat diferencēt, kā kliedz bērns, kurš grib ēst, ir slims, grib māti, un tāds, kas vienkārši kliedz tāpēc, ka kliedz. Mātei ir trešā acs, tā palīdz nošķirt. Atceros, kad ar ģimeni dzīvojām sliktos apstākļos, ar visiem trim bērniem vienā istabā, kādu nakti sēdēju gultā. Vīrs jautā – ko tu sēdi? Saku – pagaidi, viens no mūsu bērniem elpo citādi, tūlīt pateikšu, kurš no viņiem būs slims. Bērns gultā pakunkstēja vai pagrozījās, vai ātrāk vai lēnāk elpoja… Sēdēju, gaidīju un tad startēju pie tā, kuram bija problēma.

Domāju, mātei intuīcija ir primārais, vērtējot bērna stāvokli. Tām, kuras ir egoistes un vairāk domā par sevi, šādu spēju trūkst.

Ir gadījies, ka kāda māte nodaļā slikti uzvedas, uzdod neadekvātus jautājumus un prasa no ārsta neiespējamo. Ceļ paniku, kaut gan bērns ir tikai vidēji grūts. Tad atnākam ar kolēģiem uz ārstu istabu un spriežam: jā, tā mamma psiho, bet, atklāti runājot, intuīcija viņai darbojas. Un tā arī notiek, bērnam pēc dienas vai divām parādās simptomātika, ko viņa juta, bet ko mēs ne ar rentgenu, ne ar laboratoriskiem izmeklējumiem nevarējām atklāt.

Mēdz būt situācijas, kad palīdzība vairāk vajadzīga mammai, nevis bērnam?

Jo dienas, jo vairāk. Nākamā māte vai tēvs veidojas ģimenē, bet tālāk ar to nodarbojas skola. Kā Skandināvijā saka, notiek sociāla izglītošana. Ir jāzina par pašas un bērna uzturu, apģērbu, higiēnu, par traumatisma profilaksi… Mums tas viss slīd garām. Māmiņas reizēm atnāk uz slimnīcu un neko nav ne dzirdējušas, ne manījušas. Kopš pasaule kļuvusi materiālistiska un primārais ir sapelnīt naudu, nopirkt mēbeles un mašīnu, sekundāra kļuvusi saskaņa ar bērnu, arī ar pašas ķermeni.

Jūs runājat par ļoti jaunām mammām?

Ļoti jaunas mammas pašas ir kā bērni un viegli uztver gan otru bērnu – savējo, gan to, ko ārsti saka, jo viņām ir pieņemami, ka kāds pamāca. Arī izglītotas mammas ir dzirdīgas. Bet ar tām, kuras ļoti nomāc dzīves rūpes, kuras ir nelaimīgas, kurām visās nelaimēs un arī bērna slimībā ārsts vainīgs, ir grūti runāt. Viņas klaji pauž neuzticību un neapmierinātību. Ieejot palātā, jūtama agresivitāte – nevis konkrēti pret ārstu, bet pret visu dzīvi, kas nav izdevusies. Man šķiet, agrāk tas nebija tik izteikti.

Ja māte runā man pretī un izsaka savu viedokli, ir patīkami, jo redzu dzīvu, domājošu cilvēku, nevis robotu. Ar domājošu cilvēku jebkuru situāciju var atrisināt. Taču par mani bijis arī ļoti daudz sūdzību. Vissāpīgāk mani aizskāra reportāža Ainas Poišas un Māra Grigaļa vadītajā raidījumā. Tā nosaukums bija “Kriminogēns ārsts” vai tamlīdzīgi. Jā, tas bija par mani. Vēlāk māte atvainojās, jo patiesībā viss bija citādi.

Ko bijāt nodarījusi? Ne tā paskatījāties?

Ļoti labi atceros to bērnu. Ļoti skaists mazulis, dažus mēnešus vecs, vidēji smags. Viņam nevajadzēja atrasties slimnīcā, tāpēc teicu: jūs, mammīt, nesaspringstiet, jūsu bērniņam ārstēšana slimnīcā patiesībā nav nepieciešama, šo klepus epizodi varētu ārstēt mājās. Sacīju arī tā – šī jums vēl nav problēma, dzīvē problēmas būs tad, kad bērns sasniegs pārejas vecumu. Viņa briesmīgi apvainojās par to, ka šī problēma nav problēma. Par to bija sižets. Par mutes palaišanu, īsi sakot.

Daudzas mammas uztraucas un savu bērnu, kas drusku šņaukājas, redz briesmīgi slimu!

Esmu gan dzirdējusi citādu domu. Ja es ienāku palātā un sīki izmeklēju, jo mani konkrētais bērns ir ļoti satraucis, mammas daudzkārt jautā: dakter, vai ir kaut kas nopietns? Bet, ja ieeju palātā ar domu, ka šis bērns mani ne īpaši interesē, vecāki uzdod jautājumu: kad mēs varēsim iet uz mājām? Tātad ārsta vienaldzība nav vienaldzība, bet gan zīme, ka briesmas ir aiz muguras.

Dati liecina, ka lielākajai daļai slimnīcā nonākušo bērnu ir elpceļu slimības. Cik daudziem pacientiem, jūsuprāt, patiešām būtu jāārstējas stacionārā?

Maksimums 25 procentiem. Pārējiem neatliekamās palīdzības nodaļās vajadzētu saņemt konsultāciju un atgriezties mājās, lai turpinātu ārstēties ģimenes ārsta uzraudzībā. Te nu mēs atduramies – ģimenes ārsts nav pieejams, un pediatru Latvijā tikpat kā vairs nav. Katram ir savs frizieris, zobārsts un ginekologs – bet kuram ir savs bērnu ārsts? Uz šīs planētas vissvētākais ir bērns, taču bērnu ārstu nav! Tas mani visvairāk pārsteidz, ka tos trīs var atrast, bet bērnu ārstu – ne.

Kā lai vecāki zina, kad elpceļu slimība tiešām ir drauds bērnam un vajadzīga steidzama palīdzība?

Drāma ir tad, ja bērns elpo ar visas muskulatūras līdzdalību vai velk elpu biežāk nekā 60 reižu minūtē. Tad nav gari jāprāto, bet jābrauc uz slimnīcu. Ja runājam par saslimšanām vispār, situācija ir draudīga, ja bērns neēd, nedzer un ir patoloģisks šķidruma zudums. Mēģinu mammām to mācīt. Tās, ar kurām ir tuvāki sakari, to saprot un cenšas mazāk meklēt ārstu. Vēl jāzina: ja pirmajās četrās slimības dienās bērns normāli ēd, dzer, ja urīns ir gaišs, ja neelpo vairāk par 60 reizēm minūtēm, bet temperatūra ir 38–39 grādi, tā nav drāma. Pirmajās četrās dienās asinsaina nemainās. Ja pievienojas baktērijas, būtu svarīgi asinsanalīzi veikt ceturtajā vai piektajā dienā.

Kāpēc mazi bērni tik bieži slimo ar elpošanas sistēmas slimībām? Vai tā bijis vienmēr, vai arī tā ir laikmeta iezīme?

Parasti ar vīrusu izraisītām elpceļu slimībām bieži slimo līdz 3–5 gadu vecumam. Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem, agrīnā vecumā jābūt līdz sešām epizodēm sezonā – tātad sešreiz rudenī, ziemā un agrā pavasarī bērnam vajadzētu būt temperatūrai. Līdz piecu gadu vecumam varētu būt pat astoņas reizes, ja sāk iet bērnudārzā.

Normāli būtu, ja nevajadzētu piemērot antibakteriālu terapiju. Tas iespējams, ja organisma imūnsistēma ir pietiekami attīstīta, pazīst vīrusu un neļauj tam vairoties. Nesākas bakteriālās komplikācijas. Te nonākam pie tā, ka bērni tiek audzināti diezgan lielā siltumā. Arī es tāpat audzināju savus bērnus – istabas temperatūra 24–26 grādi, siltu dod gan ēst, gan dzert, saldējums tikai vasarā, vannā 36 grādi, ne mazāk. Tagad domāju citādi, bet man nebija viegli mainīt viedokli! Istabas temperatūra 17–19 grādu. Zīdainis dzer siltu, paaugoties dzēriens ir istabas temperatūrā, pēc tam – ledusskapja temperatūrā. Siltā vannā liek mazu bērniņu, bet augot ūdens temperatūru pazemina, līdz nonāk līdz tādai, kāda vasarā ir ūdenstilpnēs. Parādiet man mammu, kura liks savu bērnu 22 grādu vannā! Neatradīsiet. Parādiet man mammu, kura savam bērnam katru dienu dos dzeramo no ledusskapja! Nebūs tādas. Vēl viena kļūda – slimam bērnam noteikti jāguļ gultā. Nepareizi, jābūt ierastajam dzīvesveidam tādā apjomā, cik viņam pietiek spēka. Pat ja ir plaušu karsonis, jaukā, vasarīgā laikā lai iet ārā!

Pat tad, ja viņam ir grādi?

Arī tad, ja viņam ir grādi! Man ir 13 gadu vecs mazdēls. Kad viņam bija gadiņš, meita reiz piezvanīja un stāstīja: zini, Gustiņam ir 39–40 grādu temperatūra, viņš ir galīgi slims. Pēkšņi dzirdu – baigais kliedziens! Jautāju, kas notika. Viņa saka: ai, nekas, Gustiņam vannā saldējums noslīka. Tā ir atbilde par 39 grādiem.

Jaunām mammām šo auksto režīmu var iemācīt, bet nevar nevienai sievietei, kam ir 30 gadu un vairāk un vēl, dievs nedod, mājās vecmāmiņa, kam ir 65–70 gadi. Viņai pašai ir auksti, un arī bērns guļ gultā zem piecām segām ar 39 grādu temperatūru. Tas ir visas pasaules gals!

Pie vēsā režīma jāpieradina pakāpeniski. Teiksim, ja bērns vasarā ēd saldējumu, lai viņš to turpina darīt arī rudenī un ziemā. Vasarā dzer vēsāku un tā turpina, kad pienāk drēgnākas un aukstas dienas. Ar vannu man ir ļoti laba, ar mazbērniem pārbaudīta recepte: ielaiž siltu ūdeni, pieber vannu ar mantiņām un ļauj tur iet divatā. Tad viņi spēlējas un nāk laukā jūsu jakas krāsā – zilganpelēki! (Smejas.)

Tādus bērniņus arī vasarā reizēm redz pie ezeriem vai jūrmalā sēžam ūdenī – ar lillā lūpām, viscaur trīcošus.

Nu un? Tad izvelk no ūdens, pasaka, lai pasildās, un var iet atpakaļ plunčāties! Tie jau neslimo! Saslimst tie, kurus vienreiz mēnesī aizved uz jūru. Tāds bērns ieiet aukstajā ūdenī, pie kāda nav pieradis, un, protams, dabū angīnu!

Saistītie raksti

Tātad svarīga ir norūdīšana, 6–8 reizes gadā slimot un tas, ar ko ģimenes ārstiem vajadzētu tikt galā, – pazīt vecumposma jeb vīrusu inducētu astmu. Šiem bērniem parasti ir produktīvs klepus, ko pavada sēkšana. Šī nav īstā astma, pēc piecu gadu vecuma sēkšana pazūd, bet ārstēšana ir pietuvināta astmas ārstēšanai. Īsta astma ir 6–10% bērnu. Pēc piecu gadu vecuma pārējiem vairs nevajadzētu slimot. To jau redz arī slimnīcā: elpceļu slimības ir agrīna vecuma bērniem, divus trīs gadus veciem. Lielākajiem ir pilnīgi citādas somatiskas saslimšanas. Daudzas slimības ir vientulības sekas. Vecāki ir aizņemti, viņiem nav laika ar bērniem runāties. Klātesamības trūkums izpaužas psihosomatiskās slimībās, lielākoties ap 10–12 gadu vecumu un tā līdz pilngadībai. Man personīgi šķiet, ka bērns no 12 līdz 18 gadiem ir tikpat trausls kā pirmajā dzīves mēnesī. Nekad nevar paredzēt, kādas atbildes reakcijas slimības gadījumā dos pubertāte!

Vai bieži gadās ar vecākiem diskutēt par bērnu vakcināciju?

Runājot par manu nostāju, varu teikt vienu: vajag! Ja par vakcināciju iznāk diskusija ar vecākiem, tai ir divas sadaļas. Viena ir maigā. Stāstu: jūs esat patērētāji un dzīvojat uz vakcinēto rēķina, bet tajā dienā, kad vakcinācijas aptvere noslīdēs zem noteiktas robežas, jūsu bērns sāks slimot. Ir arī skaudrā sadaļa. Tad es nosaucu, kad un no kā nevakcinēti bērni ir miruši. Piemēram, kāds nomira no garā klepus. Nevakcinētiem bērniem sastop arī difteriju un masalas. Pēc skaudrās sadaļas visas mammas skrien mazos vakcinēt!

 

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LE
LETA
Veselam
Ģimenes ārsti varēs nozīmēt pacientus ar respiratoru saslimšanu simptomiem valsts apmaksātām Covid-19 analīzēm
13 stundas
VE
Veselam.lv
Veselam
Papilomas vīrusa infekciju nevar izārstēt, bet no tās var pasargāties
14 stundas
LE
LETA
Veselam
Pēc Covid-19 konstatēšanas diviem darbiniekiem Liepājas SEZ pārvalde strādās attālinātā darba režīmā
15 stundas

Lasītākie

IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
Skolas paliks slēgtas. Kā pagāja pirmā attālināto mācību nedēļa?
6 stundas
LE
LETA
Latvijā
Skolēnus no trūcīgajām ģimenēm nodrošinās ar pusdienām 1
6 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
VIDEO. Repatriantu bezatbildībai robežu nav: pašizolācijas vietā sarīko jautru ballīti 4
3 stundas
OZ
Olafs Zvejnieks
Ekonomika
“Vai man jāiet uz banku izņemt savi ietaupījumi?” Pirmajā mirklī prātā nāk atbilde, ka ne
7 stundas
LE
LETA
Latvijā
Rīt stāsies spēkā stingrākās sociālās distancēšanās prasības 3
10 stundas