Veselam
Psiholoģija

Gatis Preiss, būdams neredzīgs un vājdzirdīgs, aizraujas ar tandēmbraukšanu 0

Tandēmbraucienā ar Mārtiņu Mami. Personiskā arhīva foto

Veselības likstas

Atgādinot par Starptautisko nedzirdīgi-neredzīgo nedēļu, kas norit pašlaik, pastāstīsim vairāk par neredzīgo un nedzirdīgo Gati Preisu. Neraugoties uz savām veselības likstām, Gatis pēc dabas ir aktīvs un komunikabls. Kaut arī vīrietis neko neredz, viņš lieliski spēj darboties ar datoru un portālam atsūtīja paša rakstītu vēstuli ar stāstu par sevi.

„Šobrīd esmu tikpat kā neredzīgs,” savu vēstuli iesāk Gatis. „Iepriekš vēl spēju uztvert ļoti spilgtu gaismu, bet redzes nervi pakāpeniski atmira un redzes lauks palika aizvien mazāks un mazāks, līdz tas ir tāds, kāds pašlaik, kad praktiski neko neredzu.

Piedzimu redzīgs un tāds laikam biju līdz kādam pusgadam. Pēc tam mani piemeklēja sirds iekaisums, un slimnīcā iešpricēja ļoti spēcīgas zāles, ar ko visu sabojāja, izsita no pareizās darbības. Tāpēc arī man ir liekais svars, kā pats smejos, mākslīgi radīts!

Sirds iekaisums man varētu būt no tā, ka tēvs, būdams padomju armijā, dienēja uz zemūdenes, kur bija ļoti spēcīga radiācija. Viņam pārnākot no armijas, vecāki nenogaidīja kādu laiku, un mamma uzreiz palika stāvoklī. Starp citu, manam brālim, kurš ir divus gadus jaunāks, nekādu veselības problēmu nav, līdz ar to tiešām varēja būt vainojama radiācija.

Tāpat man ir problēmas ar dzirdi – lai vispār kaut ko saklausītu, lietoju dzirdes aparātu. Dzirdes bojājumi bija kā ķēdes reakcija, kas sekoja visam augšminētajam, plus vēl padomju laiku domāšana (man patlaban ir 37 gadi). Dzirdu ļoti stipras un specifiskas skaņas, jārunā pie pašas auss, tad kaut ko varu saklausīt un saprast.

Man ir divi dzirdes aparāti – abi dāņu, tos pirms pāris gadiem izsniedza valsts. Tas, kurš atrodas pie kreisās auss, mēnesi pirms garantijas beigām atslēdza ārpasauli, varēja dzirdēt tikai signālus. To nosūtīja garantijas remontā uz Poliju, bet tas kaut kur pazuda. Pēc tam caur dažādiem kontaktiem tiku pie cita aparāta. Tas savā ziņā ir labs, vienīgi tam ir tikai rullīša skaļuma potenciometrs, turklāt, uzliekot cepuri, tas mēdz sagrozīties. It kā tam varot pieslēgt tālvadības pulti, bet pie tās neesmu ticis.

Līdzīgs ir stāsts par dzirdes aparātu, kas atrodas labajā pusē – arī tas atslēdza mani no ārpasaules, bet tad tam jau bija beigusies garantija. Aizsūtīja uz Poliju, un atnāca ziņa, ka esot gatavs, jāmaksā ap 100 eiro. Tas bija tā sataisīts, ka neko nevar pieregulēt. Devu atpakaļ. Arī tas kaut kur palika. Tad man Rīgā iedeva citu – ar tekstu, ka to aizdod, kamēr risina manu jautājumu. Un tā jau risina jau kādus divus gadus… Arī šis aparāts brīžiem “iet ciet”, tomēr tad kaut kas noklakšķ un, par laimi, paliek labāk. Kreisā puse man ir galvenā, ar labo var pieciest, tā uztver skaņas, it kā ausī būtu iebāzts radioaparāts. Zinu, ka tagad jau ir tādi aparāti, kur caur mobilo var pietiekami regulēt ar bluetooth, bet Liepājā, kur pašlaik dzīvoju, pagaidām pieejami vājākas jaudas aparāti.

Kā rakstīju, ar zālēm, kuras es, mazs būdams, saņēmu, tika izbojāts šis un tas. Piemēram, man bija nopietnas problēmas ar vēdera izeju, ko mēģināja risināt ar blokādi mugurā, bet tās laikā tika sabojāts viens apakšējais mugurkaula skriemelis. Kāda pakāpe, nemācēšu pateikt, bet katrā ziņā viens skriemelis ir izkustējies. Tas regulāri spiež, un esmu līks.”

Galerijas nosaukums


Lielākā aizraušanās – tandēms

Par saviem hobijiem Gatis varot runāt daudz un ilgi. „Vēl gribas pieminēt, ka man patīk daba, tāpēc jau braucu ar tandēmu,” savā vēstulē turpina Gatis. „Patīk dzīvā radība. Patīk jūra. Patīk ceļot, it sevišķi, ja vēl var pakuģot. Katru vasaru dodos uz Vāciju uz tandēmu nometni. Sekoju līdzi dažādām sporta aktivitātēm, auto un velosportam, it īpaši pirmajai formulai. Spēlēju šahu un dambreti, ja ir ar ko!

Par riteņbraukšanu, par tandēmiem man ir vesels stāsts. Tad, kad biju mazs, vecvecāki bija nopirkuši riteni ar atbalsta ritenīšiem, bet braucieni nekad nebija gari, jo kaut kā nepadevās, nevarēju noturēt līdzsvaru un daudz gāzos. Ritenis arī bija tas cietējs. Tad man bija apmēram pieci gadi. Tad ilgi un dikti riteņi neinteresēja. Bija bail līdzsvara dēļ.

Skolas gados, kad mācījos Strazdumuižas internātvidusskolā, dzīvojām Jaunmārupē, kur mamma mīt joprojām. Satiksme tajos laikos bija stipri mierīgāka. Tolaik brālis mani pierunāja, lai es pamēģinu pabraukt ar viņa riteni „Škoļņik” vai kā nu to sauca. Bija traki. Līdzsvaru kaut kā noturēju, bet ar stūri bija grūts pasākums, un tad, protams, tikai pa taisno un pāri apmalei zālē iekšā… Pamazām, pamazām šo māku kārtīgāk apguvu.

Kad man bija gadi četrpadsmit, krustmāte uzdāvināja saliekamo velosipēdu ar lielajiem riteņiem. Gājām riņķot pa stadionu. Pirmais brauciens arī bija labais… Tajos laikos jau nebija tā, ka nopērc un brauc. Bija viss jāsaskrūvē! Cik pašam tas sanāca, tik bija, un līdz ar to viena daļa izjuka jau pirmajā dienā. Pēc tam, cik redze atļāva, braukāju pa parku pa Jaunmārupi. Ritenis, protams, stipri cieta, jo atgadījās jau visādi.

Kad man bija kādi astoņpadsmit, vienā braucienā sapratu, ka grūti daudz ko saskatīt. Tā arī noliku riteni – palaidu pensijā. Vectēvs paņēma sev un remontējot šausminājās, kāds tas ir.

Pagāja laiks. Kaut kur internetā izlasīju, ka ir tādi tandēma riteņi, un interese atjaunojās. Lasīju Guntas Bites rakstu, kā viņa ar tandēmu piedalījusies Vācijā šāda tipa nometnē. Ap 2009. gadu Latvijas Neredzīgo biedrībā parādījās viens pašbūvēts tandēms, ar to devos savā pirmajā braucienā. Tur bija dažādas peripetijas – kad var vai nevar to dabūt remontā. Tā sapratu, ka jāmēģina tikt pie savējā. Pirmo nopirku izskatā glītu, bet tehniski smagu un milzīgu. Sarkanu ar baltu. Kad mēģināju pārdot, neticēju, vai kāds pirks, bet zvans bija jau nākamajā dienā. Protams, kaulējās. Tā esmu šos tandēma riteņus gan pircis, gan mainījis, gan arī parakstījos uz „Kreicbike” (Gata Kreicberga) taisīto. Tagad pats cenšos tādu sakonstruēt un mēģināšu pārdot, pagājušoruden Vācijā iepirkts jauns rāmis un dakša, pārējās detaļas dabūtas tepat uz vietas.

Tandēmi man bijuši kādi pieci. Pašlaik liekas, ka esmu nonācis pie optimālā. Tā kā man 2012. gadā Strazdumuižas internātvidusskolas fizkultūras pasniedzējs Vladimirs Priede piedāvāja braukt uz Vāciju, uz tandēmu nometnēm, kopš tā laika sāku tās regulāri apmeklēt. Šovasar augustā tāda arī ir ieplānota, lidmašīnas biļetes jau kabatā, arī dalības maksa samaksāta. Tas grūtākais – sagaidīt un nobraukt, jo tur jau nav taisnu ceļu, bet, par laimi, mans pārinieks tandēmā ir redzīgs. Trakākā līdz šim bijusi 2013. gada vasara Veimāras pilsētas tuvumā, kur bija ļoti stāvi un augsti kāpumi.

Tajos gados man bija maza prakse braukšanā, tagad jau vairs nav no svara kilometri un cik daudz stundu nosēdēts. Atceros – pirmajā gadā prātoju, kā nobrauksim tos 50 kilometrus ar pauzēm. Tagad labāk neteikt, cik kilometri jābrauc, – neko tas vairs neietekmē. Protams, ka tos skaitu, bet tas tā, vienkārši lai zinātu.

Līdz ar to esmu izbraukājies ar ļoti daudziem un dažādiem tandēmiem, esmu arī īrējis, jo ne visur var aizvest. Lielākā problēma ir izmērs, līdz ar to galva jāpalauza arī par glabāšanu. Visa mana dzīve saistīta ar tandēmiem, līdz ar to lielu daļu arī pats skrūvēju. Ja kaut ko specifisku vajag, tad gan jāpasauc palīgs. Mans jaunākais brālis smejas, ka es laikam bez mitas domājot tikai par tandēmiem. Lūk, tā!”

LA.lv