Veselam
Dzīvesveids

Izmest televizoru un sākt dzīvot? Un testa jautājumi par ekrānam veltīto laiku 0

Foto – Shutterstock

Televizors daudziem ir teju vai labākais draugs – tas tiek ieslēgts agri no rīta, bet vakarā ar to patīkami kopā laisties miegā. Nav noslēpums, ka ilgstoša lūkošanās televizora ekrānā nav veselību veicinoša. Turklāt kādā pētījumā atklājies, ka, aizrautīgi skatoties savu iemīļoto raidījumu, apēdam vairāk našķu, nekā būtu pietiekami. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc aizvien vairāk cilvēku atsakās no televizora vai to nemaz neieslēdz. Izvēli ietekmē arī citi faktori: jaunu modernu ierīču parādīšanās, laika trūkums, prioritāšu izvērtēšana, rūpes par veselību un bērniem.

 

Nevajadzīgs laikēdis

“Izvēle atteikties no televizora sakrita ar nepieciešamību pārvākties no Jēkabpils uz Rīgu. Jau vidusskolas beigās sapratu, ka televizors ir nevajadzīgs laikēdis, tāpēc pārceļoties nolēmu īstenot savu apņemšanos – atteikties no televizora vispār. Ļoti ātri pieradu pie šādas ikdienas. Vairs nemaz neatceros, kā tas ir, kad mājās ir televizors, jo tā nemaz nepietrūkst,” stāsta Dailes teātra aktrise Dārta Daneviča.

Tomēr televizora neesamība nav šķērslis, lai redzētu iemīļotos raidījumus. “Ikdienā skatos vairākus ārzemju seriālus, ko programmas Latvijā nepiedāvā. Latvijas televīzijas arhīvā atrodu arī mani interesējošos 100 g kultūras raidījumus. Ne reizi 11 gadu laikā nav bijusi sajūta, ka kaut ko būtu palaidusi garām. Varbūt tikai pasaules futbola čempionāta laikā, kas norisinās ik pēc četriem gadiem. Tomēr allaž atrodu iespēju, kā noskatīties spēles, piemēram, aizeju pie kāda ciemos.

Televizors ir manu vecāku mājās. Ikreiz, kad viņus apciemoju, gūstu apstiprinājumu, ka tas man nav vajadzīgs,” ir pārliecināta aktrise.

“Televizoru uzskatu par lieku fona troksni brīžos, kad ir bail palikt vienatnē ar sevi. Es ar sevi esmu sadraudzējusies, tāpēc sāku atvadīties no vairākām viedtālruņa aplikācijām. Līdzīgi daudziem citiem arī es ikdienā izjūtu laika trūkumu, un dažkārt atteikšanās no modernās pasaules piedāvājuma paildzina brīvā laika ritējumu. Tāpat kā pierod pie televizora skatīšanās, telefona un datora izmantošanas, var no jauna aprast ar dzīvi bez tiem, lai gan tas ir grūtāk, jo nepieciešama lielāka disciplīna, piemēram, jāpieraksta norunātais, jāierodas laikus, bet reizē tas var veicināt personības izaugsmi,” uzskata Dārta Daneviča.

“Ja runā par televīziju un bērniem, neredzu neko pievilcīgu vai izaugsmi veicinošu. Tā drīzāk ir vecāku atrunāšanās. Bērns pieņem to, ko viņam piedāvājam. Atceros, ka man vecāki trīs gadu vecumā piedāvāja spēlēties ar tēlotājmākslas grāmatām. Protams, tās cieta no manas rokas, toties vēl aizvien atmiņā palikuši daži grāmatās attēlotie darbi.”

 

Vēl aizvien populārs

Latvijā 7% mājsaimniecību nav televizora, liecina satelīttelevīzijas operatora Viasat 2015. gadā veiktais pētījums par Latvijas iedzīvotāju televīzijas skatīšanās paradumiem. 93% iedzīvotāju mājās ir televizors, tostarp 52% ir viens televizors, bet 41% – vairāki.

Pētījumā noskaidrots, ka 33% iedzīvotāju televīziju skatās tikpat bieži kā pirms gada, 26% – ievērojami retāk, 23% – nedaudz retāk, 8% neskatās televizoru vai to ir pārtraukuši darīt, 7% – nedaudz biežāk kā pirms gada, bet 3% televizoru skatās daudz biežāk.

Lielākā daļa aptaujāto skatās ziņas, tām seko mākslas filmas, populārzinātniskās filmas par dabu, sabiedrību, ārzemju mākslas filmas un sporta raidījumi.

Var secināt, ka vairāk nekā puse aptaujāto televizoru skatās retāk vai nemaz. Vēršanās televizorā, kā arī sēdēšana pie datora nav veselību veicinošas nodarbes. Brīvais laiks, kas tiek pavadīts pie ekrāniem, varētu būt veltīts pastaigām, sportam vai citām aktivitātēm. Pierādīts, ka televīzijas skatīšanās saistāma ar neveselīgu ēšanu, pārlieku aizraušanos ar saldumiem, ātrajām uzkodām un citiem našķiem.

Ilgstoša sēdēšana ikdienā rada pārmaiņas vielmaiņā un aptaukošanos, kā arī sirds un asinsvadu slimības. Mūsdienās to pat salīdzina ar smēķēšanas negatīvo ietekmi. Tā vietā, lai izietu ārpus mājas uzspēlēt futbolu, cilvēki labprātāk apsēžas un vēro, kā to spēlē citi. Nevis aiziet uz virtuvi un pagatavo veselīgas pusdienas, bet aizrautīgi skatās, kā to ekrānā dara pavāri, un mutē liek ātrās uzkodas.

 

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Psiholoģes Dainas Dziļumas komentārs

“Mūsdienās televizora skatīšanās vai neskatīšanās jāvērtē kontekstā ar pārējo ekrānierīču lietošanas paradumiem ģimenē. Televizors nereti ir fons citām nodarbēm. Tas var negatīvi ietekmēt mazu bērnu spēju koncentrēties svarīgākām, attīstībai noderīgākām aktivitātēm un spēlēm,” uzskata centra Dardedze psiholoģe Daina Dziļuma. “Bērniem kļūst arvien grūtāk būt pacietīgiem un ilgāku laiku noturēt uzmanību vienai nodarbei. Arī pieaugušajiem pastāvīgi dalītā uzmanība televizora ekrānam traucē koncentrēties un ar pilnu vērību apzināti pievērsties ikdienas nodarbēm. Paši vecāki bieži vienlaikus veic vairākus darbus un bērniem velta ļoti maz uzmanības. Ja bērnam pievēršas tikai tad, kad viņš dara kaut ko sliktu, paši pamudinām viņu atkal pārkāpt noteikumus, lai gūtu kāroto uzmanību.”

Ģimene ir cieša savienība, tāpēc jāatrod laiks, ko veltīt tuviniekiem, ir pārliecināta psiholoģe. “Jāspēj otram sniegt nedalītu uzmanību sarunu, spēļu veidā, pie vakariņu galda vai citās kopīgās aktivitātēs. Arī filmas noskatīšanās un tās apspriešana ģimenes lokā var būt vērtīga nodarbe un pozitīvi ietekmēt sadzīvi un savstarpējās attiecības. Tomēr vēlams, lai tas nebūtu vienīgais, ko ģimene dara kopā. Savukārt, ja televizora mājās vairs nav, nereti tā vietā katrs savu brīvo laiku velta telefonam, planšetei vai datoram. Pagājušajā gada pētījumā noskaidrojām, ka Latvijā mobilās ierīces izmanto katrs otrais bērns vecumā līdz diviem gadiem un 89% bērnu vecumā no trīs līdz sešiem gadiem. Pārlieku agra un nekontrolēta ekrānierīču lietošana var kļūt par iemeslu bērna uzvedības traucējumiem, piemēram, impulsivitātei, agresijai, paškontroles grūtībām, arī miega traucējumiem.”

Tāpēc ieteicams ekrānu lietošanas ieradumus vērtēt kopumā un ikvienā ģimenē pārdomāt trīs jautājumus.

1. Vai ikdienā esam ieplānojuši konkrētu laiku, kad tuviniekiem veltām nedalītu uzmanību?

Ir svarīgi regulāri ieplānot konkrētu laika posmu, kad bērnam tiek sniegta nedalīta vecāku uzmanība. Tas nenozīmē atrasties līdzās bērnam, bet veikt savus darbus, piemēram, atbildēt uz darba e-pastiem vai lasīt žurnālu. Nedalīta uzmanība nozīmē iesaistīties nodarbēs, kas interesē bērnu, – būt vienā līmenī. Tā var būt kopīga mājas darbu veikšana, izbraucieni pie dabas vai spēlēšanās. Priecīgi pavadīts laiks kopā ar vecākiem bērnam ir liela vērtība. Piemēram, reizi nedēļā var ieviest dienu bez ekrāniem, kad ģimenē nemaz netiek izmantotas ekrānierīces, bet tās tiek aizstātas ar citām aizraujošām, izklaidējošām vai attīstošām nodarbēm.

2. Vai mūsu ģimenē ir konkrēti un saprotami ekrānierīču lietošanas noteikumi?

Vecākiem savstarpēji jāvienojas, cik bieži, cik ilgi, kur un kad ģimenē izmanto ekrānierīces, un šie noteikumi konsekventi jāievēro. Piemēram, pirmsskolas vecuma bērniem nevajadzētu pavadīt pie ekrāna ilgāk par pusstundu dienā. Turklāt ieteicams vecākiem būt klāt vai vismaz atrasties vienā telpā, lai varētu paskaidrot, kas tajā redzams. Lai tās neietekmētu iemigšanu un miega kvalitāti, nevajadzētu ļaut atvasei izmantot ekrānierīces pirms gulētiešanas. Arī pusaudžu ekrānierīču lietošanas paradumus nepieciešams kontrolēt, pārrunājot dažādus riskus, ko var radīt virtuāla saziņa ar vienaudžiem un svešiniekiem. Jāpiebilst, ka bērni daudz ko pārņem no saviem vecākiem, tāpēc ieteicams pārvērtēt un, iespējams, mainīt savus paradumus.

3. Vai esam nodrošinājuši, lai bērni nepiekļūst savam vecumam nepiemērotam saturam?

Bērniem nepiemērota ir gan vardarbību saturoša informācija, gan vecumam neatbilstīga seksuāla satura informācija, gan bīstamas, riskantas vai biedējošas, nesaprotamas darbības. Vecāku atbildība ir nepieļaut, lai bērns sastopas ar savam vecumam neatbilstīgu saturu jebkurā ekrānierīcē. Tas jāpanāk ar savu klātbūtni vai drošības uzstādījumiem.

 

Izolēts nav pasargāts

Tomēr nav ieteicams bērnu pilnībā izolēt no negatīvas informācijas. Vecāki to var izmantot, lai runātu par drošību un sagatavotu dažādām bīstamām situācijām. Svarīgi apzināties, ka izolēt no visa negatīvā nenozīmē pasargāt. Gluži pretēji, ja atvasei pietrūkst izpratnes par to, kas ir droša un kas – bīstama situācija, negaidītās dzīves epizodēs bērns vienkārši apjuks un būs pakļauts briesmām. Lai pasargātu, saprotamā veidā jāskaidro, kādi bīstami scenāriji viņa ikdienā var gadīties un kā jārīkojas. Tas attiecas gan uz fizisko drošību, gan drošību attiecībās ar citiem cilvēkiem.

Bērnam nav jāredz vardarbīgi skati vai biedējoši ziņu sižeti, taču vecāki var izmantot dzirdēto, lai uzsāktu sarunu par drošību. Piemēram, šodien kāds bērniņš apmaldījies un pazaudējis vecākus. Pirms kaut kur dodies, noteikti pabrīdini mammu vai tēti. Kāds puika internetā sarakstījies ar nepazīstamu meiteni, bet, izrādās, patiesībā tas bijis kāds svešs onkulis. Ņem vērā, ka ar svešiem cilvēkiem sarakstīties ir ļoti bīstami!

Tāpat varam kopā ar bērnu izspēlēt dažādas situācijas, parādīt, kā viņš var rīkoties un pie kā vērsties pēc palīdzības. Ja negatīvas tēmas ģimenē nav tabu, pastāv lielākas iespējas, ka, nonākot nelāgā situācijā, bērns nenoslēgsies sevī, bet meklēs vecāku palīdzību.

Vienlaikus nevajadzētu bērnu nobiedēt, tāpēc saruna jāpielāgo viņa vecumam – mērķis ir nevis izraisīt bailes, bet gan iemācīt sevi pasargāt. Ar lielākiem pirmsskolas vecuma bērniem svarīgi ir pārrunāt, kas ir un kas nav piemērots. Nežēlīgi skati nebūtu jāredz nedz filmās, nedz ziņās. Televīzijā iespējams bloķēt noteiktus kanālus, bet mobilajās ierīcēs izveidot bērnam atsevišķu profilu, kurā iespējams piekļūt tikai konkrētām spēlēm, uzdevumiem un multfilmām, kā arī izmantot programmas, kas filtrē skatīto saturu un ierobežo piekļuvi nevēlamai informācijai.

Sastopoties ar vecumam neatbilstīgu informāciju, bērns sākumā to vēro ar interesi, taču vēlāk nobīstas no redzētā, izjūt paaugstinātu trauksmi, agresiju un bailes. Daži paši mēģina atkārtot bīstamās darbības. Ja bērns ir sastapies ar vecumam nevēlamu saturu, vecākiem nevajadzētu to pārmest. Mierīgi jāpavaicā, kā tas gadījies, saprotamā veidā jāpaskaidro, ka demonstrēts kaut kas slikts vai bīstams. Svarīgi nodrošināt, lai turpmāk atvase ar šādu informāciju nesaskartos, un nepieciešamības gadījumā jāvēršas pie psihologa.

 

Fakts: 2016. gadā viens skatītājs pie televizora ekrāna pavadījis vidēji četras stundas un 48 minūtes dienā (TNS dati).

 

Mūsu eksperte

Daina Dziļuma, centra Dardedze psiholoģe

logo-36

LA.lv