Veselam
Psiholoģija

Izglābšanās no atkarību tumsas: Aivara un Gunta pieredze var palīdzēt citiem0

Pret atkarību gūstekņiem sabiedrība izturas nosodoši vai ar vēsu piesardzību. Iespējams, arī tāpēc “bijušie” izvairās no savu problēmu preparēšanas.

Ja ilgus gadus apreibināšanās uztverta kā pašsaprotama, neatņemama dzīves sastāvdaļa, ko pats it kā vari kontrolēt, jābūt drosmei atzīt – nevaru vis – un sākt pārmaiņu ceļu. Jāsaprot, ka ilūziju muklājā ir iedzinis attiecību deficīts. Savā pieredzē dalās divi vīrieši, kuru liecības, iespējams, var palīdzēt arī citiem nonākt pie lēmuma atbrīvoties atkarību gūsta.

Rokot līdz saknei

Aivars (vārds mainīts) piekrita intervijai, apzinoties, ka viņa pieredze var kādam palīdzēt. No identitātes atklāšanas izvairāmies, jo tas būtu pretrunā ar Anonīmo alkoholiķu (AA) sadraudzības būtību.

“Var teikt, ka mana dzīve ir dalāma posmos “pirms” un “pēc”. Esmu pateicīgs par atrasto iespēju ar atkarību sadzīvot, un tā vairs nesagādā problēmas,” neslēpj AA kluba biedrs. Lai gan uzklausījis dažādus alkoholisma skaidrojumus, vīrietis, kurš strādā par taksometra vadītāju, nonācis pie atziņas, ka atkarība ir slimība.

Aivars: “Nepārtraukti sev jāatgādina, kas esmu, jo atkarīgs cilvēks ļoti ietekmējas no apkārtējās vides. Nevaru atļauties pārkāpt sarkanās līnijas, pat saaukstējies iedzert groku, cenšos būt godīgs pret sevi un citiem.”
Foto: Jānis Vecbrālis

“Jo vesels cilvēks taču nedarītu sev pāri, nenodarbotos ar pašiznīcināšanos. Esmu sapratis: atkarības problēma manī bija jau pirms alkohola pagaršošanas – mēģināju visādi pamukt no dzīves, lai noslēptu emocijas, jūtas – kautrību, bailes. Kad iedzēru, mana personība krasi un dramatiski izmainījās. Līdzīgi kā zobu sāpes pāriet pēc kādām zālēm. Kā nekļūsi atkarīgs, ja lietojot vari atbrīvoties no ciešanām?”

Daudzbērnu ģimenē alkohols ticis lietots ļoti reti, audzināšana bijusi stingra, tēvs gribējis, lai puika kļūst par profesionālu sportistu. Taču padomju laikos vecākiem nācies daudz strādāt un bērniem ne vienmēr pieticis uzmanības.

“Man, trešajam no četriem bērniem, tā acīmredzot bija vajadzīga vairāk. Uzaugu laukos, negāju bērnudārzā, pietrūka kontaktu ar vienaudžiem. Vēlāk skolā bija grūti veidot attiecības ar vienaudžiem. Pirmoreiz alkoholu pamēģināju siena talkas laikā pirms astotās klases. Iedzēru, jo gribēju līdzināties pārējiem, normālajiem. Alkohols mani paņēma uz vietas.

Atkāpās iekšējās bailes un kautrība, un tāds es sev patiku! Bet man visā ir problēmas ar mēra izjūtu. Otrajā reizē jau riktīgi pārdzēros un uz paģirām zvērēju, ka nekad mūžā vairs nelietošu. Nesanāca. Nevarēju salikt kopā divas personības puses – kautrīgo, izolēto zēnu, kurš ir nelaimīgs, neapmierināts ar visu pasauli, un atraisīto, komunikablo līderi,” maldus, kas iedarbināja palaidējmehānismu, nu jau izpratis Aivars.

Emociju anatomija

Sākumā Aivaram kāja paslīdējusi tikai uz vienu dienu, jo mazāka pieredze, jo ilgāks atturības periods. Pamazām jaunais vīrietis iemācījies lāpīties, un dzerstiņš ievilcies jau uz trīs dienām. Pēc katras lustēšanās ar negatīvu piesitienu mocījuši morālie pārdzīvojumi. Tomēr gan slikta dūša, gan vainas un kauna sajūta drīz aizmirsusies, un, iestājoties ikdienas rutīnai, arvien atmiņā uzplaiksnījusi labo sajūtu gamma, ko sniegusi ļerga (stiprs pašbrūvētais alkohols. – Aut.). Tās iespaidā Aivaram bijis viegli socializēties, atraisīties ballītēs, taču tikai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas izklaides, par kurām viņš nākamajā rītā varējis teikt, ka vakardiena izdevusies.

“Mēģināju ierobežot sevi, bet, kolīdz “viela” ienāca manī, vairs nebiju tā pati personība. Armijas laikā pāris reižu nokļuvu “gubā”, un dienesta biedri teica, ka ar mani nevar dzert: muļķis paliekot. Ne jau uz kašķi vilku, bet visādi centos sev pievērst uzmanību. Kad pirmoreiz piedzīvoju kaifu, likās, ka nedzērāji nepazīst pasauli, nezina, kas ir labi. Nu kā viņi skaidrā var tā smaidīt, priecīgi ēst saldējumu?

Man vienkārši nebija ticības un zināšanu, ka ar cilvēkiem iespējams komunicēt arī citādi. Pēckara gadu mantojums. Mūsu sabiedrība, pat profesionāļi, īsti neizprot, kas ir alkoholisms. Ja pašiem vai ģimenē ir problēma, no tās kaunas, norobežojas. Amerikā aizsākusies Anonīmo alkoholiķu kustība ir pierādījusi, ka atveseļošanās iespējama. Tur mierīgi cits citam pasaka – aizej uz AA sapulci: tur tev var palīdzēt,” atklāts ir kurzemnieks.

Pateicoties “rādžiņam”

Izlasot grāmatu “Vīns un rozes” par Amerikas Anonīmajiem alkoholiķiem, Aivars pilnībā sevi identificējis ar viņiem, bet rīcība nesekojusi. Reiz, braucot autobusā, noklausījies radio pārraidi par atkarībām un pierakstījis narkologa nosaukto tālruņa numuru. “Raidījumā cilvēki dalījās pieredzē, kā var nedzert. Sapratu, ka arī man šad tad būtu nepieciešams atbalsts, tomēr piezvanīt biju gatavs tikai pēc gada, kad jau juka ārā ģimene. Kamēr peldēju tajā ūdenī, viss likās forši, turpretī uz paģirām pats sev likos kropls, pasaulē neiederīgs.

Pagale nedeg viena, attiecībās nav tikai viens atbildīgais: vesels cilvēks ar alkoholiķi nedzīvo, ticēšana muldonim par labošanos un mēģinājumi viņu glābt ir līdzatkarība. Četrdesmit gados man piedzima pirmais bērns.

Kad sieva paziņoja par iešanu prom, sāku ārstēties. Jo baidījos palikt viens. Sieva man bija kā salmiņš, caur kuru vilku gaisu, – kad to ņēma nost, sāku novērtēt,”

secina nu jau laimīgas ģimenes galva.

Iepriekš Aivars izmantojis gan dziednieka, gan psihoterapeita pakalpojumus, savukārt Minesotas programmā iesaistījies, kā pats saka, pateicoties “rādžiņam”. Pirmoreiz AA sapulcē izdzirdot vārdu Dievs, pārliecinātu komunistu atvase gribējusi mukt ārā: par garīgām lietām viņa ģimenē neticis runāts. Arī par mīlestību ne. “Sludinātāji, kas saka “Jēzus tevi izglābs”, mani atbaida.

Bet pieeja – tici vismaz kaut kam labam, augstākam – liek aizdomāties par eksistenciāliem jautājumiem. Nav vienas izpratnes par Dievu, turklāt laika gaitā tā mainās, taču Dievs ir viens. Ka esmu alkoholiķis, apzinājos, grūti bija atzīt, ka ar savu dzīvi netieku galā, jo daudz ko taču protu, arī sportot un naudu nopelnīt. Tikai tad, kad pats esi gatavs mainīties, Visuma spēki sadodas rokās un palīdzība nāk no visām pusēm.”

Par muļķi nosaukts

AA sadraudzības programmā ir vēl vienpadsmit punktu, kas māca dzīvot, komunicēt arī skaidrā. Atrasties vidē, kur ne visi tevi saprot un pieņem. Aivars sākumā bijis pārsteigts, pamanot cilvēkus, kuri pasākumos, piemēram, “Prāta vētras” koncertā, nepiedzeras. Panākt to šķitusi augstākā pilotāža. “Arī ieslodzītie, kuri pastāvīgi apgrozās tikai savā vidē, ir šokēti, atklājot, ka ne visi cilvēki sēž cietumā,” salīdzina sarunas biedrs.

Tagad Aivars novērtē likteņa biedru atbalsta nozīmīgumu, bet, pirmoreiz nokļūstot AA grupas sapulcē, padomājis, ka viņi laiž muļķi. “Kad cilvēki dalījās rūgtajā pieredzē, sapratu – par alkoholismu šie zina vairāk nekā es. Guvu svarīgas atziņas: neesmu viens; ir, kas mani saprot, un darīt to, ko darīju ar alkoholu, varu arī bez tā. Cilvēks, kurš atmetis dzeršanu, nevar teikt, ka viņš vairs nav alkoholiķis.

Nav bijušo! AA kustība nav panaceja, bet tai ir efektīvākie rezultāti atkarību jomā, jo ar garīgo līdzpārdzīvojumu ātrāk iegūstama uzticēšanās. Dažam anonīmie ir pēdējā instance, ne viens vien izglābts no nāves, un likumu neievērošana viņiem var maksāt dārgi.”

Taujāts, vai ilūziju purvs nevelk atpakaļ, sarunas biedrs neslēpj, ka pirmais atturības periods ildzis piecarpus gadu. Vēlreiz pārbaudījis sevi pagājušā gada augustā, būdams AA biedrs jau ar septiņu gadu un trīs mēnešu stāžu. “Noraušanās un apstāšanās ir normāli viena procesa posmi. Piecelies un ej tālāk! Labāk, protams, ja mācies no citu kļūdām un klupienu nav, bet tie dod pieredzi.

Agrāk iedzerot bija eiforija, prieks, bet tagad – tieši otrādi. Iekšējā dialogā nāca virsū informācijas bagāža. Ar iepriekšējiem “draugiem” vairs nav par ko runāt. Viņi paši mūk no manis. Ja sāku stāstīt par sevi, ka esmu alkoholiķis un iedzēris dumjš palieku, kādam, iespējams, kaut ko atveru, un tas nav patīkami. Agrāk man ļoti gribējās skriet, visus pārliecināt, bet, esot līdzatkarīgam, var tikai kļūt par ienaidnieku. Iesākumā tiku pat par muļķi nosaukts. Tagad ir citādi – cilvēki, kuri ir gatavi, paši uzrodas, un tiem palīdzu.

Ko tas dod man? Kad aizeju uz vietu, kur viņi ir koncentrēti – cietumu vai narkoloģisko slimnīcu, man pašam nevienu mirkli nav tieksmes. Lai es noturētos skaidrā, man pastāvīgi jāatceras, kas esmu; lai atcerētos, stāstu citam alkoholiķim savu pieredzi. Sēkla nedīgst uzreiz. Cilvēku var sasiet, kā tas bija agrāk, var attīrīt viņa organismu, bet jābūt iekšējam lēmumam, motivācijai.”

Izglābj cietums

Foto: Jānis Vecbrālis


Deviņpadsmit gadi Guntim Ivanovskim palika dažas dienas pēc nokļūšanas cietumā. Vai viņa lejupslīdi apstādināja tieši ieslodzījums? “Līdz tam man nebija laika būt ar sevi, jo sešus gadus caurām naktīm mūsu māju daudzi izvēlējās kā iedzeršanas un tusēšanās vietu. Baidījos atteikt. Izmēģināju arī narkotikas, ko piedāvāja vecākie draugi, jo gribēju zināt, kādēļ pēc “zāles” viņi tā smejas.”

Klikšķis noticis, pārejot uz heroīnu. Tā jau kļuvusi par sistēmu: katru dienu lietot un uzreiz domāt par nākamo devu. “Ko nozagt radiniekiem? Kur aizņemties piecus vai desmit latus?

Bija interesanti iepazīt narkotiku uzbudinājuma stāvokļus, kas atšķiras no alkohola rosinātajiem. Bauda ir stipri lielāka par bailēm no tā, ko cilvēki par mani domās.

Tolaik strādāju Kuldīgas rūpnīcā “Vulkāns” un biju kritis tik zemu, ka meloju, sakot, ka mājās nav ko ēst. Mazliet gan baidījos, ka nenomirstu. Reiz noķēru brāli, kurš istabā špricējās, bet viņš pārmeta, ka izturos kā mācītājs, lai gan pats neesmu labāks. Dažu noziegumu dēļ mani arestēja. Jau trešo reizi. Veicot mājās kratīšanu, atrada niecīgu daudzumu narkotiskās vielas,” atceras Guntis.

“Uz gadu un desmit mēnešiem beidzot paliku viens. Vairs nebija draugu, kam izdabāt, nebija kustību, un sāku uzdot sev jautājumus: kāpēc dzīvoju, kāpēc esmu nācis šajā pasaulē, ko daru šeit. Ar cietuma kapelānu nesatikos, bet vēroju līdzcilvēkus un nolēmu uzņemties atbildību. Savā ziņā tieši cietums mani izglāba.”

Ārā no ierakumiem!

Daudz netrūcis, lai pēc soda izciešanas Guntis atgrieztos ieslodzījumā. Īslaicīgās aizturēšanas iestādē uz diennakti nonācis, jo piedzērušos jauniešu kompānijā uzbrucis cilvēkam. Palūdzot cietušajam piedošanu, panācis izlīgumu, un lieta izbeigta.

“Par laimi, viens no draugiem jau bija atradis ceļu pie Dieva. Pievienojos Vasarsvētku draudzei, kurā bija arī atkarīgie ar desmit un vairāk gadu stāžu. Tas likās brīnums! Teicu: man patīk, te viss ir citādi, pa īstam. Gāju uz vakariem, lūdzos.”

Pirms ticības pieņemšanas G. Ivanovskis redzējis zīmīgu sapni. “Kara laiks, es roku tranšeju. Pagriezies pret kaujas lauku, ieraugu tieši pa uguns līniju nākam cilvēku uniformā, bet bez uzplečiem un ieročiem. Vīrs pacēla rokas gaisā, kāds uz viņu šāva, bet lodes atlēca no ķermeņa, ko apspīdēja gaismas stars. Pretinieki, atstājot ieročus, kāpa ārā no ierakumiem un devās cits citam pretī. Sapnis ar to beidzās, bet es pēc dažām dienām satikos ar Leo no Brazīlijas. Viņš Krievijā strādāja atkarību profilakses centrā un bija ieradies Kuldīgā, lai stāstītu, kā atbrīvojies no narkotiku atkarības.”

Sarunājušies krievu valodā, ko Guntis apguvis cietumā. Leo pajautājis, vai kuldīdznieks negrib uzticēt savu dzīvi Dievam. “Atteicu – kāpēc ne? Piedzīvoju uzreiz divus brīnumus. Nākamajā rītā konstatēju, ka iestājies neizprotams miers, jutos kā pacēlies sprīdi virs zemes. Dievs bija ienācis manī. Otrkārt, parādījās gribasspēks. Agrāk nekad nelaidu garām iespēju iedzert, bet nu mierīgi varēju pateikt “nē”.

Drīz redzēju zīmīgā sapņa turpinājumu. Pretinieki, izkāpuši no izrakumiem, apskāvās un raudāja. Dievišķā būtne, kas, ložu neskarta, soļoja pa uguns līniju, paskatījās uz mani un aicināja sev līdzi.

No tā brīža dzīve mani kā pa tramplīnu rāva augšup. Iesāku jaunu – ticības ceļu. Nomainījās publika.”

Guntis mudinājis arī vecākus atteikties no alkohola. Mamma pēc pāris gadiem pārstājusi lietot, toties tēvs, reiz dzērumā sajaucis, kur atrodas, aizmidzis un nosalis.

Mentors ar “bagāžu”

Uz tikšanos Guntis atsteidzas tieši pēc nodarbības programmā “Proti un dari”. Tā paredzēta jauniešiem no 15 līdz 29 gadiem, kuri nemācās un nestrādā. Pateicoties Liepājas pilsētas domes Sociālā dienesta Atkarību profilakses centra vadītājai Madarai Lapsai, šī programma integrēta, lai palīdzētu arī ieslodzījumu vietās esošajiem.

“Mūsu, mentoru, uzdevums ir palīdzēt viņiem atgriezties darba tirgū, mācību iestādē. Daudziem šis jautājums ir aktuāls,” ar misijas apziņu stāsta Guntis un piebilst, ka šis darbs pašā rada ne mazums pārdomu: kā labāk paskaidrot un iedrošināt.

Jaunais vīrietis sevi sauc par izteiktu atkarību praktiķi, jo nav studējis augstskolā, komunicēšanas prasmes apguvis dažādos kursos, supervīzijas nodarbībās. “Esmu bijis smēķēšanas, alkohola, narkotiku, azartspēļu atkarībā un gājis cauri dažādām stadijām. Tipisks deviņdesmito gadu produkts, kuram nebija robežu, kurš neapzinājies izpriecu iespējamās sekas,” to Guntis daļēji skaidro ar attiecībām ģimenē. “Vecāki alkoholiķi ikdienā mani neapskāva, nekad neteica, ka mīl mani, neiedrošināja.

Arī uz ielas neredzēju cilvēkus, kas ietu, rokās saķērušies, vai atvadoties skūpstītos. Tikai ļoti mazus bērnus māmiņas bučoja. Ievēroju, ka vecāki pēc vienas glāzītes kļūst mīļi, dāsni. Bērna prātā tas negāja kopā – iedzēris tēvs it kā ir labs, devīgs, bet tev kauns par viņu. Dusmojos par atņemto bērnību, netulkoju vecāku uzvedības izmaiņas, bet radās vēlme noskaidrot, kas tajā glāzītē ir.”

Desmit gadu vecumā zēns pirmoreiz pamēģinājis alkoholu riteņbraukšanas nometnē. Kāds bija sadabūjis mājās brūvētu alu. Vecākiem izšķiroties, četrpadsmitgadnieks un viņa jaunākais brālis palikuši dzīvot pie vecmammas. “Durvis tik plaši vaļā! Ielas dzīve un draugi. Apkārtējie nedēļas nogalēs iedzēra, un es, protams, arī.

Dzīvojot Ventas krastā, tikt pie naudas nebija sarežģīti. Ķēru upē nēģus, vimbas, līdakas, ko pārdevu, staigājot pa mājām.”

Pēc dzīvesveida maiņas Guntim radusies iespēja aizbraukt no Kuldīgas. Dažus mēnešus viņš mežā strādājis kopā ar cilvēkiem, kuri slāpes biežāk remdējuši ar alu, nevis ūdeni.

“Domāju, ka esmu jau pietiekami stiprs. Reiz, kad ļoti gribējās padzerties, nolēmu paņemt vienu malku. Pēc laiciņa izdzēru mazo alus pudeli, tad kādā ballē nopirku alu un pret rītu attapos jau galīgi piedzēries. Nodzēru trīs dienas, kurās redzēju visu savu veco dzīvi – kā veikalos liecāmies pāri letei un zagām, kā uzplijāmies iedzērušajiem, lai nodzertu viņu naudu. Meitenes, spēļu automāti… Kad atguvos, par mani smējās – baigais ticīgais, re, kā uzvedas!”

Sirdsapziņas mocīts, saskumis un nokaunējies par padošanos vājībai, Guntis aizgājis pie draudzenes, kura strādāja Atkarību profilakses centrā Kuldīgā. “Viņa teica – dažreiz Dievs pieļauj, ka mēs nokrītam, – lai pieņemam lēmumu, kā gribam dzīvot tālāk. Mani vectēvi no abām pusēm dzēra, mamma un tēvs dzēra, bet es 19. martā pirms sešpadsmit gadiem alkoholam pieteicu karu. Kopš tā laika neesmu ne piedzēries, ne apreibis no narkotikām. Pamēģiniet atteikties, redzēsiet, kā “kukaiņi” – apsūdzības domas, neizšķīdušās sajūtas – jūsu galvā aktivizēsies! Vislielākā cīņa ir pašam ar sevi.”

Deficīts trīs līmeņos

Lai saprastu otru, jāprot interpretēt individuālās psihes variācijas. Vienkāršāk sakot, svarīgāk par to, kas notiek, ir – kāpēc notiek.

2006. gadā sākot apmeklēt Atkarību profilakses centru, G. Ivanovskis analizējis gan savus, gan līdzcilvēku stāstus. “Kā mums pietrūkst, ja meklējam stimulantus, baudas, kas pāraug atkarībā? Katram savs ievainojums liekas vissāpīgākais. Citiem vienkārši apnīk vecais labais un gribas kaut ko pamainīt.

Strādājot ar cilvēkiem Atkarību profilakses centrā un cietumā, maz runāju par atkarību, vienkārši mācu ieraudzīt citas baudas, vērtības, pamanīt, kas izdodas, – lai liktu cilvēkam justies nozīmīgam, vērtīgam,” izpratni, kā arī dziedināšanu Guntis guvis, mācoties starptautiskajā kristīgajā kopienā “Jaunatne ar misiju” Valdemārpilī. Pirmās Kristus Mācekļu skolas Latvijā palīdzējuši organizēt Māris un Judīte Dzelzs.

Saistītie raksti

“Mēs esam viltīgi, rakstām savā galvā scenārijus, tēlojam, attaisnojam savu rīcību – lai pievērstu uzmanību, izraisītu līdzcietību, novērtējumu. Melot, zagt mīlestību, atzinību ir vieglāk nekā uzņemties atbildību vai vienkārši pateikt “man ir grūti, vajag parunāt”. Visas lietas, kas ir tumsā, jāceļ gaismā! Jo tas, par ko baidies runāt, kontrolē tavu dzīvi.

Prakse pierāda, ka izvilkt no atkarībām iespējams, veidojot attiecības trīs līmeņos – ar Dievu, ar sabiedrību un sevi. Tagad man patīk dzīvot. Ļooti! Lielākais kompliments, ko cilvēks var pateikt, – iesaku sevi kā draugu,” secina trīs meitu tētis.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LE
LETA
Veselam
Ģimenes ārsti varēs nozīmēt pacientus ar respiratoru saslimšanu simptomiem valsts apmaksātām Covid-19 analīzēm
14 stundas
VE
Veselam.lv
Veselam
Papilomas vīrusa infekciju nevar izārstēt, bet no tās var pasargāties
14 stundas
LE
LETA
Veselam
Pēc Covid-19 konstatēšanas diviem darbiniekiem Liepājas SEZ pārvalde strādās attālinātā darba režīmā
15 stundas

Lasītākie

IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
Skolas paliks slēgtas. Kā pagāja pirmā attālināto mācību nedēļa?
6 stundas
LE
LETA
Latvijā
Skolēnus no trūcīgajām ģimenēm nodrošinās ar pusdienām 1
7 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
VIDEO. Repatriantu bezatbildībai robežu nav: pašizolācijas vietā sarīko jautru ballīti 4
3 stundas
OZ
Olafs Zvejnieks
Ekonomika
“Vai man jāiet uz banku izņemt savi ietaupījumi?” Pirmajā mirklī prātā nāk atbilde, ka ne
7 stundas
LE
LETA
Latvijā
Rīt stāsies spēkā stingrākās sociālās distancēšanās prasības 3
11 stundas