Veselam
Psiholoģija

Ģimenes noslēpumi kā tiešs ceļš uz neirozi un veģetatīvo distoniju 0

Foto – Shutterstock

Ir ģimenes, kas glabā nelāgus noslēpumus, kurus ne tikai slēpj no svešām acīm, bet arī nerunā par tiem savā starpā, izliekoties, ka viss ir vislabākajā kārtībā.

Ģimenes noslēpumi ir bīstami un kaitīgi, un vienam vai vairākiem no ģimenes locekļiem tie ir tiešs ceļš pie psihiatra, raksta ārste neiroloģe, psihoterapeite Natālija Tereščenko.

Ko tikai cilvēki neslēpj! To, ka ģimenē ir jucis radinieks. Vai ka vedekla guļ ar vīra tēvu, bet vecākais dēls regulāri “uzkāpj uz korķa”, taču neviens par to nedrīkst zināt.

Un galvenais nav tas, ka vajag noslēpt no apkārtējiem. Galvenais, ka ģimenes iekšienē par to nedrīkst runāt. Visi, kuri zina, izliekas, kas nekas nav noticis. Tie, kas nezina, bet jūt, ka kaut kas nav lāgā, neuzdod nekādus jautājumus. Tāpēc, ka jūt: “Aizliegts!”

Ģimenes sistēmās ļoti stingri ievēro šādus aizliegumus runāt par konkrētām tēmām. Un parasti neviens nekad tos nepārkāpj.

Bet kas tad notiek?

Ņemsim par piemēru incesta gadījumu. Skaidra lieta, ka iesaistītajiem un tiem, kas par to zina, ir ļoti daudz spēcīgu un pretrunīgu jūtu. Turklāt cilvēki turpina uzturēties viens otra sabiedrībā. Iedomājieties, cik atšķirīgas emocijas vajag sevī apspiest? Cik daudz ko vajag neievērot? Dīvainus skatienus, negaidītus vārdus, kāda ģimenes locekļa sastingšanu šausmās.

Un tas notiek pastāvīgi!

Tas nozīmē, ka smadzenēs vienkārši vajag atslēgt emocijas un pārtraukt domāt un analizēt.

Bet mēs taču neesam mašīnas. Bērns aug šādā sistēmā un kādā brīdī sāk just milzu neatbilstību. Piemēram, viņam saka, ka tētis mīl vectētiņu (savu tēvu), bet bērns redz, ar kādu apspiestu naidu tēvs skatās uz vecotēvu (nespējot piedot, ka tas pārgulējis ar viņa sievu).

Vai arī pusaugu meitene jūt, ka notiek kaut kas dīvains starp māsu, tēvu un māti, bet visu laiku tiek demonstrēts, ka viņai tikai liekas. Un šeit mēs sākam just, ka vienkārši jūkam prātā. Tas ir mehānisms, ko pašlaik dēvē modernā vārdā – “gazlaitings”, kas ir viens no viltīgākajiem manipulācijas paņēmieniem, jo ir vērsts uz to, lai izkropļotu un sagrautu realitātes izjūtu. Labi vēl, ja cilvēks ir audzis veselīgākos apstākļos. Tad, nokļūstot šādā toksiskā vidē, viņš spēj kaut kā aizdomāties un ievērot, ka apkārt notiek kas nelāgs.

Bet – ja viņš ir šādā duļķainā ūdenī uzaudzis, viņam šāda vide ir kā dzimtās mājas.

Sistēmās ar noslēpumiem viss tā arī ir iekārtots – pēc duļķainā ūdens principa.

Tur vajag noteikti skalot robežas, skalot visus vēstījumus viens otram.

It kā cilvēks pasaka kaut ko vienu, bet nākamajā frāzē to noliedz.

It kā atzīst galvenā autoritāti, bet uzreiz sarkastiski pajoko. Un vairs nav saprotams, vai tu nopietni atzīsti, ka tēvs mājās ir galvenais, vai tas bija tikai joks. Un bērni izaug tādā duļķainā ūdenī. Un pēc tam, sākot dzīvot savu dzīvi, viņi vai nu ātri atrod sistēmas, kas uzbūvētas līdzīgā veidā, vai uzbūvē paši savas pēc tiem pašiem noteikumiem. Tāpēc, ka skaidrā sistēmā šādam cilvēkam būs neizturami bail. Un, protams, tas nav nejauši. Kā mēs atceramies, cilvēkam ir atslēgts jūtīgums un spēja ievērot un izdarīt secinājumus par cilvēciskām attiecībām.

Novērots, ka parasti šādās ģimenēs ir visvairāk cilvēku ar kādu psihisku patoloģiju. Nav teikts, ka viņam obligāti jābūt jukušam. Mūsu neirozes ar veģetatīvās distonijas simptomiem tieši tā arī veidojas. Šeit nav vainojami tikai gēni, bet pirmkārt veids, kādā tiek būvēta komunikācija sistēmā.

Lūk, iet bērns uz skolu, viņam tas ir nopietni. Viņš uztraucas. Pirmais divnieks. Pirmā piezīme dienasgrāmatā. Vai arī kaut kāds konflikts skolā.

Bet tēvs saka: “Skolotāju vajag klausīt”. Un vienlaikus ķiķina (protams, ne speciāli. Un – ja viņam aizrādītu par to, viņš izbrīnītos un teiktu: “kas tur tāds?”). Bet bērnā galvā būs tāda vētra! Protams, tūlīt pat tēvs vai māte pāries pie citas tēmas (atkal, visticamāk, neapzināti). Šādi skalošana arī notiek. Bērna galvā rodas galīga putra, kad pēc vārdu jēgas tiek sacīts viens, bet ar žestiem un mīmiku – pavisam kas cits.

Vai, piemēram, tētis saka, ka ļoti mīl mammu un apskauj viņu, bet bērns redz, ka šajā brīdī māte sastingst un viņas acis kļūst stiklainas. Mazulim nākas vienkārši izslēgt spēju ievērot un analizēt. Citādi tiešām prātā var sajukt. Un bieži tas arī galu galā notiek.

Pašam cilvēkam, kas izaudzis pilnīgi duļķainā ūdenī, ir ļoti grūti saprast, ka tas ir duļķains. Tāpēc, ka citas pieredzes viņam nav. Un, nonākot tīrā dīķī, viņš nobīsies līdz neprātam. Tāpēc vienkārši tāpat pašam kaut ko saprast un izmainīt ir maz izredžu.

Sākt vajag ar sevis, sava ķermeņa sajušanu, sava jūtīguma paaugstināšanu un savu nospiesto un bloķēto emociju atklāšanu. Nākamajos posmos bez labas grupu vai ģimenes terapijas nekādi neiztikt.

 

Avots: snob.ru

LA.lv