Veselam
Psiholoģija

Inita Kauliņa: Pēkšņi nespēju domāt un elpot. Kādas depresijas un izdegšanas anatomija 0

Foto – facebook.com/initakaulinacom/

“Ilgi domāju – rakstīt, nerakstīt. Stāstīt, nestāstīt. Jo tomēr tas nozīmē atzīšanos, ka esmu dzīvē “izgāzusies”, ka esmu vāja un ne tuvu tik stipra, kā citiem liekas. Ka es neesmu nekāda ideālā sieviete vai sieva; perfektais darbinieks vai supermammma,” savā Feisbuka lapā raksta Inita Kauliņa, kura portālam Veselam.lv ļauj pārpublicēt savu “depresijas un izdegšanas anatomiju”.

Cilvēki par to maz runā vai vispār nerunā. Jo izdegšana un depresija ir kā iekšējs kauns, ka neesi attaisnojis priekšstatu citiem par to, ko tu spēj un vari. Bet galvenais – esi pievīlis pats savas cerības un likmes uz sevi.

Tas viss veidojās un krājās pamazām. Kā pilīte pa pilītei pildījās ūdens trauks.

Depresiju sāku atpazīt tikai pēc trīs bērna piedzimšanas. Atskatoties atpakaļ redzu – pēcdzemdību depresijas ir īstas. Bet ko ar tām darām? Neko. Jo Tev ir pienākumi, atbildība. Un patiesībā tu jau pats nesaproti, kas ar tevi notiek. Lai arī ko tu internetā neizlasītu, kā atpazīt depresiju, tu to nesaslēdz ar sevi. Atceros, ka tad jūtot, ka neteiktu galā ar savām emocijām, zvanīju savai tantei Gunitai un, pateicoties viņas lūgšanām, es saņēmu iekšēju mieru. Kā arī uz pāris dienām Ziemassvētku brīvlaikā viņa paņēma manu vecāko meitu pie sevis, lai atvieglotu manas ikdienas rūpes. Tad es sapratu – man ir depresija.

Man bija trīs bērni, skaidri plāni, vīzijas, darbības. Es strādāju, mācījos. Viss notika. Līdz ģimenē pieteicās negaidīti ceturtais mazulis. Tur ir īpašs atsevišķs stāsts, bet būtībā viņš ir mans kā es saku “Jēzus bērniņš”. Un nu jau depresijas uzliesmojumi parādījās arī grūtniecības laikā, pēc dzemdībām pat atkārtoti vairākas reizes, līdz vienkārši nebija atelpas cīņai ar to. Padošanās, nespēks, tukšums un vienaldzīgums. Likās spēks un cīņas spars atgriežas, un pēc nedēļas jau atkal raudi spilvenā un blenz tukšā sienā. Trauki paliek nemazgāti, istabas neslaucītas un nemaz nerunājot par sevis kopšanu vai pucēšanu.

Nākamais solis, ko sapratu man jādara, ir jāuzticas un jāatklāj tas sev īpašiem cilvēkiem, atzīstot savu vājumu un lūdzot palīdzību jeb vienkārši sarunu. Bez nevajadzīgiem padomiem un pārmetumiem. Šīs sajūtas, ka esi galīgā bedrē un bezcerībā, ir grūti ilgstoši noturēt sevī. Vai nu tu sadedzi ar to visu sevī vai arī meklē spēku lūgt palīdzību. Tas nebija viegli.

Nu jau esmu četru bērnu mamma. Šīs ziemas un pavasara mijā atgriezos pilnas slodzes darbā. Kopš oktobra līdz martam jau uzskatīju kā labu sasniegumu – būt smaidīgai, dzīvīgai, iziet cilvēkos un justies dzīvai. Un tas viss, pateicoties manu īpašo cilvēku palīdzībai. Man likās, ka esmu gana daudz cietusi, no bedres kritusi dziļākās bedrēs, un beidzot izrāpusies no tās ārā. Šo pārmaiņu laikā protams esmu kļuvusi arī savādāka. Ar citām vērtībām, pateicībām un dzīves jēgu. Bet izrādās tas bija tikai sākums….

Atkāpei: kāda bija mana ikdiena, pirms IZDEGŠANAS.

  •  Plkst.5 no rīta atskan modinātājs. Rīts ir vienīgais laiks, ko varu veltīt tikai sev. Dodos nelielā rīta skrējienā, lūgšanā, pateicībā. Lai arī ne vienmēr, jo miega trūkums ir jūtams.
  • Plkst.6 uzvāru putru, saleju bļodiņās un dodos dušā. Tad saliekot brokastis galdā, ceļu augšā visus četrus bērnus. Katrs ar savu niķīti, miedziņu actiņā vai desmitkārtēju atkārtošanu. Jā, normāli bērni. Kamēr bērni ēd, varu pati sataisīties.
  • Seko ģērbšanās, kādam noklīduša zābaka meklēšana vai pavisam citu drēbju meklēšana, jo ir tikai normāli pārdomāt, ka šito tomēr nevilkšu mugurā un gribas citas drēbes.
  • Plkst.7 virzāmies no mājas ārā. Protams, ka ne perfekti 7:00. Katrs rīts ir savā ziņā neparedzams. Vai pēkšņi, aizslēdzot durvis konstatē, ka junioram pampers steidzami jāmaina vai saproti, ka neesi sev pusdienas paņēmis līdzi no ledusskapja. Un tie ir vienkāršākie čē-pē.
  • Vidējie divi tiek aizvesti uz vietējo Salaspils pašvaldības bērnudārzu. Katru vajag samīļot un pavadīt grupiņā.
  • Vecākā meita tiek izlaista pa ceļam Ulbrokas vidusskolā.
  • Turpinu ceļu cauri sastrēgumiem uz Rīgu.
  • Junioru, kam tobrīd 1,5 gadi, aizvedu uz privāto bērnudārzu Rīgā, kuru arī vajag pārģērbt un samīļot.
  • Lec auto un mēģini atrast mazāko sastrēgumu, lai nokļūtu darbā.
  •  Ierodies darbā un saproti, ka atkal esi nokavējis tos 8:30 un tas tiek piefiksēts.
  • Ar visu to, es dodos uz virtuvi pirmo reizi pabrokastot.
    ……………………………………………..
    Plkst.17 dodies no darba ārā, kāp mašīnā un brauc pakaļ junioram uz privāto dārziņu. Meita pati ar autobusu atbrauc mājās. Kamēr izkļūsti cauri Rīgai ārā, parasti ap 18:20 – 18:30 paspēju izņemt pārējos abus rakarus no pašvaldības dārziņa.

16.aprīlis.

Diena, ko man visgrūtāk noraksturot, runāt, atcerēties. Kārtējais darba kavējums, greizi skatieni un papīru kaudze tik strauji aug. Pēkšņi vairs nespēju domāt un elpot. Lūdzu kabinetā esošai dakterītei izmērīt asinsspiedienu. Viss kārtībā. Bet galva dūmakā tīta un pazūd laika un telpas izpratne. Spēks zūd. Ķermenis tikai sēž krēslā un acis tupi skatās monitorā, imitējot, ka strādā. Pienāk pusdienlaiks un kļūst tikai sliktāk. Esmu transā. Saprotu ka ir galīgi slikti. Bet asinsspiediens bija normāls. Vai kāds man ticēs? Kam to pastāstīt? Jo šīs sajūtas jau iepriekš bija jūtamas, bet bija jātiek galā, jāstrādā. Kolektīvs mainījies, un nav ar ko parunāt. Tu esi viens. Un brīdī, kad, ceļoties kājās, zaudēju līdzsvaru, sapratu ka šī stadija ir bīstama, lai vadītu auto un vestu bērnu. Lai arī ik pa laikam izgāju paelpot svaigu gaisu, es nespēju sevi kontrolēt. Paņēmu automašīnas atslēgas un devos uz to. Pagulēt. Tobrīd man bija vienalga, ko par mani domās vai pārmētīs, jo es “slēdzos” ārā un mani uztrauca tikai manas spējas vadīt auto un nonākt mājās ar bērnu drošiem. Izslēdzu telefonā skaņu un vienā mirklī aizmigu.

Pēc modinātāja zvana, lai atgrieztos darba vietā, bija daudzi neatbildēti zvani un īsziņas ar atgādinājumu, kāds ir mans darba laiks. Es izplūdu asarās. Aizgāju uz kabinetu, savācu savas mantas, uzrakstīju kolēģiem e-pastu par savām sajūtām, un aizgāju…. Man bija vienalga, vai atlaiž mani no darba vai nē, bet es rīt uz darbu neeju. Nevaru vairs. Degu ārā. Asaru plūsmu neapstādināta braucu pakaļ junioram un tad uz mājām. Es nezinu, ko cilvēki domā, ieraugot ar acu tušu izplūdušu izmisušu sievieti, bet man viss bija vienalga.

Vēl tajā dienā vecākā meita mājās bija aizmirsusi dzīvokļa atslēgas. Cenšoties ar pildspalvu atķimerēt slēdzeni, tajā palika lodītes galiņš, tādējādi aizsprostojot slēdzeni un arī ar atslēgu vairs nevarēja atslēgt. Dzīvoklī, pateicoties manam brālim, bez durvju izlaušanas, tikām plkst.22. Bonusā no kaimiņienes saņēmu pārmetumus, vai man darbs svarīgāks nekā bērns, ka nevarēju ātrāk atbraukt mājās no darba. Jo vienpadsmitgadīgā meita palika uz ielas gaidīt mani. Patiesībā viņa ļoti labi pati māk par sevi parūpēties un ar draugiem spēlējās blakus esošā bērnu laukumā. Bet frāze “vai tev darbs ir svarīgāks par bērniem” tajā dienā bija īpaši sāpīga. Jo taisnība vien ir. Mēs lielāko dzīves daļu pavadām darbā.

Turpmākās nedēļas tītas miglā, asarās, gultā. Kam sekoja arī ārsta apmeklējumi, tai skaitā arī pie psihiatra. Es centos darīt ikdienas darbus, izvadāt bērnus, bet pati pēc tam atļauties būt vājai un raudāt. Sāku lasīt grāmatas par eņģeļiem. Tur bija mana paslēptuve. Grāmatā. Es lasīju, lasīju…. kamēr iemigu līdz pat vairākām reizēm dienā. Vēl viena mana paslēptuve bija mans auto. Tikai viņš zina manu patieso es. Jo, braucot ar to, mēs bijām tikai divi vien, man asaras bira kā lietus lāses negaisa laikā, acis pludoja kā no krastiem izkāpusi upe, bet viņš uzklausīja mani klusēdams un nebilstot ne vārdu, pacieta manu skaļo randomā vienu un to pašu dziesmu un neiebilda par slapjajiem izmētātajiem mutautiņiem.

Liekas gandrīz divus mēnešus es šādi iztukšojos. Loģiski arī ģimenē negāja viegli. Sašķēlusies laulība. Vecāku uztraukums. Un apbrīnojami, kā bērni man burtiski kā kaķēni ik dienas nāca mīļoties un ik nakti gulēt blakus. Tā tik ir patiesa mīlestība un rūpes. Būt līdzās.

Līdz jūnija sākumā vairs nespējot sevi vadīt un kontrolēt, saķerot galvu guļus uz grīdas, cenšoties neeksplodēt, es paņēmu ārsta izrakstīto antidepresantu kastīti, izņēmu trīcošām rokām vienu tabletīti, sadalīju četrās daļās, un 1/4 daļu ieliku mutē, uzdzerot ūdeni. Mana cīņa “man jau viss būs labi, man jau vajag tikai nedaudz atpūsties” beidzās ar atzīšanu, ka “Nē – es netieku galā un man ir jādzer antidepresanti”. Līdz tam dzēru vieglākas zāles. Likās palīdz, līdz ātri pieradu pie tām un vairs nepalīdzēja. Īpašā zālu kastīte jau kādu laiku stāvēja nopirkta plauktiņā. Vispirms jau nevarēju tās dzert, jo maijā vidū man bija nabas trūces operācija. Bet uzklausot apkārtējo sašutumu, lai nedzeru šīš zāles, es pati vilcinājos.

Es biju iztukšota. Bieži agresīva. Neciešama. Ja vīrs man kaut ko pajautāja, es atbildēju brēcot kaut ko līdzīgu – atšujies! – un pēc tam varēju mierīgi tālāk lasīt grāmatu, it kā nekas nav noticis. Kā pūķis nosvilinot ciemu, varēju tālāk savā nodabā pļavā lasīt puķītes.

Vai es tās joprojām dzeru? Jā. Vai palīdz? Jā, ja salīdzina pirmsākumu un tagad. Es vairs neraudu. Varu vadīt auto pilnvērtīgi.

Es saredzu dzīvi un emocijas citādāk. Es par katru sīkumu priecājos, un spēju ar to dalīties ar citiem. Bet kad esmu viena, es joprojām esmu dūmakā un apjukumā. Bet, zinot savu stāvokli, es apzināti meklēju pozitīvus dzīves momentus. Un, daloties ar citiem, es to neapzināti vairoju sevī. Kā apzināti pildu savu tukšo trauku ar emocijām, kas dara mani laimīgu.

Tā arī aizsākās mans blogs un rakstu sērija pa bērniem, kas aizbraukuši uz laukiem. Tā aizsākās mana degsme būt tuvāk dabai un mieram, SUPojot ar dēli purva saullēktā. Un vēl daudz brīnišķīgu momentu, ko parastam cilvēkam, kas šo nav piedzīvojis, būtu grūti saprast. Es joprojām ārstējos, mācos sevi kontrolēt, lūgt palīdzību, un pateikties Paldies par katru īpašo atbalstu un jaunu dienu.

LA.lv