Veselam
Psiholoģija

Esmu redzējusi, kā kolēģi izdeg. Skolotājas stāsts 0


Jana Pūķe
Jana Pūķe
Foto – Matīss Markovskis

Liene Jankovska ir Jūrmalas Alternatīvās sākumskolas skolotāja, patlaban 2. klases audzinātāja. Šajā profesijā viņa strādā sesto gadu un vienu reizi piedzīvojusi profesionālo izdegšanu.

Liene vērtē, ka ir trīs lielākie enerģijas nosūcēji skolotāja darbā. “Bērni, protams, paņem ļoti daudz enerģijas. Visvairāk tā aiziet grūtākajā darbā – noturot viņu uzmanību. Man kā sākumskolas skolotājai pārsvarā jāpasniedz lielie mācību priekšmeti: matemātika, latviešu valoda, sociālās zinības. Ir dienas, kad četras piecas stundas jānotur bērnu uzmanība, jābūt interesantai, lai viņi manī klausītos! Turklāt mūsu skola ir alternatīva, līdz ar to ir ļoti daudz projektu, īpaši cenšamies mācības padarīt interesantas un saprotamas.

Otrs enerģijas atņēmējs ir atbildība un nemitīgā kontrole. Visu dienu jāskatās līdzi, jākontrolē, ko katrs bērns dara, vai nesastrādā muļķības, vai mājasdarbu ierakstījis, vai klausās un visu ir sapratis. Manā gadījumā 20 bērnu jāpieskata kā savs acuraugs! Ar kontrolēšanu nav tik vienkārši. Bērniem ir jājūt robežas, jāievēro likumi, bet tas nevar būt nomācoši un valdonīgi. Viņiem jāsaprot, ka paši izdara izvēli un paši atbild par savām kļūdām.

Arī psihologa loma atņem spēkus. Kādam nomiris sunītis, citam vecāki aizbraukuši ceļojumā, vēl kādam brālis mājās pāri nodarījis, dažs kaut ko nesaprot, bet citam ir lieli prieki. Ja bērns man neizstāstīs, tad nebūs mierīgs – viņš jāpaņem pie sevis, jānoklausās sakāmais. No rīta vienmēr jāuztausta un jāuzklausa, kā visi jūtas, – ja kāds, teiksim, nav izgulējies, skaidrs, ka būs īgns un kašķīgs, un tas ietekmēs visu skolēnu dienu. Man jāmēģina paredzēt vienu soli uz priekšu. Piemēram, pilnmēness laikā bērni ir daudz nemierīgāki un emocionālāki, tāpēc skolotājam jābūt iecietīgam.

Mūsu skola ir nedaudz specifiska, šeit nav bērnu no sociāli nelabvēlīgajām ģimenēm, kurās būtu skaudrie stāsti. Bet ir reizes, kad aizeju mājās un nevaru nomierināties. Ir situācijas, kad bērnam ir uzvedības vai mācīšanās grūtības un es nevaru atkost, kā viņu dabūt sliedēs vai kā viņu pārliecināt, ka var rīkoties citādi. Šādos gadījumos vajadzīgs vecāku atbalsts, un priecājos, ka mūsu skolā tāds lielākoties ir. Bet, ja vecāki pasaka – mums viss ir kārtībā, tad ir grūti izprast. Nezinu, ko viņi tādā brīdī domā. Vai tiešām neredz, ka vēlos palīdzēt, vai spriež, ka esmu neprofesionāla? Mācos likt malā aizvainojumu un profesionāli domāt, kā dabūt vecākus savā pusē. Ir bijis, ka vakarā grūti aizmigt, jo dienā piedzīvotais neliek mieru. Domāju par to, kas nogājis greizi un kā būtu bijis labāk. Vai nebiju pārāk skarba, pārāk prasīga.

Profesionālo izdegšanu, vismaz pēc iekšējām sajūtām, esmu piedzīvojusi vienu reizi: pirms četriem gadiem līdzās darbam vēl mācījos pedagoģiju maģistrantūrā. Tāpat jau bija jāgatavojas stundām mājās, bet vēl vakaros bija jāraksta referāti, dažādi darbi jātaisa – tad gan jutos smagi. Šajā dzīves periodā brīvdienās nevienu negribēju redzēt, negribēju nekur iet, tikai iekrist gultā un skatīties televizora ekrānā – pilnīgi atslēgties. Pat grāmatas negribēju lasīt. Biju kā zombijs! Tomēr tajā brīdī sapratu, ka tam vienkārši jātiek pāri, jo es gribēju pabeigt maģistrantūru, – mierināju sevi, ka pēc tam būs vieglāk. Un tā arī bija. Tiku pāri.

Kolēģi man saka, ka esmu darbaholiķe, diezgan daudz strādāju mājās, gatavojos stundām. Varu taisīt darba lapas un prezentācijas, jo man ir interesanti, gribas, lai arī bērni ir sajūsmā, lai viņiem acis mirdz. Tad arī es priecājos. Tā ir mana recepte, kā neizdegt darbā, – strādāt tā, lai tas sagādā prieku. Ja sāc darboties kā robots, kaut kas nav kārtībā.

Daudzi saka, ka vajag atslodzei atrast hobiju, kur izlikt stresu, bet man tāda nav. Jā, es vairākus gadus spēlēju ģitāru, šad tad paskrienu, bet neteiktu, ka tad ļoti atslēgtos. Es uzlādējos darbā!

Tomēr tam, ka skolotāja darbs ir starp tām profesijām, kurās ir risks ātrāk izdegt, es piekrītu – esmu redzējusi kolēģus mūsu un citās skolās, kuri ir izsmēluši savu enerģiju, nolaiduši rokas, vairs tik ļoti necenšas, jūtama tāda kā nolemtības izjūta. Taču man ir kāda gados krietni vecāka kolēģe, krievu valodas skolotāja, viņa joprojām ir entuziasma un pozitīvisma pilna. Jautāju viņai – tu pat esi enerģiskāka par jauniešiem šajā profesijā, kā tev tas izdodas? Viņa teica tieši to pašu, ko jūtu es, – viņai ir interesanti darīt savu darbu. Allaž kaut ko jaunu izdomā, allaž pieņem jaunus izaicinājumus.

Ja pašam interesanti, tad darbs neizsīcina.

Protams, skolotāja profesijā jābūt stipriem nerviem, stiprai gribai, pozitīvam skatījumam uz dzīvi.”

logo-36

LA.lv