Veselam
Psiholoģija

Izdzīvoju pēc traģiski novēlotas operācijas. Uzņēmēja Jāņa Ķirša atklātais stāsts 0

Foto no privātā arhīva

Jānis Ķirsis ir viens no pirmajiem neatkarību atguvušās Latvijas uzņēmējiem. Pirms teju divdesmit gadiem, agrā rīta stundā braucot uz medībām, Jānis uz mazu brīdi esot piemidzis pie stūres un neiekļāvies līkumā. Mašīna nokūleņoja. Lai gan ar tik traumētu mugurkaulu, kāds bija Jānim, izdzīvošanas iespējas ir labi ja pieci procenti, vīrietis joprojām ir starp mums. Un lielā mērā pateicoties viņa uzņēmībai.

No lekciju lasīšanas – par uzņēmēju
“Padomju laikā, kaut arī nebiju ne komjaunietis, ne komunists, man bija diezgan strauja administratīva karjera – ieņēmu atbildīgus posteņus,” savu stāstījumu sāk Jānis Ķirsis. “Esmu beidzis divas augstskolas, tāpat man ir doktora grāds. Pēc izglītības esmu gan inženieris, gan ekonomists. Astoņdesmito gadu beigās tagadējā Latvijas Lauksaimniecības universitāte mani uzaicināja mežiniekiem lasīt lekciju kursu par ekonomiku, darba organizāciju.

Un tam piekritu, turklāt pats izveidoju savu metodiku – lekciju pasniegšanas plānu. Tolaik biju apguvis jau Rietumu pasaulē zināmo uzņēmējdarbību un to pasniedzu arī studentiem.

Tad pienāca deviņdesmito gadu lielās pārmaiņas. Es ļoti ātri sapratu, ka politikā man nav ko darīt, jo pie noteikšanas tikušo aprindās man praktiski nebija nekādu sakaru, bet bez tiem tajā laikā politikā neko nevarēja iesākt. Bet manī tas neatkarības gars laikam bija pietiekoši attīstīts, un 1991. gada jūnijā es nodibināju Latvijas–Vācijas kopuzņēmumu “Linda”, kas vēlāk iegāja firmas “Lindeks” sastāvā. Būdams ratiņkrēslā, vadīju to līdz 2004. gadam. Pēc tam trīs gadus darbojos pie liela kūdras uzņēmuma izveides Kuldīgas novada Rendā.

Jau kopš 1999. gada man uzticēts visai godpilns pienākums – Goda konsula statusā pārstāvu Urugvajas Austrumu Republiku Latvijā.

Vai arī šobrīd rosos pa biznesa sfēru? Zināmā mērā jā, bet kā finanšu konsultants, nevis saimnieciskās darbības organizētājs. Dzīve ļoti krasi mainījusies, tagad viss ir savādāk.”

Nākamajā lapā – par avāriju, kas mainīja Jāņa dzīvi.

Smagā autoavārija

Jautāts par to, kas tad notika pirms gandrīz divdesmit gadiem, Jānis Ķirsis atbild: “Tas atgadījās 1998. gada 4. oktobrī – šo datumu vienmēr atcerēšos, jo tas izmainīja visu manu dzīvi. Ap pulksten pieciem no rīta braucu uz medībām Līgatnes pusē. Acīmredzot biju piemidzis un kādā pagriezienā vienkārši aizbraucu taisni. Nebija arī bīstamā pagrieziena brīdinājuma zīmes, kurai, izrādās, vajadzēja tur atrasties. Mašīna nokūleņoja. Es ne uz mirkli netiku zaudējis samaņu, man bija viena sīka skramba, bet… arī sprandas lūzums.

Pats sliktākais ir tas, ka mani operēja tikai pēc 16 stundām! Tas nozīmēja, ka man faktiski parakstīja liktenīgu spriedumu – bija taču tikai nieka iespēja izdzīvot. Tādā situācijā, kādā nokļuvu, operēt vajag pēc iespējas ātrāk – pirmās divas ir zelta stundas, kad ir cerība, ka bojātās muguras smadzenes cik necik var salikt vietā. Pēc 16 stundām atliek tikai izdzīvošanas jautājums.

Tā bija svētdiena. No Līgatnes mani ar ātrajiem uzreiz veda izmeklēt un operēt nevis uz Rīgu, bet pretējā virzienā – uz Cēsīm. Tas bija likteņa paradokss, bet tā tajā laikā strādāja medicīna. Un jau no Cēsīm pārveda uz Gaiļezeru, kur bija uzstādīts Latvijā pirmais magnētiskās rezonanses aparāts, ar kuru tad konstatēja, kas galu galā man traumēts. Cēsu slimnīcā bija vien parasts rentgens, ar ko nevarēja neko īpašu noteikt.”

Cīņa par dzīvību
Jāni operēja tagadējā Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā. Kad pēc operācijas viņš esot pamodies, viņam nekustējās nekas – varēja vienīgi runāt. “Biju pilnībā paralizēts,” viņš paskaidro. “Tālāk bija cīņa par dzīvību.”

Traumās nogulēju kādas divas nedēļas, tad mani pārveda uz rehabilitācijas centru Vaivaros. Tur divi fizioterapeiti – Raivis Aršauskis un Mareks Ostrovskis – mani, tā sakot, sāka spīdzināt. Viņi mēģināja mani iztaisnot – mani, kuram visi locekļi ne vien nekustējās, bet bija arī savilkti čokurā, arī muskuļu saites bija saīsinātas. Tas viss notika ar baisām sāpēm, bet mani vajadzēja cik necik izlocīt un dabūt ratiņkrēslā.
Izrakstoties no Vaivariem, man vismaz jau kustējās rokas.

Tad trīs nedēļas pavadīju Upsalas Universitātes klīnikā, jo bija cerība, ka tur vēl kaut ko varēs līdzēt. Bet klīnikā man burtiski jau pirmajās dienās pateica, ka visu mūžu būšu ratiņkrēslā. To man pateica tikai tur – Latvijā neviens par to neieminējās. Tas gan bija diezgan šokējoši. Taču tie paši Upsalas dakteri mani mierināja: nu labi, jums nav paveicies, bet dzīve jau ar to nebeidzas! Ja dzīvotu Zviedrijā, es noteikti to uztvertu daudz vieglāk. Bet Latvijā tā ir milzīga problēma. 1998. gadā vienkārši nestādījos priekšā, kā es dzīvošu, kā pārvietošos un ko tas viss nozīmēs.
Upsalā bija ļoti zinoša ergoterapeite, kas prasmīgi man “iedabūja” vietā pirkstus. Bet tas arī faktiski bija viss.”

Nākamajā lapā – par neveiksmīgu eksperimentālu operāciju Maskavā.

Neveiksmīgais eksperiments
2001. gadā Jānim parādījās cerība, un viņš, kā pats atzīst, vieglprātīgi parakstījās uz eksperimentu. Maskavā pēc augstām tehnoloģijām viņam tika veikta operācija. Tās laikā mugurkaula bojājuma vietā Jānim ievadīja embrionālās cilmes šūnas ar domu, ka tās attīstīsies un tad nāks jūtams uzlabojums. Bet tā nenotika. “Operācija bija neveiksmīga – tās rezultātā zaudēju labās plaukstas darbību, respektīvi, tā man vairs nestrādā, lai gan pirms tam darbojās,” paskaidro Jānis. “Tas nozīmē, ka šis eksperiments bija domāts tikai zinātnei – lai vairāk neatkārtotu. Pēc tam jau šādas operācijas tiešām aizliedza.
Šobrīd man strādā tikai kreisā roka. Labā arī kustas, bet plauksta nestrādā.”

Vienīgais glābiņš – fizioterapija
Uz jautājumu, kā patlaban, pēc tiem gadu desmitiem, Jānis jūtas, viņš atbild: “Man ir normāli. Man ir mana spastika un neiroloģiskās sāpes. Pārvietojos ratiņkrēslā, braucu katru dienu vingrot. Man ir savi vaļasprieki, kurus es vēl varu baudīt.

Uz fizioterapiju dodos katru darbdienu un tajā pavadu divas stundas. Bet par to man arī ir īpašs stāsts. Jau minēju savu Vaivaru fizioterapeitu Raivi Aršauski. Viņš brauca pie manis arī uz mājām, un mēs ļoti intensīvi vingrojām. Man vajadzēja sevi sakopt, cik necik sadabūt formā. Mēs, tā teikt, mācījāmies staigāt. Tas bija šausmīgi mokoši, faktiski bez rezultāta. Un Raivis uz mana piemēra pamata aizstāvēja savu maģistra grādu.
Raivis šodien ir uzņēmīgs un ļoti augstas klases fizioterapeits. Viņam Rīgā, Kārļa Ulmaņa gatvē ir savs veselības centrs, kuram ir tieši ar mani saistīta priekšvēsture.

Man tur bija “Lindeks” biroja telpas un pirmais nosaukums centram bija “Jāņa Ķirša veselības centrs”. Tagad jau kādus desmit gadus tas nes Raivja Aršauska vārdu. Mēs vienojāmies, ka es negribu tur nodarboties ar biznesu, jo Raivis tāpat tur veica lauvas tiesu. Es atklāti teicu: Raivi, tas lai ir tavs centrs. Mana dividende ir tā, ka es tur parādos katru darbdienu.

Ko man nozīmē fizioterapija? Tā programma jau mainās. No sākuma tie bija fiziski ļoti smagi vingrojumi – gan uz trenažieriem, gan vertikalizācija. Tagad es kļūstu slinkāks, bet tāpat man tās divas stundas paiet ātri. Tā ir locekļu izkustināšana, visu saišu stiepšana. Kājas, rokas, tad ar hantelēm, bumbām, vingrošana. Tad kādu pusstundu es vertikāli stāvu ortozēs.

Ja nāktos iztikt bez šīs fizioterapijas, tad es ar jums tagad nerunātu – manis vienkārši nebūtu.”

Nākamajā lapā – par to, kā Rīgā dzīvot cilvēkam ratiņkrēslā.

Bez palīga neiztikt

Jānim ir asistents, kurš viņam palīdz ikdienā. “Pats bez asistenta es maz ko varu izdarīt. Tikai par valsts piešķirto naudu neviens asistents ar mani nedarbotos, bet man ir iespēja viņam maksāt no savas kabatas.
Ko varu, ar to mēģinu tikt galā pats. Ir vietas, kur es pats dodos, bet man pretī vajag cilvēku, kas mani sagaida, jo no mašīnas, kuru pats vadu, izkāpt nespēju. Man palīdz asistene Iveta, draudzene Gunta, arī meita Gundega. Skaidrs – cilvēkam jābūt līdzās.

Mēs ejam uz teātriem, operu, koncertiem. Īpaši man patīk opera.

Kā Rīga pielāgota cilvēkiem ratiņkrēslā? To var pateikt jebkurš rīdzinieks, jo ir vietas, kur ratiņnieki redzami, bet ir tādas, kur viņus nekad nemanīs. Piemēram, Vecrīgā reti kurš gribēs pārvietoties ar ratiņiem, jo tā ir akmenī kalta. Tur ir grūti, tur ir šauras ieliņas, galīgi nepiemērotas ietves. Bet būtībā, manuprāt, šai ziņā zināms progress ir. Vienīgi es nevaru saprast, kā var nebūt lifta Lielajā Ģildē. Tas manī vienkārši izraisa milzīgu izbrīnu un neizpratni. Pat Nacionālajā teātrī liftu ierīkoja, kaut arī par kosmisku naudu. Bet, ja ko vēlas apmeklēt, tad jau risinājumus meklē katrs. Rīga, protams, nav Hanovera, kur uz katra soļa padomāts par ratiņniekiem. Es diezgan daudz ceļoju, tāpēc man ir ar ko salīdzināt.

Vēl par saviem hobijiem runājot, gribu atzīmēt, ka vismaz pāris reizes gadā aizbraucu uz medībām tikties ar saviem draugiem. Un pabaudīt mežu. Ratiņos būdams, es esmu medījis, bet tas bija pirms tās Maskavas operācijas.

Man mežs nepieciešams, es pats esmu mežinieks. Man vajag šo sajūtu vismaz dažas stundas.

Es esmu arī burātājs – es esmu ilgi un tālu burājis pie stūres pats. Bet šis hobijs šobrīd drusku tā kā palicis aizvējā.

Vai kāds man dod kādas cerības? Protams, nē. Vienīgais, ko man vajag, jāsaglabā sava galva, sava domāšana. Tāpat svarīgi, lai no rīta līdz vakaram mana diena būtu piepildīta. Protams, to gadu man ir pārāk daudz, lai intensīvi strādātu, bet dienai jābūt ar saturu.

Katram cilvēkam jau ir sava dzīves uztvere. Ko es varu pateikt – ja dienu var saturīgi piepildīt un ar sevi piepildīt, nav obligāti iesaistīties kādos lielos projektos, lielos pasākumos. Bet jau no rīta noteikti jāatskārš, kā man šo dienu aizvadīt, lai es justos labāk un būtu gandarīts. Un ne jau alkohols – tas ir visvieglākais risinājums. Bet kustība un ar jēgu sakārtota diena, sevi apzinoties. Citādāk nemaz nevar. Citas receptes nav, ja tā vispār ir recepte.”

LA.lv
36,6 °C
Veselam
Brīnumlīdzekļi pret saaukstēšanos? Ir deguna pilieni, kas var veicināt gļotādas atrofiju
13 stundas
ML
Māra Libeka
Veselam
Vai ārkārtas neatliekamās medicīniskās palīdzības stāvoklis palīdzēs?
13 stundas
LE
LETA/LA.lv
Veselam
NMPD vadītāja: Brīvdienās jaunus atlūgumus neesam saņēmuši 2
15 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

Raivis Šveicars
Ekonomika
Tiešām ir tik slikti? LA pārbauda jauno televīziju piedāvājumu
3 stundas
LE
LETA
Sports
KHL atsākas aizraujoši: Daugaviņam 1+2, divi “hat trick”, SKA ieiet vēsturē
1 stunda
LE
LETA
Latvijā
Bordāns nosauc jaunās valdības prioritātes
5 stundas
AG
Andris Grīnbergs
Latvijā
Vai Dziesmu un deju svētku biļetes būtu jāsadala izlozē?
57 minūtes
SK
Skaties.lv
Latvijā
Ceļā pēc dzimšanas dienas kūkas traģiski iet bojā pāris. Meita nespēj noticēt policistu sacītajam
1 stunda