Veselam
Bērni

Izvērsti: Skolā no sešiem gadiem? Kad tavs bērns zaudē un kad – iegūst0

Foto – Shutterstock

Kāpēc tik atšķirīga sagatavotība?

Autore: Dagnija Millere-Balandīna, Speciāli Veselam.lv

Konsultē:
Daina Kājiņa – privātās pirmsskolas „CreaKids” vadītāja, Latvijas Privāto pirmsskolu biedrības valdes priekšsēdētāja
Dr. Iveta Valaine – ārste-psihoterapeite
Kristīne Eglīte-Reiša – ģimenes psihoterapeite
Inese Dāvidsone – vēdiskā astroloģe

 

Par skolas gaitu uzsākšanu, sasniedzot sešu gadu vecumu – kā obligātu prasību – pēdējo 8 gadu laikā ir runāts visai daudz. Jautājums aktualizēts, taču pavisam drīz jau atkal ielikts atvilktnē. Ļoti iespējams, līdzīgs scenārijs gaidāms arī šoreiz, uzskata privātās pirmsskolas „CreaKids” vadītāja Daina Kājiņa. Viņasprāt, runājot par izglītības reformu, ir nepelnīti noniecināta pirmsskola. „Atgādināšu, ka Latvijā obligātā izglītība no piecu gadu vecuma ir jau 14 gadus. Ar katru gadu pirmsskolas pakalpojumi kļūst arvien pieejamāki, iesaistīts arī privātais sektors – ar līdzfinansējumu. Ir paveiktas patiešām daudzas labas lietas. Bērns jau no piecu gadu vecuma, esot pirmsskolā, atrodas izglītības iestādē, un pagaidām neesmu dzirdējusi nevienu pamatotu argumentu, kas liktu aizdomāties par to, ka sešgadniekam būtu pārāk maz izaicinājumu pirmsskolā”, apgalvo Kājiņa.

Vēl pirms daudziem gadiem, kad skolas gaitas tika uzsāktas no sešu gadu vecuma, tos skolēnus, kuriem nepadevās mācības, dēvēja par slinkiem vai nepietiekami gudriem, ar saviem novērojumiem dalās ģimenes psiholoģe Kristīne Eglīte-Reiša. „Iespējams, daļa no šiem bērniem gribas piepūles vai citu spēju attīstības līmeņa dēļ (atbilstoši viņu vecumam, bet nepietiekami skolas prasībām), nespēja iekļauties sistēmā – izpildīt to, kas no viņiem tika prasīts, tādējādi mācību apguve neveicās. Ja visi bērni sāks mācības pēc vecuma (piemēram, sešos gados), nevis reālās gatavības skolai, palielināsies risks, ka klase būs „sašķelta” tajos, kuri var, un tajos, kuriem nepadodas.” Kristīne ir pārliecināta, ka attīstības virzība un spēju līmenis katram ir ielikts no dabas. To var veicināt un attīstīt, taču, ja bērns tiks pārstimulēts un no viņa gaidīs vecumam nepiemērotus rezultātus, reakcija var būt pretēja.

Nevar mehāniski iemācīt lasīt piecos vai sešos gados, ja bērnam konkrētajā vecuma posmā par to vēl nav radusies interese. Tieši tāpat, kā nevar iemācīt staigāt septiņos vai astoņos mēnešos, ja mazulis uz to nav orientēts, atgādina Daina Kājiņa. Viņa turpina: „Balstoties dažādos pētījumos, ir gadījumi, kad bērnam jau agrīnajā vecuma posmā mēdz veidoties pasīvais vārdu krājums. Respektīvi, bērns apkārt esošo informāciju uzņem, visu dzird un mācās, bet par aktīvo vārdu krājumu tas kļūst salīdzinoši īsā laika periodā. Vecākiem šķiet, ka tas notiek ļoti strauji, bet liels darbs paveikts jau iepriekš. To pašu varam attiecināt –piecu, sešu un septiņu gadu vecumā – uz lasītprasmes apgūšanu. Netīšā lasīt-mācīšana, ko nodrošina vide, skolotāju vadītās rotaļas, dažādas citas darbības pirmsskolas vidē, bērnu nepiespiestā formā sagatavo lasītprasmei. Ja tā veidojusies pasīvi, brīdī, kad bērnam par to rodas interese, prasmes aktualizējas visai ātri”. Protams, atbilstoša vide, ar bērna iesaistīšanu (nevis autoritāru attieksmi), šo ritmu var ļoti labi veicināt un attīstīt.

Sešgadnieka psihoseksuālā attīstība

Ja bērna attīstība norit veselīgi, seši gadi ir tā robeža, kad tiek sperts nākamais solis – iestājas pāreja no Edipālā perioda Latentajā periodā, skaidro ārste-psihoterapeite Iveta Valaine. Edipālajā periodā bērns visspēcīgākās jūtas vērš pret vecākiem – tiek mīlēts pretējā dzimuma vecāks, bet otrs uztverts kā konkurents un ienaidnieks. Parasti šīs jūtas tiek pārstrādātas, un Edipa periods „pāriet” līdz aptuveni sestā dzīves gada beigām. „Jebkurā gadījumā tas nav viegls posms – bērna prāts ir kā mutuļojošs katls – tur ir gan spēcīgas fantāzijas, gan pieaugoša seksualitāte un interese par dzimumu atšķirībām, gan vainu izraisošas vēlmes, daudz baiļu un greizsirdības. Šis periods mazā cilvēka attīstībā ir ļoti svarīgs, jo neatrisinātie konflikti tālākajā dzīvē var radīt ļoti plašu neirotisko traucējumu spektru, kā, piemēram, skolas fobijas vai enurēzi (urīna nesaturēšanu).

Pat bērns, kura attīstība noritējusi veiksmīgi, regulāri nonākot stresa situācijās, var daļēji regresēt uz iepriekšējiem periodiem, lai apmierinātu vajadzību pēc aizsardzības un drošības”. Toties latentais periods, pēc ārstes psihoterapeites ieskatiem, ir ļoti labvēlīgs skolas gaitu uzsākšanai, jo šajā vecumā bērns kļūst daudz mierīgāks. Nepārvaramais instinktu spēks pamazām norimst. Lielākoties – no niķīga un nepaklausīga bērna viņš kļūst par uzcītīgu un pašpārliecinātu skolēnu.

Rotaļas attīsta bērna gribu

Lai bērns varētu sekmīgi uzsākt mācības skolā, svarīgs ir ne vien bioloģiskais vecums, bet arī vispārējā attīstība – psiholoģiskais vecums, ietverot intelektuālo jeb psihisko procesu attīstību, sociālās prasmes un emocionālo gatavību skolai, informē Kristīne Eglīte-Reiša. Tikpat nozīmīga ir arī gribas piepūles attīstības pakāpe. Kāpēc? „Jo var gadīties, ka bērns ir ar augsti attīstītām zināšanām un kognitīvajām spējām jau sešu gadu vecumā, tomēr tam nevajadzētu būt vienīgajam faktoram, lai lemtu par mācību uzsākšanu, jo, iespējams, šis bērniņš vēl nav pietiekami „izspēlējies” un apguvis sociālās prasmes”. Rotaļas – ģimenes psihoterapeites skatījumā – ir vitāli svarīgs nosacījums vispārējai attīstībai. Caur rotaļāšanos bērns tiecas īstenot to, ko vēlas darīt un ko pamudina viņa emocionālais stāvoklis, kas nāk kā iekšējs stimuls. Spēlējoties pirmsskolas vecumā, attīstās ne tikai intelektuālās spējas, bet arī sociālās prasmes (rotaļām notiekot kopā ar citiem bērniem). Lielākoties gribas piepūle – tik daudz, cik tas būtu nepieciešams skolā – attīstās ap 7 gadu vecumu. Bērni sāk prast darīt ne tikai to, ko vēlas (griba), bet arī to, ko vajag – attīstās gribas piepūle – tik lielā apjomā, cik nepieciešams skolas vidē, uzsver Eglīte-Reiša.

Arī psihoterapeite Iveta Valaine akcentē rotaļu nozīmīgumu. Labvēlīgos apstākļos bērni edipālajā vecumā ar prieku iesaistās spēlēs un rotaļās, kas ir būtisks viņu attīstības virzītājspēks. „Ir būtiski bērnam ļaut izspēlēties bērnībā. Ja tas tiek liegts, uzsvaru liekot tikai uz intelektuālo attīstību (lasīšanu, rakstīšanu un rēķināšanu), bērns var izaugt nedrošs un nepārliecināts, bez prieka un lepnuma par sevi. Taču arī latentā vecuma bērniem ir svarīgi rotaļāties un spēlēties ar saviem vienaudžiem. Tomēr viņu gadījumā pieaug arī aizsardzības mehānismi, lai novirzītu agresīvos un seksuālos impulsus mierīgākos un pieņemamākos mērķos – mācoties, sportojot, darbojoties grupā”. Tas, vai, uzsākot skolas gaitas, bērnā būs relatīvs iekšējs miers, atkarīgs no tā, cik izturīga ir viņa patība – viņa psiholoģiskais Es, cik veiksmīgi iziets cauri iepriekšējiem attīstības periodiem.

Optimālākā pāreja – septiņos gados

Pirmsskolā jau ilgāku laiku varam novērot integrēto mācību programmu sešgadniekiem, kad visas dienas garumā rotaļu veidā bērniem notiek apmācības. Savukārt, aizejot uz skolu, veids, kādā tiek uzsmeltas zināšanas, mainās – ir noteikts stundu saraksts, pēc kura jāvadās, bērnam jāspēj koncentrēt uzmanība, stundu garums ir 40 minūtes. Lai gan, protams, sastopami arī ļoti inovatīvi sākumskolas skolotāji, kuri šīs dinamiskās pauzes mācību stundas laikā organizē, tāpat ir skolas, kas lieliski organizē adaptācijas periodu rudenī, lai mazais septiņgadnieks spētu pielāgoties jaunajai videi un darbības formai, atzīst Daina Kājiņa. „Gan skolas, gan pirmsskolas pedagogi runā par to, ka pāreja no dārziņa uz skolas solu ir optimāla septiņos gados. Pati esmu 3 bērnu mamma. Šogad jaunākais bērns sāka iet pirmajā klasē – 9. septembrī palika septiņi gadi. Redzot viņa gatavību un pārliecību, varu teikt – jā, tas patiešām ir visīstākais vecums, kad kļūt par skolnieku”.

„CreaKids” vadītāja uzskata, ka arī turpmāk vecākiem būtu jābūt tiem, kuri lemj – laist savu bērnu skolā, vai tomēr vēl nogaidīt: „Ir jārēķinās ar vecāku viedokli, jo viņi vislabāk pazīst savu bērnu. Turklāt nav tā, ka vecāki izlemj vienpersoniski. Manis vadītajā pirmsskolā ievērojam praksi, ka vecāki, lai pieņemtu pareizāko lēmumu savam bērnam, konsultējas arī ar psihologiem un dažādiem citiem speciālistiem. Mēs kā izglītības iestāde šajā procesā varam tikai palīdzēt. Lielākais vairums vecāku, kuriem bērns ir dzimis gada beigās, nolemj pirmsskolas programmu tomēr pagarināt un laist bērnu skolā ar pilniem septiņiem gadiem, tā gada 1. septembrī, kad bērnam paliek astoņi gadi. Šogad tikai viens bērns no mūsu pirmsskolas aizgāja uz skolu kā sešgadnieks. Vecāku lēmums vienmēr ir viskorektākais un pareizākais” – situāciju vērtē Kājiņa.

Bērna vērtību sistēmu jau no mazotnes veido vide – ģimene, bērnudārzs, ģimenes reliģiskie uzskati un valsts politiskā situācija. Katram vecumam ir savas karmiskās un fizioloģiskās vajadzības un prasības, uzsver vēdiskā astroloģe Inese Dāvidsone. Bērna uzdevums ir augt un apzināties savu vietu šajā pasaulē, dzīvē, ģimenē, kur tas piedzimis, arī klimatā, kas gadskārtēji noris. Praktisku iemaņu apgūšanai nepieciešams laiks un miers. Bērna psihe attīstās pakāpeniski, tāpēc pacietība ir atslēgvārds bērna veselīgai augšanai. Steiga patiešām var nopietni kaitēt bērna attīstībai, ar bažām skaidro Inese: „Bērna psihe nenobriest ātrāk, ja viņš tiek iesprostots skolas solā un skolots pēc noteiktas programmas. Bērns paliek bērns – ja viņš tam nebūs gatavs, jau pavisam drīz viņš nespēs koncentrēties, neuztvers vielu, kļūs emocionāls, bieži vien skolas vidē savas emocijas apslāpēs. Nespēs pilnvērtīgi atrast savu vietu un interesi kādā priekšmetā vai disciplīnā, jo grafikos noteiktais stundu garums un starpbrīžu īsums liks apzināties, ka viss nepatīkamais kādreiz beigsies, un viss labais nav mūžīgs. Turklāt papildus slodzē novājinās arī bērna imūnsistēma un viņš biežāk slimo”.

6 trūkumi skolai, lai uzņemtu sešgadnieku?

Privātās pirmsskolas „CreaKids” vadītāja un Latvijas Privāto pirmsskolu biedrības valdes priekšsēdētāja Daina Kājiņa uzskaita sešgadnieka vajadzības, kuras skolas vide pašlaik nav spējīga sniegt.

Dienas ritms un atpūta. Pirmsskolas Latvijā strādā 12 stundas dienā. Pat ja ikdienā šīs garās stundas netiek izmantotas, pakalpojums ir pieejams. Ne visas skolas nodrošina pagarinātās dienas grupas. Pirmsskolā pieejamas gultas, kas ļauj bērniem dienas vidū atpūsties, arī vecākajās grupiņās. Daudzi varētu teikt, ka bērni vecākajās grupiņās vairs nevēlas gulēt dienas vidu, kas daļēji varētu būt arī taisnība, taču fizioloģiski šī aina paveras mazliet citādāka. Ņemot vērā vecāku dienas ritmu un darba stundas – kamēr bērns nokļūst mājās un izpilda savas pamatfunkcijas (paēd, parotaļājas, nomazgājas utt.), viņš, ātrākais, aiziet gulēt desmitos vakarā. Tādējādi miega stundas, kas pirmsskolas vecumā bērnam būtu jāguļ (9 līdz 11 stundas), ir visai sarežģīti nodrošināt. Līdz ar to dienas atpūta ir pat vēlama. Bērnu neiroloģe un miega speciāliste Ija Cimdiņa norādījusi arī uz to, ka pat sākumskolas bērniem atpūta dienas vidū būtu nepieciešama. Bet, protams, skolā ir cits ritms, cita dinamika.

Pilnvērtīga ēdināšana. Pirmsskolas nodrošina ēdināšanu trīs reizes dienā, turklāt ēdiens tiek gatavots uz vietas.

Aktivitātes svaigā gaisā. Pirmsskolās bērni daudz vairāk izkustās svaigā gaisā. Piemēram, „CreaKids” pirmsskolā bērni dodas ārā jebkādos laikapstākļos (pirms tam vienojoties ar vecākiem un sagatavojot atbilstošu apģērbu). Rīta cēlienā aktivitātes svaigā gaisā ir visnotaļ svarīgas, un pirmsskolās tas ir kā sava veida rituāls.

Bērna drošība un tiesības. Bērnu tiesību aizsardzības likumā norādīts, ka bērni līdz septiņu gadu vecumam nevar atrasties vieni vai kopā ar bērniem, kas jaunāki par 13 gadiem. Tas ir tīri organizatorisks jautājums – kā vecākiem rīkoties šādās situācijās? Pirmsskolā bērni visas dienas garumā ir tomēr vairāk vai mazāk pieaugušo klātbūtnē (arī bērnu skaits uz vienu pieaugušo ir ievērojami mazāks, nekā skolā).

Vides organizēšana un telpu platība. Ja tiek runāts par bērnu vajadzībām un interesēm – kāpēc ir situācijas, kad pirmajās sākumskolas klasēs ir 30 līdz 33 bērniem vienā klasē – ar vienu skolotāju? Pirmsskolās šis skaits ir mazāks, turklāt vienā grupiņā ir vairāki skolotāji. Savulaik bija noteikts (iespējams, 2020. gadā noteikumi stāsies spēkā atkārtoti), ka pirmsskolā uz vienu bērnu jābūt 3 kvadrātmetriem grupas telpai, ko Veselības inspekcija strikti skatīja. Tā ir daudz atbilstošāka platība priekš bērna, lai viņš varētu dinamiski darboties un rotaļāties.

Skolotāju sagatavotība. Ja aktualizējas jautājums par integrēto mācību programmu, pirmsskolas skolotāji vienmēr bijuši radoši, pretimnākoši, rēķinājušies ar bērna individuālajām vajadzībām. Vai skolotāji šādai mācību programmai būtu gatavi? Ja arī būtu – cik integrēti var strādāt 30 bērnu klasē?!
Zaudējumu vairāk, nekā ieguvumu – ko nu?

Obligātu skolas gaitu sākšanu no sešiem gadiem Izglītības ministrija vēlas ieviest no 2018./19. mācību gada. Daina Kājiņa uzskata – šīs reformas vienīgais ieguvums būtu jaunieši, kuri jau 18 gados (nevis 19, kā iepriekš) nonāktu darba tirgū un uzsāktu studijas. Visu pārējo varam pieskaitīt pie zaudējumiem, arī ārkārtīgi lielas investīcijas vides sakārtošanā un skolotāju izglītošanā.

Tomēr IZM apzinās, ka divu gadu laikā visas skolas nebūs iespējams pielāgot sešgadnieku vajadzībām, tāpēc iesaka, ka pirmā klase varētu būt bērnudārzā, bet skolā bērns sāktu iet – jau uzreiz otrajā klasē. Komentē Daina Kājiņa: „Ideja ir pareiza. Ja pirmā klase patiešām būs no sešiem gadiem, tad – viennozīmīgi – bērnam ir jāpaliek pirmsskolā, ar tiesībām būt ar pirmo klasi. Tikai vajadzētu izvairīties no situācijas, kad visi bērnudārzi pēkšņi tiktu pārsaukti par skolām. Mēs tomēr pārstāvam pirmsskolas, kuras apmeklē bērni jau no pusotra (reizēm pat viena) gada vecuma”.

Reformas nedrīkst notikt reformu pēc. Privāto pirmsskolu biedrības valdes priekšsēdētāja turpina: „Šobrīd vienīgais arguments, ko dzirdu, ir ES struktūrfonda atbalsts 14 miljonu apmērā – un tāpēc šai reformai būt. Manuprāt, lai kaut ko tādu paveiktu, ir jāatrod daudz harmoniskāka un atbalstošāka platforma, lai arī sabiedrība šīs izmaiņās saprastu un pieņemtu. Vispirms jābūt dialogam ar izglītības nozares pārstāvjiem, iesaistītajām asociācijām, nevalstiskajām organizācijām, kuras darbojušās arī līdz tam. Reformām jānotiek pēc jēgas un satura, nevis tāpat vien. Ir jābūt pārliecībai par reformu ilgstspēju – arī tad, kad beigsies finansējums. Skolotājus jāiesaista, jāieinteresē – lai arī viņiem mirdzētu acis, jābūt uz viena viļņa reformas idejas vārdā. Es piekrītu, ka gala rezultātam jābūt tādam, ka bērns beidz skolu 18 gados, bet šis jautājums ir jāskata kopveselumā, pavisam konkrēti izanalizējot – ko samazināt pamatskolas posmā, ko optimizēt, ko pārskatīt utt. Pats galvenais – neraustīt dēļ tā sešgadniekus, ļaut viņiem būt. Es vēlos priecāties par labām reformām, bet pagaidām nav tās sajūtas…”

Vēdiskā astroloģe: Vairāk mācību stundu par dzīvi!

Vēdiskā astroloģe Inese Dāvidsone bērnudārzu un skolu skata kā valsts radītas iekārtas, lai, no vienas puses, sniegtu bērniem ieskatu valdošajā pasaules kārtībā un skolotu prasmes, kas dzīves laikā būs nepieciešamas, bet, no otras puses, tās ir kā atvieglojošas iestādes, kur atstāt bērnus, lai vecāki varētu doties uz darbu un pelnīt nodokļus, tā uzturot valsts aparātu. Viņasprāt, jaunie noteikumi par agrāka vecuma skolas gaitu uzsākšanu nav nekas cits kā ekonomiski pamatota vajadzība perspektīvai sabiedrības locekļu artavai valsts labā. Tam nav nekāds sakars ar to, ko bērns konkrētajā vecumā spēj vai vēlas.

„Diemžēl pedagogi kalpo nevis bērniem, bet sistēmai. Viņu uzdevums būtu vairāk dzīvot līdzi saturam, nevis formai. Saliedēts klases kolektīvs, mācības par dzīves situāciju risināšanu – savu emociju apzināšanos, garastāvokļa definēšanu vārdos, draudzības veidošanu un konfliktsituāciju risināšanu – tās ir prasmes, kuras ļoti svarīgi apgūt vēl pirms alfabēta un reizrēķina. Mans dēls šogad uzsāka mācības pirmajā klasē. Vienu dienu bija jāmācās dzejolis. Viņš nesaprata, kāpēc, un es teicu – lai izbaudītu, kā tas ir – uzstāties klases priekšā, izteikt savu sakāmo ar pauzēm, izteiksmīgi, izvēloties pēc noskaņojuma, kur likt akcentus un uzsvarus. Es patiešām būtu vēlējusies apgūt tādu lēno mācīšanos, caur apzināšanos un saprašanu. Jo vācu valoda, ko 12 gadus skolā apzinīgi kalu, ir izplēnējusi nebūtībā. Nav vērtības tādām neapzināti iekaltām zināšanām. Tāpēc bērniem jebkurā vecumā ir jāpieiet ar sapratni par viņa emocionālajām, fizioloģiskajām un psiholoģiskajām vajadzībām”, ar pārdomām dalās Inese.

LA.lv